Dziļi pukst mīlestība. Saruna ar Ingu un Juri Rubeņiem

 17. maijs 2020 16:45 Jauns.lv Intervija

Viņi ir garīga ceļa gājēji. Viņus gan dievina, gan noliedz. Viens no jaudīgākajiem pāriem mūsu sabiedrībā – Juris un Inga Rubeņi. Pirms desmit gadiem viņi tālu Ziemeļkurzemē izveidoja meditāciju namu, kas tagad kļuvis par kulta vietu. Varbūt šī ir viena no atklātākajām sarunām – par attiecībām, seksu, bērniem... “Tas ir ilgu attiecību skaistums,” saka Juris. Viņi ir kopā jau trīsdesmit deviņus gadus.

 



Foto: Toms Norde


Jūsu grāmatas lasīju pamīšus – Ingas Elijas nama garšu un Jura Viņa un Viņš. Izrakstīju pa teikumam un atklāju, ka veidojas tāds kā dialogs. Paši esat pamanījuši kaut ko tamlīdzīgu?
Juris: – Droši vien dažas tēmas varētu krustoties, vai ne?

Inga: – Jā, bet tas nebija domāts kā dialogs. Mana grāmata ir kā pavārgrāmata ar dažām esejām, kuras izaugušas no tēmām, par kurām runājam Elijas namā.

Cik daudz jums ikdienā iznāk parunāties?

Inga: – Elijas namā esam to atklājuši kā kaut ko ļoti skaistu. Rīgā sarunām bieži neatlika laika.

Juris: – Kad sākām dzīvot Lūžņā, vairākus gadus bijām divi vien, tā bija fantastiska iespēja runāties.

Inga: – Atceros, kad bērni bija mazi, vakaros bieži sēdējām pie virtuves galda, dzērām tēju un runājāmies. Pievienojās viens, tad otrs un trešais, tā saruna divatā izvērtās par ģimenes sarunu.

Juris: – Līdz dažām tēmām jāizaug, un pie dažām sarunām var nonākt tikai tad, ja ir daudzu gadu attiecību pieredze. Līdz tam nonācām Lūžņā. Tur bija kaut kas tāds, ka sākām viens otru just citādāk, pavērās lielāki dziļumi. Tas ir ilgu attiecību skaistums.

 

Līdz dažām tēmām jāizaug, un pie dažām sarunām var nonākt tikai tad, ja ir daudzu gadu attiecību pieredze. 

 

Inga: – Ir vajadzīgs laiks sev. Ja būšu pārņemta tikai ar ikdienišķām lietām, man nebūs intereses runāt par kaut ko dziļāk un plašāk.

Atceraties dienu, kad ieraudzījāt viens otru?

Juris: – Tā bija kristīgo jauniešu nometne. Tādas padomju laikā Griezē pie Lietuvas robežas katru vasaru organizēja mācītājs Aivars Beimanis. Par to draudēja lielas nepatikšanas, bet viņš bija drosmīgs cilvēks. 1981. gada vasarā tur ieraudzījām viens otru.

Inga: – Man bija septiņpadsmit, Jurim – deviņpadsmit.

Ātri nolēmāt apprecēties.

Inga: – Jā, kad piedzima pirmais bērns, man vēl bija astoņpadsmit gadu.

Juris: – Raugoties no šodienas perspektīvas, es par pāri, kurš precas, kad vienam ir 18, otram 20, teiktu, ka ir maz iespēju, ka viņi paliks kopā. Tik agras laulības gandrīz vienmēr sabrūk. Personības vēl nav izveidojušās, īsti nepazīsti pats sevi, un kādā brīdī ceļš katru aizved uz otru pusi.

Patiesībā tā ir Dieva dāvana, ja abi var kopā augt, viens otru dzirdēt; tas ir liels retums. Ar Ingu esam pārrunājuši, ka stāsts jau nav par mūsu lielo gudrību, jo tādas mums nebija. Tā vairāk bija sekošana intuīcijai, Dieva žēlastība (es to paskaidrotu kā “lielu iespēju telpu”), kas ļāva šķērsot visas krāces, kādas katrās attiecībās gadās.

Vai jūs, Inga, tajā jaunajā puisī jau redzējāt to harismu, jaudu un dziļumu, par ko vēlāk sabiedrība iemīlēja Juri?

Inga: – Nu, harisma viņam bijusi vienmēr.

Tā arī jūs savaldzināja?

Inga: – Drīzāk – drusku biedēja (smejas). Tas bija kaut kas ļoti spēcīgs – spēja aizvest sev līdzi un parādīt kaut ko no tā, ko saredz viņš pats. Pārliecinoši. Tā pamazām soli pa solim sākām satuvināties.

Kļūt par mācītāju divdesmit gadu vecumā ir īpaši...

Juris: – Neesmu audzis reliģiskā ģimenē. Piedzimu 1961. gadā. Piederu pie paaudzes, kas dzīvoja Brežņeva laikā aiz dzelzs priekškara, daudzas grāmatas bija grūti pieejamas vai aizliegtas. Pats biju ļoti tālu no garīgajām tēmām, bet šad tad sevī saklausīju iekšēju balsi. 1980. gada vasarā – vēl tagad atceros, ka notika Maskavas olimpiskās spēles – es ļoti skaidri sadzirdēju mudinājumu: tev ir jāstudē teoloģija.

Dzīvoju Vecmīlgrāvī, blakus mūsu mājai atradās luterāņu baznīca, kurā nekad nebiju iegājis. Netālu dzīvoja sirms kungs, mācītājs Vilis Ozols. Aizgāju pie viņa un pajautāju: “Vai ir iespēja studēt teoloģiju?” Viņš mazliet kritiski paskatījās, tad pateica, ka ir jābūt kristītam un iesvētītam, kā arī jāsaņem rekomendācija no mācītāja. Kristīts biju bērnībā – katoļu baznīcā, mana mamma nāk no Latgales. Izlasīju to, ko mācītājs bija iedevis (neko daudz nesapratu), un iesvētījos. Pēc trim dienām gāju pie viņa atkal: “Vai tagad varu dabūt rekomendāciju?” (Smejas.)

Tā nonācu teoloģijas seminārā un īsā laikā piedzīvoju iekšēju pārveidi un garīgu pamošanos, kas ļāva citādāk saskatīt realitāti. Interesanti – ir tādi klikšķi, kas aizved lielākā dziļumā. Vairākkārt esmu piedzīvojis tādus pagriezienus, kad liela roka tevi ieved nepazīstamā teritorijā. Tas mazāk ir stāsts par maniem lēmumiem, vairāk par to, ka esmu mācījies uzticēties iekšējai balsij. Sadzirdēju aicinājumu un sajutu, ka gribu tam sekot, īsti nesaprotot, kurp tas ved. Līdzīgi arī 1995. gadā piedzīvoju radikālu pagriezienu uz iekšpusi.

 

Ja apstākļi jaunībā ir ļoti mīksti, gribas ilgāk aizķerties pie mammītes. Mums bija jātiek galā ar skaudru ikdienu, vēl vairāk – jāiet pret vēju.

 

 

Apmēram desmit gadus soli pa solim mācījos praktizēt meditāciju. Tad Šveicē atradu jezuītu centru, kur divi mūki, Niklauss Brančens un Pija Gīgere (kristīgie padomdevēji, kas ilgstoši dzīvojuši Japānā, kur mācījušies dzen meditāciju), bija izveidojuši eksperimentālu meditācijas skolotāju sagatavošanas programmu Lasāla kontemplācijas skolu Via Integralis. Šie skolotāji, pateicoties savai vairāk nekā četrdesmit gadu ilgajai meditācijas pieredzei, varēja man palīdzēt pieredzēt kaut ko būtisku un smalku.

Uzticēšanās ir arī dzīvesbiedra izvēle. Pamanīt pūlī, starp desmitiem...

Juris: – Un ar kādām acīm varam viņu ieraudzīt? Tie visi ir tādi noslēpumaini jautājumi.

Bijāt tādi paši jaunieši kā jūsu klasesbiedri, kuriem pirmais instinkts ir fiziskā patikšana.

Juris: – Grūti iedomāties jaunus cilvēkus, kuri spētu viens otrā ieskatīties dziļi garīgi. Negribu teikt, ka jauns cilvēks nespēj just kaut ko vairāk, bet ir robežas.

Grāmatā rakstāt par otra cilvēka un sava egoisma saprašanu – vai pieļaujat, ka Inga auga mazliet ātrāk? Būdama viena mājās ar trim bērniem, kamēr jūs ilgu laiku dzīvojāt Liepājā.

Juris: – Skaidrs, ka ne jau katras grūtības cilvēku ieved augstākā attīstības stadijā, tās var arī salauzt. Ingai daudz bija jāpaveic vienai, bet viņa ir ļoti stiprs cilvēks. Un liels. Daudzas sievietes nepieņemtu tādu dzīves modeli.

Droši vien arī savā praksē esat ticies ar ģimenēm, kur sieviete saka “nedomāju, ka tas būs tik grūti” vai “cerēju, ka tu vairāk iesaistīsies”...

