Mazā Aida – triju valstu pilsone. Santas un Halil ģimenes stāsts

 20. maijs 2020 11:55 Gunita Krilova, Mammamuntetiem.lv Intervija

Divgadīgā Aida ir triju valstu pilsone - Latvijas, Irānas un Zviedrijas. Viņas mamma ir latviete, kura precējusies ar irāni, un visi trīs šobrīd dzīvo Zviedrijā. Kā ģimenei klājas, dzīvojot ārzemēs, un kāda ir ikdiena Covid-19 gadā, Mammamuntetiem.lv stāsta mamma Santa. Viņa teic, ka šobrīd grūtākais ir tas, ka nevar brīvi atbraukt uz Latviju pie savējiem: “Ir speciālie reisi, bet nav jēgas lidot un sēdēt pašizolācijā un vēl riskēt ar citu veselību, jo mamma un omīte ir riska grupā. Protams, mēs ilgojamies – pēdējo reizi redzējāmies janvāra sākumā uz dažām dienām."

 



Foto: no privātā arhīva Kad Aidai būs 18 gadu, viņai būs jāizvēlas, kuru pulsonību paturēt - Latvijas vai Irānas


Par godu Starptautiskajai ģimenes dienai, ko Latvijā un pasaulē atzīmē 15. maijā, vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv piedāvā interviju un stāstu sēriju “Ģimene tuvplānā”. Maija mēnesī būs lasāmas spēka stāstu intervijas ar ģimenēm Latvijā un diasporas latviešiem, kā arī gaidāmas sarunas ar speciālistiem, apskatot ģimeņu ārkārtas situācijas laika radītās problēmas un varbūt pat ieguvumus. Stāstu sēriju “Ģimene tuvplānā”  atbalsta Labklājības ministrija, un tās ietvaros sarunājamies ar māmiņu Santu, kura ar ģimeni dzīvo Zviedrijā.
 
Šobrīd Zviedrijas izvēle Covid-19 krīzes risināšanā citviet tiek kritizēta, citviet uzsvērta kā atšķirīga no pārējās Eiropas. Kā Zviedrijā jūtas tur dzīvojošā Santa ar ģimeni – divgadīgo meitu Aidu un vīru Halil laikā, kad pārvietošanās ir ierobežota, bet jaunās ģimenes visi radi dzīvo ārpus Zviedrijas? Santa atzīst, ka lielākās grūtības ģimenei rada slēgtās robežas, bet situācija pašā Zviedrijā, šķiet, ir mierīgāka par to, kā to uztver pārējie: “Man liekas, ka zviedri uztver visu viegli. Valdība neko daudz neierobežo, bet dod ieteikumus. Es domāju, ka valdībai vienkārši ir bail aizliegt – zviedri ir tik ļoti par savām tiesībām un brīvību.” 
 
Covid-19 un Zviedrija
Santa stāsta, ka uz vietas atmosfēra ir mierīga: “Tagad galvenais ieteikums no Ārlietu ministrijas ir nebraukt nekur ārpus Zviedrijas līdz 16. jūnijam, ja nu vien tas nav nekas akūts. Daudzi uztraucas par vasaras atvaļinājumiem, it sevišķi jūlijā un it sevišķi medicīniskais personāls – tā zviedriem ir svēta lieta. Jūlijā ielas ir tukšas, vēl tukšākas kā pašizolācijā. Pēdējais ieteikums no valdības ir nedoties ārpus mājas ilgāk kā 2 stundu braucienā, un vēlams ar savu auto. Pašā slimības uzliesmojuma sākumā daudz mirušo bija rajonā, kur ir daudz iebraucēju, somāļu. Viņi pārmeta valdībai, ka informācija par slimības nopietnību nebija pieejama viņu valodā. 
Bērnu dārzi un pamatskolas Zviedrijā ir atvērti, galvenokārt ar mērķi veicināt valsts ekonomiku, lai vecāki varētu turpināt strādāt. Tāpat notiek pamatskolu futbola treniņi, ir atvērtas trenažieru zāles. Santas un viņas vīra darba diena paiet, strādājot no mājām jau devīto nedēļu pēc kārtas, bet mazā Aida turpina savas bērnu dārza gaitas – tas ir atļauts, ja bērns ir pilnīgi vesels. Ja bērnam ir kaut mazākie saslimšanas simptomi, pedagogi zvana vecākiem un sūta bērnus mājās, pat ja bērns tikai ieklepojas. Reizēm tas rada pārpratumus: “Runājot ar pārējiem vecākiem, daži gan neizpratnē, jo ieklepoties bērns var arī ēdot pusdienas. Vienam puisītim Aidas grupā ir astma, viņu arī ilgu laiku vienkārši neņēma pretī bērnudārzā, jo daudz klepo. Bet tas jau nav saistīts ar parasto saaukstēšanos. Šeit ļoti izplatīta ir ziedputekšņu alerģija. No tās arī klepo un šķauda, un tāpēc bērns nevar iet uz bērnudārzu. Aida arī vienu nedēļu mājās sēdēja. Grūti – nevar pastrādāt. Tad pa vakariem, kad bērns guļ, dažus svarīgākos darbus var izdarīt.”
 
Es domāju, ka valdībai vienkārši ir bail aizliegt – zviedri ir tik ļoti par savām tiesībām un brīvību.
 
 
Uzsvars uz psihoemocionālo labsajūtu
Lai arī kopumā viss ir mierīgi, daudzi sāk uztraukties par iespējamo atlaišanas risku. “Lielās zviedru firmas (H&M, Volvo) dramatiski samazina darbinieku skaitu. Arī mana un vīra darba vieta samazina darbinieku skaitu. Daudzi apģērbu veikali un mazie restorāni bankrotē. Tas protams, ietekmē cilvēku garastāvokli. Un šī nenoteiktība un neziņa par nākotni. Institūcijas sāk pievērst uzmanību tam, kādas sekas šis viss var atstāt uz cilvēku psihisko veselību. Psihologi sāk piedāvāt tiešsaistes vizītes, kas maksā salīdzinoši lēti. Šeit ir arī iespēja tikt pie ārsta tiešsaistē jebkura jautājuma sakarā. Un ir pat iespēja tikt pie recepšu zālēm. Arī Aidai vienreiz krēmu acu infekcijai dabūjām – piezvana vai uzraksta tiešsaistē, aizsūta bildi vai video un ārsts izraksta recepti,” par ikdienu stāsta Santa.
"Tā kā Zviedrija ir ļoti augstā vietā pašnāvību gadījumu skaitos, it sevišķi starp vecākiem cilvēkiem, arī šis ir faktors, kam sāk vairāk pievērst uzmanību. Tāpat arī depresijai. Daudz zviedru lieto antidepresantus, pat ir atkarīgi no tiem. Un, protams, patreizējā situācija tikai šo visu pasliktina. Tāpat valdība sāk runāt par azartspēlēm un to ierobežošanu – mājās sēžot cilvēki vairāk sāk spēlēt azartspēles. Šis jau pirms tam bija ļoti populāri zviedru vidū, bet nu pat vēl vairāk,” atzīst Santa.
Šobrīd Santas ģimenei grūtākais ir tas, ka nevar brīvi atbraukt uz Latviju pie savējiem: “Ir jau speciālie reisi, bet nav jēgas braukt un sēdēt pašizolācijā un vēl riskēt ar citu veselību, jo mamma un omīte ir riska grupā. Protams, mēs ilgojamies – pēdējo reizi redzējāmies janvāra sākumā uz dažām dienām.”
 
 
Kā viss sākās 
Cik viegli ir atstāt savu dzimteni, kurā jau ir darbs, mīloša ģimene un radi, draugi, lai dotos līdzi mīļotajam uz citu valsti, ja kopā tā īsti neesat pat vēl dzīvojuši? Vai iespējams saglabāt dzīvu saikni ar tuvajiem, kas paliek Latvijā? Santa atzīst – internets palīdz saziņai ar vecākiem un māsām, bet jaunībā mīlestības spēks ļauj bez bailēm sekot sirdij. Vienīgi tagad Covid-19 krīzes dēļ nav īsti zināms, kad būs iespēja atkal satikties ar tuvajiem. Arī atvadīšanās no tuva cilvēka, kas devies mūžībā, Santai nebija iespējama šobrīd slēgto robežu un risku dēļ. 
Nu jau Santa ar vīru un mazu bērnu jau Stokholmā jūtas kā mājās, ar vieglumu un bez liekas rūpju sajūtas stāsta Santa. Viņa kopā ar vīru Halil dzīvo Stokholmā un audzina 2 gadus veco Aidu, kura šobrīd ir 3 valstu (Latvijas, Zviedrijas un Irānas) pilsone. Pēc bērna kopšanas atvaļinājuma Santa ir atradusi savu pirmo, kā pati saka, nopietno darbu Zviedrijā – viņa strādā par finanšu asistenti starptautiskā uzņēmumā. Halil strādā Zviedrijas kompānijā Ericsson par programmatūras izstrādātāju. Santas vīrs Halil dzīvo Zviedrijā teju jau 10 gadus, ieguvis tur izglītību un ieguvis arī Zviedrijas pilsonību. Aida apmeklē bērnu dārzu.
Santa stāsta: “Mēs iepazināmies 2012. gadā kruīza ceļojumā. Pastaigājām pa pilsētu, paēdām un atvadījāmies. Pēc tam sākām kontaktēties Facebook. Tad sākām braukt ciemos viens pie otra. Es uz Stokholmu, viņš uz Rīgu, līdz sapratām, ka tā vairs nevar. Tad nu aktuāls kļuva jautājums – kurā valstī dzīvosim? Vīram bija atlicis pēdējais gads maģistra studijām KTH (Royal Institute of Technology), man bija stabils darbs Rīgā. Viņam piedāvāja apmaksātu prakses vietu Štutgartē. Tā kā potenciālā dzīves vieta bija pirmā mūsu sarakstā. Tad, protams, Zviedrija, jo ar viņa izglītību darbu tur atrast nebūtu problēma, ko nevarētu teikt par Latviju. Latviju kā kopējo mājvietu apspriedām, bet tomēr tajā laikā Rīga vēl nebija tik atvērta ārzemju darbaspēkam ne tikai profesionālā nozīmē, bet arī tīri sadzīviski. Irāna bija ārpus saraksta. Halil Irānā nebija dzīvojis apmēram 12 gadus. Palikām pie Zviedrijas, vīrs tomēr jau tur bija iedzīvojies un tas tomēr būtu vienkāršāk. Es uzsāku mācības augstskolā, kuras arī veiksmīgi, jau ar mazuli uz rokām, pabeidzu. Tas, protams, nebija viegli, tomēr es sapratu, ka, lai veidotu veiksmīgu un stabilu dzīvi Zviedrijā, man bija nepieciešama tieši vietējā izglītība.”
 
Vīrs vispār ir diezgan netipisks austrumu vīrietis. Tieši viņš ir tas, kas vairāk gatavo, auklē Aidu un lutina un rūpējas par mums.
 
Saņemt laulības apliecību pa pastu
Izrādās – lai apprecētos latviete ar irāni, kas ir Zviedrijas pilsonis – Latvijā tas nemaz nav tik viegli. To Santa uzzināja, kad pēc dažu gadu kopdzīves pāris izlēma apprecēties. “Kāzas nolēmām svinēt Latvijā, bet pirms lielās svinēšanas nolēmām vienkārši reģistrēt laulību. Braucām uz Rīgas dzimtsarakstu nodaļu pieteikties kāzām. Paņēmām līdzi nepieciešamos dokumentus, bet izrādās, ka visu dokumentu jūklī bijām kaut ko aizmirsuši. Sieviete, kas pieņēma mūsu iesniegumu, izskatot dokumentus, bez paskaidrojuma man uzbruka – kā es tā iedomājos, ka viņa pieņems manu iesniegumu, jo šīs ir laulības, lai Halil iegūtu uzturēšanās atļauju! Viņa pilnīgi pārliecināti, bez šaubīšanās man to apgalvoja. Lai arī vīram uz to brīdi jau bija uzturēšanās atļauja Zviedrijā, tajā šī darbiniece nebija iedziļinājusies. Man sāka birt asaras, nespēju neko atbildēt, bet vīrs bija neizpratnē par šādu attieksmi, kad viņam paskaidroju, ko darbiniece man pārmet,” Santa stāsta.
Sākotnēji reģistrēt laulību Latvijā viņiem neizdevās. Pāris pēc tam nosūtījis visus dokumentus pa pastu Zviedrijas instancēm un abu laulība bez liekiem pārpratumiem reģistrēta Zviedrijā, bet laulības apliecību jaunā ģimene saņēmusi pa pastu. Pēc tam gan ir izdevies reģistrēt laulību arī Latvijā, jau vairs nedodoties uz dzimtsarakstu nodaļu, bet vienkārši nosūtot iesniegumu Latvijas vēstniecībai Zviedrijā.
 
 
Kultūru kokteilī – zviedru vienlīdzība pāri visam
Santa atzīst, ka kultūru sajaukums Stokholmā ir gana liels. Tomēr Zviedrija ir ļoti demokrātiska vieta, kur dzīvot: “Mēs abi esam diezgan brīvi un atvērti uzskatos un neuzspiežam neko viens otram. Svinam visus svētkus kā parasti – Ziemassvētkus, Jāņus, Persiešu jauno gadu, kas ir marta vidū. Ģimenē savstarpēji dažādās kombinācijās tiek runāts četrās valodās: angļu, zviedru, latviešu un azeri valodā (turku/ azerbaidžāņu valoda – red.). Kopš dārziņa uzsākšanas, Aida gan vairāk runā un dzied zviedru valodā, jo lielāko dienas daļu pavada zviedru sabiedrībā.
Lai arī Santa ir precējusies ar irāni, Austrumu dzīves principus savā dzīvē neizjūt. “Ir tā, ka Austrumos pārsvarā sievietes sēž mājās, audzina bērnus un uztur mājas kārtību. Mūsu ģimenē man nekas no tā netiek uzspiests. Vīrs vispār ir diezgan netipisks austrumu vīrietis. Tieši viņš ir tas, kas vairāk gatavo, auklē Aidu un lutina un rūpējas par mums.” Arī Santa ir viesojusies Irānā un atzīst, ka tā ir pavisam cita pasaule un sevi un savu ģimenes nākotni saista ar Rietumiem.
 

FOTO: Mazās Aidas ģimenes dzīve starp trim valstīm - Zviedriju, Latviju un Irānu

 
Pēc dzemdībām interesē arī jaunā māmiņa
Stāstot par to, kā ir gaidīt un dzemdēt bērnu vidē, kas nav sievietes dzimtās zemes vide, Santa stāsta, ka grūtniecības un dzemdību pieredze viņai ir ļoti pozitīva. “Lai arī Zviedrijā ir dažādas nianses grūtnieču aprūpē, savu grūtniecību es pavadīju vairāk starp latviešu grūtniecēm – sazinoties internetā. Tomēr par pēcdzemdību periodu varu teikt, ka mani pārsteidza, cik ļoti personāls interesējas arī par jauno māmiņu un viņas sajūtām. Pēc dzemdībām ir jāsniedz savu dzemdību novērtējums. Tā kā man dzemdības bija diezgan smagas, es savas dzemdības 10 baļļu skalā novērtē uz 2 – tik nogurusi un izsmelta es biju! Taču personāls uzreiz, dzirdot šādu vērtējumu, piedāvāja iespēju aprunāties ar atbalsta personālu. Tas mani pārsteidza – es nebiju dzirdējusi par tādu praksi, nejutos jau tik slikti. Es atbildēju, ka man taču ir vīrs, ar ko aprunāties!”
Arī bērna trīs mēnešu vizītē ārste ir vairāk interesējusies par to, kā jūtas jaunā māmiņa – vai nav depresijas pazīmju, vai nav pašnāvnieciskas tieksmes. Santa jutusies labi, bet novērtē šo Zviedrijas praksi interesēties par jaunajām māmiņām, lai samazināt pēcdzemdību depresijas gadījumus, laikus tos atklājot un sniedzot atbalstu jaunajām māmiņām. “Tas ir ļoti noderīgi. Lai arī man nebija vajadzīga palīdzība, bija ļoti patīkami sajusties, ka kādam interesē arī tas, kā jūtos es jaunajā lomā,” novērtē Santa.
 
Cilvēki tik daudz neuztraucas par kļūdām, tās vienkārši izlabo. 
 
Vai viegli būt sievietei Zviedrijā?
Jautāta, par ko sievietes domā Zviedrijā, vai arī viņas ir nodarbinātas ar tādiem jautājumiem kā profesionālās un personīgās dzīves balanss, rēķinu apmaksa vai citiem stipri sadzīviskiem jautājumiem, Santa norāda, ka kopumā sievietes Zviedrijā labi spēj sabalansēt darba un ģimenes dzīvi. Reti esot novērots, ka sievietes paliek darbā strādāt ilgāk. Bērnu dārzi ap puspieciem pēcpusdienā jau ir tukši.
“Šeit ir tāda take it easy (ņem to vieglāk – red.) attieksme. Cilvēki tik daudz neuztraucas par kļūdām, tās vienkārši izlabo. Darba laikā viens otru aicina iedzert kafiju, apjautājas kā iet, kā patīk darba apstākļi. Tādas vienkāršas lietas, kas liek justies labi. Zviedrietes īpaši šeit nepucējas, staigā ērtos apavos un mugursomās, kur saliek savus datorus. Daudzas ņem uz darbu pusdienu kastītes ar ēdienu no mājam. Daudz vairāk pucējas un savam ārējam izskatam uzmanību pievērš Austrumeiropietes,” Santa stāsta savus novērojumus. Klausoties par viņas ikdienu miljonu pilsētā ar mazu bērnu, pilnas slodzes darbu, šķiet tas tik pašsaprotami – justies labi, nešaustīt sevi pārmetumos par atgriešanos darbā un bērna vešanu uz bērnu dārzu vai otrādi – bērna slimošanu un nedošanos uz darbu: “Ja bērns slimo, tad jau no pirmās slimošanas dienas var ņemt tā saucamo VAB, kas īsti nav slimības lapa, bet saucas: bērna aprūpe – apmaksāta diena, ko pavadīt mājās ar slimu bērnu. Parasti par šo laiku maksā 80 procentus no algas, un cilvēki šo iespēju izmanto. Arī darba devēji ir pretimnākoši un neiebilst, ja darbinieki šo iespēju pabūt ar bērniem mājās slimošanas laikā izmanto,” bez pārmetumiem sev stāsta Santa.
 
 
Jaunie vecāki – bērns nav tikai mātei
Zviedrija ar dažiem instrumentiem, kas sabiedrībā jau ir gluži vai pašsaprotami, ievieš vecāku līdztiesības principus. Santa stāsta: “Zviedrijā vecākiem pienākas 480 apmaksātas dienas bērna kopšanai mājās un ir noteikts, ka vismaz 90 dienas no tām ir jāizmanto katram vecākam. Pārējās dienas var dalīt, kā vēlas. Es domāju, ka tas ir ļoti labi un veicina tēvu iesaisti bērna dzīvē. Bieži vien var redzēt, ka tēti ar bērniem pastaigājas, nāk uz atvērtajām bērnu skoliņām. Reiz bija gadījums, kad bēbīšu skoliņā es biju vienīgā mamma! Pārējos bērnus bija atveduši tēti. Cik neierasti! Bet ļoti jauki,” spriež Santa. Tāpat Zviedrija rūpējas par to, lai bērni pēc iespējas vairāk laika pavadītu ar saviem vecākiem arī nosakot maksimālo laiku, ko bērns drīkst pavadīt bērnu dārzā. “Bērns dārziņā var atrasties maksimums 40 stundas nedēļā, atkarībā no vecāku darba slodzes. Piemēram, ja vienam no vecākiem ir pusslodzes darbs, tad arī bērnam dārziņa stundas tiek samazinātas. Vai arī ja piedzimst vēl viens bērns un viens no vecākiem ir mājās, arī tad samazinās stundu skaits. Mūsu bērnu dārzā visu bērni ir izņemti līdz 16.30.”
 
Bērns dārziņā var atrasties maksimums 40 stundas nedēļā, atkarībā no vecāku darba slodzes. Piemēram, ja vienam no vecākiem ir pusslodzes darbs, tad arī bērnam dārziņa stundas tiek samazinātas. 
 
Santa atzīst, ka nebija gaidījusi, ka viņas vīrs tik ļoti iesaistīties bērnu audzināšanā – visticamāk, tas ir vīra paša pieredzes dēļ, jo Halil audzināšanā tēvs ir ļoti daudz daudz iesaistījies. Tāpat tas ir arī zviedru kultūras ietekmes dēļ, kurā tēvs ir līdzvērtīgs vecāks mātei.
“Es negaidīju, ka vīrs tik ļoti iesaistīsies bērnu audzināšanā. Līdz šim manā galvā bija pieņēmums, ka mamma ir tā galvenā, kas ne tikai aprūpē, bet arī spēj izlemt lietas par bērnu. Man bija jāsaprot, ka tas nav tikai mans bērns un ka tēvs nav tikai palīgs mammai. Kad piedzima Aida, man daudzi jautāja – vai Halil tev daudz palīdz ar bērnu? Tad es sapratu, ka nav tā, ka kāds kādam palīdz – mēs abi kā vecāki darbojamies kopā bērna interesēs, lai viņa izaugtu. Sapratu, ka nav tā, ka kāds viedoklis ir pareizais vai nepareizais. No abiem viedokļiem izejam uz to, kas Aidai ir vislabākais – necīnāmies viens pret otru, bet bērna labā darbojamies,” stāsta Santa.
 
Saglabāt saiti ar Latviju
Santa ar savu ģimeni Latvijā sazinās katru dienu: “Zviedrijā mums ar vīru radu nav, tāpēc ar manu ģimeni mums ir vienošanās, ka sazināmies katru dienu – lai būtu apstiprinājums, ka mums viss ir kārtībā. Mēs aktīvi izmantojam sniegtās interneta iespējas. Vīrs ar saviem vecākiem sazvanās reizi nedēļā un izrunājas garākās telefona sarunās. Kad biju bērna kopšanas atvaļinājumā, ar meitu braucu ciemos uz Latviju kādas 4-5 reizes gadā, arī radi no Latvijas mūs apciemoja itin bieži, kad tas bija atļauts. Arī Irānā esam bijuši,” ar vieglumu par dzīvi prom no dzimtenes stāsta Santa – ne miņas no nogurušas, strādājošas maza bērna māmiņas.
Nākotni Santa redz saulainās krāsās – dzīve Zviedrijā ir sakārtota un ērta. Viņa drīzumā plāno arī nokārot Zviedrijas pilsonību, kas Santai būs diezgan vienkārša procedūra - jāuzraksta digitāls  iesniegums,  jāaizpilda dati par  mani un ģimenes  locekļiem un  jāsamaksā valsts  nodeva. Par Aidas nākotni spriest vēl pāragri, tomēr skaidrs ir viens – trīs pilsonības bērnam ir atļautas vien līdz pilngadībai. Pēc tam pati meitene varēs izvēlēties, kuru no pilsonībām – Latvijas vai Irānas – paturēt. "Tā būs tikai un vienīgi Aidas izvēle," pārliecināti saka Santa.
 

Stāstu sarunu sērija “Ģimene tuvplānā”

Par godu Starptautiskajai ģimenes dienai, ko Latvijā un pasaulē atzīmē 15. maijā, vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv uzsāk interviju un stāstu sēriju “Ģimene tuvplānā”. Tās ietvaros maija mēnesī būs lasāmas spēka sarunas - sirsnīgu un spēcinošu interviju sērija ar ģimenēm, mammām, tētiem Latvijā, kā arī ar diasporas latviešiem par to, ko ģimenēm nesis Covid-19 gads un kādu redz tuvāku un tālāku nākotni. Spēka stāstos atklājas arī ikviena kā cilvēka vājums un vienlaikus arī spēks šo grūto posmu izdzīvot, līdzi ņemot un rodot arvien jaunas atziņas un saskatot iespējas. Gaidāmas arī sarunas ar speciālistiem, apskatot ģimeņu jauno situāciju “tuvplānā”. Spēka stāstus un intervijas ar speciālistiem veido vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv sadarbībā ar Labklājības ministriju. Stāsti lasāmi www.mammamuntetiem.lv, savukārt video formātā skatāmi Mammamuntetiem.lv Facebook profilā un Youtube.com kanālā




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas