Beidz teikt divgadniekam “NĒ!” – 10 gudrāki veidi, kā panākt, lai mazais ieklausās

Parents.com materiālā, ko recenzējusi bērnu psiholoģe Dr. Anna Luisa Lokharta, apkopotas 10 praktiskas stratēģijas, kas var palīdzēt vecākiem sarežģītās situācijās.
 

Padomā, kurās “cīņās” vērts piedalīties

Ja bērns visu dienu dzird “nē, nē, nē”, viņš ar laiku var pārstāt uztvert šo vārdu nopietni.
Denverā praktizējošā ģimenes medicīnas māsa-praktiķe Linda Pīrsona grāmatas “The Discipline Miracle” (Disciplīnas brīnums) autore, iesaka vecākiem vispirms saprast, kuras robežas patiešām ir svarīgas.
 

Piemēram, bērnam skriet pāri ielai vai sist citam cilvēkam nav pieļaujams. Taču, ja viņš vēlas vilkt tikai violetas drēbes vai uz brokastīm izvēlēties vienu un to pašu šķīvi, iespējams, nav vērts par to cīnīties.
 

Bērnu psihiatre Elizabete Bergere, grāmatas “Raising Kids with Character” (Audzināt bērnus ar raksturu) autore, uzsver, ka attiecības ar bērnu ir svarīgākas par mēģinājumu panākt perfektu uzvedību. Tas nenozīmē “ļaut bērnam visu”. Tas nozīmē izvēlēties tās robežas, kuras tiešām ir nepieciešamas.
 

Novērs konfliktu, pirms tas sākas

Daļu konfliktu iespējams novērst vēl pirms tie sākas.
Ja bērns veikalā vienmēr mēģina ņemt preces no plauktiem, paņem viņam līdzi kādu rotaļlietu, ar ko nodarboties. Ja viņš rotaļu laikā nespēj dalīties ar savu mīļāko mantu, pirms ciemiņu ierašanās to var nolikt malā.
 

Ja mazais aizrautīgi zīmē uz sienām, krītiņus labāk glabāt vietā, kur viņš tiem nevar piekļūt bez pieaugušā palīdzības.Mērķis nav bērnam visu laiku kaut ko aizliegt un labot. Dažkārt visvienkāršākā disciplīna ir mainīt vidi tā, lai kārdinājums nebūtu bērnam deguna priekšā. Bērni daudz biežāk “uzsprāgst”, kad ir izsalkuši, pārguruši vai pārāk ilgi bijuši telpās. Pediatrs Hārvijs Harps, grāmatas "The Happiest Toddler on the Block" (Laimīgākais mazulis kvartālā) autors, iesaka ņemt vērā bērna dienas ritmu.
 

Ja no rīta bērns ir možs un sadarbojas, bet pēc pusdienām kļūst īgns un noguris, sarežģītākās aktivitātes — piemēram, iepirkšanos vai ārsta apmeklējumu, labāk ieplānot no rīta. Svarīgi ir arī sagatavot bērnu pārmaiņām. Ja pēc piecām minūtēm jābeidz spēlēties, nesāc ar “viss, ejam!”. Pasaki iepriekš: “Pēc dažām minūtēm mums būs jāsakārto mantas un jābrauc mājās.” Jo paredzamāka bērnam ir situācija, jo mazāka iespēja, ka pāreja beigsies ar protestiem.
 

Esi konsekvents un saglabā mieru

Bērns nevar iemācīties robežas, ja tās katru dienu mainās.
Klēra Lernere, bērnu attīstības speciāliste un grāmatas “Why Is My Child in Charge?” (Kāpēc mans bērns ir noteicējs) autore, skaidro, ka divu līdz trīs gadu vecumā bērni aktīvi mācās, kā viņu rīcība ietekmē apkārtējos. Ja vienā dienā bumbu drīkst mest pa māju, bet nākamajā par to tiek sodīts, bērnam rodas pretrunīgi signāli. Arī pieaugušā reakcija ir svarīga. Ļoti spēcīga vecāka reakcija dažkārt var netīšām pastiprināt nevēlamo uzvedību. Tāpēc ne vienmēr nepieciešams skaļāks tonis. Dažkārt efektīvāka ir mierīga, īsa un vienāda reakcija katru reizi.
 

Nekliedz

Ir ļoti grūti saglabāt mieru, kad bērns sit brālim, rauj sunim asti vai ignorē jau desmito lūgumu. Tomēr kliegšana var aizēnot pašu ziņu, ko mēģini bērnam nodot.
Child Mind Institute norāda, ka bērni, kad vecāki kliedz, var vairāk koncentrēties uz balss skaļumu un toni, nevis uz to, ko pieaugušais cenšas pateikt.
 

Bērnu psihiatre Elizabete Bergere, iesaka nevis mēģināt “kontrolēt bērnu”, bet gan kontrolēt pašu situāciju. Piemēram, ja bērns vakarā atkal atsakās tīrīt zobus, apstājies, ieelpo, pietupies līdz bērna acu līmenim un īsi pasaki, kas tagad jādara. Ne gara lekcija. Ne draudi. Vienkārša, skaidra robeža.

Vispirms parādi, ka esi sadzirdējis bērnu

Bērnam ir vieglāk nomierināties, ja viņš jūt, ka pieaugušais saprot, kas viņu satrauc. Tas nenozīmē, ka jāļauj bērnam darīt to, ko viņš vēlas.
 

Piemēram:
“Es redzu, ka tu esi dusmīgs, jo es neļauju cepumus atvērt tagad. Tu drīksti dusmoties. Bet tu nedrīksti kliegt un sist.”
 

Jūtu atzīšana nav tas pats, kas piekāpšanās. Tu vari vienlaikus pateikt: “Es saprotu, ka tu esi dusmīgs” un “noteikums paliek spēkā.”
 

Mazāk “nedrīkst”, vairāk, ko drīkst

Divgadniekam garš skaidrojums par to, ko viņš dara nepareizi, bieži vien neko daudz nepalīdz. Labāk ir pateikt, ko bērnam darīt.
 

Nevis:
“Nelec uz dīvāna!”
Bet:
“Lēkājam uz grīdas.”
 

Nevis:
“Nesit!”
Bet:
“Maigas rokas.”
 

Ja bērns turpina sist, pieaugušais var mierīgi pateikt:
“Es neļaušu tev sist.” Un fiziski apturēt sitienu, ja tas nepieciešams.
Bērnam ir vieglāk izpildīt konkrētu norādi nekā saprast garu aizliegumu virkni.
 

Dod bērnam izvēli

Daudzi konflikti ar divgadnieku patiesībā ir cīņa par kontroli. Pieaugušais tobrīd kontrolē situāciju. Bērns grib kontrolēt pats. Viens no veidiem, kā mazināt šo cīņu, ir piedāvāt divas pieņemamas izvēles.
 

Piemēram:
 “Vispirms sakārtosi grāmatas vai klucīšus?”
Nevis:
“Ko tu gribi darīt?”
 

Mazam bērnam pārāk plaša izvēle var būt mulsinoša. Svarīgi, lai abas piedāvātās iespējas vecākam būtu pieņemamas.
 

Pievērs uzmanību saviem vārdiem

Centies kritizēt konkrēto uzvedību, nevis bērnu.
 

“Tu esi slikts” un “tu vienmēr tā dari” bērnam neko neiemāca.
Labāk:
“Man nepatīk, ka tu ņem preces no plaukta.”
Vai:
“Es zinu, ka tev šo rotaļlietu ļoti gribas. Ir grūti dalīties. Pamēģināsim spēlēties pēc kārtas.”
Var palīdzēt arī “es” formulējumi.
Piemēram:
“Es negribu, lai trīsritenis paliek gaitenī, jo kāds var aiz tā aizķerties. Noliksim to verandā.”
 

Māci empātiju

Divgadniekam nav pašsaprotami saprast, kāpēc sist, kost vai izraut citam bērnam rotaļlietu nav pieņemami. Palīdzi viņam sasaistīt savu rīcību ar otra cilvēka sajūtām.
 

Vari teikt:
“Kad tu iekod, otram sāp.”
“Kad tu izrauj rotaļlietu, otrs bērns kļūst bēdīgs, jo viņš vēl gribēja ar to spēlēties.”
Tas nav domāts kā lekcija. Vienkāršs, konkrēts skaidrojums laika gaitā palīdz bērnam veidot izpratni par citu cilvēku sajūtām.

Pārdomā mantu atņemšanu un “likšanu kaktā”

Daudzi vecāki, kad nekas cits vairs nepalīdz, izvēlas bērnu nosūtīt “stūrī” vai atņemt viņam kādu lietu. Parents.com materiālā citētā Mišela Feldera, norāda, ka izolēšana ne vienmēr māca bērnam to uzvedību, kuru vecāks vēlas redzēt.
 

Arī privilēģijas nevajadzētu atņemt nejauši. Labāk, ja sekas ir loģiski saistītas ar pašu rīcību. Piemēram, ja bērns ar rotaļu zobenu sit brāli, zobens kādu laiku tiek izmantots tikai pieaugušā klātbūtnē. Ja bērns demonstrē, ka spēj ar to spēlēties droši, viņš var atgūt lielāku brīvību.

Avots: Parents.com