Bērnudārznieks atkal sācis piečurāt gultu – viena lieta, ko nekad neignorēt!

Cēloņi čurāšanai gultā ir dažādi

Vispirms jāpaskaidro, kas ir enurēze, specifiski – nakts enurēze. Tā ir periodiska nekontrolēta urīna noplūde miega laikā pēc 5 gadu vecuma. 

Iemesli, kāpēc bērns piečurā gultu, var būt visdažādakie, skaidro Liene Linde. Tie var būt bioloģiski, iedzimti, dažādas saslimšanas, tajā skaitā neiroloģiskas, bieži arī pārāk ciešs miegs, kā arī emocionālas grūtības pirmsskolas vecumā.  

Kurā brīdī jāvēršas pie speciālista?

Ja šis incidents notiek vairākas reizes, vismaz 2 reizes nedēļā 3 mēnešus pēc kārtas, vispirms ir jāvēršas pie ģimenes ārsta un jāveic ārsta nozīmētie izmeklējumi, sākot ar urīna analīzi un varbūt beidzot ar ultrasonogrāfiju, lai saprastu, kurš no fizioloģiskajiem cēloņiem varētu būt īstais šajā gadījumā. 

Vērojam ikdienas paradumus 

Psiholoģe iesaka vecākiem, ko darīt uzreiz, kad problēma novērota ilgstoši, proti, pavērot savus paradumus ikdienā. Parasti vispirms iesaka samazināt šķidruma daudzumu, kas tiek uzņemts vakara pusē pirms miega. Daži vecāki mēdz modināt bērnu naktī, lai uzsēdinātu uz podiņa, kas var palīdzēt bērnam iemācīties vajadzības gadījumā pašam pamosties un izmantot tualeti. Arī tā var darīt. Svarīgi, lai dienas laikā tiktu nodrošināta regulāra iespēja tualetes apmeklējumam, lai bērnam nav vajadzības ilgstoši ciesties. 

Kā vecākam būt atbalstošam un reaģēt pareizi?

Ļoti būtisks ir psiholoģiskais atbalsts. Pirmā reakcija nekādā gadījumā nedrīkst būt kaunināšana vai pat sodīšana, uzsver Linde. Saskaroties ar šīm grūtībām, nevajag izrādīt dusmas vai aizvainojumu, it kā bērns to būtu darījis tīšām. Bērnam ir ierobežota kontrole par to, kas ar viņu notiek miegā, un ir svarīgi, lai bērns jūtas drošs par to, ka var pastāstīt par to, kas noticis un kā viņš par to jūtas.

Lai gan pie jebkurām uzvedības izmaiņām vai grūtībām ir jābūt ļoti vērīgam, nevajadzētu arī pārspīlēt ar šo uzmanību, par to nepārtraukt runājot un satraucoties, jeb, kā saka, “ņemties”. Nevajadzētu arī ignorēt šo grūtību – vecākam ir jābūt drošajam atbalstam, pie kura bērns var nākt un runāt, atgādina psiholoģe.

Ko drīkst? Var atalgot vēlamo uzvedību, proti, kad bērns ir izgulējis sausu nakti. Viena no idejām: piemēram, sastādīt kalendāru ar uzlīmītēm, kuras bērns saņem par katru sauso nakti, un pēc 10 uzlīmītēm saņemt kādu balvu, ejot uz kino vai ko tml. Nevis sodīt, bet pozitīvi veicināt vēlamo uzvedību. 

Ko tad, ja bērns atkal sācis pieslapināt gultu? 

Nošķir divus enurēzes tipus – primārā enurēze nozīmē to, ka bērns vēl nav iemācījies noturēties visu nakti bez gultas pieslapināšanas, savukārt sekundārā – kad ir to iemācījies, bet atsācis atkal. Nereti arī tam var būt psiholoģiski vai emocionāli iemesli. 

Runājot tieši par bērnudārza vecuma bērniem, Liene Linde skaidro, ka vispirms ir jāpievērš uzmanība videi, kurā bērns atrodas, un mēģināt atrast atbildes uz jautājumiem: kas noticis pa dienu? Kas noticis pēc tam? Kāda ir audzinātājas reakcija uz šo uzvedību? Vai bērns par šo netiek kaunināts dārziņā? 

Iespējamie psihoemocionālie enurēzes cēloņi

Psiholoģiskie cēloņi katram bērnam būs citi, pauž psiholoģe. Tas var kļūt aktuāli gadījumā, kad ģimenē ienāk otrs bērns, jo tad vecākie bērni var piedzīvot sava veida regresu. Arī lielais bērns var sagribēt būt atkal mazais bēbītis un neapzināti atkāpjas atpakaļ soli attīstībā. Jebkuras izteiktas pārmaiņas – otrā bērna ienākšana, pārvākšanās, vecāku šķiršanās – var būt pamats. Pieaugušie ir tie, kas veic šīs pārmaiņas, un tādā veidā maina vidi, kurā atrodas bērns, kurš to kontrolēt nevar. 

Ko šādos gadījumos var darīt vecāki? Lindes praktiskais ieteikums ir uzvedības pierakstīšana. Ja enurēze atkārtojas, var pierakstīt, kas noticis pirms tam, kāda ir šī konkrētā bērna uzvedība, un kas tad ir sekas – jeb kas notiek pēc tam, kad bērns gultiņu ir vai nav piečurājis. Tas varētu būt veids, kā vecākam saprast, ko var pamainīt vidē tūlītēji, lai palīdzētu bērnam. Vides faktori gan katram bērnam būs individuāli un tā arī būtu katrā gadījumā jāanalizē. Vienotas shēmas, kas der visiem, nav. 

Arī sekundārās enurēzes gadījumā ir svarīgi bērnu nekaunināt, bet veidot vidi tā, lai bērns tajā justos droši. Tas attiecas gan uz mājām, gan uz dārziņu. 

Kā psihologs var palīdzēt?

Ko darīt, ja visi fizioloģiskie cēloņi ir izslēgti un ar vecāku izmantoto ieguldījumu tomēr nepietiek? Šādā gadījumā var konsultēties ar ģimenes ārstu, kurš var ieteikt arī psiholoģisko palīdzību. Ja ir nepieciešamība pēc valsts apmaksātas psihologa konsultācijas, ir jāvēršas pie ģimenes ārsta, kurš var nozīmēt vispirms vizīti pie bērnu psihiatra. Psihiatrs ir tas, kurš, balstoties uz medicīnisko dokumentāciju, izvērtē, vai šādā situācijā varētu būt kāds emocionāla distresa cēlonis un ar šo izvērtējumu jau var tālāk doties pie bērnu psihologa. 

Psihologs, pirmkārt, var konsultēt pirmsskolas vecuma bērnu vecākus par emocionāli iejūtīgu audzināšanu, stāsta Linde. Ja tas ir bērns jau lielākā pirmsskolas vecumā, apmēram 6-7 gadi, kurš izjūt lielu stresu, psihologs var iemācīt dažādas nomierināšanās un emociju regulēšanas tehnikas. Parasti tiek nozīmēta arī smilšu spēļu terapija bērniem ar emocionālām grūtībām. 

Linde norāda, ka pirmsskolas vecuma bērniem psihologa konsultācijās atbalsts tiek vairāk orientēts uz vecākiem, jo tieši viņi pavada visvairāk laika ar bērniem, bet, tuvojoties skolas vecumam, jau tiek strādāts ar bērniem individuāli.