Zīmola "Pupuchi" radītājas – māsas Zanda (pirmā no labās) un Kristīne. Foto no personīgā arhīva.


Kā māsas radīja grauzdēto graužampupu zīmolu Pupuchi

 17. novembris 2020 22:10 Sigita Āboltiņa, Mammamuntetiem.lv Intervija

Īsti latviska ideja, kas pirms četriem gadiem dzimusi tālajā Dienvidamerikā, taču – latvietes prātā un sirdī. Tā īsumā var raksturot zīmola “Pupuchi” piedzimšanas stāstu. Ja plašāk, tad tās ir grauzdētas cūku pupas, kas ietērptas sāļā vai saldā mētelītī. Un tas viss top ar divu māsu – Zandas un Kristīnes – gādību. Mammamuntetiem.lv saruna ar māsām par to, vai ar cūku pupām Latvijā var nopelnīt un vai māsām ir viegli būt biznesa partnerēm?



Interviju sēriju "Vietējie dārgumi" ar pašmāju ražotājiem atbalsta mazumtirdzniecības veikalu tīkls Rimi.

"Aizvadītajā nedēļā pirmā krava tika aizvesta uz Igauniju! Bet vēl nesen tīrījām pupas ar rokām..." intervijas laikā aizrautīgi teiks Zanda, lai gan saruna Covid-19 dēļ notiek attālināti, un Kristīne tajā nevar piedalīties. Bet attālums nav šķērslis, lai "Mammamuntetiem.lv" sajustu: attālums un datorekrāns nespēj slāpēt Zandas vienkāršību, aizrautību un degsmi par savu darbu. Tāpat arī par Latviju un par to, kas ir pareizs, labs un derīgs mums visiem. Jo tieši tāds ir produkts, ko Zanda izlolojusi, bet viņas māsa Kristīne ietērpusi baudāmā veidolā. 

 

Cūku pupas nav gluži ikdienišķs produkts. Kā radās ideja, ka tās grauzdētā veidā varētu būt bizness? 
Ideja man radās ceļojuma laikā. Tad vēl bija labie laiki, kad to varēja ceļot. Tagad ļoti, ļoti pietrūkst ceļošanas. Ar vīru vienlaikus sākām mācīties spāņu valodu, turklāt esam ceļotāju ģimene ar mugursomām. Lai stiprinātu savas spāņu valodas prasmes, izlēmām, ka ceļosim spāniski runājošās zemēs. Un tā pēc kāda pārgājiena dienas garumā iegājām bāriņā, kur mums kā uzkodu pasniedza fritētas cūku pupas. Man tā šķita ļoti forši ideja. Latvijā mēs labi pazīstam cūku pupu, taču tā ir nepelnīti aizmirsta. 

Mūsu tēvs ir spītīgs, un māsa to mantojusi no viņa, tāpēc māsa klusībā bija veikusi eksperimentus ar cūku pupām.

Pēc tam citā ceļojumā Dienvidamerikā sanāca daudz pārlidojumu, un vienā no tiem pasažieriem deva uzkodu paciņas. Tā kā esam staigātāji un mums ne vienmēr pa ceļam ir veikals vai citas iespējas paēst, tad rūpējamies, lai mugursomā būtu kādas uzkodas, kas dod enerģiju. Arī šīs paciņas ieliku somā, un viena kopā ar mani atbrauca līdz pat Rīgai. Kad atgriezu to ar domu apēst saturu, ieraudzīju, ka tās ir fritētas cūku pupas! Atcerējos, ka mana māsa ir diplomēts pārtikas tehnologs, turklāt tobrīd viņa bija sevi izsmēlusi, strādājot sociālajā darbā, jo Kristīne ir arī diplomēts sociālais darbinieks.

