Autors: joan heart, Flickr. com


Psihologs par pieaugušo bērnu un novecojošo vecāku attiecībām: "Nedzīvojiet kopā, pat ja vecākiem ir liela privātmāja."

 19. novembris 2020 16:00 mammamuntetiem.lv Intervija

Trīsgadnieka krīze. Pusaudža separācija. Pilngadības trauksme. Šķiet, ka bērnība sastāv no krīzēm vien. Grūtības nebeidzas pat tad, kad bērns izaug, izveido savu ģimeni un laiž pasaulē savus bērnus.  



Kā izvairīties no zemūdens akmeņiem pieaugušo bērnu un novecojošu vecāku attiecībās, stāsta populārais un provokatīvais psihologs Mihails Labkovskis.

Ko darīt pieaugušajiem bērniem, lai nestrīdētos ar saviem vecākiem?
Es pateikšu, ko nevajag darīt! Nekādā gadījumā nedrīkst dzīvot kopā ar vecākiem. Ja jums nav kur dzīvot, paņemiet hipotekāro kredītu savam mājoklim. Ja banka nedod hipotēku, jūsu rīcībā ir kāpņu telpas un pilsētas patversme. Nedzīvojiet ar vecākiem pat tad, ja viņu rīcībām ir liela privātmāja vai plašs dzīvoklis. Tas ir dabas likums – divas pieaugušu cilvēku paaudzes nedzīvo kopā. Protams, ir izņēmumi, kad cilvēks dzīvo kopā līdz pat nāves stundai, tādējādi vai nu izdzīvojot konfliktus no sērijas “Divas saimnieces vienā virtuvē”, “Es gribu mierīgas vecumdienu”, “Tā ir mana māja, un es gribu dzīvot, kā vēlos.” 

 

Kas notiek, ja šo dabas likumu neievēro?
Ir liela iespēja zaudēt mūža lielāko mīlestību. Pat ja bērnībā attiecības ar vecākiem bijušas lieliskas, tās var sabojāt, turpinot dzīvot kopā. Šobrīd ir Covid-19 karantīna, kas parāda, kas notiek, kad viens otru mīlošie vīrs un sieva pavadot kopā vairākus mēnešus pēc kārtas no rīta līdz vakaram, un vēl pa nakti. Beigās viņi viens otru vairs nevar izturēt un šķiras.

Parastajā dzīvē, kad vīrs devās uz darbu plkst. 8 no rīta un ieradās mājās vakarā, viņš pat nenojauta, ka sieva tik daudz ēd, skatās stulbus televīzijas šovus, iet uz manikīru, kliedz uz bērniem un staigā treniņtērpā. Tāpat ir arī ar vecākiem!

Kamēr bijāt bērns, dzīvojāt kopā, uz vecākiem skatījāties pilnīgi citādāk - nekritiskāk. Bet tagad jūs esam pieaudzis, jums ir 40! Kāda vairs dzīve ar mammu, kas nekaitina! Tas nav iespējams. 

Otrs un svarīgākais aspekts šajā stāstā ir par bērnības laika attiecībām, kas daudziem pat nav ideālas. Iedomājieties, ka jūsu vecāki bērnībā slikti pret jums izturējās. Varbūt tēvs dzēra vai sita bērnus vai sievu, mamma raudāja, bet nešķīrās.... Visiem ir sakrājies aizvainojums, tas nekur nepazūd. Tagad jums 40, savi bērni un mamma nāk ar padomiem: “Kā tu to bērnu audzini!”, “Vai tu viņu vispār baro?”, “Kāpēc viņi tev tik šmulīgi?” … 

Bet kāpēc daudzi to pacieš? Jo ļoti mīl mammu un tēti? 
— Nē! Tās ir bailes no nāves. Pieaugušie bērni, kas nespēj saraut neveselīgās emocionālās saites, domā: “Jā, es tagad varu "pasūtīt" vecākus, bet, ja viņi no pārdzīvojumiem nomirs, sirds neizturēs, asinsspiediens paleksies, tad man visu atlikušo mūžu būs jāsadzīvo ar vainas sajūtu.” Viņi nav gatavi uzņemties tādu atbildību! Tāpēc pieaugušie bērni ir gatavi ciest visu, lai tikai nejustu šo vainas apziņu.

 

Un ko ar to iesākt? Negribas taču vecākus novest kapā...
Ja turpināsiet izturēties pret vecākiem ar aizvainojumu:  "Kāpēc mani atdeva vecmāmiņai, kamēr mamma meklēja darbu citā pilsētā, bet tētis aizgāja un domāja tikai par savas personiskās dzīves sakārtošanu...  Kāpēc pēc šķiršanās tēvs ne reizi vairs tā arī par mani nav atcerējies?", jūs diemžēl jūs neesat ļoti laimīgs cilvēks. Otrkārt, jūs esat infantils, jo neatkarīgi no pasē ierakstītā vecuma vecuma esat piecgadīga bērna līmenī. Un vispirms jāsāk ar to, ka ir jāatrisina šī problēma. Tad arī nebūs ar sāpēm un mokām jācieš viss, ko saka par jums vecāki. 

Bet problēma risinās būtībā vienkārši. Ir tikai jāpasaka: "Dārgie vecāki, es jūs ļoti mīlu, bet tā mēs vairs neturpināsim, jo man tā nepatīk; es tā nejūtos labi. Ja gribat normāli runāt un tikties, tad ievērojiet robežas, un lai vairs nedzirdētu frāzes "Kāpēc mājās tāds nekārtība" vai arī "Kad tu beidzot precēsies un dzemdēsi bērnus"'.


Izklausās optimistiski. Bet ir taču arī pieradums no abām pusēm. Kā vecākiem iemācīt jaunu komunikācijas veidu, viņus neaizvainojot? 
Piemēram, mamma zvana 10 reizes dienā, lai gan normāli būtu sazvanīties 2 - 3 reizes nedēļā. Faktiski māte cenšas kontrolēt otra pieauguša cilvēka dzīvi. Bet meita, lai tiktu vaļā no šīs kontroles, samelo "Mammu, es uz darbu steidzos... man putra piedeg... es bērnus lieku gulēt... utml." Viņa to saka laipni, pieklājīgi un bez nevajadzīgas agresijas. Pasaka un noliek telefona klausuli. Šāda komunikācija pamazām pieradina pārāk kontrolējošo māti zvanīt retāk. Tas vienkārši piespiež mainīt ierasto uzvedības modeli. 

 

 

Ja pieaudzis cilvēks saprot, ka šādu manipulāciju izturēt nevarēs, tad nevajag riskēt. Precīzi prognozēt, kādas būs sekas, mēs nevaram nekad, ja ir iesaistīts otrs cilvēks. Pēc tam nevainojiet mani, ka es devu sliktus padomus! 

 

 

Un?
... notiek brīnums! Pie tam ne tikai ar vecākiem, kas saprot, ka starp vecākiem un pieaugušajiem bērniem ir citi spēles noteikumi! Nestrādā vairs metodes, kas darbojās, kad viņu mazulītim bija 5 gadi. Mainās arī jau izaugušais bērns. Viņš kļūst atbildīgāks un pret savu dzīvi nopietnāks. Jo tikai emocionāli pieaudzis cilvēks nebaidās mammai pateikt: "Tu esi mana mamma, es tevi mīlu un esmu pateicīga, ka mani izaudzināji, bet tagad es esmu liela un darīšu tā, kā pati gribu".

 

Esmu droša, ka šobrīd liela daļa pieaugušo bērnu smagi nopūšas, un padomā "Ja es darīšu tā, kā viņš saka, savu mammu es vairs neredzēšu".
Pašiem ir jāizdomā, vai varēsiet uzturēt iespējamas sekas... Kādā manā publiskajā lekcijā piecēlās 36 gadus veca sieviete un pastāstīja, ka viņa ir izdarījusi visu, ko es teicu — pateikusi mammai, ka turpmāk dzīvos tā, kā pati grib. Ar to viņas attiecības ar mammu ir beigušās. Viņas nesarunājas un nav viena otru redzējušas jau 3 gadus.

Patiesībā tas ir stāsts par to, ka pieaugusī sieviete nav izaugusi no piecgadīgās meitenes vecuma. Mamma viņu boikotē un ignorē. Acīmredzot, viņa tā ir darījusi arī bērnībā un tas ir labi strādājis. Bērnam "jumts brauc", kad vecāki viņu ignorē. Ja pieaudzis cilvēks saprot, ka šādu manipulāciju izturēt nevarēs, tad nevajag riskēt. Precīzi prognozēt, kādas būs sekas, mēs nevaram nekad, ja ir iesaistīts otrs cilvēks. Pēc tam nevainojiet mani, ka es devu sliktus padomus! 

Sliktā ziņa ir tā, ka izvēloties neriskēt, jūs riskējat visu mūžu pavadīt vecāku pakļautībā, mocīties ar netaisnības izjūtu un infantilismu, proti, nekad tā arī nenobriest kā pieaugusi personība. 
 

Ko darīt, ka vecākiem nepatīk mana otra pusīte? 
Nedzīvot kopā ar vecākiem un problēmas nebūs. Kā veidot komunikāciju, nedzīvojot kopā, ir jāizdomā pašiem. Jūs taču esat pieaudzis cilvēks! Bet parasti ir divi ceļi - komunicēt un tikties ar vecākiem, neņemot līdzi otru pusi. Vai arī pasakot, ka šī ir mana ģimene - es, mans vīrs un bērni. Vai nu pieņemiet mūs kopā vai arī netiekamies nemaz. Pieņemami ir abi risinājumi. 

 

Jaunajā ģimenē piedzima bērns. Kā pareizi veidot attiecības ar sievasmāti vai vīramāti, lai visi ir laimīgi? 
Mēs, postpadomju valstīs augušie, neesam iemācīti rēķināties ar citu cilvēku jūtām un vajadzībām. Mēs ienīstam gejus, citu tautību cilvēkus, savādāk domājošos, visur redzam apdraudējumu sev. Tieši tāpat ir ar jaunajiem radiem - kādam nepatīk jaunā sievasmāte, kādai citai - jaunais znots. 

Lai vai kas kuram jaunajā ģimenē nepatiktu, galvenais ir nenoskaņot bērnus ar savu negatīvo attieksmi. Diemžēl praksē redzu, ja bērns bieži vien ir manipulācijas līdzeklis, kuru izmanto, lai atriebtos nemīļajai vīramātei, vai šķirtajam vīram, vai dažreiz pat savai mātei par to, ka viņa audzinājusi nepareizi...Ja ir situācija, kurā vecmamma bērna klātbūtnē kritizē mammu, pieņemiet to kā nepārprotamu signālu, ka bērnu šai vecmāmiņai uzticēt nevar. Skaļi informējiet par to visus iesaistītos. 

Juridiski atbildība par bērniem ir tikai vecākiem. Ja vecāki nav pieejami, tikai tad iesaistās vecvecāki. Kamēr dzīvi māte un tēvs, tikai viņi izlemj, kā un kurš sazināsies ar viņu bērnu. Turklāt vecmāmiņas ir juridiski tiesīgas sazināties ar mazbērniem, bet šī saskarsme nedrīkst kaitēt bērna psihei, viņa veselība vai bērnu nedrīkst noskaņot pret vienu no vecākiem.

 

Ja bērnam ir dermatīts, un vecmāmiņa turpina viņu barot ar koši krāsainām konfektēm, iespējams, ka vecajai kundzei ir demence, un bērnu ar viņu atstāt ir bīstami.

 


Ko darīt, ja vecmāmiņu un vectētiņu audzināšanas metodes pavisam nesakrīt ar jauno vecāku uzskatiem? 
Ja vecmāmiņa ir arī bērna aukle, kas pavada ar mazo lielāko dienas daļu, kamēr vecāki strādā, tad nāksies pieņemt viņas audzināšanas principus. Pieaugušu cilvēku nepārtaisīsi. Viņa palīdz, kā prot. Ja nosakat savus noteikumus, bet tie netiek ņemti vērā, meklējiet citu aukli vai samierināties ar to, ko varat atļauties. Skandalēt nav jēgas. 

 

Bet ja vecmāmiņas metodes pavisam izlaidīs un izlutinās manu bērnu?  
Bērni ļoti labi saprot robežas, ko var atļauties vienā mājās, un ko nevar citā. Tāpat ir ar pieaugušajiem - vieniem kāpj uz galvas, citus klausa. Ja vecmāmiņa baro ar konfektēm, tas nenozīmē, ka bērns to pašu pieprasīs no vecākiem. Tieši tas pats princips darbojas arī pārējos audzināšanas jautājumos. Viņš zina, ko drīkst ar mammu, bet ko - ar omīti. 

 

Vai ir iespējams izvairīties no atklāta konflikta, ja jauno vecāku un vecvecāku viedokļi par audzināšanu nesakrīt? 
Ja vecmāmiņa ir karojoša separātiste, kas mēģina noskaņot bērnu pret vecākiem, alkoholiķe, narkomāne vai vienu mazbērnu lutina, otru tajā pašā laikā kritizē, tad pie tādiem vecvecākiem mazbērnus vest nedrīkst, bet tikties ar viņiem atļauts tikai trešās personas klātbūtnē. 

Bet, ja runa ir par to, ka bērnam tiek dotas pārāk daudz konfektes, tiek atļauts neēst zupu vai iet gulēt vēlāk kā nosaka vecāki, tad nevajag taisīt no mušas ziloni. Problēmas nav. 

Ja vecmāmiņa nepārkāpj ārstu noteiktos specifiskos ierobežojumus, tad lai baro ar grib. Bet, ja bērnam ir dermatīts, un vecmāmiņa turpina viņu barot ar koši krāsainām konfektēm, iespējams, ka vecajai kundzei ir demence, un bērnu ar viņu atstāt ir bīstami.

Vai pieaugušajiem bērniem ir jādraudzējas ar saviem vecākiem? 
Draudzība ir jūtas, kas vai nu rodas vai arī nerodas. Galvenais ir nekonfliktēt. Bērnam ir labi, ja dzimtā nav lielu konfliktu, un ir miera un drošības sajūta. Ir labi, ja apkārt ir ne tikai mamma un tētis, bet arī omīte, tantes, brālēni un māsīcas. Bet, ja šādas attiecības izveidot neiznāk, labāk, lai tās ir neitrālas. Apsveiciet vecvecākus Ziemassvētkos un Mātes dienā, bet mākslīgi tuvināties, ja nav tādas emocionālās vilkmes, nav vajadzības.

 

Ko darīt, ja konflikts ir greizsirdības dēļ. Mans bērns omīti mīl vairāk nekā mani. 
Ejiet pie psihoterapeita, lai izārstētu savas problēmas — zemo pašapziņu un greizsirdību. Tur jums palīdzēs. 




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti




Kategorijas