Lielākā oga pasaulē – ķirbis

Ķirbju dzimtene - Centrālamerika
Ķirbjaugi ir izplatīti visā pasaulē. Gurķu dzimtene ir Āzija; arbūzu, kabaču un lagenāriju - Āfrika. Vairumam ķirbju izcelsme meklējama Centrālamerikā. Ķirbji uzskatīti par vecākajiem kultūraugiem pasaulē, apsteidzot pat kukurūzu un pupiņas. Indiāņiem Kolumba laikā jau bija izveidotas vairākas ķirbju šķirnes. Ar jūras braucēju starpniecību Amerikas ķirbji, tai skaitā patisoni, tika ievesti Eiropā un sākumā tika audzēti klosteru un dižmaņu dārzos, no kuriem izkonkurēja līdz tam laikam audzēto lagenāriju.
Pudeļu ķirbju dzimtene ir Centrālamerikas tropu meži, no kurienes jūras straumes augļus ar sēklām aiznesa uz Dienvidameriku. Pēc arheologu datiem, trauku ķirbjus audzēja Peru jau pirms 12 tūkstošiem gadu, Meksikā - pirms 9 tūkstošiem gadu, bet Ēģiptē - pirms 5 tūkstošiem gadu. Botāniski ķirbja auglis ir oga, kas ir lielākā oga pasaulē. Arī ķirbju sēklas ir lielākās no visiem kultūraugiem.

Ķirbji uzskatīti par vecākajiem kultūraugiem pasaulē, apsteidzot pat kukurūzu un pupiņas.

Latvijā izplatītākie ķirbji
Pasaulē ir zināmas vairākas ķirbju sugas un pasugas, lielākā daļa no tām ir savvaļas, bet apmēram 5 audzē kultūrā. Latvijā ir izplatītas 3 sugu šķirnes, bet 1973. gadā izdotajā terminoloģijas vārdnīcā ir uzskaitītas 46 ķirbju sugas un pasugas.

Lielaugļu ķirbji
Audzētēju - amatieru vidū ir populāras lielaugļu  ķirbju šķirnes. Tieši no tām izaug izstāžu brīnumi. Raugoties no praktiskā viedokļa, mūsdienu nelielajās 3-4 cilvēku ģimenēs šo ķirbju audzēšana ir neracionāla, jo sagriezti tie vairs lāgā neglabājas un liela daļa aiziet zudumā. Šai pašai šķirņu grupai pieder arī virkne šķirņu ar sīkākiem augļiem, piemēram, Ushiki Kuri; to ražība mēdz būt pat augstāka nekā lielaugļu šķirnēm, un mājsaimniecībā tie ir izdevīgāki.

Dārzeņķirbji
No plaši audzētajiem dārzeņķirbjiem  mēs vislabāk pazīstam kabačus un patisonus, bet šai grupai pieder arī Helovini, makaronu jeb spageti ķirbji, Bīskapa cepure un Ozolzīļu ķirbis (Acorn), kā arī kailsēklu ķirbji. Lielražošanā - Austrijā, Spānijā - tos audzē ķirbju eļļas ieguvei, bet Latvijā daudzi ēd ķirbju sēklas, kuras ir tikpat vērtīgas kā rieksti.

Kaut ari daži mūsu amatieri uzskata dekoratīvos ķirbjus (acīmredzot tieši rūgtās garšas dēļ) par ārstnieciskiem, patiesībā šos ķirbjus uzturā lietot nevajadzētu.

Muskata ķirbji
Muskata ķirbjiem piemīt īpatnēja muskata smarža, un daudzām šķirnēm raksturīga arī riekstu piegarša. Latvijā no šīs grupas vislabāk pazīst riekstu ķirbi Butternut. Salaspilī pazīstams amatieris Māris Bērziņš pat nodarbojas ar šo ķirbju selekciju.

Ziemas ķirbji
Amerikāņu un angļu literatūrā ķirbjus mēdz iedalīt vasaras un ziemas ķirbjos. Pie ziemas ķirbjiem pieskaita šķirnes ar biezāku mizu: Acorn, Butternut tipa šķirnes, Turban, Gelber Zentner, Haloween. No šīs šķirnes ķirbjiem pārtikā izmanto tikai mīkstumu. Izņēmumi ir japāņu (Hokkaido tipa) ķirbji. Lai pagatavotu ēdienu, šīs grupas ķirbjus ne tikai jānomizo, bet jāizņem arī sēklas un rupjākās šķiedras. Mīkstumu sagriež vai sarīvē un izmanto sulu spiešanai, sautējumiem, zupām vai pudiņu gatavošanai. Lielākus nenomizotus gabalus var izcept cepeškrāsnī pie 190°C, līdz mīkstums kļūst patiešām mīksts un viegli atdalās no mizas - tas ir viens no ātrākiem ķirbju pagatavošanas veidiem. Ziemas ķirbji vēsā sausā telpā uzglabājas vairākus mēnešus, ja vien to miza nav slimību, kaitēkļu vai mehāniski bojāta.

Vasaras ķirbji
Vasaras ķirbjus patērē agrākā gatavības pakāpē, tiem ir maigāka miza un mīkstākas sēklas. Šai šķirņu grupai pieskaita kabačus, patisonus, līkkakla ķirbjus Cro-okneck un makaronu ķirbi. Šos ķirbjus bieži vien gatavo ar visu mizu; cep un papildina ar sviestu vai dažādām mērcēm, kā saldām, tā asām. Tāpat šos ķirbjus mēdz ēst svaigus. Ar nenobriedušo mizu vasaras ķirbji uzglabājas ilgākais 3-6 nedēļas. Latvijā amatieri arī kabačus un patisonus ar cieto mizu un nobriedušām sēklām sekmīgi uzglabā līdz pavasarim.

Dekoratīvie ķirbji
Dekoratīvie no ēdamiem ķirbjiem atšķiras ar sīkiem augļiem un izteikti neparasto izskatu. Lielākoties tie ir savvaļas sugu ķirbji, kuri parasti satur rūgto alkaloīdu - kukurbitacīnu. Kaut ari daži mūsu amatieri uzskata tos (acīmredzot tieši rūgtās garšas dēļ) par ārstnieciskiem, patiesībā šos ķirbjus uzturā lietot nevajadzētu. Lielās devās kukurbitacīns ne tikai izraisa nopietnu organisma saindēšanos, bet maziem bērniem un veciem cilvēkiem tas var būt pat nāvējoši. Tieši šī iemesla dēļ nav vērts nodarboties ar pašmāju sēklkopību, jo nekad nevar zināt, ar ko jūsu ķirbja augļi ir saziedējušies (apputeksnējušies) un vai iegūtie hibrīdi nebūs rūgti.

Dažas populāras šķirņu grupas
Acorn (ozolzīļu) - izskatīgs ēdamais dārzeņķirbis, augļu izskats atbilst nosaukumam. Tie ir 1-2 kg smagi, līdz 15 cm diametrā, dažādās krāsās (zaļā, baltā, dzeltenā), gludi. Mīkstums salds ar riekstu aromātu, vislabāk garšo svaigi sarīvēti vai arī sautēti un cepti. Ļoti labi uzglabājas.
Hubbard (labdaris) - šīs šķirnes satur ļoti daudz karotīna (12 reizes vairāk par burkāniem!). Augļu forma atgādina regbija bumbu, krāsa atkarībā no šķirnes mēdz būt zaļa, dzeltena vai zilgana, bet mīkstums ir koši oranžs. Augļa svars mēdz būt 2-6 kg; labi uzglabājas.
Makaronu (spageti) ķirbis - augi ar 4-5 m garām vasām, ovāli apaļiem, ap 20-25 cm diametrā lieliem augļiem bālā krāsā. Daudzas namamātes vilina doma pagatavot spageti no pašu audzēta ķirbja. Tas ir iespējams, tikai jārēķinās, ka vidēji 4-6 kg smagais ķirbis ir ievietojams ne katrā cepeškrāsnī un ne katrā katlā. Veselu ķirbi jāvāra aptuveni 40 minūtes (var arī cept), vairākkārt pārdurot mizu ar nazi. Izvārīto jāpārgriež uz pusēm un no augļa vidus ar dakšiņu vai karoti jāizgrebj makaroniem līdzīgā ķirbja masa. Raksta autorei nav izdevies pārbaudīt to savā praksē, jo izaudzēto ķirbi nebija iespējams ievietot cepeškrāsnī.

Maldīgs ir uzskats, ka ķirbji nebaidās no nezālēm. Ja ķirbjus audzē lielākā platībā, nevis uz komposta kaudzes, nezāļu apkarošana jāveic regulāri, līdz lapas nosegs lauka virsmu.