Māsa meklēja citas iespējas, ko darīt, un es palūdzu, vai viņa var paskatīties, kā kaut ko tādu uztaisīt arī no Latvijā augušām cūku pupām. Sākumā māsa iebilda, ka viņa ir piena pārtikas tehnologs un viņai nav nekādas sapratnes par augu valsts produktu tehnoloģiju... Taču uzmundrināju viņu, sakot, ka nav starpības – olbaltumvielas pienā vai pupās! Teicu, lai pajautā kursabiedriem, kuri strādā Tehnoloģiju un zināšanu pārneses nodaļā Lauksaimniecības universitātē. Tad Kristīne atrunājās, ka nav cūku pupas – arī tās viņai sagādāju.  

Mūsu tēvs ir spītīgs, un māsa to mantojusi no viņa, tāpēc māsa klusībā bija veikusi eksperimentus ar cūku pupām. Pēc mēneša vēlu vakarā atskanēja telefonzvans, un Kristīne priecīgi teica – būs! Jautāju, kas būs? “Kraukšķīgas cūku pupas būs! Viena man ir izdevusies un, ja viena ir, tad būs arī pārējās.” 
Tā arī sākās stāsts. 2016. gada janvārī iedevu pupas Kristīnei un februāra sākumā viņa jau zvanīja ar rezultātu. 

Ir tik patīkami dzirdēt: “Es ar tevi lepojos!”. To mēs regulāri dzirdam gan no dzīvesbiedriem, gan no bērniem. 

Teicāt, ka māsa ir pārtikas tehnologs, un jūs? 
Esmu zīmola “Pupuchi” vēstnese, bet kopā vadām uzņēmumu. Mums abām ir vairāku gadu pieredze valsts pārvaldē – Kristīne ir strādājusi Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā un Zemkopības ministrijas Lauku atbalsta dienestā. Savukārt es pēc izglītības esmu finansiste, absolvēju Rīgas tehnisko universitāti kā starptautisko ekonomisko sakaru speciāliste. Maģistra grādu ieguvu Latvijas Lauksaimniecības universitātē pašvaldību finansēs. Strādāju Valsts kasē un arī pie pašvaldībām kā finanšu stabilizācijas koordinators. Pēc darba valsts pārvaldē uzsāku privāto biznesu – konsultēju ārvalstniekus, kuri ieradās Latvijā dzīvot un strādāt, bet tad sākās krīze un uzņēmums neattīstījās tik veiksmīgi, kā biju gribējusi. 

Pupu lobīšana. Sākotnēji pupas ģimene lobījuši ar rokām, bet nu iepērk tās jau izlobītas. Foto no uzņēmuma arhīva. 

Iepriekš gūtās pieredzes mums abām ar māsu noder arī tagad. Deviņus mēnešus bijām mājražotāji, testējām, daudz eksperimentējām. Bijām nolēmušas – ja darām, tad kaut ko atšķirīgu, nevis to, kas pasaulē jau ir. Un otra mūsu apņemšanās bija, ka pupas grauzdējam bez taukvielām. Pie tehnoloģijas strādājām pusotru gadu, līdz ieguvām produktu, ar kuru pašas esam apmierinātas. 

Cik liels uzņēmums esat tagad? 
Esam četri algoti darbinieki, bet ārpakalpojumā piesaistām digitālā mārketinga speciālistu, profesionālu pārdevēju, kurš mums palīdz strādāt ar tirdzniecības tīkliem, un arī grāmatvedības pakalpojumus. Līdz šim galvenokārt kāds no ģimenes arī palīdzēja nogādāt preci no ražotnes Jelgavas apkaimē līdz Rīgai. Manā ģimenē esam trīs – man ir meita un vīrs, bet Kristīne ar vīru audzina divus bērnus, turklāt meitiņa Monta ir mūsu īpašais bērniņš. 

Zanes un Kristīnes braunija recepte ar "Pupuchi" miltiem!


Biznesu attīstām pakāpeniski. Ražotnē tagad ir unikāla krāsns mūsu tehnoloģijai, ko sameistarojām kopā ar Turcijas inženieriem. Pamazām mehanizējam arī citus procesus, šogad iegādājāmies garšvielu maisītāju, mums ir arī aizkausētājs pakošanas iekārtai, bet nākamais lielākais solis, ko grasāmies spert – ražošanas līnijas izstrāde. Esam biznesa inkubatora biedri, un jūtam, ka mums būs vajadzīgs lielāks apjoms, ar ko strādāt. Aizvadītajā nedēļā pirmā krava tika aizvesta uz Igauniju! Bet vēl nesen tīrījām pupas ar rokām...

