Foto: Shutterstock.com

Bērni tik ļoti neprognozē sekas un ciešanas, ko nāve var nest. Pateikt un runāt par to skaļi ir grūti mums, pieaugušajiem, jo tas uzjundī mūsu pašu bailes un piedzīvotās zaudējumu sāpes.


Ģimenes loceklim vēzis. Kā par to runāt ar bērnu?

 13. oktobris 2020 16:40 mammamuntetiem.lv Raksts

Onkoloģiska saslimšana tuviniekam ir trieciens visiem ģimenes locekļiem. Saslimšana – vēzis –, joprojām apvīta ar ļoti pesimistisku un biedējošu vēstījumu. Vēl grūtāk – vai tas ir jāpasaka bērniem? Kā viņiem pateikt, ka mamma, vecmāmiņa vai opītis ir smagi slimi? Prognožu, cik tuvinieks veiksmīgi tiks galā ar slimību, nav pat ārstiem. Varbūt labāk neteikt neko? Uz Mammamuntetiem.lv jautājumiem atbild psihoterapeite, klīniskā psiholoģe Līga Bernāte.



Vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv piedāvā rakstu sēriju "Krūts vēzis", tās izveidi atbalsta TENA Latvija

Par savu situāciju Mammamuntetiem.lv jautā arī kāda lasītāja: “Lūdzu padomu, kā pareizāk rīkoties? Mūsu vecmāmiņai nesen atklāja ļaundabīgu audzēju stadijā, kurā tas vairs nav ārstējams. Ārsti sola pavisam maz laika. Vai bērni būtu jāsagatavo nāves faktam pakāpeniski, vai labāk nemaz nestāstīt par saslimšanu? Kā pareizāk –aizvest atvadīties no vecmāmiņas vai nogaidīt? Šī būs mūsu bērnu pirmā saskarsme ar tuva radinieka nāvi. Vecmāmiņa ir tuvs cilvēks.”

Psihoterapeite, klīniskā psiholoģe Līga Bernāte aicina ar bērniem runāt par situāciju gan tad, ja ir lielas cerības uz izveseļošanos, gan arī tad, ja slimība vairs nav ārstējama. 


Ja saslimšana ir ārstējama 
Protams, ir visdažādākie audzēji un audzēju stadijas, un pat, ja ir ļoti liela varbūtība, ka vēzis tiks izārstēts, ir svarīgi bērnam pateikt, ja kāds ģimenes loceklis ir saslimis. Mainīsies ģimenes ikdiena, ārstēšana prasīs daudz spēka, laika un radīs vecākos visdažādākās emocijas, kuras ietekmēs arī bērnu. Būtu svarīgi, lai bērns saprot, kas notiek ar vecākiem un ka dusmas vai skumjas, vai jebkuras citas emocijas, ko pauž vecāki, nav saistītas ar bērnu. Bērniem ir tendence vecāku paustās emocijas attiecināt uz sevi.  

Sliktākais, ko bērns šādā situācijā var piedzīvot, ir neskaidrība un pieaugušo noklusēti noslēpumi. Noslēpumi rada citus noslēpumus, rodas nevajadzīga spriedze ģimenē, kas vēlāk var negatīvi ietekmēt attiecības starp ģimenes locekļiem, bet bērnam likt justies slikti un radīt emocionālus un mentālus traucējumus.

Sliktākais, ko bērns šādā situācijā var piedzīvot, ir neskaidrība un pieaugušo noklusēti noslēpumi. 


Klusēt par notiekošo vai nepateikt kaut ko līdz galam, nav risinājums, jo bērni ļoti jūt to, kas notiek ģimenē vai viņiem tuvu cilvēku lokā. Viņi jūt gan vecāku emocijas, gan noteikti ir pamanījuši, ka kāds ģimenes loceklis ir slims. Neziņa un neatbildēti jautājumi ļoti nomoka, tāpēc labākais šajā gadījumā ir saruna. Ir svarīgi pret bērniem būt godīgiem un pastāstīt to, kas notiek ar cilvēku, kurš ir saslimis. Iespējams, ka cilvēka uzvedība un reakcijas var būt citādas nekā agrāk, kad ģimenes loceklis vēl bija vesels un spēka pilns. 

