7 pusaudžu darbības, kas vecākiem jāuztver ļoti nopietni

Paškaitējums nav vienkārši vēlme pievērst uzmanību — tas var liecināt par dziļām emocionālām grūtībām un nespēju citādi tikt galā ar pārdzīvojumiem. Kā pamanīt, ka jaunietim nepieciešama palīdzība, kā par to runāt bez nosodījuma un ko vecāki var darīt, lai bērns nepaliktu viens ar savām sāpēm?

Visbiežāk paškaitējošas darbības var novērot kā: 

• skrāpējumi/griezumi ādā;
• sevis sišana;
• brūces dzīšanas aizkavēšana;
• ādas dedzināšana, piemēram, ar cigareti;
• ādas durstīšana, košana, kniebšana;
• sevis smacēšana, kāršanās, slīcināšanās;
• sevis indēšana – medikamentu pārdozēšana, tīša narkotiku pārdozēšana, mājās pieejamo ķīmisko vielu lietošana, lai apreibinātos vai veiktu pašnāvības mēģinājumu

Pēc paškaitējuma veikšanas vai mēģinājuma klīniskajā izvērtēšanā speciālists noskaidro, vai rīcība notikusi bez pašnāvības nodoma, ar pašnāvības nodomu vai ar neskaidru/mainīgu nodomu. Tomēr vecākiem svarīgākais ir atcerēties, ka jebkurš paškaitējums ir jāuztver nopietni, arī tad, ja bērns saka, ka "negribēja nomirt".

Paškaitējums pusaudžu vecumā ir salīdzinoši bieži sastopams. Metanalīzēs nesuicidāla paškaitējuma izplatība pusaudžu populācijā bieži tiek lēsta ap 17–18%, lai gan rādītāji atšķiras atkarībā no pētījuma metodes, valsts un populācijas.

Paškaitējums nav "normāls pusaudžu posms", "mode" vai "manipulācija". Tas parasti ir signāls par emocionālām ciešanām, grūtībām regulēt emocijas vai nespēju citā veidā tikt galā ar intensīvu iekšēju spriedzi.

Atsevišķas paškaitējuma formas, piemēram, medikamentu pārdozēšana, ķīmisku vielu iedzeršana, sevis smacēšana, pakāršanās mēģinājums, dziļas brūces, spēcīga asiņošana, samaņas zudums vai elpošanas traucējumi, vienmēr jāuzskata par neatliekamu situāciju,
kurā nepieciešama tūlītēja medicīniska palīdzība. Dzīvībai bīstamā situācijā Latvijā jāzvana 113 vai 112.

Kāpēc paškaitējums īslaicīgi palīdz?

Paškaitējums bieži ir simptoms un problēmu risināšanas stratēģija, nevis "kaprīze". Tas ir signāls, ka bērnam pietrūkst drošu paņēmienu, kā tikt galā ar pārslodzi. Svarīgi ir apzināties, ka visbiežāk paškaitējumu veic nevis lai meklētu uzmanību, bet gan lai tiktu galā ar ļoti spēcīgām emocijām, spriedzi vai tukšuma sajūtu. Lielos pētījumos redzams, ka visizplatītākais iemesls ir iekšēji motīvi, īpaši emociju regulēšana. Neirobioloģiski tas nav viens mehānisms, bet vairāku sistēmu kopīga darbība.

Sāpju apstrādes sistēma

Daļa jauniešu, kuri veic paškaitējumu, fiziskās sāpes uztver vājāk vai ķermenis
tās spēj labāk "nobloķēt", tāpēc pats ievainojums var šķist mazāk sāpīgs nekā
vecāki to iedomājas. Tas var arī palielināt iespēju, ka paškaitējums tiks
atkārtots.

Endorfīnu sistēma

Endorfīni ir ķermeņa paša "pretsāpju un nomierinošie" signāli, kas pēc sāpēm dod
īslaicīgu mieru, atslābuma vai atsvešināšanās sajūtu. Lielā daļā pētījumu redzams,
ka cilvēkiem ar atkārtotām paškaitējuma epizodēm šī sistēma miera stāvoklī
darbojas citādi, tāpēc atvieglojums pēc sevis savainošanas dažiem var būt īpaši
spēcīgs.

Dopamīna un atalgojuma sistēma

Šī sistēma ne tikai rada patīkamas sajūtas, bet arī māca smadzenēm, kas jāatkārto. Ja bērns jūtas neizturami slikti un pēc paškaitējuma kaut uz brīdi kļūst vieglāk, smadzenes to atceras un “atzīmē” kā stratēģiju, kas strādā.

Stresa sistēma (hipotalāma-hipofīzes-virsnieru ass)

Tā regulē kortizola (sauktā “stresa hormona”), līmeni asinīs. Daļai jauniešu ar
paškaitējumu redzamas izmaiņas stresa reakcijā: reizēm organisms ir pārāk saspringts
jau no rīta – to sauc par "sagaidīšanas spriedzi", reizēm tieši pretēji – uz stipru stresu
reaģē vāji. Abos gadījumos bērnam ir grūti regulēt savas emocijas, un paškaitējums
kļūst par ātru "avārijas risinājumu".

Paškaitējums nav izdomāts vai notēlots. Tas balstās reālos neirobioloģiskos procesos – sāpju uzmanības novēršanā, endorfīnu darbībā, stresa sistēmas disfunkcijā, ķermeņa signālu apstrādes grūtībās un atalgojuma sistēmas darbībā. Šie mehānismi kopā rada sajūtu, ka uz brīdi palika vieglāk. Taču ilgtermiņā smadzenes šo iemācās kā ātru regulācijas ceļu, un risks atkārtot paškaitējumu pieaug.

Tieši tāpēc vecākiem svarīgi to uztvert nevis kā niķi vai manipulāciju, bet kā signālu, ka bērna emociju regulēšanas sistēmas ir pārslodzē un viņam steidzami vajadzīgi drošāki veidi kā tikt galā ar ciešanām. Svarīgi norādīt, ka šādas grūtības visizteiktāk novērojamas pusaudžu un jauna pieaugušā vecumā un izteikti samazinās pusmūža vecumā. Tas ir saistīts ar smadzeņu nobriešanu un problēmrisināšanas prasmju apguvi.

Nesuicidāls paškaitējums (Non-
Suicidal Self-Injury, NSSI)

Nesuicidāls paškaitējums (turpmāk NPK) ir tīša sava ķermeņa savainošana, ko persona veic bez pašnāvības nodoma. Motivācija veikt NPK var būt saistīta ar emociju regulāciju, emocionālās spriedzes mazināšanu, psiholoģisku diskomfortu un/vai iekšēju spriedzi.

Daļai jauniešu nesuicidāls paškaitējums var kļūt atkārtots un noturīgs. Pēc paškaitējuma epizodes spriedze var īslaicīgi mazināties, taču vēlāk var pievienoties kauns, vainas sajūta, slepenība un bailes, ka uzvedība atkārtosies. Šādos gadījumos var veidoties kompulsīvai uzvedībai līdzīgs cikls ar spēcīgu tieksmi veikt paškaitējumu un grūtībām apstāties.

Suicidāls paškaitējums

Suicidāls paškaitējums (turpmāk SPK) vispārīgi attiecas uz paškaitējošām uzvedībām, kuru nolūks vai viena no motivācijām ir veikt pašnāvību vai ar vismaz daļēju pašiznīcināšanās nodomu. Šāda uzvedība parasti atšķiras no NPK pēc nodoma, metodēm, biežuma, domām pirms un pēc uzvedības, kā arī psiholoģiskā fona. NPK ir saistīts arī ar paaugstinātu vēlākas suicidālas uzvedības risku, tāpēc to nedrīkst uztvert kā 'mazāk nopietnu' tikai tāpēc, ka bērns noliedz pašnāvības nodomu. Tajā pašā laikā NPK un suicidāla uzvedība var pastāvēt vienlaicīgi. Bērns var veikt paškaitējumu bez nodoma nomirt un vienlaikus piedzīvot pašnāvības domas.

Materiālu sagatavojis Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) Pasaules psihiskās veselības dienas ietvaros. Digitālā žurnāla speciālizlaidums par bērnu un pusaudžu psihisko veselību pieejams pieejams ŠEIT! 

Raksta autores: Aija Bromulte (Klīniskā psiholoģe Bērnu slimnīcas Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centrā); Alise Mirdza Jēgere-Ose (Rezidente bērnu psihiatrijā); Patrīcija Priga (Rezidente bērnu psihiatrijā).