Aigara Laizāna pirmdzimtā meita piedzima krietni agrāk, nekā bija plānots. Turpmākos mēnešus katru brīvu brīdi viņš savu nepilnu kilogramu smago meitiņu turēja “ķengurā”, cieši piespiestu krūtīm. Lai sildītu, lai mierinātu, lai dotu spēku augt! Foto no personīgā arhīva


Kā jūtas tētis, ja bērns piedzimst priekšlaikus. Tēta atklāts stāsts

 17. novembris 2020 6:00 Sigita Āboltiņa, Mammamuntetiem.lv Intervija

Lai arī pagājuši jau 15 gadi kopš tā satraucošā vakara, kad Laizānu pāra meitiņa piedzima 26. grūtniecības nedēļā, sarunas laikā ar “Mammamuntetiem.lv” tētis Aigars joprojām cenšas slāpēt asaras. “Man jau šķita, ka viss ir aizmirsies, emocijas norimušas, bet laikam bija tikai apklusinātas,” viņš teic. “Viņa svēra 900 gramus un bija 33 centimetrus gara, slimnīcā tādus bērniņus mēdz saukt par cukurpaciņām.”



Katru gadu Latvijā vidēji 1000 bērnu piedzimst pirms noteiktā laika, un katru gadu 17. novembrī tiek atzīmēta Priekšlaicīgi dzimušo bērnu diena. Arī Laizānu ģimenei tā ir īpaša. “Stundas laikā mums ar sievu bija jāpieņem lēmums – taisīt ķeizargriezienu vai ne,” stāsta Aigars Laizāns. Tētis, kuram bija dotas vien nepilnas 26 nedēļas, lai sagatavotos satikt savu pirmdzimto meitu Līvu. Jā, viņa pasteidzās piedzimt krietni agrāk, nekā bija plānots, un Aigars kļuva par tēti, kurš turpmākos mēnešus katru brīvu brīdi turēja “ķengurā” savu nepilnu kilogramu smago meitiņu, cieši piespiestu krūtīm. Lai sildītu, lai mierinātu, lai dotu spēku augt!

900 grami
Lai arī pagājuši jau 15 gadi kopš tā satraucošā vakara, kad Laizānu pāra lolotā punčiemītniece paziņoja, ka grasās ierasties šajā pasaulē trīsarpus mēnešus agrāk, nekā paredzēts, mūsu sarunas laikā Aigars joprojām cenšas slāpēt asaras. “Man jau šķita, ka viss ir aizmirsies, emocijas norimušas, bet laikam bija tikai apklusinātas,” prāto man pretī sēdošais sportiskais vīrietis un pamazām uzsāk savu stāstu: “Līva piedzima 2005. gada 3. aprīlī, taču noteiktais datums bija 11. jūlijs. Viņa svēra 900 gramus un bija 33 centimetrus gara, slimnīcā tādus bērniņus mēdz saukt par cukurpaciņām.”

Grūtniecība noritējusi labi, arī nekāda liela stresa sievai nav bijis.

Aigars mazliet pasmaida un piebilst, ka patiesībā meita bijusi gana braša, ņemot vērā tik agru piedzimšanas laiku. Kāpēc meitene tā steigusies, nav zināms. Grūtniecība noritējusi labi, arī nekāda liela stresa sievai nav bijis, turklāt tās bijušas Lieldienu brīvdienas, tāpēc topošie vecāki dienas vadījuši gana rimti. “Viss bija tiešām labi līdz tam vakaram, kad sievai nogāja ūdeņi,” atminas Aigars un turpina: “Izsaucām ātro palīdzību, sievu aizveda uz Stradiņa slimnīcu, kur viņa turpmāko nedēļu gulēja uz novērošanu.”
Tās bijušas neziņas un satraukuma pilnas dienas. Paralēli saviem darba pienākumiem Aigars centies iespējami bieži sazināties ar sievu un arī izdabūt kādu skaidrojumu no ārstiem. “Pirms 15 gadiem, kad tas viss notika ar mums, mediķi bija ļoti atturīgi komentāros. Lai kaut ko uzzinātu, bija jāuzdod katrs mazākais jautājums, un arī tad saņēmām skopas atbildes. Zinu, ka tagad informācijas ir daudz vairāk un ārsti ir atsaucīgāki,” saka vīrietis.

Grūtākā stunda
Un tad vienā vakarā sākās dzemdības. Precīzāk – sākās un norima... Tovakar Aigars drīkstēja palikt slimnīcā pie sievas – ja nu bērniņš sadomā ierasties. Tomēr nedomāja viss, un ap rītu abi topošie vecāki tika nostādīti ļoti grūtas izvēles priekšā – piekrist ķeizargrieziena operācijai vai gaidīt, kad meita pati piedzims. To, ka tas tuvākajā laikā notiks, nebija šaubu, jo pēc ārsta apskates darīja mums zināmu, ka nabassaite jau nokritusi.
Atskatoties uz šo situāciju tagad, ir skaidrs, ka izvēle par labu ķeizargriezienam bija vienīgā pareizā, jo, kā toreiz teica ārste, dabīgās dzemdībās bērniņš piedzimtu nedzīvs. Pārāk mazs, lai veiktu tik grūtu ceļu un tad vēl cīnītos te, ārpasaulē. Jāteic, arī ķeizargrieziena operācija negarantēja, ka viss būs labi. Gluži pretēji – pastāvēja ļoti liels risks, ka mazulīte neizdzīvos tik un tā vai būs kādas nopietnas komplikācijas, ar kurām vajadzēs sadzīvot visu mūžu. Jo daudzas maņas, piemēram, redze, dzirde, attīstās tieši pēdējos grūtniecības mēnešos.

Izvēle par labu ķeizargriezienam bija vienīgā pareizā, jo, kā toreiz teica ārste, dabīgās dzemdībās bērniņš piedzimtu nedzīvs. 

“Mums bija stunda laika, lai izlemtu, ko darīt,” atminas Aigars un piebilst – tā bijusi grūtākā stunda laulātā pāra dzīvē: “Sapratām, ka nevarēsim sev piedot, ja netaisīsim “ķeizaru”. Un Stradiņa slimnīcā tādā ziņā ir viss labākais, kas var būt šajā jomā, – gan speciālisti, gan aprīkojums. Kad pieņēmām lēmumu par labu ķeizargrieziena operācijai, pie manis atnāca neonatologs un diezgan skarbi pajautāja, vai mēs vispār apzināmies, kādu lēmumu esam pieņēmuši. Nē, neapzinājāmies, jo tolaik mums nebija citu bērnu, nebija pieredzes, tāpēc nezinājām, uz ko parakstāmies. Nevienos vecāku sagatavošanas kursos par to nestāsta, lai gan uzskatu, ka vajadzētu veltīt laiku tam, lai parunātu arī par iespējamām priekšlaicīgām dzemdībām.” Viņaprāt, noteikti vajadzētu atgādināt, ka pasaulē un Latvijā ir noteikts procents bērnu, kas piedzimst priekšlaikus, un vajadzētu ieskicēt, ko tas nozīmē vecākiem, ja tā tiešām notiek. “Iespējams, būtu vieglāk, ja zinātu, kam gatavoties. Tolaik informācijas bija ļoti maz, tikai citu valstu mājaslapās atradām kādas druskas. Tagad informācijas telpa ir bagātīgāka arī šajā jomā, bet tik un tā – neviens jau nedomā, ka tā notiks,” teic Aigars.  

Aigars Laizāns ar meitu Līvu  nu jau pusaudzi.

Viņa piedzima...
Ķeizargrieziena operācija noritēja veiksmīgi. Neonatologs bērnu uzreiz cieši satina sedziņā un aiznesa prom – turpmāko nedēļu Līva pavadīja intensīvās terapijas nodaļā Stradiņa slimnīcā, kur mazulītei tika dots līdzeklis pret plaušu salipšanu un arī kofeīns, lai bērns mundrāks un neaizmirst elpot. Aigars neslēpj: “Sākums bija ļoti grūts tieši neziņas dēļ – kas tagad notiks, kā palīdzēt savam bērnam? Mierināja tas, ka viņa ir dzīva, un neonatologa vārdi – živučija! (Dzīvelīga – tulk. no krievu val.). Daktere teica, ka bieži ir redzams uzreiz, vai bērns izdzīvos vai ne, un Līva esot živučija.”

Ārstu novērojumi liecināja, ka tēvi ir mierīgāki nekā mammas, un bērns, esot pie tēva, labāk pieņemas svarā, attīstās.

Pēc tam mammu un meitu pārveda uz bērnu slimnīcu Vienības gatvē, kur Līva sāka kristies svarā. Nekas ārkārtējs, tikai jaundzimušo norma, taču redzēt, kā paša bērns zaudē apmēram 200 gramus no tā jau niecīgajiem 900 gramiem svara, bijis šokējoši. “Pēc tam priecājāmies par katru gramu, kas pamazām pieauga,” atminas Aigars un pastāsta, ka sieva visu dienu pavadīja slimnīcā kopā ar meitu, bet pēc darba pie savām meitenēm brauca arī viņš: “Līva lielākoties gulēja sievai uz krūtīm. Dabīgais inkubators – 36,6 grādu siltums, sedziņa virsū un guļ uz krūtīm. Pēc darba meitu ņēmu es un liku sev uz krūtīm ķengura pozā. Apsēdos ērtā krēslā, apsedzu meitu, un tā pavadījām laiku.”

Moči, džudo, bungas – tās ir lietas, kas tagad raksturo Līvu.


Ārstu novērojumi liecināja, ka tēvi ir mierīgāki nekā mammas, un bērns, esot pie tēva, labāk pieņemas svarā, attīstās. “Priekšlaikus dzimušiem bērniņiem ir ļoti svarīgs šis fiziskais ķengurpozas kontakts,” piebilst Aigars. “Tādā režīmā dzīvojām līdz jūnijam – divus mēnešus.” Ir divi priekšnosacījumi, kad priekšlaikus dzimis mazulis drīkst doties mājās: bērna svaram jābūt virs diviem kilogramiem, jo tas nozīmē, ka mazais pats spēj sevi sildīt un viņam vairs nav vajadzīga siltuma gultiņa, un otrs nosacījums, ka bērns patstāvīgi ēd. “Tas ir grūtākais – iemācīt bērnam zīst krūti. Ar pudeli ir vieglāk barot, jo piens pats līst mutē, bet krūts jāzīž, jāpiepūlas... Sieva ļoti uzstājīgi centās barot Līvu ar krūti, taču tas izdevās tikai tad, kad bijām mājās. Laikam dakteri mums uzticējās. Braucām mājās, lai gan meitai vēl bija zonde degunā, pa kuru devām atslaukto pienu. Tā bija pielīmēta ar plāksteri zem deguna, nekas traks. Taču vienā reizē, kad Līva nošķaudījās un zonde iznāca ārā, paši negribējām likt to atpakaļ, lai gan tehniski varējām visu paveikt. Izvēlējāmies aizbraukt uz slimnīcu, kur māsiņas ātri to ielika atpakaļ,” stāsta Aigars.  

Laikam dakteri mums uzticējās. Braucām mājās, lai gan meitai vēl bija zonde degunā, pa kuru devām atslaukto pienu. 

Atliek vien augt!
Pretēji sākotnējām bažām mazulim viss bija kārtībā, taču līdz pat augusta vidum reizi nedēļā bija jāmēro ceļš uz bērnu slimnīcu pie ārstes, kura meitenīti rūpīgi apskatīja. Īpaši tika uzraudzīta redze.
Kā stāsta Aigars, priekšlaikus dzimušiem bērniem acs ābolā veidojas tāds kā valnītis, kas var kavēt asinsvadu attīstību: “Tāpēc tik bieži pārbaudīja redzi – apgrieza acs ābolu otrādi un ar palielināmo stiklu skatījās, kā veidojas asinsvadi. Kad augustā daktere pateica, ka viss ir kārtībā, bijām ļoti priecīgi. Arī citādā ziņā attīstība notika labi, un sapratām, ka tagad meitai tikai jāaug!”
Lai gan grāmatās rakstīts, ka ap gadu izlīdzinās priekšlaikus dzimušu bērnu faktiskais vecums ar koriģēto, Aigars teic, ka tā vis nebija, taču nebija arī nekādu redzamu noviržu no tā sauktajām normām. Un tomēr jaunie vecāki, kā tagad atzīst vīrietis, pārmēru koncentrējās uz fiziskiem attīstības rādītājiem.  “Līvai bija masāžas, vingrošanas un daudz citu aktivitāšu, no kurām lielu daļu noteikti nevajadzēja. Bijām pārņemti ar viņas fizisko attīstību. Šķita, ka noteikti kaut kas jādara, lai tikai veicinātu bērna attīstību. Bet vajadzēja vienkārši dzīvot un priecāties par to, kas ir,” viņš atzīst.
Jau divarpus gadu vecumā Līva kļuva par bērnudārznieci, un meitene nekādā veidā neatšķīrās no saviem vienaudžiem. Tāpat kā vēlāk, uzsākot skolas gaitas.

“Līvai bija masāžas, vingrošanas un daudz citu aktivitāšu, no kurām lielu daļu noteikti nevajadzēja. Bijām pārņemti ar viņas fizisko attīstību. 

Sportiska bundziniece
Moči, džudo, bungas – tās ir lietas, kas raksturo Līvu. “Viņa vienmēr bijusi aktīva,” saka Aigars, “vienmēr visur braucām kopā ar bērnu atpūsties. Trīs gadu vecumā aizvedām Līvu uz džudo skolu, tur viņa trenējās astoņus gadus. Tad sākām dzīvot Ādažos, arī džudo skolu nomainījām, un te bija tik intensīvs sacensību grafiks, ka Līva pateica – nē. Man ir žēl, ka tā, jo meitai padevās šis sporta veids.”
Viņai padevās arī ģitārspēle, kas ir meitenes stihija kopš mazām dienām. Jāteic, Līva ar mūziku ir saistīta kopš aptuveni pusotra gada vecuma, kad vecāki viņu sāka vest uz nodarbībām mūzikas studijā “Orff”. Tagad meitene ir Andžeja Grauda Bungu skolas audzēkne. Viņas talantu varēja baudīt arī visi, kuri pirms četriem gadiem piedalījās Torņakalna baznīcā notikušajā priekšlaikus dzimušo bērnu dienai veltītajā koncertā. Un pavasarī Līva absolvēs Ādažu Valdorfa skolas 9. klasi.

“Tagad mums ir trīs bērni,” saka Aigars un atklāj, ka jaunākā meita Tīna šogad uzsākusi skolas gaitas, bet dēls Ralfs ir piektklasnieks.

Aigars puspajokam teic, ka pirms vairāk nekā 15 gadiem neonatologa izteiktais spriedums “živučija” arī pavadījis meitu visus šos gadus. “Līvai ir savs strikts viedoklis it visā, viņa ir neatlaidīga, un uzskatu, ka tieši šīs rakstura iezīmes palīdzēja viņai izķepuroties, jo neviens cits jau nevar līdzēt.  Bija tikai inkubators, siltuma gulta, kofeīns un divreiz meitai vajadzēja pārliet asinis, jo analīzes nebija tik labas, kā vajadzētu. Biju donors, lai gan mums ir nedaudz atšķirīga asins grupa. Atceros, ka toreiz bērnu slimnīcas daktere sūtīja mani uz Asinsdonoru centru, bet tur, uzzinot, ka mums ar meitu nav vienāda asinsgrupa, mediķe sacēla tādu brēku... Tikai pēc sazvanīšanās ar bērnu slimnīcas dakteri mani tomēr akceptēja kā donoru savai meitai. Tagad droši vien ir zinoši speciālisti, bet tolaik es jau biju pieradis, ka visu laiku ir jābūt uzstājīgam, ar savu viedokli. Diemžēl vecāku sagatavošanas kursos arī nestāsta to, ka tieši vecāki ir tie, kam jāpieņem galvenie lēmumi saistībā ar savu bērnu,” uzsver Aigars un piebilst, ka emocionāli visgrūtāk bijis tieši tāpēc, ka saproti – neko jau nevari līdzēt, lai bērniņš ātrāk sāktu pats elpot, pieņemtos svarā vai patstāvīgi ēstu... “Vari tikai priecāties par katru dienu, kas ir nodzīvota, un skatīties, kā bērns aug un attīstās,” viņš nosaka.

Daudzbērnu ģimene
“Tagad mums ir trīs bērni,” saka Aigars un atklāj, ka jaunākā meita Tīna šogad uzsākusi skolas gaitas, bet dēls Ralfs ir piektklasnieks. Visi Laizānu pāra bērni ir Ādažu Valdorfa skolas audzēkņi, jo, kā saka viņu tētis, “te bērniem veicina interesi par mācībām, nevis liek kaut ko darīt, jo tā vajag”. “Piemēram, lai mācītos kaut ko no dabas, viņi iet ārā un pārrunā to, ko redz.  Arī rēķināt te sāk ar romiešu cipariem, jo mūsu pirksti ir tie romiešu cipari un bērnam ir izprotamāka tāda matemātika,” uzskaita vīrietis.
Arī Ralfs piedzima ķeizargrieziena operācijā, taču puisis svēra virs četriem kilogramiem. Savukārt jaunākā meita nākusi pasaulē dabīgās dzemdībās.
“Kad pieņēmām lēmumu par trešo bērnu, arvien vairāk parādījās informācija par mājdzemdībām un dzemdībām vispār. Sapratām, ka medicīniski nav pamatotas runas par to, ka pēc ķeizargrieziena operācijas nedrīkst dzemdēt. Plīsumi var būt tik un tā. Protams, pēc diviem “ķeizariem” dabīgās dzemdības bija liels pārbaudījums, taču nabassaiti pārgriezu, kad tā bija izpulsējusi, un arī viss cits notika lieliski,” priecājas Aigars un vēlreiz uzsver, cik svarīgs ir tieši pirmais kontakts ar savu bērnu: “Kad mani ar tikko dzimušo Ralfu aizveda uz atsevišķu telpu, līdz tiks apkopta sieva pēc ķeizargrieziena operācijas, es pēc iepriekšējās pieredzes apsēdos krēslā, novilktu kreklu un paņēmu dēlu ķengura pozā sev uz krūtīm. Divatā mēs ar dēlu pavadījām apmēram divas stundas, taču nākamos četrus vai piecus gadus tieši es biju dēla piesaistes persona – cilvēks, kurš varēja viņu nomierināt. Bija acīm redzama tā saikne, kas veidojas pirmajās stundās pēc dzimšanas, esot kontaktā. Tas ir tik svarīgi – pirmais acu kontakts, sajūtas...”

 




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti




Kategorijas