Bērnam skola uzdzen tik lielu stresu, ka fiziski paliek slikti. Ko šādā situācijā var iesākt vecāki?

Otrs variants. Bērns pirmsskolā. Viss patīk. Ir draugi. Patīk mācīties. Taču tiklīdz tu izej ar viņu pa pirmsskolas vārtiem, sākas niķi. Nepaklausība, krišana zemē, asaras bez iemesla. Nedēļas otrajā pusē uzvedības problēmām pievienojas ekzēma vai nelaba dūša. Līdz svētdienai tā pāriet, taču nedēļas vidū tā jau atkal klāt.Ja tā ir tavā ģimenē, tu neesi viens. Tā mēdz būt. Taču vai tas būtu jānormalizē? Nedomāju.Mūsdienu izglītības sistēma arvien biežāk atgādina birokrātisku vidi, nevis vietu, kur bērnam droši augt un attīstīties. Vai mēs kā vecāki pamanām brīdi, kad vēlme iedot bērnam tipisko “visi-tā-dara” izglītību sāk graut viņa mentālo veselību?

Skolas sola ēnas puses

Skola ir vide, kurā bērns nepārtraukti atrodas zem mikroskopa. Stress nerodas tikai no grūtiem mājasdarbiem; to rada vairāku faktoru kopums:

• Nepārtraukta vērtēšana jeb bailes kļūdīties un saņemt sliktu atzīmi (vai nesasniegt vērtējuma minimālo slieksni) rada hronisku trauksmi. Bērns sāk mērīt savu pašvērtību tikai skaitļos e-klasē.
• Sociālais spiediens un mobings, jo klasē, kurā kopā saspiesti trīsdesmit dažādi bērni, vide mēdz kļūt nežēlīga. Pieredzētā emocionālā vardarbība vai vēlme “iekļauties” prasa milzīgu enerģiju.
• Sensorā pārslodze, piemēram, troksnis starpbrīžos, pārpildīti gaiteņi, stundām ilga sēdēšana un nespēja kontrolēt savu personīgo telpu bērna nervu sistēmu uztur pastāvīgā simpātiskajā (“cīnies vai bēdz”) režīmā.
• Kad bērna nervu sistēma mēnešiem ilgi atrodas šādā stāvoklī, sāk parādīties sekas: miega traucējumi, hronisks nogurums, straujas garastāvokļa maiņas un vēlme noslēgties no pasaules. 

Mājmācība kā mentālās veselības restarts

Arvien vairāk vecāku Latvijā sāk uzdot jautājumu: Vai ir citi vairanti? Un atbilde ir – jā, tā ir mājmācība (izglītība ģimenē) un tālmācība.Mājmācība nav mēģinājums “pasargāt bērnu no reālās pasaules”. Bērns socializējas reālajā pasaulē vēl vairāk, nekā tas iespējams skolā, taču bez negatīvajiem blakusefektiem, jo socializēšanās vides ir iespējams izvēlēties un mainīt pēc nepieciešamības. Mājmācība ir apzināta vides maiņa, paņemot nost vajadzību iekļauties kliķēs, paņemot nost biežos kontroldarbus (jo vecāks, esot klāt, jau tik un tā zina bērna zināšanu līmeni) un paņemot nost visu pārējo, kas bērnam skolā radījis stresu.

Mājmācība spēj atdot bērnam pazaudēto emocionālo līdzsvaru, jo viņš var atrasties drošā vidē. Bērna smadzenes nespēj efektīvi uztvert informāciju, ja tās atrodas stresa stāvoklī. Kad bērns mācās mājās – vidē, kur viņu neviens neizsmej un nevērtē ik pēc piecpadsmit minūtēm –, viņa nervu sistēma nomierinās. Tad beidzot mācīšanās vairs nesaistās ar bailēm, bet gan ar zinātkāri. Un mēs taču zinām, ka līdz skolas vecumam, zinātkāre bērnos ir neizmērojama (varbūt tai nemaz nebija jāizsīkst?)!

Skolā bērnam ir noteikts pat tas, kad viņš drīkst doties uz tualeti. Mājmācībā bērns mācās ieklausīties savā ķermenī. Vajag pauzi? Izskrienies pagalmā. Nogurums? Paņem desmit minūšu atpūtu. Šī kontroles sajūta pār savu dienu ir labākās zāles pret izdegšanu.

Nemitīga mazvērtības sajūta, spiediens būt krutākam, gudrākam, ātrākam un sazinvēlkādam ir ceļš uz depresīvu noskaņojumu. Mājmācība ļauj sakārtot dienas ritmu tā, lai bērns izgulētos, mierīgi paēstu, pavadītu ik nedēļu drošā vidē, ar labiem draugiem, un mācītos sev atbilstošā tempā, līmenī un ilgumā. Šādā vidē bērns būs emocionāli stabilāks, mierīgāks un spējīgāks koncentrēties.

Vecāku svarīgākais uzdevums

Neviena atzīme, neviens eksāmena procents un pat ne vecāka ērtības nav tā vērtas, lai sagrautu bērna pašapziņu un mentālo veselību. Mājmācību ir vērts apsvērt ne vien tad, ja jau redzi problēmas sava bērna labsajūtā, bet arī tad, ja vēlies, kaut viņam tas nekad nebūtu jāpiedzīvo.

Ja jūti, ka zinātkāre un vēlme mācīties tavā bērnā sāk izdzist (vai jau ir izdzisusi!), ieskaties jaunajā grāmatā par mājmācību. Tā palīdzēs tev spert pirmos soļus pretī mierīgai bērnībai.

Raksta autore: Anete Ābola, 
trīs bērnu mājmācības mamma
“Mājmācībā var!” autore