Lufa (sūkļa ķirbis) - ķirbjaugs, kurš ir ne tikai dekoratīvs, bet arī noderīgs. Nogatavojušos ķirbjus vairākas dienas izmērcē ūdenī, pēc tam kārtīgi izmazgā šķiedras no mīkstuma un iegūto švammi izžāvē. Lieto kā ekoloģiski tīru pirts piederumu. Lufai nepieciešams daudz siltuma, un mūsu apstākļos to drošāk audzēt siltumnīcā, tikai jārēķinās, ka šis augs spēcīgi stīgo un ātri vien nāksies to uzsiet līdzīgi gurķiem vai tomātiem. Savā dzimtenē Dienvidaustrumāzijā jaunos lufas augļus patērē pārtikā līdzīgi kabačiem. Nobriedušie augļi ir rūgti un nav ēdami.
Kavbūzis - ilgu laiku amatieru vidū tika uzskatīts par arbūza un ķirbja krustojumu, jo pēc izskata tik tiešām atgādina arbūzu. Tomēr tas ir vīģlapu ķirbis, kurš no citiem ķirbjiem atšķiras galvenokārt ar augstu slimību izturību pret fuzariālo vīti un tādēļ tiek plaši izmantots kā gurķu un meloņu potcelms. (Gurķus lielražošanā mēdz uzpotēt uz piemērota potcelma tāpat kā ābeles!) Vīģlapu ķirbja jaunie augļi ir ēdami tāpat kā ķirbji, piemēram, parīzieši savulaik gatavoja no tā saldo ēdienu - eņģeļmatus. Izvārīto mīkstumu sajauc ar akāciju ziedu medu un atstāj uz dažām dienām ievilkties. Pēc tam to vāra pusstundu, un gardums ir gatavs.
Lagenārija (griežamais kabacis) arī ir ķirbjaugu dzimtas augs. To dēvē arī par ķiniešu gurķi, pudeļu jeb trauku ķirbi. Siltumā šim augam piemīt neticami straujš augšanas ātrums, diennaktī tā dzinumi var pieaugt līdz 60 cm. No citiem ķirbjaugiem atšķiras ne tikai ar balto ziedu krāsu, bet arī ar smaržu (ķirbjiem vīrišķie ziedi parasti ir aromātiski), jo dabā tiek apputeksnēti vairāk ar mušām nekā ar bitēm. Atkarībā no šķirnes augļa garums var būt 10-100 cm, bet pēc formas tie ir ļoti dažādi: cilindriski, bumbierveida, olveida u.c. Šos augļus var nogriezt pa gabaliņam augšanas laikā tik daudz, cik nepieciešams ēdiena pagatavošanai, bet pārējais auglis turpina augt. Lagenārijas gatavo tāpat kā kabačus.
Daudzu interesanto ķirbju sēklas var iegādāties ar interneta starpniecību mājas lapā: www.kuerbis.net. Šeit atrodams vairāk par 700 šķirņu.

Īsās dienas augi
Ķirbji ir viengadīgi, siltumprasīgi augi. Lielākā daļa ķirbju ir īsās dienas augi - tas nozīmē, ka tie sāk ziedēt tikai īsās gaismas dienas apstākļos (optimāli 10-12 stundas) un Eiropas dienvidos parasti ir vācami oktobrī. Latvijā 12 stundu diena ir septembra vidū, tieši tādēļ ķirbju ražas ir zemākas nekā kabačiem (tiem dienas garums nav nozīmīgs). Parasti pie mums ķirbji sāk ziedēt augustā, atsevišķas šķirnes - jūlijā. Sākumā veidojas vīrišķie (tukšie) ziedi, vēlāk arī sievišķie. Daudzām vecajām šķirnēm sievišķie ziedi veidojas pārsvarā uz sānu vasām, tādēļ nereti iesaka auga galotņošanu virs 4.-6. lapas.

Kāda vietaķirbjiem piemērotāka?
Ķirbjus ir iespējams audzēt ar tiešo sēju gruntī (jāsēj jūnija sākumā), bet drošāk tos audzēt no dēsta. Dēsta audzēšanas periods atkarībā no podiņa lieluma ilgst 2-3 nedēļas, jo pārauguši dēsti slikti ieaugas. Ķirbju augšanai nepieciešama iesilusi augsne, tieši tādēļ tos tik bieži audzē uz komposta kaudzes. Tomēr šajā gadījumā jārēķinās, ka komposta kaudzi drīz vien nevarēs ne papildināt, nedz izņemt kompostu. Ķirbjus ar mazākiem augļiem var iestā-dīt koku pakājē un palaist kāpelēt pa zariem - rudenī kokus greznos eksotiska raža. Tāpat Vācijā, Anglijā un vairākās citās valstīs ir izplatīta ķirbju audzēšana uz vertikālām sastatnēm, no kurām bieži veido piramīdas, ko apaudzē ar ķirbjiem. Šādas konstrukcijas ir ne tikai dekoratīvas, bet arī pasargā ķirbju augļus no puves.

Baidās no nezālēm
Kaut arī ķirbji labāk par kabačiem un gurķiem pacieš mitruma trūkumu, tomēr sausā laikā, sevišķi ražas veidošanās periodā, ir nepieciešama laistīšana. Maldīgs ir uzskats, ka ķirbji nebaidās no nezālēm. Ja ķirbjus audzē lielākā platībā, nevis uz komposta kaudzes, nezāļu apkarošana jāveic regulāri, līdz lapas nosegs lauka virsmu. Austrijā bioloģiskie audzētāji ķirbju rindstarpās sēj balto āboliņu - šis augs ātri izplatās, nomāc nezāles un neaizēno kultūraugus. Rezultātā nav jāravē, arī augļi ir tīrāki.

Ķirbji ir veselīgi dārzeņi, it sevišķi svara vērotājiem un kaloriju skaitītājiem, jo satur maz kaloriju (27 kcal /100 g - svaigos ķirbjos), tikpat daudz cik ziedkāposti, puravi un skābie kāposti.

Novāc dienu pirms salnas
Ņemot vērā mūsu īso vasaru, labākais ķirbju novākšanas laiks ir diena pirms salnas. Apsaluši augļi uzglabājas ļoti slikti. Ja ir iespējams, novāktie ķirbji jānomazgā ar 40°C siltu ūdeni un jānovieto uz divām nedēļām sausā telpā pie temperatūras 27-30°C (piemēram, tukšā siltumnīcā vai aizstiklotā verandā). Šajā laikā ķirbji iziet ārstēšanas periodu (līdzīgi kartupeļiem) - visas rētas un nobrāzumi sadzīst un nobriest miza. Pēc tam ķirbjus var sekmīgi uzglabāt pie temperatūras 10-12°C. Mājas apstākļos tos var labi uzglabāt arī siltākā temperatūrā pagultē vai uz skapja augšas.

Ar ko ķirbjus pabarot?
Audzējot ķirbjus dobēs, ir nepieciešama gan pamata, gan papildmēslošana. Pirms dēstu izstādīšanas vai tiešas sējas zemē iestrādā līdz 50 g/m2 kompleksā mēslojuma (tas var būt Kemiras Universālais dārza mēslojums) un, sākoties ziedēšanai, to vēlreiz izkaisa starp augiem līdz 20 g/m2. Karstā laikā ķirbju lapas mēdz novīst, tādēļ dienas vidū ieteicams augus aprasināt ar ūdeni (piemēram, uzstādot zāliena laistītāju), lai palielinātu gaisa mitrumu un mazinātu lapu temperatūru. Ja šādas iespējas nav, augiem var palīdzēt, apsmidzinot lapas ar kalcija nitrāta šķīdumu (100 g/10 l ūdens). Šo apstrādi jāveic no rīta, kamēr lapas ir stingras, bet vairs nav norasojušas.

Vai vērts ārstēt?
Augustā atsevišķas ķirbju šķirnes mēdz saslimt ar neīsto miltrasu. Pret šo slimību labi palīdz profilaktiskie smidzinājumi ar preparātu Ridomil Gold (25 g/100 m2, ūdens pēc vajadzības) jau jūlija vidū, atkārtojot pēc 2 nedēļām (dažu augu dēļ miglošana neatmaksājas). Kaitēkļi, atskaitot zemes vēzi pavasarī, ķirbjiem praktiski netraucē. Biocīdus zemes vēžu apkarošanai var iegādāties dārzkopības preču veikalos.

Zināšanai!
Ķirbji ir veselīgi dārzeņi, it sevišķi svara vērotājiem un kaloriju skaitītājiem, jo satur maz kaloriju (27 kcal /100 g - svaigos ķirbjos), tikpat daudz cik ziedkāposti, puravi un skābie kāposti.
Taukvielu saturs svaigos ķirbjos ir gaužām niecīgs - 0,1 g/100 g.
Arī ogļhidrātu ir maz - tikai 5,5 g/100 g svaigas masas, kas ir 2 reizes mazāk nekā melonēs, 5 reizes mazāk nekā ķiplokos un 4 reizes mazāk nekā konservētajā kukurūzā.
Ķirbji satur daudz kālija (383 mg/100 g), kas ir 3 reizes vairāk nekā gurķos vai arbūzos, 1,5 reizes vairāk nekā kāpostos vai tomātos.
Nātrija ķirbjos tikpat kā nav (1 mg/100 g).
Satur arī kalciju, fosforu un dzelzi.
Ķirbjos ir A vitamīna provitamīns (100 mg/100 g), C un B grupu vitamīni.
 

Materiālu sagatavoja: Mārīte Gailīte, žurnāls Dārza Pasaule, 05/2007