Un tagad to dara iekārta? 
Tagad iepērkam jau nomizotas pupiņas. 

Ko par šo jūsu – māsu – ieceri teica vīri? 
Mūsu dzīvesbiedri –  Ainārs (mans) un Andris (Kristīnes) – ir mūsu stiprais atbalsts no pirmās dienas. Kopumā “Pupuchi” projekts ir 100% mūsu ģimeņu uzņēmums, kurā katrs ģimenes loceklis pieliek savu roku, lai “lielais darbs uz priekšu tiek”. Ir tik patīkami dzirdēt: “Es ar tevi lepojos!”. To mēs regulāri dzirdam gan no dzīvesbiedriem, gan no bērniem. 

 

Esmu dzirdējusi, ka iepērkat tikai Latvijā audzētas pupas, vai tā ir?
2016. gadā bijām ļoti iedvesmotas, gribējām, lai tas ir tikai Latvijas produkts, pat mēģinājām pašas audzēt šīs pupas, taču to izdarīt ir daudz grūtāk, nekā, piemēram, izaudzēt kartupeli vai bieti. Jā, mēs neesam zaudējušas šo nostāju, ka iespējami daudz gribam strādāt ar Latvijas produktu, taču mums jāskatās, lai pircējs ir arī spējīgs to nopirkt. Tāpēc 2017. gada maijā, kad pārstājām mizot katru pupiņu ar rokām, meklējām partnerus, kuri mums var piegādāt tās lielākā daudzumā. Pirms tam pa bišķītim pirkām no Latvijas zemniekiem, kādas nu bija. Pupu ir tiešām grūti izaudzēt, īpaši lielās dārza cūku pupas, bet ir valstis, kuras to prot labi. Kad lūdzām biznesā pieredzējušiem draugiem novērtēt mūsu ideju – vai tā ir dzīvotspējīga, tad viens no komentāriem bija – ir ļoti jauki, ka gribat tikai Latvijā audzētus produktus, bet gan jau jūs tāpat pie Ķīnas nonāksiet, ja gribēsiet kaut ko vairāk. 2017. gada maijā bijām spiestas tomēr paplašināt robežas, bet atradām sadarbības partneri Spānijā. 
Pandēmija gan vieš savas korekcijas, un, iespējams, atkal paliksim tikai pie Latvijā audzētām, mazajām pupām. Kraukšķīgās pupas papīra paciņās ir lielās dārza pupas, mazās ir spīdīgajās čipsīgajās pakās, un tās iepērkam no zemnieku saimniecības tepat Latvijā. 

Vai tas nozīmē, ka tikai mums un igauņiem būs iespēja iegādāties savos veikalos “Pupuchus”? Citur neeksportēsiet?  
Šobrīd aktīvi meklējam iespējas iegādāties arī bioloģiski audzētas cūku pupas, lai varētu attīstīt eksportu uz Skandināviju, Vāciju un citām valstīm. Iespējams, veidosim sadarbību ar vienu piegādātāju no Somijas. 

Parasti pupas asociējas ar diskomforta sajūtu. Lai tāda nerastos, pupiņai jābūt nomizotai, jo miza satur organismam grūti pārstrādājamas šķiedrvielas.

Kā īsti top jūsu produkti? 
Parasti pupas asociējas ar diskomforta sajūtu. Lai tāda nerastos, pupiņai jābūt nomizotai, jo miza satur organismam grūti pārstrādājamas šķiedrvielas, kas arī rada diskomfortu ēdājam. Tad pupiņa ir kārtīgi  jāizmērcē un beigās termiski jāapstrādā. Šie trīs nosacījumi ir būtiski, lai pēc pupu ēšanas cilvēks justos labi. Lai iegūtu grauzdētu pupu, kopumā visiem minētajiem procesiem vajadzīgas 36 stundas. 
Tāpat mūsu produktu var ēst droši, nebaidoties, ka varētu nolauzt zobu. Ja kāda olbaltumviela neatveras apstrādes procesa laikā, pupa ir cieta un nolauzt zobu var itin viegli. Tā gadījās Kristīnei sākumā, testējot produktu, bet tagad tā ir garšīga, droša un ļoti vērtīga uzkoda. 

Arī bērni atzinuši par labu esam šos našķus, lai gan parasti vārītas cūku pupas vien retais ēstu...
Jā, un savu produktu jau sākotnēji veidojām ar domu, ka tas ir veselīgs, piemērots bērniem. “Pupuchi” ir ar samazinātu tauku saturu un sāls daudzumu. Tieši bērni bija un joprojām ir viens no mūsu dzinējspēkiem, īpaši brīdī, kad ir grūti. Jo mums neiet tā ļoti viegli... Bērni bija pirmie, kuri 2016. gada “Riga Food” apstiprināja to, ka esam uz pareizā ceļa un produkts ir jāattīsta tālāk: kad bērns, kuram deguns knapi sniedzas līdz galda virsmai, pagaršojot mūsu produktus, vēlreiz stiepj roku uz trauka pusi, vai arī, aizejot kādu gabaliņu tālāk, velk vecākus atpakaļ, jo viņam gribas vēl –  tā ir sajūta, ko nevar iedot neviens pieaugušais, sakot – garšīgi! Mazie nekad nemelos. Ja viņiem negaršos, viņi pateiks, tāpēc bērna pateiktam “garšo!” ir dubulta vērtība. 
Mūsu pupiņām ir veiktas aminoskābju analīzes un tās parādīja, ka pupučos ir daudz vairāk aminoskābes nekā gaļā un zivīs. Cūku pupas satur septiņas no astoņām aminoskābēm, un, kā zināms, tās atbild par muskuļu, imunitātes šūnu atjaunošanos, un kopā ar pupiņās esošajiem saliktajiem ogļhidrātiem arī palīdz atjaunoties enerģijai. Īpaši, ja apēd “Pupuchus” šokolādē. Kā es saku – ja nav bijis laika pusdienām, apēd sauju pupiņu, uzdzer ūdeni un redzēsi, ka tiešām ātri atjaunojas enerģija, turklāt tā ir noturīga, jo pupiņās esošie saliktie ogļhidrāti šķeļas lēnām un ilgstoši dod sāta sajūtu. 
Pašlaik garšu ziņā mums ir deviņi “Pupuchu” veidi, bet ikreiz svētkos cenšamies piedāvāt ko jaunu, un uz Ziemassvētkiem plānots laist apgrozībā glazētas cūku pupas. Man tās atgādina cukurotas kukurūzas pārslas no bērnības, citam glazētas baranciņas vai prjaņikus... 

Kā pārdzīvojat kovidlaiku? 
Patiesībā mums ir labs pandēmijas laika atklājums – mūsu pupiņas var samalt miltos un tad tos lietot, papildinot ēdienu ar augu valsts olbaltumvielām vai pilnībā aizvietojot kviešu miltus. Turklāt mūsu grauzdēto pupiņu miltus vajag trīs reizes mazāk nekā kviešu, un šos mūsu miltus var izmantot gan tortēs, gan gaļas, zivju vai dārzeņu panēšanai. Fantāzijai nav robežu.

Tātad viss rit pilnā sparā...
Jā, un papildus pienākumiem ražošanas jomā Kristīne sākusi strādāt pie sava doktora darba. Viņa sāka studēt doktorantūrā, lai pētītu tālāk pupas, jo tās nav izzinātas ne pie mums, ne pasaulē, bet mēs gribam zināt, kas mūsu produktā ir īpašs un vērtīgs. Šobrīd esam sapratušas, ka tam, ko darām, būs nākotne.




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti




Kategorijas