Koncerts ar šmurguli

Bet bērni, atšķirībā no mēsliem un klusinātājiem, nav tik vienkārši novācami vai uzliekami. Viņi iemācās uzvesties tikai ar laiku, labu piemēru un pacietību. Bērnu raidītie skaļie signāli ir sākums sabiedrībā pieņemamas uzvedības mācīšanai. Mums viņi ir jāpieņem un jāaudzina kā daļa no savas dzīves, jo mēs paši reiz esam bijuši bērni, savukārt bērni reiz izaugs un kļūs par mums, pieaugušajiem.

Diskusijas par bērnu audzināšanu un uzvedību ir garantēts veids, kā sastrīdēties gan ar tuviniekiem, gan ar dažādām sabiedrības grupām, un – varbūt kā būtiska daļa no kultūras mehānisma – šī plūkšanās nekad nerimst. Liekas, ka šī ir ļoti apnicīga tēma, bet tā vienmēr uzšķiļ svaigas emocijas. Nupat palaidu garām vienu diskusiju sociālajos medijos, tāpēc uzrakstīšu vismaz rezumējošu komentāru: kāds kārtējo reizi novaidējās, kā viņu kaitina tas, ka mātes ar saviem ķērcošajiem bērniem lien uz kafejnīcām un pat koncertos neļauj nogurušam cilvēkam relaksēties un baudīt mākslas pasākumu visās niansēs. Vesela grupa vecāku metās pulgot neiecietīgo nīgruli – lai pamēģina pats, kā ir ņemties ar saniķojušos bērnu. Cita grupa par šo aizrādījumu apvainojās, ka viņiem atkal bāž acīs izvēli neradīt pēcnācējus. Vēl citi atzinās, ka savas mazās atvases nekad nav veduši uz koncertu vai kafejnīcu vakarā un arī paši bērnībā nekur nav gājuši, jo bērniem jāsēž mājās. Ciniskākie pauda, ka cilvēks, kurš nevar atļauties aukli vai omi, nav pelnījis nekur iet.

Diskusijas par bērnu audzināšanu un uzvedību ir garantēts veids, kā sastrīdēties gan ar tuviniekiem, gan ar dažādām sabiedrības grupām. 

Pieredzes un viedokļi kopumā bija ļoti dažādi, bet neiecietība un naidīgums grupu starpā šķita vienkārši absurds. Dīvaini ir arī tas, ka konkrētajā diskusijā plūcās diezgan izglītoti un prātīgi ļaudis, kas citkārt raksta par teicamu mūziku vai literatūru, pauž emancipētu viedokli par sabiedrības norisēm vai reizēm aizstāv cilvēktiesības. Jūtīgā bērnu tēma diskusijas dalībniekus pārvērta dusmīgos pankos, kas izrēķinās cits ar citu, pauzdami skaļus apvainojumus, daudzkārt pārkāpjot ētiskas un empātiskas izturēšanās robežas.

Ir dažādi līmeņi, kuros izteikt savu saīgumu. Reizēm tie var izklausīties radikāli, piemēram, "es nošaušu tās kaijas aiz loga, kas man traucē gulēt", taču visiem ir skaidrs, ka tas ir komisks pārspīlējums un īgņas poza. Bet, kad uzraksta, cik kaitinoši ir tas, ka mātes velkas uz kafejnīcām ar saviem šmurguļiem, un pēc tam tiek uzskaitīti piemēri par reizēm, kad un kādās situācijās bērni šim cilvēkam ir traucējuši kafejnīcā vai sporta kluba ģērbtuvē, māc bažas, vai tas ir tikai ar humoru pausts saīgums. Un, ja tas nav joks, tad pārmetums ir patiešām rupjš, līdz absurdam neiecietīgs un izteikts, visticamāk, neapzinoties tā svaru. Raud pilnīgi visi bērni, nav tādas brēcošo bērnu kategorijas. Pieprasīt, lai bērni publiskās vietās neraud un netraucē, ir pieprasīt, lai tiktu ierobežota brīvība visai sabiedrības grupai, kas ikdienā rūpējas ne tikai par savu, bet arī par apgādājamo drošību, labklājību, veselību, mobilitāti, un vairākums to dara paralēli darba slodzei, tērējot lielus laika, enerģijas un iztikas līdzekļu resursus. Pārmetums vecākiem ir pārmetums cilvēkiem mazāk priviliģētā stāvoklī, šajā gadījumā par to, ka viņi ir iznākuši no mājas un mēģina iekļauties sabiedriskā pasākumā, kaut arī ar grūtībām un pārpratumiem. Tas ir kā pārmest fizisku nespēcību, nabadzību vai pat invaliditāti. Es gan negribētu aizrauties, piemēra ilustrēšanai aizstājot "vecākus ar bērniem" ar kādu citu diskriminētu sabiedrības grupu, jo katrai no grupām ir savas īpašības, savas stigmas un tās nevajadzētu ne apvienot, ne pretstatīt.

Kad uzraksta, cik kaitinoši ir tas, ka mātes velkas uz kafejnīcām ar saviem šmurguļiem, un pēc tam tiek uzskaitīti piemēri par reizēm, kad un kādās situācijās bērni šim cilvēkam ir traucējuši kafejnīcā vai sporta kluba ģērbtuvē, māc bažas, vai tas ir tikai ar humoru pausts saīgums. 

Ir cilvēki ar bērniem, cilvēki, kam vēl nav vai vairs nav bērnu, kam ir pieauguši bērni, un ir cilvēki, kas izvēlas neaudzināt bērnus. Par tiesībām izvēlēties neaudzināt bērnus šobrīd cenšas iestāties progresīvā sabiedrības daļa, apelējot pie tā, ka reproduktīvās tiesības ir vienas no cilvēka pamattiesībām. Tās ir tiesības pāriem un indivīdiem brīvi un atbildīgi izvēlēties, cik, kad un kur viņi vēlas radīt bērnus. Nulle, tāpat kā divi vai seši, ir viena no izvēles iespējām, un ir maldīgi domāt, ka cilvēki, kas izvēlas to vai citu skaitli, noteikti iestājas pret pārējiem vai viņu izvēles būtu pretstatāmas. Diemžēl šī informācija lēni sasniedz (bieži pieminētos) aizspriedumainos lauku radus, kas mēdz norādīt uz tukšu ligzdiņu, bet ne tikai... Greiza izpratne par to, kas ir cilvēktiesības, vai to, kas, piemēram, ir feminisms, pastāv gan konservatīvajā un "tradicionāli orientētajā", gan arī progresīvajā sabiedrības daļā. Latvijā cilvēkiem joprojām trūkst izpratnes par to, ka sievietes tiesības ir gan mātes tiesības, gan tiesības nebūt mātei. Tajā pašā laikā par emancipētu biežāk uzskata otro izvēli, un par sievietes mātes emancipāciju pie mums tiek runāts ļoti maz. Joprojām vīrieši tiek mazāk saistīti ar bērnu audzināšanu, un pārmetumi par vešanu uz kafejnīcu galvenokārt tiek adresēti sievietēm, kas savukārt liecina, ka tie, kas pārmet, joprojām dzīvo arhaiskā pasaules modelī, kur sievietes ir tās, kas audzina bērnus, un tāpēc arī nav jābrīnās, ka viņām tiek ieteikts sēdēt mājās. Populāri ir piesaukt arī sievietes absolūto atbildību par ieņemšanu – "ja jau biji tik stulba, ka neprati izsargāties, tad tagad sēdi mājās". Tā ir pavēle pildīt tradicionālās vērtības un mātes emancipācijas apspiešana.

Kā ir iespējams šāds empātijas un praktisku zināšanu par audzināšanu trūkums? Vai tas ir tāpēc, ka kritizētāji auguši nošķirti no citiem bērniem? Vai tāpēc, ka viņi paši tikuši turēti mājās ar aukli vai vecmāmiņu, atturēti no iziešanas sabiedrībā un tikšanās ar citu sabiedrības grupu atvasēm? Vai tāpēc, ka mēs nezinām un neinteresējamies, kā dzīvo par mums vairāk un mazāk pelnošās mājsaimniecības? Kādēļ progresīvajā sabiedrības daļā bieži tiek raukts deguns par bērnu kā pilnvērtīgu sabiedriskas vietas vai kultūras pasākuma apmeklētāju, nevis atbalstīta šī izvēle – bērna un vecāka izglītošanās, reprodukcijas veicināšana izglītotajā – progresīvajā! – sabiedrības daļā?

Kādēļ progresīvajā sabiedrības daļā bieži tiek raukts deguns par bērnu kā pilnvērtīgu sabiedriskas vietas vai kultūras pasākuma apmeklētāju, nevis atbalstīta šī izvēle?

Diskusijā kā vecāku bezkaunīgās visatļautības piemērs tika atkārtoti piesaukts "mātes ar bērniem vijoļkoncertos". Kritiskajā domāšanā šādu safabricētu, realitātē reti sastopamu un ar gadījumu tieši nesaistītu tēlu (visiem vest bērnus uz vijoļkoncertiem nav pozīcija, kuru kāds aizstāv) sauc par "salmu vīru". Tas tiek izmantots, lai vieglāk varētu ievainot pretinieku (šajā gadījumā padarīt visus vecākus vainīgus), un tiek uzskatīts par argumentācijas kļūdu. Kāds no komentētājiem "mātes ar bērniem vijoļkoncertos" trāpīgi pielīdzināja aizspriedumiem par blondīnēm pie stūres. Fakts, ka šādi gadījumi ir, nenozīmē, ka tā ir norma. Šķita arī, ka daudzi runātāji nav informēti, ka Latvijas Nacionālajā operā, tāpat kā daudzās koncertzālēs, pieaugušo izrādēm un koncertiem ir diezgan nesaudzīgs vecuma ierobežojums – no septiņiem gadiem –, ko rūpīgi kontrolē zāles uzraugi. Bērnu klaigas un čalošanu, visticamāk, īgnais apmeklētājs būs dzirdējis nevis "Nībelunga gredzenā", bet gan "Riekstkodī", kas kvalificējas kā izrāde bērniem un ir atļauta no trīs gadu vecuma. Varbūt retu reizi augšējā balkonā uz pirmizrādi vai ģenerālmēģinājumu atnāk kādi mākslinieku ģimenes locekļi ar jaunākām atvasēm, un – vai tiešām mēs to viņiem neatvēlam?

Bet varbūt ideju par ģimenēm ar bērniem kā nepiederošiem progresīvajai sabiedrībai veicinājis nacionālistisko partiju un reliģisko organizāciju kultivētais ģimenes tēls, kas tiek pretstatīts modernajai paaudzei? Varbūt vainīgas ir, teiksim, derdzīgās nokauto embriju skulptūriņas pilsētas laukumā? Turklāt tas, ka nacionālistiskās partijas, kuras diskriminē visus, kas nav "tradicionāli", iestājas par ģimenēm, rada maldīgu priekšstatu, ka vecāki ar bērniem necieš no diskriminācijas. Šķiet, valda uzskats – ja ģimenes vērtības ir tradicionālas, tad viņu tiesību aizstāvība nevar būt aktuāla, tāpēc liberālajiem par to nav daļas. Tradicionālo vērtību piesaukšana politikā bieži tiek izmantota kā rīks sabiedrības grupu diskriminēšanai vai, piemēram, fašistiska režīma celšanai kā šobrīd Krievijā, kad bērnus izmanto kā sabiedrības grupu, kas jāaizsargā no gejiem un Rietumiem.

Progresīva un demokrātiska sabiedrība nozīmē sabiedrības grupu integrēšanu, nevis pretstatīšanu. Progresīva nozīmē – daudzveidīga, pieņemoša, vienlīdzīga un iecietīga. Lai pieteiktu savu bērnu Beļģijas bērnudārzā, man, tāpat kā citiem vecākiem, bija jāizlasa un jāparakstās zem gara izklāsta par šīs pirmskolas iestādes vērtībām, kas ir, pirmkārt, nodrošināt visiem bērniem vienlīdzīgas sociālās emancipācijas iespējas neatkarīgi no ģimenes un indivīda sociāli ekonomiskajiem apstākļiem, kultūras, filozofiskajiem uzskatiem, seksuālās orientācijas vai fiziskajām iespējām. Skolas uzdevums ir veidot atbildīgu un tolerantu pilsonisku sabiedrību, jau no mazotnes veicinot savstarpēju cieņu, saprašanos un kritisku domāšanu(!). Bērni tiek mācīti respektēt brīvas izvēles iespējas, un viņiem tiek piedāvātas zināšanas un metodes brīvas izvēles veikšanai, lai cīnītos pret jebkura veida diskrimināciju, mazinātu sabiedrības noslāņošanos vai indivīdu izstumšanu, kā arī tiek sekmēts tas, lai jaunais sabiedrības loceklis varētu aktīvi piedalīties ekonomiskajā, sociālajā un kultūras dzīvē.

Ja mēs telpā, notikumā vai sirdī nespējam atvēlēt vietu bērniem, tad vēl ilgi gaidīsim no mūsu sabiedrības nediskriminējošu attieksmi pret netradicionālākām izvēlēm.

Tikmēr mūsu sabiedriskās domas telpu pilda uzskati, ka bērnu vešana sabiedrībā būtu jāierobežo, ka viņu vecākiem sabiedriskajā un kultūras dzīvē nav vietas (ja vien tā nav "Lido" sēta) vai sadaļai "Ar bērniem" nav vietas kultūras un filozofijas žurnālā, jo tas kādam atgādina "Cālis.lv" forumu. Joprojām daudzviet attieksme pret bērniem ir kā pret kaut ko "nestilīgu", neprogresīvu, izglītotai un kulturālai sabiedrībai nepiemērotu. Ja mēs telpā, notikumā vai sirdī nespējam atvēlēt vietu bērniem, tad vēl ilgi gaidīsim no mūsu sabiedrības nediskriminējošu attieksmi pret netradicionālākām izvēlēm, kur nu vēl iecietību pret satiksmes dalībniekiem, trokšņainiem jauniešiem, bezpajumtniekiem vai sapīkušiem kafejnīcas apmeklētājiem. Ziniet, iedrošinošs smaids vai jocīga grimase no blakus galdiņa reizēm ļoti palīdz bērnu nomierināt, lai visi apmeklētāji varētu turpināt baudīt vakariņas ieaijājošā kafejnīcas murdoņā.

Autore: Santa Remere