Juris: – Protams! Tas bija tāds laiks... Ļoti maz vīriešu saprata, ko nozīmē ģimene. Viņiem bija jārūpējas, lai viss funkcionē, lai visi būtu paēduši un pajumtē – samērā vienkāršota, patriarhāla sabiedrība. Dzīvojot tādā sistēmā, neredzi tai pāri. Ar šodienas apziņu saprotu, ka nav normāli pusi laika būt prom no mājām.

Dzīvoju Liepājā, pusi nedēļas, dažreiz arī vairāk, vadīju tur dievkalpojumus, tad – uz Rīgu pie ģimenes. Septiņus gadus Inga bija spiesta tikt galā ar bērniem un visām mājas rūpēm faktiski vienatnē, tas nebija viegli. Bet citu iespēju neredzējām, bija jāpielāgojas.

Juris grāmatā raksta par sievietes tumšo pusi, dziņām. Divdesmit gadu vecumā tās ir ļoti spēcīgas, arī tad, ja ir bērni un vīrs. Jums bija jācīnās sevī ar šo daļu?

Inga: – Vienmēr esmu bijusi iekšupvērsta. Kad dzīvoju mājās ar bērniem, nekādas dziņas mani neapgrūtināja. Domāju, es tās novirzīju iekšējai attīstībai. Noliku bērnus gulēt un sēdēju pie grāmatām, tulkoju no vācu valodas sev svarīgas grāmatas, tā atrodot piepildījumu. Pēc nogurdinošās ikdienas bija patīkami paslēpties grāmatu pasaulē.

Juris: – Ar dzīves izaicinājumiem varam tikt galā, ja ir laba motivācija. Ja tā zūd, par šķērsli kļūst vismazākais cinītis. Mūsu motivācija bija pārliecība, ka garīgais darbs ir svarīgs. Apstākļi padomju sistēmā bija tādi, kādi bija. Režīms bremzēja garīgo darbu. Mēs pacietām visu, lai to veiktu.

Inga: – Tas bija kā protests spiedienam no ārpuses, misijas izjūta. Pastāvēšana par sev svarīgo.

Juris: – Jutāmies kā pieciesta un marginalizēta minoritāte – patiesībā ļoti vērtīga pieredze, jo palīdz saprast mūsdienu minoritātes. Tas laiks bija ļoti vērtīgs izaugsmei, mēs nobriedām. Ja apstākļi jaunībā ir ļoti mīksti, gribas ilgāk aizķerties pie mammītes. Mums bija jātiek galā ar skaudru ikdienu, vēl vairāk – jāiet pret vēju.

Jums nebija žēl, ka nestudējat?

Inga: – Agrā jaunībā vēl īsti nesapratu, ko vēlos. Ekonomika un pedagoģija šķita pretrunā ar realitāti. Man bija ļoti svarīgi būt mājās ar bērniem, dot viņiem visu, ko spēju.

Juris: – Tā bija Ingas lielā apņemšanās. Toreiz bērnu ideoloģiskā apstrāde sākās jau bērnudārzā, trīs gadu vecumā bija jāmācās dziesmiņas par Ļeņinu. Sapratām, ka nespējam pārtaisīt sistēmu, bet varam neļaut kropļot bērnu domāšanu vismaz līdz skolas laikam.

Bērnus vedāt uz dievkalpojumiem?

Inga: – Regulāri sākām iet, kad Juris pārcēlās uz Rīgu.

Dzīvojāt pie Torņakalna baznīcas?

Inga: – Turp pārcēlāmies 1991. gadā, kad tika atgūts draudzes nams. Līdz tam dzīvojām divistabu dzīvoklī Zolitūdē.

 

 

Mīlestība nenozīmē, ka tevi mīl nepazīstot. Domāju, visi ilgojas pēc cilvēka, kurš tevi mīlētu, tevi pazīstot. Īslaicīgās atraktīvās attiecībās cilvēki šausmīgi samīlas, bet tikai tik ilgi, līdz viens otru iepazīst 

 

Kā jums ienāca prātā doma par īpašumu ārpus Rīgas?

Juris: – Kad darbojies draudzē ar vairākiem tūkstošiem cilvēku, novēro krīzes, sarežģījumus. Vari parunāties pusstundu, stundu, bet dažkārt, lai nonāktu pie lielākas skaidrības, cilvēkam jāpavada ilgāks laiks mērķtiecīgā praksē noteiktā vidē. Tas palīdz definēt, ko patiesībā vēlies, un nonākt pie zināma neatgriezeniskuma lēmumos, lai nesvārstītos – no rīta gribu vienu, vakarā kaut ko citu.

Šeit domāju tā, iziešu pa vārtiem un sākšu svārstīties?

Juris: – Tā notiek visai bieži. Kopš senatnes rietumu kristīgajā tradīcijā klosteros un speciāli veidotās mājās cilvēkam bijusi iespēja vairākas dienas pavadīt retrītos un rekolekcijās. Ārpus ikdienas ierastās vides vari labāk sajust, saklausīt sevi. Un tad – kaut ko lielāku par sevi. Garīga prakse tevi atver un palīdz skaidrāk ieraudzīt notiekošo tavā dzīvē. Es jutu pēc tā milzīgu nepieciešamību gan personiski, gan kontekstā ar savu kalpošanu.

Pat darbojoties garīgajā sfērā, nereti lielākais darba lauks ir ārpusē, un sev pašam neatliek laika. Daudziem ārēji garīgi aktīviem cilvēkiem veidojas liels iekšējs deficīts, kas var izpausties negaidītās formās. Es par to domāju gadus desmit. Pēdējais klikšķis bija, kad 2005. gadā piedzīvoju burnout [izdegšanu], ļoti skarbu cieto piezemēšanos. Biju pārstrādājies līdz vispārākajai pakāpei, vienkārši beidzās degviela.

Un sāka uzdot veselība?

Juris: – Visās iespējamās frontēs. Tas bija grūdiens, lai kaut ko mainītu, veltītu laiku iekšējam darbam ar sevi. Paņēmu vienu sabbatical, brīvu gadu, ko man apmaksāja, un nedarīju neko. Tajā laikā atradām Lūžņas Krūmkalnus, klusu vietu, kur pašiem pavadīt laiku. Radās ideja par centru. Ņēmām kredītu un sākām vienu šķūni pārbūvēt par meditācijas namu. 2009. gada beigās tas sāka darboties.

Tas bija lēciens tumsā, nezinājām, vai kādam to vajadzēs. Latvieši ir uzmanīgi (smejas), viņos rada aizdomas tādi svešvārdi kā meditācija un kontemplācija. Nolēmām iztikt bez reklāmas, lai stāsta tie, kas piedalījušies. Pirmajos gados dažkārt vadījām retrītus tikai septiņiem astoņiem cilvēkiem, bet jau pēc diviem gadiem, kad maijā un novembrī publicējām jauno grafiku (parasti pusnaktī), piecu minūšu laikā visas vietas tika rezervētas.

Mums ar Ingu bija jāvienojas, kā sadalīsim spēkus. Nevarējām algot darbiniekus un neveiksmes gadījumā teikt: “Sorry, mēs nevaram samaksāt!” Varējām riskēt tikai paši. Bet, dzīvojot laukos, pārāk daudz nevajag. Tur dzīve ir neticami lēta, mums kā pilsētniekiem tas bija pārsteigums.
 

Aprakstāt sarunu, kas norisinājās, lasot mellenes. Juris prasa: “Vai būsi ar mieru strādāt virtuvē, paēdināt? Citādi retrīti nevarēs notikt.” Inga saka: “Padomāšu.” Un atļaujas domāt pusgadu.

Inga: – Tas bija nopietns lēmums, kas maina dzīvi. Man bija jātiek skaidrībā pašai ar sevi – vai man pietiks spēka, enerģijas, vēlēšanās.

Vai Lūžņā laiks rit citādi?

Inga: – Noteikti! Lūžņa iemāca lēno laiku. Nesteidzīgumu. Tur mazsvarīgais atkrīt pats no sevis, varu pa īstam būt iekšā tajā, ko daru, un atliek arī laiks sev un otram cilvēkam.

Jūs sevi saucat par pilsētas meiteni, bet dabā ierakstāties ar smalku izjūtu. Vīgriezes, kas pāri galvai, nesaucat par brikšņiem, ar prieku lasāt zāļu tējas. Vai esat atradusi sevī kādu pirmatnēju sajūtu?

Inga: – Es tiešām to atradu. Dabā varu atļauties būt tāda, kāda esmu, neviens no manis neko negaida; varu būt iekšējā dialogā ar pasauli ap sevi. Tas mani stipri mainīja, ļāva labāk iepazīt sevi.

Vai jūs, Juri, atklājāt Ingā kaut ko jaunu – caur lēno dzīvošanu, sarunām? Ieraudzījāt citu krāsu?

Juris: – Dzīve Lūžņā mums ļāvusi vienam otru iepazīt jaunā veidā – dziļāk, citādāk. Tas ir bijis fantastisks laiks, milzīga dāvana. Kad cilvēki pēc retrītiem aizbrauc un mēs paliekam divi vien, ir laiks ieklausīties vienam otrā. Vai zināt, cik vīriešiem ir grūti atbildēt uz jautājumu “Kā tu jūties?” Parasti viņi atbild: “Normāli!” (Smejas.)

 

 

Uz seksualitāti bieži vien skatāmies no instinktu, vairošanās perspektīvas. Bet – ja paskatās dziļāk – tā vispirms ir jauda, kas velk cilvēkus kopā. Un kopā būšana spiež mācīties, pāraugt sevi, un, skat, seksualitāte tevi ieved jaunos, daudz smalkākos izaugsmes līmeņos.

Tas ir izaicinājums – mēģināt izprast un noformulēt sajūtas. Tāpēc tas ir bijis fantastisks laiks. Esmu apdāvināts, jo redzu Ingas dvēseles skaistumu un plašumu. Un jaudu. Kad lasīju viņas esejas, mani ļoti uzrunāja tas, kā viņa raksta un jūt. Tas bija priecīgs pārdzīvojums.

Ejot pastaigā, Inga neteiks: “Re, kur dejo pāns!” un “Cik daudz līksmības esmu palaidusi garām...”

Juris: – Mēs bieži esam gājuši klusējot. Esam kopā, bet vienlaikus respektējam otra iekšējo telpu. Pa šiem gadiem esam nostaigājuši pa mežu tūkstošiem kilometru. Taču arī tad, ja ejam klusumā, domu apmaiņa notiek. Tas ir bijis skaists savstarpējas jaunatklāšanas laiks. Dzīvē bijušas dažas situācijas, kuras esmu varējis šķērsot, pateicoties tikai tam, ka Inga ir tik stipra. Domāju, visiem vīriešiem ir brīži, kad ar paša jaudu ir par maz. Vari tikt cauri tikai ar dziļu, izprotošu sievietes atbalstu.

Vai tad, kad zaudējāt mācītāja amatu?

Juris: – Ne tikai, lai gan situācija bija sarežģīta un sāpīga. Ingas spēks ir citādāks, to grūti definēt. Ir tādas smalkas jomas, kurās viņa ir stiprāka par mani. Ir brīži, kad zinu – varu viņai uzticēties pilnībā, mans limits ir beidzies. Un dažkārt ir otrādi.

Attiecību potenciāls īstenojas, kad viens otram palīdz augt, dzīvot, iedvesmoties. Ar izpratni, klātbūtni, mīlestību. Tas ir milzīgs skaistums, kas slēpjas pilnīgi visās attiecībās. Jāuzdrīkstas pameklēt dziļāk.

Jūsu grāmatā lasīju: “Vīrietis vēlas saprotamu, paklausīgu, kontrolējamu sievieti, taču tādā gadījumā no sievietes, cilvēka, kas arī atspoguļo Dievu, puse ir jāizslēdz. Ja vīrietis izstumj no sievietes to, ko nevēlas redzēt, tad izslēgtais visu mūžu paliek stāvam abiem pa vidu, kārdina un apdraud attiecības...”

Juris: – Bieži vien izpratne par dzimumu lomām ir pienākumu saraksts. Vīrieši nereti grib paklausīgas, skaistas un seksīgas sievas, kuras rūpējas par māju un nerunā pretī (smejas). Tātad veic funkcijas, kuras no viņām sagaida. Domāju, tas vienmēr noved pie katastrofas. Nereti vīrieši baidās atklāt vai pieņemt sievietes dziļo, noslēpumaino, spēcīgo pusi.

Arī kaislību.

Juris: – Jā. Bet – redziet – tajā ir viss neaprēķināmais, neiežogojamais, nedefinējamais... Attiecības ir tad, kad viens pilns cilvēks komunicē ar otru pilnu cilvēku. Nevar puse manis komunicēt ar pusi no tevis – tur nekas neiznāks! Problēma ir tur, ka šis trauksmainais, nezināmais bieži vien mums pašiem nav saprotams. Ir mūsu personas virspuse, ko veidojusi noteikta pieredze un apstākļi, un dvēsele – liela jauda, kas nepakļaujas priekšrakstiem.

Ar šo dziļo pusi jāmācās veidot attiecības, citādi tā var sagādāt negaidītus pārsteigumus. Attiecībās viens otram esam kā spogulis, kurā redzam arī to, ko negribam redzēt sevī. Kurš gan grib spoguli, kurš rāda visu... Bet kā citādāk augsi, ja tevi neviens neatspoguļo? Tas ir grūti, bet, ja saprotam, ko tas dod, pamanām jēgu. Mūsu uzdevums ir dzīves laikā kļūt par viengabalaināku būtni. Bībele saka: “Nav labi cilvēkam būt vienam.”

Protams, laulība nav vienīgais formāts, var būt cita veida dziļas attiecības. Saprotiet paradoksu – tas, ka tevi kāds atspoguļo, ne vienmēr ir komfortabli. Bet, ja neatspoguļo neviens, ir pavisam slikti. Tad ieslīgstam automātiskā režīmā un pārstājam augt. Mēs augam nestandarta situācijās, kurās līdzšinējie algoritmi neder. Ir jādomā, jārisina, jāsasniedz plašāka izpratne. Tas ir totāli nekomfortabli, bet nepieciešami.

Jūs izgājāt ārpus komforta zonas, grāmatā runājot par seksualitāti. Ar to izsaucāt uguni uz sevi.

Juris: – Arī vienkārši un patiesi definējot dažas tēmas, kuras daudzi tādā formā nevēlas dzirdēt un redzēt. Mēs jau varam klusēt, bet tās eksistē. Taču tas bija satricinoši – pēkšņi aptvert, ka tavu kolēģu lielākā daļa raugās uz tevi kā uz nevēlamu personu. Tu esi kļuvis svešinieks savā paša baznīcā, kurā esi kalpojis 35 gadus…

 Domājāt par savu paaudzi, kam jauniem dzima bērni, bet zināšanu šajā jomā īsti nebija?

Juris: – Protams! Man ļoti gribējās, lai dažas lietas, par kurām rakstīju grāmatā, es būtu zinājis 20 vai 25 gadu vecumā. Viens no iemesliem, kāpēc grāmata tapa, – es ļoti daudz par šo tēmu esmu sarunājies ar cilvēkiem. Ar tūkstošiem cilvēku! Par attiecībām visā to diapazonā. Un tu pamani – cik daudz neskaidrību un dumju priekšstatu ir šajā jomā.

Citējat domātājus, de Šardēnu, kurš saka: “Reiz mēs seksualitāti atklāsim tādā kvalitātē, it kā pasaules vēsturē otru reizi būtu atklāta uguns”, un Gīgeri: “Mūsdienu garīgums beidzot ir jāatbrīvo no seksualitātes noliegšanas, kauna, apspiešanas un ķermeņa nicināšanas.”

Juris: – Seksualitāte ir svarīga mūsu dzīves daļa. Jebkas, ko apspiežam sevī, kļūst par problēmu. Ļaujot garīgumam un seksualitātei savienoties vienā sistēmā, iegūst abi. De Šardēna sacītais ir pravietisks. Viņš, starp citu, bija mūks un šīs rindas rakstīja trīsdesmitajos gados. Ģeniāls ieskats!

Gandrīz pirms 100 gadiem!

Juris: – Viņš to saredzēja. Var jau seksualitāti traktēt tikai, atvainojos, kā pornogrāfiju, bet var tajā atklāt arī citus līmeņus. Par to arī de Šardēns raksta – ka uz seksualitāti bieži vien skatāmies no instinktu, vairošanās perspektīvas. Bet – ja paskatās dziļāk – tā vispirms ir jauda, kas velk cilvēkus kopā. Un kopā būšana spiež mācīties, pāraugt sevi, un, skat, seksualitāte tevi ieved jaunos, daudz smalkākos izaugsmes līmeņos.

Tā ir ar visu, arī ar cilvēku – ieraugot ārpusi, viņš var pievilkt (vai arī ne), tad sākat sarunāties un sajūtat – kaut kas mājo cilvēka iekšpusē, ielūkojaties dziļāk un dziļāk, līdz konstatējat, ka cilvēks ir vesels Visums, kuru var mācīties iepazīt mūžīgi.

Šādi nevis noplicinām garīgumu, bet apgarojam ķermenisko?

Juris: – Mana pārliecība ir tieši tāda, kā saka de Šardēns, – visā matērijā ir klātesošs gars. Tas var būt ļoti izkliedēts, gars ir arī akmenī, bet ļoti retinātā veidā. Cilvēkā tas ir ļoti blīvs. Pasaule ir dzīvs organisms. Kā teicis kāds no autoriem: “Kad ej pa zemi, tu nestaigā pa līķi. Tu staigā pa dzīvu būtni.” Un tu esi tās daļa. Tas liek mainīt izpratni par pasauli un saprast, ka neesam cita no citas nošķirtas funkcionējošas detaļas.

Man patika, kā Inga runāja ar tumsu... Jūs, Juri, esat rakstījis ievadvārdus Ralfa Kokina grāmatai Kurzemes vilkaču stāsti. Es to ieraudzīju Elijas nama bildēs – mazliet spocīgus koku stumbrus un tumšus ūdeņus. Jūs tajās sajūtat arī noslēpumaino, baiso?

Juris: – Noslēpumainais vienmēr ir klātesošs, tajā ir savs skaistums. Tas ir paradoksāli. Dabā mēs esam kā mātes ķermenī, jo ārpus biosfēras nevarētu eksistēt ne es, ne mana mamma, tātad dziļākajā nozīmē – mana mamma ir biosfēra, kas radījusi nosacījumus, lai es piedzimtu. Tā ir mīloša vide, kas grib man labu. Taču arī sarežģīta, tāpēc es nespēju vienmēr nolasīt labo, bieži vien šķiet, ka tā pret mani izturas slikti.

Tā es tieku audzināts. Daudzi neaizdomājas, ka nāve nav dzīves pretmets, bet gan daļa no tās. Ja tu pieņem dzīvi, tad pēc noklusējuma pieņem arī nāvi. Formāli sakot, jau piedzimstot tu paraksti deklarāciju, ka esi gatavs nomirt. Ja neesi tam gatavs, tad nevajag dzimt.

Inga: – Mežā to ļoti labi var redzēt, tur viss ir kopā – dzīvie koki un kritušie... Viss, kas ir cilvēka dzīvē, atrodams arī dabā. Kad sākām dzīvot Lūžņā, mežs likās drusku biedējošs. Soli pa solītim tu piedzīvo dabu kā pieņemošu draudzīgu vietu. Piesardzība gan jāsaglabā, jo dabā ir apdraudoši momenti, visur līst nevar.

Tas, protams, ir ļoti intīmi, ko aprakstāt, – sirds vingrinājumus ar mīļoto cilvēku. Vai jūs varētu padalīties ar lasītājiem, kā to atklājāt?

Juris: – Tas nav mans izgudrojums. Ir atklāts daudz smalku vingrinājumu, lai mēs spētu vistiešākajā veidā saklausīt viens otra sirdi. Ļoti mērķtiecīgi, apzināti. Varat citēt no grāmatas, lai taptu skaidrs, par ko ir stāsts.


VINGRINĀJUMS IZJUST VIENAM OTRA SIRDI
Labi atrast katru dienu 20 minūtes, lai saspiestu kopā savas sirdis, vēlams to darīt kailiem. Šajā laikā jāslāpē dabiskā vēlme uzsākt seksu, bet jācenšas vienam otru izjust un satikt caur sirdi, ieiet otra sirdī (tajā iekļaujot arī savu seksa vēlmi), atvērt otram savu sirdi, ļaut nonākt savstarpējā sirdspukstu rezonansē. Sirds ir smalkāks instruments, nekā domājam. Tā nav tikai asins pumpēšanas mašīna, bet, pēc dažu pētnieku uzskatiem, sirds ir arī smalks uztveres orgāns, kas ir savienots ar smadzenēm. Sirdij piemīt sava gudrība, kurai ļaujoties iegūstam kvalitatīvi jaunu pieredzi.” (No Jura Rubeņa grāmatas Viņa un Viņš. Mīlestība, attiecības un sekss)
Par siržu sinhronizāciju.


Juris: – Jā, kā vienam otru dziļāk sajust. Tas, protams, prasa noteiktu briedumu, to īstenot nav tik vienkārši. Tas ir stāsts par mīlestību, kuru varam sajust pukstam viens otra dzīlēs. Mūsdienās ir pētījumi, kas apliecina, ka sirds ir ļoti interesants orgāns ar savu magnētisko lauku, turklāt tā vismaz pāris metru attālumā jūt citu sirdi. Cilvēkiem, kas viens otru mīl, sirdis sinhronizējas cita ar citu.


Vingrinājums ir garīguma un ķermeniskā sintēze.

Juris: – Nav iespējams abstrakts garīgums ārpus ķermeņa. Mēs esam vienota sistēma un iegūstam, ja to draudzīgi kopīgi saredzam, nevis saplosām sevi, radot mākslīgus konfliktus. Pasaule ir pilna ar to sekām. Cilvēku mēģina mākslīgi sadalīt, viņa ķermeni nošķir no kvazi – viņa garīgās daļas.

Taču lielais uzdevums ir – kā visu apvienot, akceptēt un pieņemt kā labu. To civilizācija ilgstoši ir mācījusies. Tas ir interesanti arī no teoloģiskā skatupunkta – kā cilvēks mācās par jaunu saprast savu ķermeni, akceptēt, iekļaut... Jo viengabalaināki esam, jo laimīgāki. Tad mūsos nav nevajadzīgu konfliktu.

Jums ir septiņi mazbērni, vecākajam ir divpadsmit gadu...
Juris: – Vecākajam dēlam jau ir 37 gadi, jaunākajam šogad būs 34, meitai – 33 gadi. Vakar ar Ingu runājām, ka ir dažas lietas, ko varam no viņiem mācīties. Tas ir skaisti, ja attiecībās ar bērniem var sasniegt tādu punktu – laba interakcija, vairs nav paternālistiskā skatījuma, kurā vecāki tikai pamāca, bet bērniem jācieš klusu. Viņi ir cilvēki ar interesantu iekšējo dzīvi un domāšanu. Mēs priecājamies par šīm attiecībām.

Kādas profesijas viņi izvēlējušies?

Inga: – Visi ir uzņēmējdarbībā.

Tā izpaužas viņu dumpinieciskums?

Juris: – Tas ir veids, kā sevi radoši izpaust. Uzņēmējs nav lamuvārds. Brīnišķīgs autors, filozofs un ekonomists Nasims Talebs raksta, ka uzņēmēji ir mūsdienu varoņi, un es tam piekrītu, jo ir vieglāk neuzņemties atbildību. Pasaule attīstās, pateicoties uzņēmīgajiem, kuri īsteno dažādus projektus. Tā ir dzīves filozofija.

 Jūs arī tagad īstenojat jaunu projektu.

Juris: – Jā, Integrālās izglītības institūts arī savā ziņā ir uzņēmums.

Daži jums to pārmet...

Juris: – Varbūt, bet mūsdienās daudz ko var īstenot noteikta uzņēmuma ietvarā. Jautājums ir par saturu.

Kas jūs šobrīd viens otram esat? Cik interesanti ir būt kopā?

Inga: – Man ar Juri ir interesantāk nekā jaunībā. Viens otrā arvien atklājam kaut ko jaunu. Uzdrošinos teikt, ka mūsu attiecības ir daudz dziļākas un skaistākas, arī mīlošākas, nekā bija pirms trīsdesmit un vairāk gadiem. Es absolūti nejūtos veca. Domāju, skaistākais laiks vēl priekšā.

Juris: – Tieši tā. Nav tādas... gadiem atbilstošas sajūtas (Inga smejas). Jūtamies jauni, ir vilkme darboties. Inga man ir svarīgākais cilvēks, varu būt laimīgs, ka viņa ir blakus. Tur saredzu attiecību dziļāko jēgu – ka ir viens cilvēks, ar kuru vari runāt par visu. Kurš tevi pazīst un saprot. Nav jābaidās, nav jāmeklē diplomātiski veidi, kā kaut ko pateikt. Pirmajā attiecību fāzē cilvēki nereti sevi cenzē.

Inga: – Grib būt bišķi labāki. Tagad maskas vairs nav vajadzīgas.

Juris: – Ir skaisti, ja kādā brīdī vari spert soli tālāk un nebaidīties pilnībā atklāties otram. Varu citus tikai iedrošināt... Tas ir viens no manas pārliecības stūrakmeņiem – pilnīgi visās attiecībās ir milzīgs neizmantots potenciāls. Bieži vien cilvēki iestrēgst un apstājas. Tā vietā, lai īstenotu visas iespējas, paejam tikai dažus soļus…

Akmentiņš iebira sandalē...

Juris: – Tā varētu teikt. Ilgstošām attiecībām ir lielāks potenciāls kļūt dziļām, jo pirmie stāvi jau izieti. Pazīsti ne tikai otra stiprās, bet arī vājās puses. Mīlestība nenozīmē, ka tevi mīl nepazīstot. Domāju, visi ilgojas pēc cilvēka, kurš tevi mīlētu, tevi pazīstot. Īslaicīgās atraktīvās attiecībās cilvēki šausmīgi samīlas, bet tikai tik ilgi, līdz viens otru iepazīst (smejas). Ilgstošas attiecības var kalpot par tramplīnu ceļam tālāk – augstāk un dziļāk.

Ar Ingu esam viens otram sacījuši: “Es tevi mīlu, tevi pazīstot. Es mīlu visu tevī, man patīk viss, kas ir tevī.” Protams, mums katram ir arī trūkumi. Tas palīdz ar tiem kaut ko darīt, vai ne? Iespējams, tieši tas iedvesmo nepalikt tur, kur esi. Bet arī nemānīsim sevi – neviens nespēj dzīves laikā uzbūvēt sevi par beztrūkumu konstruktu kā Mikelandželo Dāvidu – apej apkārt, un liekas, ka labāk vairs nevar (smejas). Dzīva sistēma visu laiku veidojas un mainās, un vienmēr būs arī neattīstītās puses. Ja spējam viens otru mīloši atspoguļot, tā, iespējams, ir labākā motivācija izaugsmei.

 




0 Pievienot komentāru

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas