Diāna Zande: "Neviens nav solījis, ka dzīvē vienmēr viss būs baigi forši"

 22. jūlijs 2020 5:00 Jauns.lv Intervija

Būs tādi, kas spēs augt, un tādi, kas paliks autiņbiksītēs, teic psihoterapeite Diāna Zande. Izgājusi cauri dažādām krīzēm, viņa sniedz reālus padomus. Tas ir pārsteidzoši, ka Diānā sadzīvo gan liels domu dziļums, gan pāri plūstošs kucēna prieks. Tas piestāv vietai, kur tiekamies – Mālpils pusē zem ābelēm.

 



Foto: Rojs Maizītis


Divtūkstošo gadu sākumā bija veiksmīgas uzņēmējas, par kurām mēdza teikt, ka viņas ir self-made miljonāres, tātad pašas sevi par tādām izveidojušas, bez mantojuma, droša atspēriena…

Par Diānu Zandi var teikt, ka arī viņa ir self-made, tikai psiholoģijas doktore, varbūt sajūtu, cilvēkstāstu un pārdzīvojumu miljonāre. Viņai ir māka uztaustīt patiesi svarīgo, noskaldot lieko. Kad ierodamies, ir skaidrs, ka posusies fotosesijai viņa nav – džinsos un baltā krekliņā. Varbūt iekšēji gatava. Bet varbūt tāda viņa ir vienmēr. Un kam gan skaistās kleitas un grims, ja dārzā zied koki, debesīs – mākoņu gleznas un sētā kā ūdenszāle lokās borderkollija kucēns Teo.

Kad intervija jau uzrakstīta, Diāna atsūta vērtīgu piebildi: “Pēc mūsu sarunas sapratu, ka patiesībā arī mēs ar Juri esam izjutuši, kā Covid-19 var mainīt plānus. Rudenī mums būs 25 gadu kopdzīves jubileja, un bijām nolēmuši šovasar apprecēties, to nosvinot ar prieku draugu lokā, tā no sirds. Bet, kad sapratām, ka tā sērga var nojaukt plānoto balli, atcēlām pasākumu. Žēl? Jā, protams, bet nekur jau nepaliks. Būs nākamā vasara, izdarīsim tad.”

Tālāk lasi - atklāta saruna ar Diānu Zandi par cilvēkiem un emocijām pandēmijas laikā:

Neviens nav solījis, ka dzīvē vienmēr viss būs baigi forši

– Ja mēģini sajūtās uztaustīt – kādas pēdas tevī ir atstājis šis pavasaris?
– Visjaukākās! Jo beidzot dzīvesveids, kādu sev pieņemu par patīkamu, ir ieteicams (smejas). Laikā, kad vajadzēja būt lekcijām, es varēju te, savā klusumā, zemītē, darīt darbus, neredzēt nevienu, nebraukt uz veikalu…

– Ar Juri laukos dzīvojat divatā?
– Pagājušajā ziemā pirmoreiz te varēju nakšņot, jo tika ieliktas krāsnis. Šoziem biju maz, Juris intensīvi būvējās, es pa brīvdienām. Hobiju verdzība.

– Kad pirms trim gadiem tikāmies tavā praksē Andromedas gatvē, nesen biji dabūjusi doktora diplomu un izrāvusies no vienpadsmit gadu verdzības.
– Man arī tagad ir liela slodze. Tajās divās trīs dienās, kad esmu Rīgā, es četrpadsmit stundas strādāju melnu muti – no rīta līdz vakaram. Šeit, lai kā es apņemtos kādus rakstu darbus, pat nevelku datoru ārā. Nu, te ir dzīve. Lai gan… arī darbs ir dzīve, turklāt ļoti forša. Bet labi apzinos, ka intensīvo darba slodzi varu turēt tikai tāpēc, ka ļoti intensīva varu būt te. Normāls līdzsvars.

– Covid-19 laikā klienti atbira vai uzradās jauni?
– Pārmaiņu laikā vienmēr kāds cilvēks aiziet, jo finansiālās raizes bija, domāju, mums visiem. Arī man bija bažas, vai klienti nepazudīs, vai varēs maksāt par pakalpojumu, bet tikai nedaudzi izteica bažas, ka jāliek uz bremzēm.

– Vai šajā situācijā vecās traumas, kuras, kā šabloniski liekas, psihoterapeits palīdz risināt, atbīdās tālākā plānā vai, gluži otrādi, saasinās?
– Mēs pārrunājām ierobežojumus, bet nevienam ap to negrozījās terapeitiskais process. Ja man ir zems pašvērtējums, tad pilnīgi vienalga, ir pandēmija vai nav. Ja ir panikas lēkmes, es gribu tās mazināt. Varbūt attiecību lietas… Cilvēku raizes ir tās pašas – par personīgo labsajūtu, attiecībām. Daudziem ģimenes ir ārpus Latvijas, drusku par to raizējas.

Bet, piemēram, grūtnieces nedzer alkoholu, tā ir piespiedu atturēšanās, un vai viņām tā ir katastrofa? Ja cilvēkam uz lauztas kājas uzlikts ģipsis, viņš kādu laiku nevar lēkt polku. Vai tā ir katastrofa? Nē, normalitāte. Ja nevaram braukt pa pasauli, kā esam pieraduši, varbūt ir laiks saprast, ka pieradums nenozīmē, ka tā būs vienmēr. Ir tādi, kas uz ikvienām pārmaiņām vai ierobežojumiem skatās – kas būs?! Un ir tādi, kas uztver – nu, tā ir. Redzēju reklāmu koncertam Lai pierādītu, ka pasaule nav apstājusies. Kas vispār ko tādu apgalvo?


– Mūziķiem esot diezgan smagi...
– Smagi nenozīmē, ka pasaule ir apstājusies. Tā apstājas, kad nomirstu, konkrēti manējā. Protams, mūziķiem, viesnīcu biznesam, restorāniem…


– Daudzi zaudē darbu – vai uztver sabiedrības noskaņojumu?
– Ikviena krīze ir iespēja augt. Jautājums – viņi to izmantos vai saglabās bērnu autiņbiksītes? Nobriedis cilvēks nešausminās, bet domā, kā pielāgoties situācijai, kura nav patīkama, kuru neviens negrib. Bet tāda tā ir. Mazulis nogāžas gar zemi un kliedz. Ja grib izaugt, nav nekā veselīgāka par krīzi. Es par to netīksminos, tik tiešām saprotu, ka daudzi ir ļoti lielās grūtībās. Bet redzu, ka daudzi, kuri brēc, cik viņiem ir grūti, patiesībā dzīvo ļoti labi. Viņiem ir mājas un mašīnas. To, ka nav nekā, viņi vispār nekad nav piedzīvojuši. Bet Latvijā ir ļoti daudz tādu, kuru dzīve visu laiku ir trakāka, nekā var iztēloties, un viņiem tiešām nekā nav.


– Arī radošie pukst…
– Daži pukst par to, ka nevar pelnīt tūkstošus… Pagaidi, tev maciņā ir nauda, vari nopirkt pienu un makaronus… Varbūt tāpēc, ka pati esmu gājusi cauri dažādiem dzīves posmiem, es reālistiski domāju – neviens nav solījis, ka dzīvē vienmēr viss būs baigi forši.

 

Tā ir normāla dzīve – nepērc tik daudz, iztērē visu, ko nopirki
– Dažādām krīzēm esi gājusi cauri?
– Jā, zinu, kā tas ir, kad tiešām nav nekā, ko ēst. Nu tiešām, tiešām nav.

– Vēl trakāk, ka nav, ko bērnam dot.
– Bija ziema, kad iztikām no humānās palīdzības pakām, sausā piena garšu un smaržu atceros visu mūžu. Tas bija ļoti labs laiks, jo iemācījos, ka varu izdzīvot, pārdzīvot visu ko. Nevis – cik šausmīgi, mana jaunība aizgāja! Jā, bija traki, ļoti traki. Tagad varam ieliet benzīnu mašīnā. Un vispār – mums ir mašīnas! Es noteikti nesaku, ka uz pasauli jāskatās tā – re, kā iet badacietējiem Somālijā! Tas ir ļoti abstrakti un tālu.

Bet mēs tiešām esam viena no tām pasaules daļām, kas dzīvo labi. Esmu ievērojusi, ka cilvēki, kuriem iet reāli grūti, nečīkst, viņi nezina, kā ir, kad ir laba dzīve. Tāpēc mani – ne kā profesionāli, bet Diānu – dažreiz tracina čīkstēšana, tad gribas teikt: “Nu ko tu sūdzies? Ej un dari kaut ko!”


– Tev ir izstrādājies savs krīzes menedžments?
– Jā, ļoti vienkārši – dari to, ko vari darīt šodien. Un arī profesionāli – krīzes laikā tālie sapņi uz kādu brīdi jāpietur, jo nezinām, kā būs rīt. Jānoliek īstermiņa mērķi – ko varu darīt tagad, lai būtu vesela, paēdusi, finansiāli stabila. Jāsaprot, kas ir manā ziņā. Šopavasar ar Juri spriedām – ja tiešām būs tā, ka visu aizvērs, nebūs nekā, stādīsim kartupeļus! Ģimenei teiksim – nāciet, visi bērniņi, katrs pie mums var dabūt zemes pleķi, stādām iekšā! Labi, tas nav noticis.


– Bet jums ir plāns B.
– Jā, drusku pieturēt tēriņus un domāt, kā nenonākt situācijā, kad tiešām naudiņas ienāk tik maz, ka kādu brīdi nepietiek nepieciešamajām lietām. Lai gan tagad tikai viens bērns dzīvo ar mani. Kad bija pieci, katru dienu bija jābūt plānam B – kā visus pabarot. Laikam esmu ļoti skarba, reāliste, redzu, par ko daži cilvēki mēdz kreņķēt… Un tie ir tādi sīkumi!

Vērtība ir ceļošanas brīvība, laba mašīna, kredīts, kuru var normāli maksāt, nevis vienkāršās dzīves lietas – veselība, tuvinieki, nepiecūkota pasaule. Bet ir baigi forši – varam mazāk iepirkties, urā! Drusku mazāk ražojam, mazāk smaksim savos mēslos. Varbūt drusku samazināsies patēriņš. Kaut gan saprotu, ka nē.

– No vienas puses, priecājāmies, ka nevajag tik daudz tērēt, no otras – priecājamies, ka veras vaļā viens iestādījums pēc otra, jo saprotam, ka arī restorānu īpašniekiem vajag pelnīt, visi esam vienā ķēdē.
– Protams, un vajag jau. Tas ir labi, ka cilvēki neizput, tomēr domāju, ka drusciņ vienkāršāk dzīvot nozīmē, ka mūsu bērniem būs labāk. Man nepatīk lielā muldēšana par zaļo domāšanu. Tā ir normāla dzīve – nepērc tik daudz, iztērē visu, ko nopirki. Šis galdauts ir pirkts humpaliņā, arī krūzītes. Tējkannu pirku Pēterburgā 1993. gadā. Nu nevajag man visu laiku jaunu! Saprotu, ka tas, ko saku, ir drusku radikāli, un nesaku to tāpēc, ka es nevarētu nopirkt. Es varu, bet uzskatu, ka nevajag, jo tas ir resurss.

Tas ir emocionālais luksuss – apmeklēt terapeitu
– Tas, ko saki par sīkajām problēmiņām, par kurām cilvēki cepas… To taču nevari teikt saviem klientiem?
– Kad cilvēks atnāk uz terapiju, manas – Diānas – vērtības un pārliecība par dzīvi apstājas. Es mēģinu saprast, kā cilvēkam ar viņa pasaules uzskatu, viņa vērtībām palīdzēt justies labāk, izmantojot tās metodes, kuras varu piedāvāt.

– Droši vien tikai neliela daļa sabiedrības apmeklē psihoterapeitu. Ir statistika?
– Tā ir ķeza, jo nav skaidras statistikas. Cilvēki joprojām negrib atzīt, ka iet pie terapeita.

– Tas ir nevis luksuss, bet kauns?
– Pietiekami daudziem cilvēkiem jā. Dažreiz pat ģimenes locekļiem negrib to atklāt. Tas ir emocionālais luksuss – apmeklēt terapeitu. Tas nozīmē, ka, pirmkārt, cilvēkam ir iespēja regulāri rūpēties par savu emocionālo labsajūtu. Otrkārt, viņš var risināt kādas ieilgušas problēmas. Treškārt, viņam ir iespēja augt, attīstīties, mācīties jaunus veidus, kā piedzīvot pasauli. Darbā ir kvalifikācijas paaugstināšanas kursi, izaugsmes iespējas, un apmeklēt terapeitu ir kā paaugstināt savu cilvēcisko kvalifikāciju. Es iepazīstu sevi, līdz ar to arī pasauli redzu drusku citādi.

– Var teikt, ka iegūsti mazliet citu dimensiju?
– Daudz dimensiju. Kaut saprast, kāpēc man vajag piekto vasaras kleitu. Varbūt tomēr vajag uzmanību, kādu saņemšu, kad uzcirtīšos. Kad saprotu, ka šīs sajūtas varu iegūt kādā citā veidā, man nevajag apkārtējo apbrīnu, es varbūt pārstāju tērēt. Patērētāju sabiedrībā tā ir – mēs pērkam labsajūtai. Pirkšana bieži vien ir sevis nomierināšana.

– Pašterapija?
– Nē, kā atkarība. Vai nu iedzeru alkoholu, un man uz to brīdi ir labi, vai nopērku jaunu kleitu. To nesaku par visām kleitām (smejas). Ja cilvēkam ir divas trīs, tad okei, bet ja viņš katru nedēļas nogali dodas uz veikalu ko pirkt…

– Kad pie tevis ierodas klients, tu iekāp psihoterapeita kurpēs. Bet tu jau kā aktrise iemācījies iejusties cita cilvēka jūtu dabā.
– Teātra fakultāte un mana pirmā profesija ārkārtīgi labi iemācīja pieslēgties tam, ko daru, būt tajā par simt procentiem. Un tad pārslēgties uz nākamo cilvēku.

– Pieslēdzies arī empātiski?
– Es noteikti nesabrūku blakus, taču sesijās man ir tecējušas asaras. Un tie ir skaisti mirkļi. Ne jau tas, ka terapeits apraudas, ir skaisti, bet tas, ka dažreiz ir kaut kas tik emocionāls. Un tas klientam ir ļoti vērtīgi – īsti momenti, kuros, paliekot profesionāļa lomā, esmu sirsnīgs, dziļš, patiess cilvēks.

– Tu drīksti tāda būt?
– Terapijām ir dažādas pieejas. Ir tādas, kur terapeits ir ļoti distancēts. Taču kognitīvi biheiviorālajā terapijā reizēm var dalīties ar pieredzi. Taču arī tad es sev jautāju – kāpēc? Ko tas dos klientam?

Cilvēki vienkārši čīkst par to, kas viņiem ir
– Vai tu cilvēkos šajā laikā esi uztvērusi bailes – par dzīvību, veselību?

– Domāju, ir tā – kad sieviete pirmoreiz kļūst par mammu, viņai sāk kļūt bail par pasauli, viņa saprot, cik viss ir trausli. Vai Covid-19 to izraisīja? Runājot ar draugiem un paziņām, nevaru teikt, ka tas ļoti parādījās. Drīzāk cilvēki bija pašpaļāvīgi – aha, ir jābūt disciplinētiem. Tas, šķiet, mums bija vērtīgi kā sabiedrībai.

Protams, bija tādi, kas to neievēroja, bet daudzi ievēroja. Un ne ar moralizējošu pieskaņu, bet vienkārši – hei, tagad jādara tā. Un mūsu valdība rīkojās ekselenti. Ja skatāmies uz pasaules lielvarām ar milzīgiem resursiem – tās ierobežojumus atlika vēl un vēl... Atceros Kariņa runu – nesarokosimies, tas būs grūti, bet uz kādu laiku... Viņam ir lieliska iezīme – cilvēkiem skaidrot. Dažreiz domāju, kāpēc nevaram rādīt pagriezienus, braucot ar mašīnu. Tas ir tik vienkārši! Bet mums vajag īpašus apstākļus, lai mobilizētos un ievērotu noteikumus.

– Pirms divdesmit gadiem bija normāli nesprādzēties, sēsties iereibušam pie stūres, nelietot bērnu sēdeklīšus. Akcijas panāca rezultātu.
– Dažreiz saku, ka tas būs Diānas Zandes sociālais projekts Lūdzu, rādīsim pagriezienus!. Jo roka no tā nenokalst. Tas ir mans princips – neesmu viena pati ne uz ceļa, ne pasaulē.

– Sociāls projekts varētu būt palīdzība apgūt lauku tukšās mājas. Ja reiz pandēmijas atkārtosies, kā paredz epidemiologi, būtu labi, ja mēs dzīvotu izkliedētāk.
– Zigismunds Freids teica, ka par pārvākšanos uz pilsētām cilvēki maksā ar neirozēm. Negribu apgalvot, ka laukos cilvēki dzīvo stabili un bez bēdām, tāpat ir sāpes un kreņķi, arī trūkums daudz lielāks. Labklājības salu nav nemaz tik daudz. Ir veselības un attiecību problēmas, alkohola atkarības… Taču neapšaubāmi esam tā vieta uz pasaules, kur vēl neesam tik blīvi.

Mums vēl ir telpa katram sev. Pat ja nav mājas, būdiņas vai lauku, var doties pastaigā pa balto lielceļu vai braukt ar divriteni, pa upēm... Kad biju maza meitene, 70. un 80. gados bija blīkšķis pirkt vecās lauku mājas. Tā visu Mazirbi izpirka, būdiņas par smieklīgu naudu varēja dabūt. Tagad ir līdzīgi – daudzi jauni cilvēki, ģimenes atrod, ka laukos var gan strādāt, gan bērnus audzināt. Kur ir bērni, tur ir dzīvība, potenciāls. Protams, ja es tādā utopijā skatos, man ļoti patiktu, ka tās mazās vietiņas tiktu apdzīvotas. Vakar, dodoties uz stādaudzētavu, braucām cauri Suntažiem, Dzelmēm. Maza vietiņa, un gribētos, lai cilvēki tur būtu, arī tautas nams, pasts, skoliņa, dārziņš…

– Māja birzītē, kur kaut pa nedēļas nogalēm aizbrauktu.
– Jā, zinātu – tur ir vietiņa, kur var tikt prom no sava rikša. Tā varbūt ir lielākā lieta, par ko domāju saistībā ar šo pandēmiju, – cik šausmīgi skrienam. Kad 2015. gadā aizstāvēju disertāciju, man prasīja – nu, kur tad tālāk? Teicu – nē, tagad gribu izbaudīt. Man neticēja, bet es joprojām mierīgi...

– Tev bija plāns.
– Jā, noskrēju maratonu, bet man nevajag katru brīdi pierādīt, ka to varu. Jo zinu, ko varu. Protams, arī visu laiku mācos…

– Ko vēl?
– Pāru terapiju. Bet tas ir savā ritmā, ar pašas vēlmēm un varēšanu saskaņots. Nav spiediena no ārpuses. Tas ir normāli, ka ik pa brītiņam mums ir straujāki sirdspuksti, darba ritms. Reizēm cilvēki saka – šausmīgi traks laiks, pēc nedēļas būs vieglāk. Un tā katru nedēļu… Tie, kas čīkstēja, cik šausmīgā skrējienā dzīvo, tagad varētu atpūsties, bet tieši viņi ir lielākie brēcēji – šausmas, šausmas, gribu uz darbu! Cilvēki vienkārši čīkst par to, kas viņiem ir. Nevis reāli apstākļi ir grūti, bet tā viņi risina problēmas.

– Tā ir mūsu pazīme?
– Dažreiz tā ir uzmanības meklēšana – man ir grūti, beidzot kāds ieraudzīs. Nevis es pati parūpēšos, lai man ir vieglāk, lai esmu atpūtusies, lai ir mazāka darba slodze, bet kāds novērtēs…

– Un tā uzdāvinās pelnīto atpūtu.
– Jā. Tā vietā, lai teiktu – hei, man ir par daudz, nedarīšu. Esmu piekususi, negribu. Tas, man šķiet, ir liels briedums – sev pateikt: “Es negribu.” Kādreiz teica: “Nav tāda vārda – nevaru.” Bet ir tāds vārds!

– Tas mums ar audzināšanu tiek ielikts?
– Tagad varu redzēt gan vecāku paaudzi, astoņdesmitgadīgos, gan savējos, piecdesmitgadniekus, un arī trīsdesmitgadniekus. Un jāteic, viņi ir turpat – joņo un ņemas, nespējot atpūsties. Jo citādi neprot. Nav iemācījušies ņemt pauzi. Kad apstājas, nesaprot – ko nu? Tādu – jaunu un pārstrādājušos – mums ir tikpat daudz, cik vecu un pārstrādājušos.

– Tās ir mūsu mentālās iezīmes vai sociālekonomiskie apstākļi?
– Meita, kad viņai bija četrpadsmit, teica – esmu ievērojusi, ka vecāki ir vai nu tādi, kuriem nav daudz darba, bet tad arī krietni trūcīgāka dzīve, vai tādi, kas ļoti daudz strādā un tad arī labāk pelna. Sapratu, ka esmu pie otrajiem. Tad ir svarīgi saprast, cik man vajag...


Pat bimbiens nāk
– Caur izglītību esi augusi arī kā cilvēks?
– Ļoti. Esmu ārkārtīgi augusi arī caur savu pirmo terapiju, to vadīja Dace Cerava.

– Kāds tevi aizveda aiz rociņas vai bija tik slikti?
– Šķiet, mans brālis pie viņas bija bijis pāris reižu. Deviņdesmito gadu vidū Latvijā bija tikai trīspadsmit terapeiti. Biju tikko izšķīrusies, nesapratu, ko ar to iesākt, nevarēju īsti pieņemt, ka mana ģimenes dzīve ir izgāzusies, jutos ļoti vainīga, atbildīga. Un zāģēju partneri, ka viņš vainīgs... Tāds līdzatkarīgs kokteilis.

Kad pie Daces aizgāju, atceros pirmo iespaidu, ka man priekšā sēž liela sieviete. Pēc dažām reizēm sapratu, ka viņa ir sīka un smalka, bet cik milzīga viņa bija manā emocionālajā dzīvē, ka redzēju garu un dūšīgu. Pagājuši tik daudzi gadi, bet joprojām daudzas lietas no tām sesijām atceros. Studēt psiholoģiju negāju, lai sakārtotu savu dzīvi; es gāju, lai strādātu. Man ir funktieris – varu gan ļoti plaši skatīties, gan ļoti šauri. Tā ir terapeita prasme – redzēt kontekstu un arī šo mirkli. Arī uz savu dzīvi – mēģinu izkāpt no krēsla un palūrēt no sāniem.


– Izdodas?
– Saprotu, ka tas nevar izdoties pilnībā. Dejotājs pats sevi dejojam neredz. Piemēram, suni mācu, saku – blakus! Trenere saka – o, ideāli viņš iet! Bet es to neredzu, jo esmu ar viņu pārī. Viņa saka – jāiemācās bolīties, šķielēt. Protams, šad tad izdodas kaut ko mainīt, bet ir dažas lietas, ko zinu par sevi, taču man ir slinkums tās mainīt.

– Tādas, par kurām neiespringsti?
– Nu… Es, piemēram, esmu kašķene. Bet, ja pēkšņi kļūšu bizbizmārīte, tad vairs nebūšu es. Taču tagad varu daudz īsāk kašķēties nekā kādreiz. Un vēl – es dažreiz pārtraucu. Patiesībā bieži (smejas). To gan es pietrenēju.

– Noklausīties cilvēku līdz galam?
– Jā. Jo sevišķi bērnus un partneri. Es ļoti ātri domāju. Reizēm Juris saka – Diāna, noklausies līdz galam, jo cilvēks nezina, ka esi jau sapratusi, ko viņš saka. Zināšanas ļoti palīdz, bet ķeza tāda, ka arī traucē. Es bieži redzu, ka cilvēki neizmanto racionālu domāšanu un pieņem šausmīgi glupus lēmumus. Tad man ir grūti. Saprotu, bet nesaku.

Domu lasīšana, nākotnes pareģošana, dažādas heiristikas – kā mēs aplami pieņemam lēmumus… Tā ir sociālā psiholoģija. Kā neanalizējam situācijas, kā vēlamo pieņemam par esošo – to es redzu. Trenēta acs. Reiz kliente teica, un tas man bija liels kompliments, ceru, nebūs pret konfidencialitāti. Viņa teica – kopš nāku pie tevis, saprotu, ka augu, bet kļūst mazāk cilvēku, ar kuriem varu sarunāties. Es kļūstu tā kā vientuļāka, jo vairs nerunāju kā viņi. Es vairāk saprotu, redzu abas puses.

– Vajag, lai otrs domā līdzi, citādi sarunā kļūst garlaicīgi vai tukši.
– Tā ir. Tāpēc esmu priecīga, ka Juris ir izmācījies, esam attīstījušies paralēli. Man ir ļoti maz draugu, bet prieks, ka tie ir cilvēki, ar kuriem kopējā pieredze ir liela, viens otru pazīstam līdz mielēm, visi domājoši, sakarīgi. Jā, zināšanas palīdz un ierobežo. Psiholoģija ir joma, par kuru cilvēki labprāt diskutē, jo uzskata, ka zina. Es taču lasu grāmatas! Atbildu – es lasu par lidošanu, vai sēdīsies ar mani lidmašīnā? Negribu teikt, ka esmu augstprātīga, tikai to, ka tas ir drusku vientulīgi. Man pat bimbiens nāk. Ir lietas, kuras es vienkārši nevaru neredzēt. Es gribētu pievērt acis, bet nevaru.

– Vai ap Jāņu laiku te pulcējas draugi, ir mazs sabats?
– Teikšu to, ko varbūt nožēlošu… Jo labāk dzīvojam, jo vairāk brauc ciemiņi, bet es nezinu, vai man tas ļoti patīk. Jo man vajag daudz būt vienai.

– Gluži katru nedēļas nogali negribi ciemiņus?
– Jā, bet ir! Taču man patīk, ka esam divi vien, no rīta sēžam pie kafijas. Kad sīkie, jau trīsdesmitgadnieki, atbrauc, nav tā, ka obligāti jāsēž visiem kopā. Bet Jāņos mierīgi varu iet gulēt vienpadsmitos. Ja nāk miegs, varu filmas vidū piecelties – viss! Jāņos ugunskuru iededzam, kādu desu uzcepam, bet es drīzāk tās uztveru kā brīvas dienas, ne saulgriežus. Varbūt neesmu audzināta tajās tradīcijās. Ziemassvētki ir manējie. Jāņi – smaržo, ir uguns…

Protams, domāju, ka varētu kādreiz plika apjoņot ap saviem divpadsmit hektāriem (smejas). Pīlādžus simboliski esam vilkuši ap trim dobēm. Esmu sapratusi – es negribu organizēt. Ja kāds te atnāktu, es labprāt lēktu līdzi, bet negribu būt tā, kas uzsāk. Kad māja būs savesta kārtībā, uzrīkosim šampanieša degustāciju vakarkleitās, kurpēs uz papēdīti un frizūrās.

Domājam, būs arī kinovakari – ārā uz sienas, ar vīnu… Domāju, ka es nekādā rāmī neietilpstu. Skatos, kā man, kā mums ar Juri vajag… Nesekoju standartiem, vien tam, cikos sesija sākas. Darbā – jā, bet privātajā dzīvē… Tāpēc tā ir manējā, ka to dzīvoju tā, kā man patīk.

 

Triju Zvaigžņu ordeni Lāsmiņai!
– Vai taisnība – Juris tevi uznesa Munameģī?

– Tas ir stāsts par piederību. Man vienkārši gribējās vabolīti sudraba krāsā un arī kaut kur piederēt, būt kopienā. Esmu kaķis, kurš staigā, kur pašam patīk, tiešām vientuļniece. Es īsti nepiederu nekur. Taču gribējās ar vaboļniekiem uztusēt, kādus trīs gadus ar viņiem pabraukājām – ļoti jauka tauta.

Vienu gadu bija brauciens uz Igauniju, visi strīpā – skaisti izskatās. Netālu Munameģis. Limuzīns Jāņu nakts krāsā bija sagriezts un uztaisīts par īsfilmu ar igauņu subtitriem. Otrā dienā braucām uz Munameģi. Izkāpjam, un ko es, latviete parastā, daru? Pagriežos pret Juri un saku – uznes mani kalnā! Uz rokām nevar, labi – uz pleciem. Sākums bija foršs, bet, jo augstāk gāja, jo domāju – ak dieniņās, ja viņš gāzīsies atpakaļ, tur betona pakāpieni, būšu pagalam! Bet viņš mani uznesa. Nenometa.

– Bija laimīgs, lepns vai dusmīgs?
– Dusmīgs noteikti ne. Šķiet, mēs abi bijām atbrīvoti (smejas). Tā ka vīrietis ir mani uznesis kalnā.

– Tu citēji pati sevi… Ko Uldis Dumpis neizdarīja, to Juris izdarīja.
– Cilvēks, no kura pirkām zāles pļāvēju, to atveda un teica – piedod, bet mēs tev atvedām Ēriku. Zini, kas ir foršais? Es esmu latviete…

– Arī tev tā filma patīk…
– Protams! Tā attiecas uz mani tāpat kā uz jebkuru latviešu cilvēku, sevišķi Jāņos. Ko darīsim? Nu, Limuzīns… Smejos – tāda savecējusi Lāsmiņa skatās.

– Bet smuki!
– Reizēm saku – es Triju Zvaigžņu ordeni par to Lāsmiņu varētu dabūt (smejas).


Autors:  Sandra Landorfa, "Patiesā Dzīve"




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas