Gribu izaudzināt bērnu, kurš nākotnē pratīs nopelnīt naudu. Kā to izdarīt?

Finanšu pratība pasliktinās laikā, kad mums vairāk nekā jebkad agrāk ir nepieciešams, lai bērni izaugtu finansiāli spējīgi, patstāvīgi un noturīgi. Mēs dzīvojam vēl nepieredzētā laikā, kad notiek vēsturē lielākā bagātības nodošana no vienas paaudzes nākamajai.

Triljoniem dolāru nonāk jaunākās paaudzes rokās, arvien spilgtāk izgaismojot to, ko Elīza Filbija dēvē par "mantojuma aristokrātijas kultūru" – sistēmu, kurā mantotā bagātība, sakari un privilēģijas arvien vairāk nosaka cilvēka iespējas un panākumus, apšaubot ilgstoši pastāvējušo meritokrātijas ideālu.

Mūsdienu bērni mantos lielāku bagātību nekā jebkura paaudze pirms viņiem, taču vienlaikus strauji pieaug studentu parādi, kavēto kredītkaršu maksājumu īpatsvars ir divreiz lielāks nekā iepriekšējām paaudzēm, bet ātri un viegli pieejami finanšu pakalpojumi kopumā negatīvi ietekmē cilvēku spēju pārvaldīt savas finanses.

Jaunākās paaudzes ir pārlieku aprūpētas, vienlaikus augot sabiedrībā, kurā naudas jēdziens kļuvis abstrakts un neredzams un tā galvenokārt asociējas ar patēriņu, nevis pelnīšanu. Jauniešiem trūkst finanšu pratības un būtisku prasmju, kas nepieciešamas, lai spētu atteikties no tūlītēja labuma par labu lielākam ieguvumam nākotnē. Turklāt digitālajā vidē balstīta mācīšanās ir saistīta gan ar izpildfunkciju spēju pasliktināšanos, gan būtiski izkropļotu izpratni par finanšu riskiem.

Mums ir vairāku gadu desmitu pieredze, konsultējot uzņēmumu īpašnieku un turīgas ģimenes par bērnu finanšu audzināšanu. Apvienojot pedagoģisko un praktisko pieredzi, mēs vēlamies palīdzēt vecākiem saprast, kā izaudzināt finansiāli spējīgus un noturīgus bērnus neatkarīgi no viņu vecuma vai ģimenes turības, raksta "www.imd.org."

1. noteikums: prasmes jāmāca pareizā secībā

Prasmes rīkoties ar naudu ir jāapgūst pareizā secībā. Finanšu pratības pamats ir domāšana, kurā vispirms tiek saprasts, kā iegūt nepieciešamos līdzekļus, un bērnam vispirms tiek mācīts nopelnīt un tikai pēc tam tērēt.

Neatkarīgi no tā, vai tā ir dzimšanas dienā saņemta nauda vai zobu fejas atstāta dāvana, dodot bērnam naudu tērēšanai, pirms viņš ir iemācījies to nopelnīt, tiek veicināta uz patēriņu orientēta domāšana. Ja bērns ir pietiekami vecs, lai tērētu, viņš ir pietiekami vecs arī, lai pelnītu. Ikviens bērns var paveikt kādu darbu vai uzdevumu, par kuru vecāki ir gatavi samaksāt, nevis vienkārši saņemt kabatas naudu.

Tieši to ļoti veiksmīgi dara īpaši turīgas un vairākās paaudzēs uzņēmējdarbībā iesaistītas ģimenes. Tās apzinās, ka bērniem vispirms jāiemāca domāt par to, kā iegūt nepieciešamos līdzekļus, nevis par to, kā tos iztērēt, un šo principu ievēro ļoti konsekventi. Īpaši ģimenēs, kurās bagātība un uzņēmējdarbība tiek nodota no paaudzes paaudzē, nereti ir arī piemēri no pašu ģimenes vēstures, kad finanšu pratības trūkums novedis pie nelabvēlīgām sekām vai rīcības. Tāpēc finanšu izglītība kļūst par būtisku nākamās paaudzes audzināšanas sastāvdaļu.

Arī ģimenēs ar mazākiem ienākumiem bērniem bieži labi izdodas iemācīt principu, ka līdzekļi vispirms ir jāiegūst. Tomēr tas nereti iet roku rokā ar trūkuma domāšanu, nevis pārliecību par iespējām un izaugsmi. Ierobežojoši priekšstati var ietekmēt bērnu visu turpmāko dzīvi.

Pa vidu atrodas turīgas ģimenes, kurās vecāki aiz mīlestības pret bērniem cenšas piepildīt gandrīz visas viņu vēlmes un neiesaista viņus sarunās par naudu. Viņi var atļauties nodrošināt bērniem visu nepieciešamo un lepojas ar iespēju to darīt. Taču bērnu pārmērīga lutināšana un izvairīšanās no sarunām par naudu nav laba stratēģija, ja mērķis ir izaudzināt cilvēku, kurš prot gudri rīkoties ar finansēm.

2. noteikums: apzināts un saprotams piemērs

Pēc tam uzmanība jāpievērš prasmei krāt. Tātad nauda jums ir, taču jūs nesteidzaties to visu uzreiz iztērēt.

Pajautājiet sev – kad pēdējo reizi jūsu bērni redzēja, kā jūs pelnāt vai krājat naudu?

Visticamāk, atbilde ir – nekad. Ir pagājuši laiki, kad algas dienā naudu pārnesa mājās skaidrā naudā un daļu ielika krājkasītē. Mūsdienās naudas pelnīšana lielākoties notiek digitāli. Arī krāšana bērniem vairs nav redzama – tā ir kļuvusi pilnīgi abstrakta. Taču tā ir viena no pamatprasmēm, kas mums bērniem jāiemāca, jo ilgtermiņā tai būs izšķiroša nozīme viņu finansiālajos panākumos.

Mēs bieži redzam mazus bērnus lielveikalos rīkojam dusmu lēkmes, un šīs situācijas nelielā mērogā atspoguļo problēmu, ar kuru šodien saskaramies. Bērns redz, kā vecāki izvēlas preces no plauktiem un liek tās iepirkumu ratiņos. Arī bērns vēlas darīt to pašu, bet, kad viņam to neļauj, rodas neapmierinātība, jo iepirkumu saraksta veidošana, sarunas par vajadzībām un vēlmēm, kā arī cenu salīdzināšana viņam ir palikušas pilnīgi neredzamas. Ja bērns kaut ko neredz, viņš to nevar iemācīties. Mazs bērns spēj izprast to, ko redz, taču viņa acu priekšā ir tikai pats pirkšanas process, nevis tā plānošana.

Vienīgā skaidri redzamā daļa ir ātrais maksāšanas process – viens pieskāriens vai kartes vilciens, un jūs dodaties prom ar pirkumu rokās. Bērns neredz, ka jūs būtu kaut ko atdevuši apmaiņā pret preci, tāpēc nauda viņa uztverē nav darījums – tā ir vienkārši darbība. Līdzīgi ir ar internetā iegādātu preci, kas pēc kāda laika vienkārši parādās pie mājas durvīm. Bērna acīs mēs lietas gluži vienkārši “dabūjam”. Tādēļ saikne starp naudu un patēriņu bērnam ir daudzkārt redzamāka nekā darbs un pūles, kas ieguldītas, lai nopelnītu līdzekļus šo lietu iegādei.

3. noteikums: tūlītēja vēlmes piepildīšana

Uz patēriņu orientētu domāšanu vēl vairāk pastiprina tas, ka jaunākajai paaudzei ir grūti atlikt tūlītēju vēlmju piepildīšanu. Daudz vieglāk un patīkamāk ir uzreiz nopirkt jaunu rokassomiņu, nekā krāt mājoklim, kuru, iespējams, varēsiet atļauties tikai pēc desmit gadiem.

Starp naudas nopelnīšanu un tās iztērēšanu ir apzināti jārada laika atstarpe – tieši šī nogaidīšana arī ir krāšanas būtība. Ikreiz, kad atrodaties veikalā un bērns kaut ko vēlas, nofotografējiet šo lietu. Tāpat var rīkoties, ja pusaudzis internetā ierauga kādas preces reklāmu – saglabājiet ekrānuzņēmumu un izveidojiet digitālu vēlmju sarakstu.

Paskaidrojiet bērnam, ka jums jau ir iepirkumu saraksts un jūs zināt, pēc kā esat ieradušies veikalā, vai izstāstiet, kādas šomēnes ir ģimenes prioritātes. Tādējādi jūs iesaistāt bērnu sarunā, kas parasti viņam paliek neredzama. Pie vēlamās preces var atgriezties nākamajā iepirkšanās reizē vai tad, kad tās iegādei ir gan laiks, gan nepieciešamie līdzekļi.

Prasme atlikt tūlītēju vēlmes piepildīšanu nozīmē nesteigties iztērēt naudu uzreiz pēc tās saņemšanas. Kad bērns būs pieaudzis, šī prasme palīdzēs viņam justies droši un pārliecināti, ieguldot naudu un pacietīgi gaidot, līdz ieguldījums nesīs augļus.

Audzinot atbildīgus bērnus un mācot viņiem palīdzēt citiem, ir svarīgi neradīt priekšstatu, ka dāsnums vienmēr nozīmē no kaut kā atteikties.

4. noteikums: apzināts patēriņš

Jaunākā paaudze ik dienu tiek bombardēta ar neizbēgamiem un bieži vien nesasniedzamiem priekšstatiem par bagātību. Dizaineru somas, luksusa automašīnas un citi grezna dzīvesveida demonstrējumi Instagram jauniešu acīs nereti tiek uztverti kā bagātības apliecinājums. Taču viņi ne vienmēr saprot, ka tas patiesībā ir patēriņš un luksusa preču iegāde nozīmē bagātības tērēšanu, nevis vairošanu. Neviens tiešraidē nerāda desmit gadus ilgu finanšu disciplīnu, kas nepieciešama, lai sakrātu mājoklim vai atmaksātu hipotekāro kredītu. Grezna dzīvesveida demonstrēšana ir bīstams slazds, kurā mūsdienās nonāk daudzi jaunieši.

Finansiālā patstāvība lielā mērā nozīmē spēju kontrolēt savas izvēles. Bērnam jāiemācās pašam noteikt prioritātes un impulsīvu pirkumu dēļ nenonākt patēriņa kredītu un parādu varā. Svarīga ir arī kvalitāte un ētiskie apsvērumi – cena nav vienīgais kritērijs, pēc kura jāvērtē pirkums. Daļa no kļūšanas par patstāvīgu pieaugušo ir izpratne par sociālo atbildību, kas saistīta ar naudu. To var saukt par atbildīgu attieksmi pret turību, apzinātām finanšu izvēlēm vai vienkārši atbildību.

Tas var nozīmēt bērnam mācīt, ka kvalitāte ir svarīgāka par daudzumu, vai ar vecāku bērnu pārrunāt, vai apģērbs, kuru viņš vēlas iegādāties, ir ražots ētiski. Šādi iespējams izaudzināt paaudzi, kas pieaugot kļūs par apzinātiem patērētājiem un investoriem, kuri savos lēmumos ņems vērā to ietekmi uz planētu, cilvēkiem un sabiedrību.

Vienlaikus, audzinot atbildīgus bērnus un mācot viņiem palīdzēt citiem, ir svarīgi neradīt priekšstatu, ka dāsnums nozīmē izvēli starp savām un citu vajadzībām. Nav jāizvēlas tikai viena iespēja – tērēt, krāt, ieguldīt vai ziedot. Ietekmei uz citiem vajadzētu būt daļai no ikviena ar naudu saistīta lēmuma. Bērns var iztērēt savu naudu, lai nopirktu dāvanu kādam citam, un tas ir pilnīgi pieņemami. Taču nevajadzētu radīt pretstatu starp naudas tērēšanu sev un dāsnu, citiem noderīgu naudas izmantošanu.

5. noteikums: ne tikai finanšu prasmes, bet arī pārliecība

Attieksme pret naudu veidojas jau piecu līdz septiņu gadu vecumā. Lai gan gadu gaitā liela daļa mūsu darba kā ekonomistiem, profesoriem un konsultantiem ir bijusi saistīta ar pieaugušo investoru izglītošanu par to, kā saglabāt un vairot savu turību vairākās paaudzēs, šādi padomi bieži vien tiek sniegti vairākus gadu desmitus par vēlu.

Tieši tāpēc tika izveidota šī finanšu audzināšanas pieeja. Tās pamatā ir emocionālās inteliģences principi un gan apzināta, gan neapzināta mācīšanās – proti, nozīme ir gan tam, ko mēs bērniem apzināti mācām, gan tam, ko viņi redz mūs darām vai, gluži pretēji, nekad neredz.

Finanšu zināšanas un prasmes ir tās lietas, ko bērnam mācām apzināti – ko viņam vajadzētu zināt un kā praktiski rīkoties ar naudu. Savukārt attieksme pret naudu un finanšu paradumi ir finanšu audzināšanas neapzinātā daļa, kas bieži vien notiek automātiski vai vispār tiek atstāta bez ievērības. Piemēram, ja bērni redz vecākus strīdamies par naudu, viņiem var neapzināti izveidoties priekšstats, ka “nauda = konflikti”.

Lai bērns patiešām izaugtu finansiāli spējīgs un patstāvīgs, viņam ir nepieciešamas gan zināšanas, gan praktiskas prasmes. Vienlaikus ir svarīgi, lai viņa attieksme pret naudu nebūtu negatīva vai saistīta ar traumatisku pieredzi. Īpaši būtiski ir panākt, lai apgūtās prasmes pārvērstos reālā rīcībā. Kā zināšanas kļūst par ieradumiem un uzvedību, ko cilvēks spēj īstenot ikdienā? Finanšu pratības diskusijās bieži trūkst viena būtiska elementa – finansiālās pašpārliecības. Īpaši nozīmīgs šis jautājums ir, runājot par meitenēm un sievietēm.

Kembridžas Universitātes pētījumi apstiprina šo pieeju – attieksme pret naudu lielā mērā izveidojas līdz septiņu gadu vecumam, savukārt pašpārliecības pamati – jau līdz piecu gadu vecumam. To, vai zināšanas un prasmes pārtaps reālā rīcībā, ietekmē cilvēka attieksme, taču tieši pārliecība par savām spējām ir būtiskākais elements, lai tas viss darbotos. Tā ļauj mums justies droši, nosakot sava darba vērtību naudā un ieguldot jaunās, līdz šim nepazīstamās jomās.

Lai izaudzinātu bērnus, kuri spēj droši un patstāvīgi rīkoties ar naudu, nepieciešams apzināts vecāku piemērs, finanšu izglītība jau agrā vecumā un atklātas sarunas par naudu.

Noslēgumā

Lai izaudzinātu bērnus, kuri spēj droši un patstāvīgi rīkoties ar naudu, nepieciešams apzināts vecāku piemērs, finanšu izglītība jau agrā vecumā un atklātas sarunas par naudu. Vecākiem ir svarīgi panākt, lai bērni redzētu un izprastu, kā nauda tiek nopelnīta, krāta un atbildīgi tērēta. Tas palīdz veidot finanšu prasmes un pārliecību par savām spējām, kas noderēs visu turpmāko dzīvi.

Īpaši svarīgi ir bērnam vispirms iemācīt domāt par to, kā iegūt nepieciešamos līdzekļus. Mācot vispirms nopelnīt un tikai pēc tam tērēt, vecāki ieliek pamatus bērna finansiālajai patstāvībai nākotnē. Turīgām ģimenēm tas nozīmē ne tikai kapitāla saglabāšanu, bet arī ģimenes vērtību un mantojuma nodošanu nākamajām paaudzēm.

"Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild SIA "Izdevniecība "Rīgas Viļņi"".