Bērnam nav jāatklāj saslimšanas un ārstēšanas nianses, bet ir jāizstāsta pamatlietas, kas notiks ar tuvinieku slimošanas un ārstēšanās laikā. Vai būs operācija? Būs vai nebūs ķīmijterapija vai staru terapija? Kā pēc šīs ārstēšanas varētu justies slimnieks? Iespējams, ka ģimenes loceklim pēc tam vajadzēs vairāk atpūsties, bet bērnam vajadzēs vairāk spēlēties pašiem u.tml. 

Bērnam nav jāatklāj saslimšanas un ārstēšanas nianses, bet ir jāizstāsta pamatlietas, kas notiks ar tuvinieku slimošanas un ārstēšanās laikā. 


Ir jārunā par emocijām. Ir normāli, ka bail ir visiem – gan lieliem, gan maziem. Var būt dusmas, netaisnības sajūta. To visu var izdzīvot ģimene kopā, tādējādi sniedzot viens otram sajūtu un atbalstu. Ja bērnam tiek melots, stāstīts, ka saslimušais vecāks brauc, piemēram, ekskursijā, lai gan patiesībā dodas uz slimnīcu, ja netiek stāstīts,  ka no zālēm var būt slikti, izkrist mati, tad bērna fantāzijas izgudro daudz briesmīgākus scenārijus, nekā tie ir patiesībā. Vismokošākā lieta ir neziņa. Pat ja tiek melots par to, ar ko slimo, bērnam var parādīties dažādi emocionāli vai citi simptomi – uzvedība var skolā kļūt agresīva, ir grūtāk koncentrēties, var rasties miega traucējumi.

Ja slimība terminālajā stadijā
Ir skumji un šokējoši uzzināt vēsti par nedziedināmu slimību, bet, neskatoties uz smagajām emocijām, kas ir un būs jāpiedzīvo bērniem un vecākiem, onkoloģiskās slimības dod laiku pieņemt nāves faktu un tam sagatavoties. Pēkšņa nāve vienmēr ir daudz šokējošāka un traumējošaka, nekā tad, ja ir zināms, ka tā tuvojas. Pēkšņas nāves gadījumā vienmēr ir sajūta, ka daudz kas palicis nepateikts vai neizdarīts.

Nāvei nevar sagatavot pakāpeniski, bet vienmēr ir svarīgi ir atvadīties. Turklāt labāk ir atvadīties no dzīva cilvēka. Būtiski ir, kā ģimene un bērni izmantos laiku, kas vēl dots visiem kopā. Iespējams, ka arī bērni, zinot to, ka vecmāmiņai no dzīves drīz būs jāatvadās, pieies atvēlētajam laikam citādi – vairāk izjūtot tā vērtību. Ieteiktu vecākiem sagatavoties sarunai ar bērniem. Labi būtu paskaidrot, kas notiek ar vecmāmiņu, kura ir slima ar vēzi. Noteikti būs jautājumi par vēzi, vai un kā to var ārstēt. Var paskaidrot, ka vēzi ne vienmēr var izārstēt, bet nevajadzētu radīt pārliecību, ka šī slimība vispār nav ārstējama.

 

Nāvei nevar sagatavot pakāpeniski, bet vienmēr svarīgi ir atvadīties. Turklāt labāk ir atvadīties no dzīva cilvēka. 

 

Ja zināms, ka tuvinieks drīzumā varētu nomirt, būtiski ir, kā ģimene un bērni izmantos laiku, kas vēl dots visiem kopā. Arī bērni, zinot to, ka vecmāmiņai no dzīves drīz būs jāatvadās, pieies atvēlētajam laikam citādi, vairāk izjūtot tā vērtību.

 
Pastāstiet, ka vecmāmiņai nav atlicis daudz laika dzīvot un jums visiem vēl ir iespēja pavadīt laiku kopā. Jāsaprot, ka bērniem būs daudz emociju, jautājumu, iespējams, asaru. Droši vien arī vecākiem. To visu dziedinoši ir izdzīvot kopā, neturot sevī un neslēpjot skumjas un pārdzīvojumus. Tas, ka bērni uzzinās par slimību un nāvi, nenozīmē, ka viņi neskums, neraudās un nedusmosies, bet viņiem ir jādod laiks to darīt. Protams, daudz ir atkarīgs no tā, kā pats slimais cilvēks uztver slimību un nāvi. Ir ļoti gaiši cilvēki, kas spēj mierīgi aiziet un par notiekošo runāt arī ar saviem tuvajiem.

Varbūt pati vecmāmiņa ar saviem mazbērniem izrunā un iemācās domāt par dzīvi un nāvi tā, ka vēlāk viņiem tas palīdz vieglāk dzīvot un pieņemt zaudējumu. Tas ir laiks, kad arī vecāki paši pārvērtē savus uzskatus un pārliecības par nāvi; kas notiek pēc nāves ar dvēseli u.tml.

Iesakāma ir grāmata "Stāsti bērna dvēselei" – tajā ir nodaļa par nāves, slimības un atvadu tēmu.


Bērns bērēm jāsagatavo 
Jāatceras, ka pirms bērēm bērni tām ir jāsagatavo. Jāizstāsta, kas notiek kapličā un kapos. Ja bērni līdz šim nav piedalījušies bērēs, notiekošais viņiem var būt biedējoši. Par nāves tēmu palīdz runāt un izdzīvot emocijas dažādas pasakas, stāsti un filmas. Piemēram, par dzīvības ciklu runā multiplikācijas filmā "Karalis lauva". Šādām situācijām iesakāma ir grāmata "Stāsti bērna dvēselei" – tajā ir nodaļa par nāves, slimības un atvadu tēmu. Ar bērnu par slimību un nāvi ir ieteicams runāt, neieslīgstot detaļās, ļaujot bērniem jautāt un piedzīvot visas emocijas. Vienlaikus ir ļoti svarīgi saglabāt ikdienas rutīnas nemainību, jo tas dod stabilitāti un drošības sajūtu, kas palīdz pārdzīvot notiekošo.

Citkārt bērnam palīdzošs var būt psihoterapeita apmeklējums. Psihoterapeites Līgas Bernātes pieredzē ir gadījums, kad bērnam ilgi neatklāja mammas diagnozi. Vecāki domāja, ka bērns neko nenojauš, bet psihologa kabinetā bērns smilšu kastē būvēja kapus un izspēlēja kara ainas.

Bērni kopumā nāvi un slimības uztver daudz mierīgāk nekā pieaugušie, jo viņiem ir mazāka  dzīves pieredze. Viņi tik ļoti neprognozē sekas un ciešanas, ko nāve var nest. Pateikt un runāt par to skaļi ir grūti mums, pieaugušajiem, jo tas uzjundī mūsu pašu bailes un piedzīvotās zaudējumu sāpes.  Tomēr, cienot bērna iekšējo pasauli, ir jāsaņemas un jārunā par to, no kā pašiem ir tik ļoti bail.  

 

Reklāmas informācija


Rūpējoties par tuvinieku, ir ļoti svarīgi pievērst pienācīgu uzmanību viņa ādas veselībai, jo īpaši, ja persona ir mazkustīga, guloša vai ir gados veca. Ar novecošanos palielinās ne tikai grumbu skaits, arī āda kļūst plānāka, vārīgāka, jutīgāka, vieglāk ievainojama un ilgāk dzīst.




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti



Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas