Lasītājas pieredze: Jā, man ir bijis visskaistākais ķeizars pasaulē!

 10. marts 2020 7:00 Pieredze

Reizēm neplānots ķeizargrieziens var atstāt vilšanās sajūtu, bet Mammāmuntētiem.lv lasītāja dalās savā pieredzē – ķeizargrieziens var būt pozitīva pieredze. Māmiņa Vita skaidro – šis nav mudinājums veikt ķeizargrieziena operācijas, šis ir atbalsts ikvienai mammai, kura piedzīvojusi šo dzimšanas stāstu, kurš tiek saukts par ķeizargriezienu.



Foto: no personīgā arhīva

Mazulītis bauda tēta tuvumu dažas minūtes pēc dzimšanas


Kā Vita gatavojusies dabīgām dzemdībām, bet piedzīvoja neplānotu ķeizaru, kas izvērtās par brīnumainu pieredzi, lasi viņas stāstā. 

“Dziļa ieelpa – izelpa, ieelpa atkal izelpa... Manas plaukstas atradušas iespēju... satveru palagu savos kulakos, iekožos spilvenā un izdzīvoju kontrakciju. Bauda ķermenim un prātam, kad sāpes uz mirkli atkāpušās. Tas mirklis ir tuvu! Katra kontrakcija ved mani tuvāk satikšanās mirklim ar mūsu Brīnumu... bet! Kaut kas apstājas, ieklemējas, aptrūkstas un nevedas... sabrūk! Viss manī sabrūk. Telpā, kurai jākļūst par satikšanās vietu ar mūsu puiku, kļūst par sprieduma vietu... Nolemts – ķeizargrieziena operācija!
 
Mēs esam 4. Bet vienmēr esam gribējuši būt 5! Mūsu Martai ir vairāk nekā 7 gadi, bet Robertam pāri 5! Varbūt šis ir īstais laiks mūsu trešajam bērniņam? Varbūt tagad jākļūst par ģimeni ar 3 bērniem?  Mēs plūstam un ļaujamies – ja Dievs lēmis atnākt pie mums bērniņam, tad tas arī notiks. Un notiek! Aprīlī grūtniecības tests ir pozitīvs. Cik jokaini! Droši vien esam prātīgi palikuši, bet Holivudas filmu cienīgi paziņošanas momenti izpaliek, priecīgi saskatāmies, apskaujamies un saprotam, ka tas notiek – tieši tagad un šeit! Bērniem vēl neko nesakām, paši to glabājam kā lielāko pasaules noslēpumu. Tas ir tik vienreizēji – apkārtējā pasaule neko nenojauš, bet mēs sevī nesam vislielāko pasaules burvību – cilvēku, kurš pēc 9 mēnešiem gatavs būs sevi pieteikt pasaulei.
 
 
Šī grūtniecība ir bijusi tik apzināta un pieredzes piepildīta, ka jutos kā septītajās debesīs. Lasīju daudz psiholoģiskus un zinātniskus rakstus, vingroju, staigāju, sevi pilnībā sagatavoju. Manī spēks un skaistums kā gluži gatavam auglim, kurš tūdaļ, tūdaļ gatavs nokrist no koka zara. Tik gatava kā biju šajā grūtniecībā, nebiju bijusi iepriekšējās divās. Mans ķermenis fiziski bija gatavs, mans prāts un dvēsele alka pēc dabiskām un vienreizējām dzemdībām, jo to biju iepriekš piedzīvojusi un tagad sapratu.... šim mirklim jābūt vēl izcili skaistākam un apzinātākam!
 
Plāns palēnām sāka plaisāt 4. decembrī, kad bija pilnas 40 nedēļas un ģimenes ārsts nolēma, ka man jādodas uz izvēlēto dzemdniecības iestādi, jo asins spiediens drusku izspēlēja jokus. Galu galā slimnīcā atklājās, ka mazais rakaris ir ar galviņu uz leju sagriezies, bet drusku vairāk ielīdis iegurnī. Tomēr ar Zirnīti (tā dēvējām mūsu puiku visu grūtniecības laiku) visu varēja sarunāt. Čalis iegūlās kā nākas, tomēr dakteri ieteica ierosināt dzemdības, jo sonogrāfija uzrādīja, ka gaidāms liels puika un kamēr mazais ir īstajā pozā, jāizmanto situācija. Piekritu. Protams, tas bija viens no tiem “punktiem”, ko tik ļoti gribēju izslēgt – nekādu ierosinātu dzemdību (abas iepriekšējās arī tika ierosinātas). Pieņēmu, kā tas ir un fokusējos un satikšanās mirkli. 7. decembrī viss sāka kustēties, sāpītes saucu, lai tās nāk, lai sāp, lai atveros! Un viss arī notika! Ar vīru kopā daudz staigājām. Tikai trepes – augšā – lejā, augšā – lejā... uiii, ļoti daudz reizes! Lieliski! Nogāja ūdeņi! Vīrs saka: “Labi, Vita! Tas ir tas, ko mēs gribam! Lai iet ūdeņi, lai sāp”. Šie vārdi man iedeva spēku. Kopā izdzīvojām  kontrakcijas, saucu savu puiku, lai viņš nāk! 
 
Mīļās mammas, sievietes, kuras tikušas grieztas, lai pasaulē ierastos lielākais pasaules dārgums – cilvēks, jūs esat drosmīgas un spēcīgas!
 
Mūs pārveda uz dzemdību palātu, telpa, kas bija mājīgi iekārtota, kurā bija maigs apgaismojums un mūs sagaidīja vecmāte Marta. Tika gaiša, jauna, jauka sieviete. Visi trīs izdzīvojām kontrakcijas. Pārbaudot atvērumu – 4 cm. Mazliet saskumu – tikai?! Sāpes kļuvušas tik trakoti lielas, bet tikai 4 centimetri! “Nekas, nekas, Vita!” Sevi mierināju. Pēc laika atkal pārbaude – 4 cm! Ko!? Nevar būt! Labi, dzīvojam tālāk! Mainījām pozas, kustējos, stāvēju mierā! Vecmāte masēja muguru, vīrs uzmundrināja. 3 stundas – 4 cm! Viss. Šajā brīdī manī viss sāka brukt. Kāpēc? Vecmāte sāka ievirzīt manī domu par epidurālo anastēziju. Teicu kategorisku nē! Tas viss taču neietilpst dabisku dzemdību plānā. 
 
Pārbaude – 4 cm! Un, te arī viss... pieprasīju epidurālo. Kamēr anestezeologs ievadīja analgēziju, izplūdu asarās. Raudāju un teicu vecmātei: “Gribēju visi dabiski, gribēju pati, bet tagad visu paņemu un sabojāju. Nē, psiholoģiski tas taču nav labākais, ko varu dot savam bērnam. Gudrās grāmatās teikts, ka to nevajag, to neiesaka, bet es to šajā brīdī izvēlos”. Marta mierināja, atrada īstos vārdus un uz mirkli nomierinājos. Tika izslēgta gaisma, vecmāte ar vīru teica, ka man jāatpūšas. Nejutu neko, tikai mazas spiedošas sajūtas lejasdaļā, kad atkal notika kontrakcija. Runājām ar vecmāti par to, kā viņa izlēmusi strādāt šajā profesijā, smējāmies un es izbaudīju mieru. Atkal pārbaude... 4 cm. LIKTENĪGIE 4 CM!
 
Sakarā ar to, ka mazajam tonīši pasliktinājās, nācās pieņemt lēmumu par asins analīzes iegūšanu vagināli, izdarot dūrienu bērniņam galvas rajonā, kas atspoguļo bērna skābekļa pietiekamību.
 
Mazajam sāka pasliktināties sirdstonīši (tie nebija slikti, bet nevēstīja arī to, ka mazulis jūtas ideāli). Vecmāte sāk ievirzīt domu par ķeizargriezienu! KOOO??? Nē, nē, nē! Tas bija pēdējais, kas vien varēja notikt manā ideālajā dabisko dzemdību plānā. Sakarā ar to, ka mazajam tonīši pasliktinājās, nācās pieņemt lēmumu par asins analīzes iegūšanu vagināli, izdarot dūrienu bērniņam galvas rajonā, kas atspoguļo bērna skābekļa pietiekamību. Analīzes labas! Varējām gaidīt. Gaidījām vēl drusku, mainījām pozas, bumbojām... nekā. 4 cm. Mazajam atkal pasliktinājušies sirdstoņi. Dakteri pieņem lēmumu par neatliekamu ķeizargrieziena operāciju, parakstu dokumentus, mani pārģērbj, sagatavo un uzslavē, cik labi, ka esmu jau veikusi epidurālo. Viss norit mierīgā gaisotnē un lūdzu vecmātei man apsolīt, vai var nodrošināt “āda-āda” kontaktu pēc mazā “izķeizarošanas” un brīdī, kad puiku vairs nebūs iespējams turēt pie manis, tad viņu iedos tētim. Marta smaida un apsola.
 
Slimnīcas griestu lampas, lifts, pieklusināti trokšņi apkārt, mani ved nezināmajā, mani ved tur, no kā biju baidījusies visvairāk, mani ved tur, no kā bēgu!
Personāls mierpilnā esībā runā savā starpā, joko par Ziemassvētku ballītēm, sarunās iesaista mani, cenšos iesaistīties. Ķermeni pārņem bailes un emociju kopums. Visi gatavojas! Parādās Marta un vīrs, abi tērpušies spectērpos. Tad tas sākas. Sāpju nav, tikai spiediena sajūta... 8. decembrī plkst. 2.25 piedzimst (apzināti lietoju vārdu – “piedzimst”) mūsu Haralds! Pāris minūtes mazo paņem, lai izdarītu nepieciešamos veselības mērījumus un pavisam drīz ar vecmātes un vīra palīdzību dēlu tur man uz krūtīm. Raudu! Viņam ir tik debešķīgi dziļš acu skatiens, viņš klusē un pēta, jo esam kopā. Pēc daudzām minūtēm, vīru palūdz pamest operāciju zāli. Haralds, vecmāte un tētis dodas uz savu kopā būšanas mirkli. Un tur viņi ir... Sēžot un baudot vienam otru – “āda - āda” kontaktā. Vīrs atzina, ka šo vajadzētu piedāvāt arī ikvienam tētim pēc parastām, vaginālām dzemdībām, jo tas, ko var piedzīvot šajā tuvības mirklī, sniedz arī tālāko artavu turpmākajās attiecībās.
 
Vīrs atzina, ka šo vajadzētu piedāvāt arī ikvienam tētim pēc parastām, vaginālām dzemdībām, jo tas, ko var piedzīvot šajā tuvības mirklī, sniedz arī tālāko artavu turpmākajās attiecībās.
 
Drīz mani pārved uz telpu, kur kādu laiku tieku uzraudzīta, “pielikta pie vadiņiem”, nemitīgi dakterim mani pārbaudot, bet.... Visu šo laiku ar mani ir Haralds, uzreiz arī baudot savu pirmo maltīti. Mēs varam būt kopā un piedzīvot mirkli, kurš ir vairāk nekā miljonu vērts.
Pēc tam seko cieņpilna aprūpe, kurā ar iejūtību tiek izprasta sievietes nevarēšana un grūtības. 9. decembrī mani apmeklē daktere, kura ienākusi, lai noskaidrotu, kā jūtos un paskaidrotu, kāpēc bija jāveic ķeizargrieziena operācija un, ka tas ir bijis pareizais lēmums un mazais puika ir piedzims, izvēloties savu ceļu, izvēloties savu piedzimšanas stāstu.
 
Haraldu “izķeizarojot” bija redzams, ka kājiņas bija sapinušās nabassaitē, savukārt ap kreiso kāju izveidojies samezglojums. Daktere skaidroja, ka bērniņš virzoties pa dzemdes ceļiem nav varējis tikt uz leju, jo nabassaite gluži kā gumija vilkusi mazo atpakaļ.
 
Psihologs nāca un skaidroja man situāciju, vecmātes bija kopā un atbalstīja, bet manī bija milzīga kauna sajūta, jo mūsu puika dzimis ar ķeizargrieziena palīdzību. Ilgi ar to dzīvoju. Atbraucot mājās, vīrs sagaidīja ar milzīgu ziedu klēpi, bērni rīkoja koncertu par godu mūsu atgriešanās mirklim, bet manī bija sajūta, ka neesmu pelnījusi it neko no tā... jo es taču neesmu pati dzemdējusi, esmu izgāzusies kā sieviete, neesmu devusi labāko savam bērnam – neļaujot viņam piedzimt dabiski.
Ilgu laiku ar šo sajūtu dzīvoju, tad domāju – kāpēc? Kur tā radusies? 
 
Daktere skaidroja, ka bērniņš virzoties pa dzemdes ceļiem nav varējis tikt uz leju, jo nabassaite gluži kā gumija vilkusi mazo atpakaļ.
 
Apzinos, ka dabiskās dzemdības ir vislabākais veids, kā piedzimt mazajam, tomēr mūsdienu literatūrā un ļoti daudz dūlu un vecmāšu teiktajā, ķeizargrieziens tiek bieži uzsvērts kā kaut kas ļoti negatīvs. Jaunajās mammās jau saknē kodējot to, ka tas ir kas bezgala slikts. Un, tad pienāk situācija, kad operācija ir patiešām nepieciešama, bet sievietē jau ir “iesēts un ielikts”, ka neesi darījusi visu, neesi pietiekami centusies, neesi bijusi sagatavojusies, utt. Apzinos, ka psihologi, dūlas, vecmātes nevēlas neko sliktu, vēlas iedvesmot sievietes, vēlas vadīt sieviešu domāšanu uz skaisto, tomēr es neesmu vienīgā, kurai izlasot vairākas grāmatas par dabiskām un skaistām dzemdībām, pēc tam rodas pārmetumu jūra un sevis nepieņemšana, ja dzemdību procesā nogājis kas greizi! Daudzi saka, ka sieviete neizjūt īstās un patiesās sāpes, kad tiek veikta operācija, tādējādi nespēj piedzīvot emocionāli piepildītas izjūtas. Varu teikt vienu, sāpes, ko sieviete cieš pēc operācijas, viennozīmīgi ir nepatīkamas un sāpīgas arīdzan. Neapšaubāmi, sāpes ir citādākas, bet tas, ko māmiņa piedzīvo pēc ķeizargrieziena... arī mēs “ķeizarotās sievietes” izjūtam, ko nozīmē, kad sāp.
 

Tagad apzinos – jā, esmu piedzīvojusi “ķeizaru”! Man bijusi visskaistākā operācija pasaulē! Jā, mans bērniņš izvēlējās šo ceļu, jā mūsu piedzimšanas mirklim bija jābūt tieši šādam un tas bija debešķīgs. Mīļās mammas, sievietes, kuras tikušas grieztas, lai pasaulē ierastos lielākais pasaules dārgums – cilvēks, jūs esat drosmīgas un spēcīgas! Nostājies šodien pie spoguļa, apskati savu rētu, noglāsti to un saki sev – cik lieliska esmu! Jā, man ir bijusi ķeizargrieziena operācija! Tas ir bijis mūsu piedzimšanas stāsts un tas ir vienreizēji skaists, jo tas ir mūsu!


P.S. Šis nav mudinājums veikt ķeizargrieziena operācijas, šis ir atbalsts ikvienai mammai, kura piedzīvojusi šo dzimšanas stāstu, kurš tiek saukts par ķeizargriezienu!

Un vēl... šis ir pamudinājums arī Latvijas medicīnas sistēmai, kas saistīts ar ķeizargrieziena operācijām. Ļaut un dot iespēju sievietei pēc ķeizargrieziena operācijas izbaudīt “āda-āda” kontaktu un, ja tas nav iespējams, tad to noteikti izdarīt un piedāvāt tētim vai jaundzimušā mammas tuvu stāvošai atbalsta personai. Jaundzimušajam tas ir atbalsts uz mūžu un emocionāli palīdz atlabt arī mammai pēc smagās operācijas.

Vita Kapteine

 




0 Pievienot komentāru

Kategorijas