Jaunā māmiņa: “Tas krūts barošanas kults Latvijā ir kaut kas nenormāls”

Portāls Mammamuntetiem.lv uzklausīja Edīti (vārds mainīts). Šobrīd viņas meita jau ir četrus gadus veca, tomēr sievietei par savu nebarošanas ar krūti pieredzi joprojām ir ļoti sāpīgas atmiņas.

Ja pareizi saprotu – nebarot ar krūti bija tavs lēmums, nevis dažādu apstākļu sakritība?

– Daļēji. Atceros, kad manām draudzenēm sāka dzimt pirmie mazuļi, man tas viss likās tik skaisti, mīlīgi, organiski… Izņemot krūts barošanu. Es burtiski nespēju noskatīties uz šo krūts barošanas procesu. Man metās zosāda. Kāpēc? Nezinu. Atbildes uz šo jautājumu man nav joprojām.

Pēc dzemdībām par šo jautājumu runāju ar savu terapeiti. Viņa man atklāja, ka daudzas sievietes izbauda krūts barošanu, jo tādā veidā mazā dzīvībiņa ir pilnīgi atkarīga no savas mammas. Man kaut kā ir otrādi – es nejūtu vēlēšanos, lai kāds no manis būtu tik ļoti atkarīgs. Protams, bērns jau tāpat ir atkarīgs no saviem vecākiem… Bet, nu jā, līdz galam īsti skaidrībā ar šo lietu tā arī netikām.

Gana bieži ir dzirdēts, ka sievietes pirms bērna dzimšanas teorētiski spriež, ka bērnu nebaros ar krūti, bet pēc mazuļa nākšanas pasaulē viss mainās.

– Mans bērns bija ļoti, ļoti plānots un ilgi gaidīts. Mēs ar vīru grūtniecības laikā izrunājām barošanas jautājumus. Es viņam izstāstīju savas sajūtas, un viņš to pieņēma. Protams, vienojāmies, ka pamēģināsim – varbūt aizies. Pamēģināju. Neaizgāja.

Es pieļauju, ka varbūt arī būtu sanācis, ja dzemdības nebūtu bijušas tik traumatiskas. Mazule piedzima smagās dzemdībās ar vakuuma palīdzību. Viņa piedzima brīdī, kad es vairs neticēju, ka šis process beigsies labi. Protams, biju gatava bērnam dot visu, lai tikai viņa justos labi, dzīvotu, augtu un būtu vesela.

Pirmās dienas mēģināju bērnu likt pie krūts, bet diez ko labi tas nevedās. Jau tā dzemdībās samocītais bērns rezultātā bija izsalcis. Ceturtajā dienā mani nervi neizturēja – pabaroju mazuli ar piena maisījumu. Beidzot miers iestājās mums abām.

Ko par to teica slimnīcas personāls?

– Manu rīcību uztvēra ar diezgan lielu agresiju. Viņi uzsvēra, ka ir krūts barošanai draudzīga slimnīca un ka man ir jāmēģina, jāmēģina un vēlreiz jāmēģina. Kaut kādā naivumā pastāstīju, ka jau iepriekš biju jutusi, ka krūts barošana nebūs mana lieta, tāpēc barošanu ar maisījumu esošajā situācijā uztveru kā ļoti piemērotu risinājumu. Ilgi šo atklātību nožēloju.

Uz mani skatījās kā uz briesmoni. Kad uz maiņu ieradās jauna vecmāte, es slēpu faktu, ka nebaroju ar krūti. Man pajautāja, kā iet ar barošanu, es atbildēju, ka viss ir labi. Vecmāte aizgāja, un es pabaroju bērniņu ar maisījumu.

Dzemdību nodaļā iepazinos ar citu māmiņu – izrādījās, ka viņa no vecmātēm slēpj faktu, ka ārkārtīgi nemierīgam mazulim dod knupīti. Es neuzskatu, ka tam tā būtu jābūt. Ar šī brīža domāšanu es neko tādu nebūtu pieļāvusi, taču tobrīd jutos pārāk trausla, lai spētu stāties pretī karojošajām vecmātēm un bērnu māsām. Mana bērna un mana labsajūta bija prioritāte.

Kā tuvinieki uztvēra tavu izvēli?

– Pirmkārt, atkārtošu – tā tikai daļēji bija izvēle. Otrkārt, mūsu valstī nav līdz galam normāla šī apsēstība ar krūts barošanu. Visi, kam vien nav slinkums, mammai jautā: “Kā tad iet ar krūts barošanu?” Pat diezgan attāli pazīstami cilvēki. Cilvēki, kuri redz veselu, priecīgu un apaļīgu mazuli.

Un, nedod Dievs, pateikt, ka bērns tiek barots ar piena maisījumu. Vispirms noteikti tiek stāstīta kaut kur sagrābstīta informācija par to, kā tomēr dabūt gatavu krūts barošanu, pat neskatoties uz izsalkušu bērnu. Vajag un viss. Kāpēc? Jo tā vajag!

Pēc tam tiek sākts spriest, cik mežonīgi kaitīgs ir piena maisījums – tas satur palmu eļļu, naftas blakusproduktus, ģenētiski modificētas sastāvdaļas un vēl sazin ko. Neviens nekaunējās ar milzu pārliecību apgalvot, ka ar krūti nebarots bērns nejutīšot mātes mīlestību, būšot nemierīgs, slikti runāšot, slikti augšot, viņam būšot slikti zobi, “grūta galva” un ārkārtīgi novājināta imunitāte.

Kā bija realitātē?

– Realitātē bija tā, ka, saprotot, ka tie ir gana tumsonīgi aizspriedumi, es tāpat pārdzīvoju. Ja nu mans bērns tiešām būs nemierīgs, nejutīsies mīlēts un slikti mācīsies? Pietika jau ar tiem pārdzīvojumiem, kas mani nemitīgi nodarbināja par iespējamajām vakuuma dzemdību sekām. Gala rezultātā biju viens vienīgs nervu kamols.

To gan nevar teikt par manu meitu. Viņa bija harmonisks, priecīgs mazulis. No sešu mēnešu vecuma nogulēja visu nakti, daudz smaidīja, drīz vien sāka rāpot, bija aktīva un zinātkāra. Šķiet, ka vairāk vai mazāk sāku atslābt tikai tad, kad meita sāka iet bērnudārzā, jo redzēju, ka viņa ar neko neatšķiras no citiem – ar krūti barotiem bērniem. Pat ir emocionāli noturīgāka un slimo mazāk nekā dārziņa biedri.

Mums dārziņā bija mamma, kas baroja savu puiku ar krūti līdz trīs gadu vecumam. Viņa nāca uz bērnudārzu un pirms diendusas zīdīja bērnu. Neskatoties uz to, ka žiperis pirms tam bija kārtīgi paēdis kartupeļus ar kotletēm. Nezinu, man tieši šis fakts nešķiet īsti normāls. Beigu beigās pats dārziņš bija tas, kas mēģināja pārtraukt šo mammas misiju. Vismaz tajā laikā, kad puika atrodas iestādē. Sacēlās milzīgs tracis.

Mamma apgalvoja, ka Pasaules Veselības organizācijas rekomendācijās ir teikts, ka bērns obligāti vismaz līdz trīs gadiem ir jābaro ar krūti. Un lai tur vai kas. Bet ar Pasaules Veselības organizācijas rekomendācijām ir tāpat kā ar Stambulas konvenciju – reti kurš to ir lasījis, bet visiem ir skaļš viedoklis. Es palasīju – tik ilgi bērnus ar krūti iesaka barot valstīs, kur trūkst dzeramā ūdens un kvalitatīvas pārtikas…

Bet katrs jau dara, kā grib. Nenosodu arī šādas izvēles. Var jau būt, ka no tā puiša tiešām ģēnijs izaugs. Lai dievs dod.

Ko tu ieteiktu citām mammām, kuras saskaras ar nosodošu attieksmi tāpēc, ka nebaro bērnu ar krūti?

– Stiprus nervus. Nekas cits jau šeit īsti nepalīdzēs, vismaz tikmēr, kamēr mūsu valstī pastāvēs šī, es teiktu, apsēstība ar krūts barošanu. Es nenoliedzu, ka tā ir laba, veselīga un dabiska. Nekādā gadījumā. 

Tomēr nebarošana ar krūti nekādā veidā nav saistīta ar nemīlestību pret savu bērnu.

Man ir paziņas un draudzenes daudzās pasaules valstīs, un ar tādu nosodījumu kā pie mums nav saskārusies neviena no viņām. Arī tik plaši attīstīts krūts barošanas konsultantu bizness reti kur ir sastopams kā Latvijā. Var jau būt, ka krūts barošana ir Latvijas lepnums. Firmas zīme. Lai tā būtu. Taču kāpēc tad, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības valstīm, mums ir tik zemi bērnu vispārējās veselības rādītāji?

Jebkurā gadījumā abām šīm karojošajām frontēm (un Latvijā krūts barotājas un nebarotājas tiešām ir kā karojošas frontes) vajadzētu iemācīties izturēties vienai pret otru ar toleranci.