Latvietes neveiksmīgā laulība ar itāli: Danai ar savu bērnu aizliedz runāt dzimtajā valodā

 08. marts 2020 9:25 Raksts

Tikties drīkst reizi nedēļā vienu stundu, blakus sēž divas uzraudzes, skatās acīs, visu noklausās, latviešu valodā runāt nedrīkst. Jūs laikam padomājāt, ka stāsts ir par cietumu? Diemžēl nē – šādā veidā māte no Latvijas drīkst Šveicē satikties ar savu sešus gadus veco bērnu.



Foto: Shutterstock.com

Kopš 2002. gada, kad Latvija pievienojās Hāgas konvencijai, ar katru gadu pieaug tieši to pieprasījumu skaits, kad bērni ir aizvesti prom no Latvijas un otrs vecāks prasa viņus atgriezt mūsu valstī – aptuveni 20 līdz 30 gadījumu gadā.


Dana Remeika aizbrauca strādāt uz ārzemēm un Šveicē iepazinās ar itālieti Rikardo Markezi. Abi uzsāka kopdzīvi, 2013. gada oktobrī piedzima dēls Natans Remeika. Pēc divarpus gadiem pāris reģistrēja laulību, Dana un Natans pieņēma uzvārdu Markezi, pāris salaulājās arī katoļu baznīcā Latvijā.

 

Uz laulībām ar netīro veļu
Diemžēl romantiskajam stāstam bija otra puse – Rikardo, pēc Danas vārdiem, bija izlutināts un egoistisks. Ja naktī bērns ieraudājās, vīrietis devās gulēt uz otru istabu, jo bērns viņam traucējot.


Ciemojoties pie vecākiem Itālijā, Rikardo pat nedomāja palīdzēt mājas darbos, gulēja uz dīvāna, māte viņam pienesa ēdienu. Danu šokēja gadījums, kad, atbraucis Latvijā uz laulībām baznīcā, dāvanu vietā Rikardo atveda divus koferus ar savu netīro veļu. Kad vīrs kļuva arī vardarbīgs, Dana ar bērnu aizbēga pie sava tēva uz Vāciju.

 

Jaunajā mītnes valstī Natans apmeklēja bērnudārzu, tikmēr Rikardo Markezi iesniedza Vācijas tiesā prasību par dēla izdošanu, un bērnam bija jāatgriežas Šveicē. Rikardo apņēmās Danai ar dēlu nodrošināt atsevišķu dzīvokli Šveicē un maksāt uzturlīdzekļus, taču solījumu nepildīja. Danai vairs nebija darba Šveicē, uzturēšanās atļauja bija anulēta, un 2017. gada septembrī māte ar dēlu ieradās Latvijā.

 

Latvijā bērns atplaukst
Šis bija laimīgs posms abu dzīvē. Dana gan dēlu veda pie psihologa un neirologa, jo kopā ar agresīvo tēvu pavadītais laiks bija atstājis pēdas bērna psihē, taču puisītis kļuva mierīgs, smaidīja, vairs neraudāja. Abi dzīvoja Danas vecāku četristabu dzīvoklī Rīgā, vasaru pavadīja vasarnīcā Saulkrastos, Natans spēlējās ar citiem bērniem, sauļojās, peldējās. Taču Rikardo un viņa vecāki nebija atmetuši domu par mazā Natana paturēšanu itāļu ģimenē. Viņi neveidoja tuvas attiecības ar Latvijas radiem, un cīņa par bērnu sākās jau dzemdību nodaļā.

Par spīti pierādījumiem par Rikardo vardarbību, nerēķinoties ar to, ka bērns neprot itāļu valodu un nevēlas dzīvot kopā ar tēvu, kurš sitis mammu, tiesnese Dace Kantsone nolēma, ka piecgadīgais Natans jāsūta atpakaļ pie tēva uz Šveici.

Danas mamma Vera ģērba zīdainīti, bet Rikardo sācis skaļi kliegt: “Nē, nē, tas ir mans dēls!” “Es ar asarām acīs izskrēju no palātas, bet gaitenī Rikardo mamma man asi pateica: “Nelien ne savā vietā!” atceras Vera. Itāļu vecvecāki nesamierinājās, ka bērns laimīgi dzīvo Latvijā, un 2018. gada jūlijā Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa skatīja prasību par bērna atgriešanu Šveicē. Par spīti pierādījumiem par Rikardo vardarbību, nerēķinoties ar to, ka bērns neprot itāļu valodu un nevēlas dzīvot kopā ar tēvu, kurš sitis mammu, tiesnese Dace Kantsone nolēma, ka piecgadīgais Natans jāsūta atpakaļ pie tēva uz Šveici.

 

Ceļā uz Šveici māti iemet kamerā
2018. gada novembrī Dana ar dēlu un savu māti Veru izbrauca no Latvijas, lai vestu Natanu uz Šveici, bet pa ceļam nolēma iegriezties Karpatos – apciemot Veras māsu, kura bija nopietni saslimusi. “10. novembrī mūs aizturēja Slovākijas robežsargi uz Ukrainas robežas,” stāsta Dana. Pēc Rikardo iesnieguma Dana bija izsludināta starptautiskajā meklēšanā par bērna nolaupīšanu.
Policisti pret māti izturējās kā pret rūdītu noziedznieci, ielika viņu smirdošā kamerā, bērnu aizveda uz Slovākijas bērnunamu, kur noturēja piecas dienas.

Rikardo pat pieprasīja, lai Danu ievieto psihiatriskajā slimnīcā novērošanai, jo viņa esot psihiski nelīdzsvarota, taču tiesnesis šo prasību noraidīja.

Vecvecākus Veru un Jonasu pie mazdēliņa nelaida, viņi stāvēja pie bērnunama žoga, atnāca kāds bērns un teica: “Jūsu Natans ļoti kliedz, sauc mammu un negrib, lai viņu ved prom!” Piektajā dienā ieradās Rikardo vecāki un aizveda Natanu, automašīnas logi bija aizlīmēti ar papīru, lai neredz, kas ir iekšā. Rikardo tēvs Verai pateicis: “Jūs esat latviete? Bet es esmu itālis! Un Natans arī būs itālis!”

 

Tikai itāļu valodā un uzraudzībā
Tiesas lēmums tomēr paredzēja mātes tiesības tikties ar dēlu, taču itāļu radi un varas iestādes lika dažādus šķēršļus. Rikardo pat pieprasīja, lai Danu ievieto psihiatriskajā slimnīcā novērošanai, jo viņa esot psihiski nelīdzsvarota, taču tiesnesis šo prasību noraidīja. Gandrīz gadu Dana nevarēja satikt savu bērnu, tiesa viņai to atļāva tikai kopš pagājušā gada decembra. Hāgas konvencija paredz saskarsmes tiesības, bet viens ir uz papīra noteiktais, kas cits – realitāte. Tikšanās notiek sociālajā iestādē reizi nedēļā vienu stundu. Natanu atved itāļu vectēvs, jo Rikardo dēla audzināšanā piedalās maz.

 

Blakus sēž divas sociālās darbinieces, kuras visu noklausās. Viņas bērnam ar māti aizliegušas sarunāties dzimtajā valodā, kaut gan tiesas spriedumā tas nav rakstīts. Danai ar dēlu nākas runāt itāļu valodā, Natans vienmēr ir izsalcis, ar gardu muti notiesā mātes sarūpēto cienastu. Vai tas viss neatgādina ieslodzītā apmeklējumu cietumā?

Kaut arī termins bērnu nolaupīšana izklausās baisi un liek domāt pat par izpirkuma prasīšanu, parasti tas notiek vecāku strīdu un nesaskaņotas rīcības gadījumos.

Tēvam jaunas attiecības
Uz Ziemassvētkiem arī vecvecākiem Verai un Jonasam izdevās tikties ar mazdēliņu. “Es uzraudzēm pateicu, ka itāļu valodu neprotu, un runāju latviski,” Kas Jauns Avīzei stāsta Vera. “Jautāju Natanam, vai viņš atceras Rīgu? Bērns piekrītoši māja ar galvu, taču ne vārda neatbildēja, jo ir ielāgojis, ka latviski runāt nedrīkst!”

 

Katru gadu desmitiem nolaupītu bērnu
Kaut arī termins bērnu nolaupīšana izklausās baisi un liek domāt pat par izpirkuma prasīšanu, parasti tas notiek vecāku strīdu un nesaskaņotas rīcības gadījumos. Nereti, lai konfliktu atrisinātu, jāiesaistās gan tiesām, gan citām valsts institūcijām, bet vislielākie cietēji parasti ir bērni.

Ja pastāvēs risks, ka bērna atgriešana varētu viņam sagādāt kaitējumu, piemēram, ģimenē bijusi vardarbība, tad tiesa pieprasīs no attiecīgās valsts ziņojumu, kādi aizsardzības pasākumi tiks veikti, lai pasargātu bērnu, ja tiks pieņemts lēmums viņu atgriezt.

Tieslietu ministrijas statistika ir visai baisa
Tieslietu ministrijas pārstāve Lana Mauliņa Kas Jauns Avīzi informē, ka ministrija vidēji gadā saņem 40 līdz 60 jaunu pieprasījumu par bērnu atgriešanu pastāvīgās dzīvesvietas valstī, pamatojoties uz Hāgas 1980. gada 25. oktobra konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem. Tas ietver gan gadījumus, kad pieprasa atgriezt bērnus no Latvijas uz ārvalsti, kurā bija viņu dzīvesvieta, gan arī otrādi.

 

Vairāk pieprasījumu ir no Latvijas
Kopš 2002. gada, kad Latvija pievienojās Hāgas konvencijai, ar katru gadu pieaug tieši to pieprasījumu skaits, kad bērni ir aizvesti prom no Latvijas un otrs vecāks prasa viņus atgriezt mūsu valstī – aptuveni 20 līdz 30 gadījumu gadā. Mazāks skaits saņemts ar pieprasījumiem atgriezt bērnus no Latvijas uz ārvalsti – no 10 līdz 17 gadījumiem gadā.

Papildus minētās konvencijas ietvaros var iesniegt pieprasījumu par saskarsmes tiesību nodrošināšanu ar bērnu, kurš kopā ar otru vecāku dzīvo ārvalstī – ja akceptē bērna dzīvesvietu citā valstī un tikai vēlas saskarsmes tiesības, taču brīvprātīgi otrs vecāks to neļauj. Gada laikā ministrija saņem aptuveni desmit šādus pieprasījumus.

Ja māte neziņos par vardarbību un turpinās dzīvot šādos apstākļos, pakļaujot tam bērnus, attiecīgie dienesti var pat uzskatīt, ka māte nav spējīga savus bērnus pasargāt, un izņemt viņus no ģimenes.

Kā parasti rīkojās tiesa
Mauliņa saka: “Bērnus prettiesiski aizved gan mātes, gan tēvi, turklāt bieži vien abi ir Latvijas valsts piederīgie. Tās var būt pat it kā absolūti nevainīgas situācijas, kad viens no vecākiem izlemj doties peļņā uz ārzemēm un paņem līdzi bērnus, vai sadzīviska rakstura strīds, kuru varētu atrisināt, mierīgi izrunājoties. Kristīnes Misānes situācijai līdzīgi gadījumi nav pārāk bieži, taču dažas reizes gadā kas līdzīgs var notikt.”

Ko tiesa parasti vērtē, izskatot šos pieteikumus konvencijas ietvaros? Svarīgākais aspekts – vai bērna pastāvīgā dzīvesvieta bija tajā valstī, uz kuru viņu pieprasa atgriezt, vai prasītājam konkrētajā gadījumā ir aizgādības tiesības un līdz ar to tiesības noteikt bērna dzīvesvietu.

Ja prasītājam ir tiesības piedalīties lēmuma pieņemšanā par bērna pastāvīgās dzīvesvietas valsts maiņu, tad visdrīzāk vienpusēja bērna aizvešana būs šīs personas tiesību pārkāpums.

 

Kādi var būt neatgriešanas iemesli
Tiesa noteikti papildus vērtē arī Hāgas konvencijas 13. pantā minētos izņēmumus, kas var būt par pamatu lēmumam par bērna neatgriešanu.

Eiropas Padomes 2003. gada 27. novembra regula par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību, kuru piemēro sadarbībā ar Eiropas Savienības valstīm, uzliek papildu nosacījumus.

Ja pastāvēs risks, ka bērna atgriešana varētu viņam sagādāt kaitējumu, piemēram, ģimenē bijusi vardarbība, tad tiesa pieprasīs no attiecīgās valsts ziņojumu, kādi aizsardzības pasākumi tiks veikti, lai pasargātu bērnu, ja tiks pieņemts lēmums viņu atgriezt. Ja šie aizsardzības pasākumi tiesnesim šķitīs piemēroti, tad tiesai būs jāpieņem lēmums par bērna atgriešanos.

Protams, ir mazāk ekstremālas situācijas, kad bērni nevar iedzīvoties jaunajā vidē vai ir kāda nelabvēlīga attieksme no apkārtējiem, bet jebkurā gadījumā šādus iemeslus tiesai vajadzētu uzrādīt.

Parasti šādos procesos tiesa lēmumus pamato uz Eiropas Savienības valstu savstarpējā uzticības principa, pieņemot, ka arī visās citās valstīs ir adekvāti un piemēroti aizsardzības pasākumi, lai nodrošinātu bērna labklājību.

Diemžēl šo savstarpējo valstu uzticēšanos bez liekas kautrības var izmantot un arī izmanto trešo valstu pilsoņi, sniedzot sev vēlamu informāciju. Galvenais, kas jāatceras, ka konvencija nosaka, kuras valsts tiesā vecākiem jārisina strīds par bērna dzīvesvietu pēc būtības.

Lēmums par atgriešanu vai neatgriešanu nepiešķir kādas pilnvaras vai privilēģijas vienam no vecākiem, atgriešana pat vienmēr nenozīmē, ka bērns obligāti uzreiz atgriežas pie otra vecāka. Tas nozīmē, ka bērnu atgriež tās valsts jurisdikcijā, no kuras viņu aizveda un kuras kompetentajai tiesai jālemj vecāku strīds.

 

Kā rīkoties vardarbības gadījumā
“Ļoti svarīgi ir zināt konkrētās valsts likumdošanu, kas attiecas uz šādiem gadījumiem, un, ja kāda krīze ģimenē briest, noteikti var vērsties attiecīgās valsts Latvijas vēstniecībā. Protams, ka vēstniecība nepalīdzēs finansiāli vai praktiskā bērnu izvešanā, taču noderīgus ietikumus tur saņemt varēs,” sola Mauliņa.

Svarīgi par savu problēmu ir ziņot mītnes valsts tiesībsargājošām iestādēm, doties uz krīzes centru, par visu savākt dokumentālus pierādījumus, kas var noderēt tiesvedībā par bērnu aizgādības tiesībām un dzīvesvietu. Tad vajadzētu meklēt juristu, kas specializējies ģimenes tiesību jautājumos konkrētajā valstī.

Protams, ja partneris apdraud bērnus kaut vai ar to, ka vardarbība notiek viņu klātbūtnē, noteikti jāziņo atbildīgajām bērnu tiesību aizsardzības iestādēm konkrētajā valstī, kas vērtēs, kādi saskarsmes ierobežojumi jānosaka.

Ja māte neziņos par vardarbību un turpinās dzīvot šādos apstākļos, pakļaujot tam bērnus, attiecīgie dienesti, saņemot satraucošu informāciju, piemēram, no kaimiņiem, var pat uzskatīt, ka māte nav spējīga savus bērnus pasargāt, un izņemt viņus no ģimenes.

 

Bērnus aizvest drīkst ar tiesas atļauju
Situācijas risināšanai pēc iespējas ātrāk jāsniedz pieteikums tiesā par dzīvesvietas noteikšanu, norādot, kurā valstī vēlas dzīvot, un tikai ar tiesas atļauju drīkst doties uz jauno pastāvīgās dzīvesvietas valsti.

Aizvedot bez otra vecāka vai tiesas atļaujas, vienmēr pastāv risks, ka otrs vecāks iesniegs pieteikumu par bērna atgriešanos saskaņā ar Hāgas konvenciju. Tiesai jāvērtē konvencijas 13. pantā noteiktie izņēmuma apstākļi, kad var noteikt, ka bērns nav jāatgriež, taču nekad iepriekš nevar paredzēt, kāds būs lēmums, ņemot vērā visus abu pušu lietā iesniegtos pierādījumus.

Svarīgi zināt, ka, pat atrodoties jau citā valstī, arī attālināti, nolīgstot juristu, iespējams iesniegt prasību par bērna dzīvesvietas noteikšanu, aizgādības un saskarsmes tiesībām tajā valstī, kur strīds jārisina pēc būtības.

 

Zaudēt bērnus var negaidīti
Visai pamācošs ir nesens gadījums no Rīgas bāriņtiesas prakses, kas gan nav saistīts ar bērnu nolaupīšanu. Pašreiz bāriņtiesa Lielbritānijas tiesā cīnās par divu mazu bērnu atgriešanu Latvijā.

Stāsts ir vienkāršs – vīrs un sieva aizbrauc strādāt, viņiem ir divi mazi bērni, vecāki ir sociāli labvēlīgi, bet, taupot naudu, mitinās celtnieku vagoniņā. Vietējās varas iestādes nolemj, ka bērniem tomēr ir nepiemēroti dzīves apstākļi, viņus no ģimenes izņem, un pēc dažām dienām viņi jau nonāk audžuģimenē.

Abi vecāki tagad spiesti braukt uz Latviju, jo te viņiem dzīves apstākļi ir labi, un tiesas ceļā cīnīties par savu bērnu atgūšanu. Bāriņtiesa gan prognozē, ka šajā gadījumā tiesas lēmums tomēr būs pozitīvs, bet tam visam būs iztērēts daudz līdzekļu, nemaz nerunājot par vecāku pārdzīvojumiem.

 

Avots: Jauns.lv




0 Pievienot komentāru

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas