Vai tas ir labi, ka man ir tikai viens zirgs? Mācītājs onlainā: Indulis Paičs

 09. aprīlis 2020 15:00 Gunita Krilova, Mammamuntetiem.lv Raksts

“Kritiskos dzīves brīžos ir svarīgi ievērot ritmu,” apgalvo Rīgas Lutera draudzes mācītājs Indulis Paičs. Šobrīd, kad var likties, ka dzīves pamats zem kājām daudziem no mums grūst, mācītājs ir pārliecināts: “To, ko mēs tagad neredzam, kādreiz mēs redzēsim. Mēs sapratīsim grūtību jēgu. Par to liecina ne tikai pastāvošā pasaules uzbūve, bet arī mūsu ticība un ieskatīšanās tajā, kas šo pasauli ir veidojis.”



Foto: Dace Dansone- Deņisova


Mācītājs, kas arī ir cilvēks
Sasniedzams. Onlainā. I. Paičs ir mācītājs, kas spēj runāt par ticības jautājumiem viegli un saprotami, bez vainas nospiedumu atstāšanas klausītāju sajūtās. Balss, kas nomierina. Cilvēks. Tāpat kā mēs. Cilvēks, kas, sākoties vīrusa izraisītajam apjukumam, tāpat kā mēs, meklēja atbildes.
 
Viens no ritmiem, ko I. Paičs ir ieviesis savā un nu jau arī gana daudzu latviešu dzīvēs, sākoties Covid-19 izraisītajam juceklim, ir ik vakara izveidotās tiešraides savā feisbuka lapā. Viņš sāka uzrunāt savus sekotājus, skatītājus un klausītājus ar pārdomu brīžiem un lūgšanu mirkļiem. “Brīdis kopā” – tā ir nosaukti šie virtuālie sanākšanas brīži, kas daudziem jau ir kā vakara rituāls satikties un sasveicināties mācītāja feisbuka lapā.
 
Varētu domāt, ka mācītāji ir priviliģētāki un viņus neskar laicīgo cilvēku problēmas un viņi pavada laiku tikai lūgšanās un domās par Dievu. Tomēr nē. Mācītājs stāsta: “Pēdējā laikā es daudz saskaros ar jautājumiem un pārdomām par to, uz ko es un mēs varam paļauties. Kur rast cerību un paļāvību? Kā neteikt cilvēkiem tukšus vārdus: “Viss būs labi, viss nokārtosies?” Ir divi lieli virzieni, kas man dzīvē ir palīdzējuši tikt pāri grūtībām un kuros es rodu iedrošinājumu. Tos varētu iedalīt lielās divās garīgajās tradīcijās – Rietumu un Austrumu tradīcijās.”
 
Dzīves uzbūve ir tāda, ka neviena situācija nav viennozīmīgi tikai laba vai slikta.
 
Dzīve ir duāla – Austrumu paļāvības ceļš
“Ir labs stāsts, kas uzskatāmi atspoguļo visas pasaules un mūsu dzīves duālo dabu. Tas ir daoismā sakņots stāsts par vīru, kuram bija tikai viens zirgs. Apkārtējie viņam teica: “Žēl, ka tev ir tikai viens zirgs.” Vīrs atbildējis: “Nevar zināt, vai tas ir labi vai slikti – tas vienkārši tā ir.” Pēc laika zirgs norāvies no ķēdes un aizbēdzis. Apkārtējie atkal žēlojuši vīru, bet viņš teicis: “Kas var pateikt, vai tas ir labi vai slikti – tā vienkārši notika.” Pēc laika zirgs atnācis atpakaļ un atvedis sev līdzi trīs citus zirgus. Apkārtējie nu priecājušies: “Redz, cik labi – tev tagad ir vairāk zirgu!” Vīrs tikai noteicis: “Kas to zina!?” Pēc laika viens no vīra dēliem no zirga nokritis, salauzis kāju un palicis klibs uz visu mūžu. Tas atkal par iemeslu apkārtējiem žēlot vīru: “Paklau, redz kāda milzīga nelaime notikusi!” Un vīrs teicis”: “Mēs nezinām, vai tas ir labi vai slikti.” Pēc laika valstī izcēlies karš un visus jaunos puišus paņēma karot, bet vīra klibo dēlu nepaņēma. Apkārtējie nu teikuši: “Vai, cik labi!” Bet vīrs teicis: “Es nezinu, vai tas ir labi.”
 
Saskatīt situācijas gaišo pusi
Mācītājs norāda, ka šo stāstu var turpināt bezgalīgi un tas atklāj ne tikai mūsu katra dzīves duālo dabu, bet to, ka visa pasaule ir līdzsvarā: “Viens no paļāvības punktiem, kā mēs varam skatīties uz savu dzīvi, ir atzīt – jā, šobrīd ir daudz neskaidru jautājumu un apdraudējumu, bet mēs saprotam, ka citos laikos cilvēkiem ir bijis daudz vairāk apdraudējumu. Dzīves uzbūve ir tāda, ka neviena situācija nav viennozīmīgi tikai laba vai slikta. Katrā situācijā es varu likt akcentus nevis uz to, kas ir slikts, bet uz to, kas ir labs. Šobrīd mēs to izteikti redzam mūsu līdzcilvēku dzīvēs. Ir cilvēki, kam ir jāiet uz darbu, smagi jāstrādā un, iespējams, jāriskē ar savu veselību un dzīvību. Bet no otras puses skatoties – viņiem ir darbs! Ir cita daļa, kas ir zaudējuši darbu, ir saslimuši, ir pašizolācijā vai karantīnā, bet viņiem vismaz ir laiks, ko veltīt sev, saviem tuviniekiem vai savām domām vai darbiem, ko iepriekš nav bijis laiks paveikt.” I. Paičs uzsver, ka uzreiz nonākot kādā negaidītā situācijā šis labā un ļaunā līdzsvars nav redzams, bet, rūpīgāk iedziļinoties, mēs līdz tam nonākam.
 
Šobrīd tu taču esi dzīvs? Šobrīd tu elpo un esi paēdis? Kad būs pavisam neizturami, kad nebūs spēka ievilkt elpu, tas būs jau pavisam cits stāsts.
 
Ja mana dzīve ir viena vienīga melnā līnija?
Spēja paļauties ir iespēja iegūt mieru un apziņu, ka arī situācijā, kas mūs biedē, būs kaut kas labs, ka mēs spēsim saskatīt situācijas otru pusi. Tomēr nereti cilvēki, sastopoties ar ilgstošām grūtībām, nespēj saskatīt galu savai melnajai joslai. I. Paičs stāsta: “Austrumu gudrība uzsver – mums tomēr ir jāskatās uz brīdi šeit un tagad. Šobrīd tu taču esi dzīvs? Šobrīd tu elpo un esi paēdis? Tu vari izturēt dzīvi, tu vari izturēt šo elpas vilcienu? Kad būs pavisam neizturami, kad nebūs spēka ievilkt elpu, tas būs jau pavisam cits stāsts.”
Viņš norāda, ka šai pieejai ir mīnus – tādos brīžos, kad cilvēks tiešām vairs nespēj ieraudzīt nekādu ieguvumu no situācijas, cilvēks slīgst apātijā, neredz nekam vairs jēgu. Piemēram, liela bezspēcības sajūta šobrīd varētu būt jaunajiem uzņēmējiem, kas visu enerģiju un laiku ir ieguldījuši kādā pasākumā, organizācijā, bet lielais vilnis, kas ir nācis pār pasauli, to visu noskalo un pilnībā izsit pamatu no kājām. Jā, tad līdzsvaru atgūt ar šo Austrumu pieeju varētu būt grūtāk, atzīst mācītājs.
 
Rietumu jautājums – kāpēc vispār pasaule notiek
Brīžos, kad liekas, ka vairs nekam nav jēgas, dzīvei nav gaišās puses un cerības, ir vērts meklēt atbildes savām bažām pēc Rietumu garīgās tradīcijas. I.Paičs norāda, ka bērniem piemīt ļoti laba iezīme – viņi brīnās. Viņi brīnās par pasauli, par to faktu, ka mēs esam šeit nonākuši un radušies. “Bērni ir ļoti izbrīnīti, ka pasaule vispār ir, viņiem tas neliekas pašsaprotami! Vēlāk, kļūstot pieauguši, mēs pabīdām malā šo izbrīnu un jautājumu par to, kāpēc pasaule vispār ir, un mēs sākam nodarboties ar citiem jautājumiem. Mēs pievēršamies sekundārajiem cēloņiem, mēs skaidrojam, kā lietas notiek. Jā, zinātne izskaidro ļoti daudz. Tomēr lielais jautājums ir – kāpēc vispār pasaule notiek. Un tas ir jautājums, kam aicina pievērsties Rietumu domātāji. Dzīve ir ne tikai process, kas notiek. Iepriekš, Austrumu paļāvības meklēšanas ceļā, tiek runāts par to – dzīve notiek, dzīve ir laba un slikta, un viss ir līdzsvarā. Taču Rietumu domātāji aicina domāt par avotu – kāpēc dzīve ir?”
 
Bērni ir ļoti izbrīnīti, ka pasaule vispār ir, viņiem tas neliekas pašsaprotami! Vēlāk, kļūstot pieauguši, mēs pabīdām malā šo izbrīnu un jautājumu par to, kāpēc pasaule vispār ir, un mēs sākam nodarboties ar citiem jautājumiem.
 
Papildus procesam – ir griba
Tas, ko varam sev atklāt, ieskatoties šajā jautājumā, ko aicina uzdot Rietumu domātāji, ir apziņa, ka dzīve nenotiek tāpat vien. Tā nav tikai process, kurā mēs varam darīt lietas, saskatīt labo un ļauno. Mācītājs stāsta: “Galvenais atšķirīgais šajā Rietumu pieejā ir tas, ka ir kāds avots, lielais avots, kas ir gribējis, lai mēs visi esam šeit. Bez piespiešanas – avots nav bijis spiests mūs radīt. Viņš, avots, to ir gribējis radīt. Mēs katrs esam gribēti šajā pasaulē. Tas nav bijis kāds nejaušs process, kā esam izveidojušies. Mēs esam gribēti. Un, lūk, šis ir otrais paļāvības princips, kas man dzīvē palīdz. Tas ir otrais lielais iemesls, kāpēc mums vajadzētu paļauties. Mums vajag paļauties ne tikai uz pašu procesu – dzīvi, ka gan jau tā ieguls kādās mierīgākās sliedēs un nāks atkal baltā dzīves strīpa –, bet arī uz avotu, uz gribu, uz Dievu. Katrs mēs esam iecerēti, par katru no mums ir bijis nodoms.”
Mācītājs uzsver, ka ir loti būtiski un svētīgi katram pašam personīgi ieraudzīt sevi kā gribētu esam. Tas nav viegli, īpaši grūtībās. I. Paičs apliecina – šī apziņa, ka esam gribēti, neatceļ grūtības, tā neatceļ sāpes un tā neatceļ mūsu jautājumus un mūsu neizpratni par problēmām Ir loģiski, ka mums aizvien ir daudz jautājumu, tomēr mums vajadzētu vairāk paļauties.
 
Katrs mēs esam iecerēti, par katru no mums ir bijis nodoms.
 
Viss būs labi – tukša frāze vai secinājums?
“Ja mēs redzam pasaules avotu, ja apzināmies, ka ir kāds noslēpums, kāpēc pasaule vispār eksistē – tas nozīmē, ka saprotam, ka esam vajadzīgi šajā pasaulē. Kāds ir gribējis, lai mēs esam. Jā, dzīvē ir ciešanas, stress un sāpes. Taču ir tik būtiski apzināties, ka cilvēks nevar saprast visu. Mēs neredzam visu līdz galam. Mēs nezinām visas atbildes. Tomēr, rūpīgi paskatoties uz savu dzīvi, mēs varam ieraudzīt gan labo tajā, gan slikto. Katrā situācijā. Un ja vēl papildus mēs katrs mēģinām sev atbildēt un ieskaitīties, kā šī pasaule darbojas un kas tajā notiek, un ja mēģinām ieskatīties tās dziļākajā līmenī un ieraudzīt, ka aiz visa procesa, ka aiz dzīvēm, ko mēs vadām, ir griba, mērķis, avots, Dievs – saucam kā vēlamies – mēs spējam paļauties. Mēs spējam uzticēties. Tad aiz šiem vārdiem: “Viss būs labi!” neslēpjas lēta frāze, banalitāte, bet gan tas ir loģisks secinājums, kas izdarīts, balstoties uz faktiem, novērojumiem un pieredzi. To, ko mēs tagad neredzam, kādreiz mēs redzēsim. Mēs sapratīsim grūtību jēgu. Par to liecina ne tikai pastāvošā pasaules uzbūve, bet arī mūsu ticība un ieskatīšanās tajā, kas šo pasauli ir veidojis,” ir pārliecināts I. Paičs.
 
 



0 Pievienot komentāru

Kategorijas