Citāds stāsts par ģimeni un mīlestību. Dace Draveniece viena paņēma audzināšanā trīs bērnus

 11. februāris 2020 5:00 Intervija

Laikam nāksies iztikt bez liekas lirikas ievadā. Šā stāsta galvenā varone ir Dace Draveniece. Māksliniece, keramiķe, kura izšķīrās ar vīru un viena paņēma audzināšanā no bērnunama trīs māsas: Simonu (13), Esmeraldu (11) un Sabīni (8).

 



Dace ar Simonu (13), Esmeraldu (11) un Sabīni (8). (Foto: Oļegs Zernovs)


Dace, kā dzīve tevi aizveda līdz tādam lēmumam – paņemt audzināšanā trīs bērnus?
Cilvēkam parastajam tas ir vienā čupā: visi, kas paņem bērnunama bērnus, ir adoptētāji. Bet statuss ir dažāds. Kaut stāsti, kas ir šie cilvēki, kas paņem audzināt “svešus bērnus”, ir apmēram līdzīgi. Precētam cilvēkam ar saviem bērniem reti kad ienāks prātā šāda doma. Pārsvarā tās ir ģimenes, kurās nav bērnu. Vēl biežāk – vientuļas sievietes. Normāls, pārdomāts lēmums. Un arī es biju šāds gadījums. Mums ar vīru nebija bērnu. Nebija ilgi. Un, lai arī kā man likās, ka es jau nu tikšu ar to galā...

Te nu jāatklāj, ka man tas vīrietis, mans vīrs, patika. Man viņš vēl aizvien patīk. Viņš ir harismātisks, foršs. Bet – mēs ļoti visu sačakarējām to bērnu dēļ. Neapzinoties, ka tā īstenībā ir milzīga problēma. Mēs negribējām redzēt to ziloni istabā. Un es biju tā, kas visu laiku domāja: gan jau būs... Gan jau būs!

Visu laiku bija cerība. Un beigās tu attopies tik iztukšota, tik piekususi... Un arī otrs cilvēks jūtas tāpat. Mēs riktīgi sagrāvām savu mīlestību... Un diemžēl lēmumu par audžubērniem kopīgi pieņemt nebijām spējīgi. Bet es par sevi sapratu, ka tas ir vienīgais, kas mani varētu glābt.


Jūs 20 gadus bijāt kopā. Un visu šo laiku centāties tikt pie saviem bērniem?
Ne visus 20 gadus, bet, protams, centāmies. Katru reizi, ejot pie ginekologa, dabūju noklausīties, ka man vajag citu vīrieti. Protams, mēs izmēģinājām visu, bet tas process vienmēr bija vairāk uz mani. Ir pāri, kas čubinās kopā, un pat šīs, teiksim tā, dzīves grūtības viņus satuvina. Mūsu gadījumā tas mūs izšķīra. Un gan emocionāli, gan finansiāli viss bija uz mani. Bet rezultāta nebija. Tikai visu to mākslīgo apaugļošanu dēļ man ļoti ātri pietuvojās menopauze.


Cik ātri?
Tagad man ir 46 gadi. Bet pazīmes sākās jau agrāk. Un tas man vēl ātrāk lika saprast: nu, nebūs man to savu bērnu. Un arī attiecības pa šo laiku mums jau bija tā sačakarētas, ka tām vairs nebija spēka. Ne man, ne viņam. Mums tas bija ļoti smags lēmums. Nu, un uz tādas ļoti, ļoti nepriecīgas bāzes es sapratu, ka man šis solis beidzot ir jāsper. Vienai. Mēs izšķīrāmies, un es aptvēru, ka nekas mani vairs neattur paņemt bērnu.


Jūs izšķīrāties, jo tu bērnunama bērnu gribēji ņemt, bet viņš ne?
Jā, tieši tā tas bija. Tas bija mans lēmums: vai nu vīrietis, vai bērns. Es jau varēju likties mierā ar to bērnu tēmu – un mēs dzīvotu kopā tālāk. Un nav jau arī tā, ka man dzīvē trūktu piepildījuma. Es taču esmu sieviete tanks. Man tik padod, ko darīt! Dzīve sniedz visdažādākās iespējas: vari uzkāpt Everestā, vari iemācīties spēlēt kādu mūzikas instrumentu... Bet – tu vari arī uzaudzināt bērnu. Un es gribēju šo iespēju.

 

 

Jo šausmīgi sāp. Draudzenēm dzimst, bet man ne. Katru reizi kā ar nazi sirdī iedūrās, ka kāda atkal stāvoklī.



Bet man vispār nebija nekādas nojausmas, kā tas ir – audzināt bērnus. Tāpēc ka es ļoti apzināti no tiem laidos prom. Jo taču šausmīgi sāp. Draudzenēm dzimst, bet man ne. Katru reizi kā ar nazi sirdī iedūrās, ka kāda atkal stāvoklī. Ne es gāju pie viņām ciemos, nekā. Es burtiski muku no mazajiem bērniem un viņu laimīgajiem vecākiem.

Bet tad es beidzot dabūju no sevis tās bailes ārā. Jā, es gāju pie psihologa. Nu, protams, ka es gāju! Gāju, kad šķīros. Un gāju, pirms paņēmu bērnus. Patiesībā tikai nesen pārstāju iet terapijā. Gāju, jo sapratu, ka viena netieku galā. Es biju pamatīgā ķezā, un man bija nepieciešama kārtīga terapija.
Un tomēr tas, kā es tiku tam visam cauri, bija ātri. Jo varēja jau vēl vilkt un vilkt. Un teikt, ka neesmu tādam lēmumam vēl gatava. Bet tam nekad īsti nevar būt gatavs. Un es tikpat apzināti, kā kādreiz no bērniem bēgu, sāku doties turp, kur viņi ir.

Gāju uz krīzes centriem, mācīju tur bērniem keramiku. Tā teikt: aptaustīju drēbi. Man nederēja ņemt pieskatīt draudzeņu bērnus, jo es sapratu, ka mana izvēle būs tie – citi bērni. Sistēmas bērni.

Un viņi nav parastie bērni. Skarbi skanēs, bet tieši to es darīju: braucu un skatījos, kāds ir “piedāvājums”. Protams, ka es gribēju to pašu, ko grib visi: 2–3 gadus vecu un veselu bērnu. Meitenīti droši vien labāk nekā puisīti. Un tad es pamazām sāku saprast, ka stāsts par bērnu pilnajiem bērnunamiem īsti neatbilst patiesībai.

Jā, bērni ir. Bet bērni ir pārsvarā vecumā no padsmit un uz augšu. Mazos fiksi izķer. Pārsvarā tos paņem jau pārbaudītas audžuģimenes. Mazo nav. Bet tie, kas ir, ir ļoti slimi. AIDS, C hepatīts, smaga invaliditāte, garīgā atpalicība... Pilna buķete. Braucu, skatījos un sapratu: nevaru. Nu, nevaru...

Bet paralēli es vienalga jau sāku kārtot sev statusu. To papīrīti, lai būtu tuvāk bērniem. Visvieglāk ir iegūt viesģimenes statusu un ņemt bērnus pie sevis viesos. Tad sākās audžuģimeņu kursi, gāju uz tiem. Starp citu, ļoti noderīgs pasākums, tiešām iesaku visiem, kas domā par šādu soli.

Tas notika ātri: mēneša laikā man bija atzinums no Tvaika ielas un psihologa par to, ka esmu piemērots cilvēks. Pāris reižu bija arī jāaiziet pie stingrām dāmām Bāriņtiesā. Tur jokoties nevajag, tur jāmāj ar galvu un jānožēlo, ka tev bijis administratīvais pārkāpums, kad ar riteni pārbrauci pie sarkanās gaismas. Man tā bija interesanta pieredze, jo pirms tam ar tamlīdzīgām instancēm nebiju saskārusies, un nebiju arī radusi bez ierunām pieņemt noteikumus. Sēdēju un piekrītoši māju ar galvu.

Atceros, kad vēl nebiju satikusi savas meitenes, sēdēju dzīvoklī un mēģināju uzburt to ainu. To, ka šeit ir bērns. Bet kāds? Kāda dzimuma, kāda vecuma? Ko vajag – šūpulīti vai gultiņu? Un cik lielu gultiņu? Un kāda augstuma galdu? Skapi vai kumodi? Un ar visu savu māksliniecisko domāšanu es nevarēju uzburt to vīziju.

Tā nu vienu dienu, lai nomierinātu savu nervu sistēmu, es vienkārši devos uz veikalu, lai nopirktu KAUT KO. Lai istaba izskatītos pēc bērnistabas. Tajā emocionālajā satraukumā man vajadzēja izdarīt kādu reālu kustību.


Un ko tu nopirki?
Mazu šūpulīti. Galīgi nedomāju par zīdaini, drīzāk tas vispār bija šūpulītis lellei, toties ļoti stilīgs. Un vēl paņēmu regulējamu gultiņu un kumodīti. Un tepiķi! Man likās: tepiķis jau nu bērnam noteikti noderēs! Vārdu sakot, iekārtoju tādu Pinterest bērnistabu. Ļoti smuku, dizainisku. Un sāku tikties ar savām meitenēm kā viesģimene.


Cik bērnu tu, atvainojos par leksiku, notestēji?
Tagad stāsts par testēšanu. Jo varbūt tas kādam var noderēt. Es visiem stāstu, ka apbraukāju bērnunamus un izzināju situāciju. Nu, it kā lai neparādītu, ka esmu galīgi kukū. Ka esmu redzējusi vairākus bērnus. Bet tā nav taisnība. Es piezvanīju uz pāris bērnunamiem un sapratu, ka tur ir tikai lielie bērni.

Protams, ka es gribēju to pašu, ko grib visi: 2–3 gadus vecu un veselu bērnu. Meitenīti droši vien labāk nekā puisīti.



Te neliela atkāpe. Kad izšķīros ar vīru, zaudēju savu lauku māju. Bet man ir pārliecība, ka katram keramiķim vajag māju laukos. Tad nu izdomāju sev tādu tripu: braukāt pa Latviju un iepazīties ar keramiķiem. Devos uz Kurzemi. Un tur pa ceļam gadījās Irlavas bērnunams. Un tas patiesībā arī bija vienīgais bērnunams, kurā iebraucu. Un tur arī satiku savas meitenes. Pareizāk sakot – es satiku mazo. Sabīni. Es gribēju pirmsskolas vecuma bērnu, un viņa tur bija vienīgais tāds bērns. Septiņus gadus veca. Un viņai bija divas vecākās māsas. Esmeralda un Simona.


Cik skaisti vārdi! Kādi vecāki liek saviem bērniem tik skaistus vārdus un pēc tam pamet?
Mamma – alkohols. Tēvs – garīgā atpalicība. Tāds ir tas tandēms, kam piedzimuši jau četri bērni. Un vēl mammai ir trīs vecāki bērni no cita vīrieša. Šīs ģimenes ir ļoti ražīgas. Viņai tātad ir septiņi bērni. Trīs vecākos paņēma un izaudzināja viņu mammas māsa. Manas trīs māsiņas auga bērnunamā, bet mazais – četrgadnieks – joprojām ir pie mammas. Lai cik jocīgi tas būtu.

Manējās meitenes bērnunamā bija jau sešus gadus. Attiecīgi Sabīne tur nonāca kā divgadniece, Esmeralda kā četrgadniece, Simona sešu gadu vecumā.


Mamma zina, kur viņas meitas tagad atrodas?
Viņa zina, jā. Viņa arī mēdz piezvanīt, vairāk gan Simonai. Un meitenes apzinās, ka viņām kaut kur ir mamma. Pie manis viņas ir atnākušas salīdzinoši lielā vecumā, es diez vai viņām kļūšu par mammu. Ar to es gribu teikt: nez vai mēs dabūsim tādu mammas-bērna saiti. Viņām kaut kur ir īstā mamma, es nevaru to saiti saraut. Man arī nav sevi jāšausta par to, ka neesmu viņām tādā emocionālajā statusā.


Bet, piemēram, jums mājās ir strīds. Tad viņas skrien zvanīt mammai un sūdzas par tevi?
Vēl viņas nezvana. Bet, domāju, kļūstot vecākas, zvanīs. Bet es vēlreiz gribētu paslavēt audžuģimeņu kursus. Tie tiešām ir spēcīgi! Pēc tiem nav tādu lielu ilūziju par visu šo. Nu, vismaz man noteikti nav.

Domāju, ka ar mazo – Sabīni – mums ar laiku varētu izveidoties ciešāka emocionālā saite. Jā, bet es nepieminēju, ka divi vecākie bērni man ir ar garīga rakstura traucējumiem. Viena meitene ir arī invalīde. Plaša spektra garīga rakstura traucējumi. Tas tad arī bija iemesls, kāpēc māsas bija aizķērušās bērnunamā.
 


Kā tu to jūti ikdienā?
Viņu domāšana neatbilst mūsu “normālajai” domāšanai. Nav cēloņu un seku sakarības. Nav motivācijas. Man tagad ir viegli salīdzināt, jo blakus ir Sabīne, kas ir “normāls bērns”. Protams, viņa arī labprāt daudz ko nedarītu, bet tā motivācija viņu tomēr iekšēji dzen darīt. Viņa saprot, ka kaut kāda piepūle dzīvē jāpieliek. Abas vecākās meitenes to nesaprot un, visticamāk, arī nesapratīs. Bet mazā ir tik ieinteresēta visā, viņā ir tāds azarts!

Viņai ir šausmīgi nešpetns raksturs, bet ar viņu ir tik viegli! Tieši viņas azarta dēļ. Bet viņā ir arī tas riebīgums un pārākuma sajūta pār māsām: jūs neko nejēdzat, nesaprotat, stulbenes! Vienu dienu izlēmu, ka viņa tomēr jau ir gana liela, lai mēs abas apsēstos un es viņai pastāstītu, kas ir garīgā atpalicība. Un tas līdzēja. Ik pa laikam, protams, viņa to aizmirst, un mēs atkal to izrunājam.


Atvaino, bet kāpēc tu neņēmi tikai vienu bērnu? Veselo.
Jo viņus nedala. Un tas ir nākamais stāsts, kā veidojas bērnunama bērnu likteņi. Ja es nepaņemtu viņas visas trīs, tad arī Sabīne tur būtu palikusi. Jo viņas ir komplekts. Tieši tāpēc bērni tur aizķeras.

Viņas viena otrai ir pieķērušās. Viņas nedalās! Un tas viņas arī ir “izvilcis”, dzīvojot bērnunamā. Jo neba nu es sākumā domāju, ka ņemšu trīs bērnus… Es taču neesmu tik dulla! Bet es pie viņām sāku braukt un vest viņas pie sevis ciemoties. Un tā arī bija mana “liktenīgā kļūda”.

Atbrauca vienreiz, otrreiz, trešoreiz... Un it kā vēl pavīd doma, ka jāpameklē kāds cits un viens bērns... Bet kur tad tu vairs tā iesi, ko meklēsi – ja viņas jau ir. Ja viņas jau ir te, manās mājās. Un kurš tad viņas paņems, ja ne es? Te ieslēdzas tā tava sirdsapziņa, morāle, vērtību skala – viss iespējamais, kas tevī ir. Un tu vairs nevari to ignorēt.


Ko tu pret viņām jūti? Kā to nosaukt vārdos?
Es esmu pieaugušais viņām blakus. Kas palīdzēs iemācīties paveikt visu to, ko viņas neiemācītos, paliekot bērnunamā. Jo nu... Tas konkrētais bērnunams nebija slikts. Neliels, daudz kas viņām arī bija iemācīts. Jaukas auklītes, mīļuma viņām bija pietiekami. Bet ir tā neiespējamā misija, ko bērnunamā nevar iemācīt, – patstāvība dzīvē. Tas arī ir tas, ko esmu uzņēmusies. Un ko visiem spēkiem cenšos iemācīt. Bet kas ar bērniem, ko tautā sauc par palīgskolu bērniem, protams, var arī neizdoties.



Vai tagad tev ir sajūta, ka tev ir bērni?
Man tagad ir atbildība.


Bet vai tas ir tas, ko tu gribēji?
Es gribēju uzaudzināt bērnus.


Vai šis ir stāsts par mīlestību?
Mīlestība ir tāds jēdziens... Es melotu, ja tagad teiktu, ka jūtu milzīgu mīlestību. Protams, ir brīži, kad emocijas ir ļoti spēcīgas, nu, tad nosauksim to par mīlestību. Bet rutinētā dzīvē tas ir nemitīgs izaicinājums. Es nesēžu rokas klēpī salikusi un neskatos, kā bērni smuki spēlējas. Jo viņas to nedara! Viņas visu laiku ir kā tādi robežpārkāpēji. Kādi, starp citu, droši vien ir arī “parastie bērni”. Plus mūsu gadījumā ir garīga rakstura traucējumi. Tas vārdu savienojums ir briesmīgs! Bet cita jau nav.

Mūsu ikdienas dzīve ir tāda, ka man nemitīgi ir jāizdomā neskaitāmi veidi, lai viņām kaut ko paskaidrotu. Turklāt bez garantijas, ka sapratīs. Jā, nav arī garantijas, ka mazā Sabīne izaugs par brīnišķīgu, patstāvīgu cilvēku. Taču tāda iespējamība ir. Tāpat kā ir otra: ka viņa, piemēram, aizmuks no mājām un vēl nolamās mani.


Kāds šajā pusgadā, kopš esat kopā, bijis aizkustinošākais un kāds briesmīgākais brīdis?
Es domāju, ka līdz aizkustinājumam vēl neesmu tikusi. Bet esmu tikusi līdz tam, ka redzu: kaut kas no tā, ko mācu, ir nostrādājis.


Piemēram?
Elementāras lietas! Nolikt skapī savu apģērbu. Kārtīgi novilkt un salikt savus apavus. Sakārtot kādu vidi – piemēram, galdu.
Bet lielākā uzvara ir tā, ka viņas spēj pārvietoties pa ielu bez manis. Es diezgan ātri sapratu, ka viena visus bērnus izvadāt nespēšu. Skolas ir tālu, vecākajām meitenēm viena, Sabīnei cita.

Ātri sapratu, ka man jāatrod palīgi. Taču šā pakalpojuma cena ir ļoti augsta. Tad nu es uzskatu, ka mana pirmā lielā uzvara ir tas, ka viņas pašas pēc skolas atbrauc mājās. Tas ir kas tāds, ko normālo bērnu vecākiem pat grūti saprast. Jo liekas: nu, kas tad tur, tie taču ir padsmitgadīgi bērni! Un tad man ilgi jāskaidro, ka šie bērni to nevar, viņas vienkārši nesaprot, kā pārvietoties. Tas mums prasīja ļoti daudz laika.

Mēs braucām, es mācīju un pie sevis domāju: ak, Dievs, nu nebūs... Viņas nekad to neapgūs... Un tad pienāk tā diena, kad viņas ir jāpalaiž vienas. Domāju: kā man viņas izsekot? Pārģērbties? No kāda attāluma sekot? Vilkt parūku, vai pietiks ar cepuri un brillēm? Iedevu telefonus un palaidu... Un viņas atnāca mājās! Ar diviem dažādiem transportiem atbrauca! Tas, kas citiem bērniem ir elementāri, mums ir milzīga uzvara.

Vidējai dāmai man kabatā ir iešūts Tractive GPS – suņu izsekošanas ierīce –, lai visu laiku redzu, kur viņa ir. Un tad, kad lielākās to apguvušas, jāķeras klāt mazākajai. Astoņi gadi – ir jāspēj pārvietoties vienai. Un viņai arī izdodas! Potenciāls ir, bet vienlaikus man ir arī sirmi mati.

Es neplānoju samazināt savas dzīves prasības. Un tas pat nav stāsts par mani. Gribu arī meitenēm visu parādīt. Man nekad dzīvē nav paticis lietot frāzi: “Šo es nevaru atļauties.”

Tagad laižu vienu arī vidējo meitu, par kuru neirologs ierakstīja, ka viņu vispār ne brīdi nevar atstāt vienu. Man teica: “Viņa nekad neko nesapratīs, tev visu laiku viņa būs jāvadā pie rokas.” Bet viņa saprot, un viņa var! Tādas ir mūsu uzvaras. Taču ikdienas rutīna ir tik ātra, ka drīz vien tas liekas pašsaprotami.


Un kāds briesmu stāsts?
Nezinu, vai tas var kvalificēties kā briesmu stāsts, bet brīdī, kad viņas ieradās visas trīs... Saproti, tam nevar būt gatavs. Jo tam vienkārši nevar būt gatavs! Bet te nu viņas ir: vasara, karstums, skolas brīvlaiks, un es esmu tas cilvēks, kas pēkšņi nonstopā ir ar viņām kopā un ir par viņām atbildīgs. Un pārņem totāla bezpalīdzība. Jo ik uz soļa rodas situācija, kurā nezini, ko darīt.

Viņām ir stress, man ir stress. Zināšanu nav. Nekādu nomierinošu zāļu nav. Man ir pateikts, ka viena ir invalīds, otra ar traucējumiem, trešā vesela. Bet reāli es pirms tam nebiju ar viņām kopā bijusi ilgāk nekā trīs dienas. Nekādus “pētniecības” darbus arī nav laika veikt. Tāpat kā nav laika ar katru individuāli doties pie visiem ārstiem un speciālistiem pēc kārtas. Viņas ir trīs, bet es esmu viena. Un viņas pat nevar ne uz mirkli atstāt mājās vienas. Mums visur jādodas kopā. Tāds bija mūsu sākums.


Un tev tiešām ikdienā nav palīgu?
Nu, ko nozīmē – ir palīgi? Viss ir menedžēšanas jautājums. Otrajā mūsu kopā dzīvošanas nedēļā es paņēmu vienu aukli. Trešajā nedēļā – jau divas aukles.


Ja drīkst vaicāt: kā tu vispār spēj visu šo pasākumu materiāli pavilkt? Cik, piemēram, tev maksā valsts par šo trīs bērnu audzināšanu?
Mazliet vairāk nekā tūkstoti eiro. Tā maksa pat liekas pietiekami liela. Bet jautājums: kā tu gribi dzīvot? Precīzāk – kā es gribu dzīvot. Un es galīgi neplānoju samazināt savas dzīves prasības. Un tas pat nav stāsts par mani. Es gribu arī meitenēm visu parādīt.

Man nekad dzīvē nav paticis lietot frāzi: “Šo es nevaru atļauties.” Un arī tagad es negribu teikt: “To mēs nevaram atļauties; tur mēs nevaram iet.” Ierasties četriem cilvēkiem jebkurā vietā – tās ir izmaksas reiz četri. Godīgi sakot, bez simtnieka vispār reti kur var ierasties.

Vārdu sakot, es stingri nolēmu, ka netaisos samazināt savu dzīves kvalitāti. Tāpēc arī beidzu darboties ar pašas izauklēto “bērnu” – veikalu Muhamors. Tā naudas plūsma vienkārši man bija par mazu. Tā varbūt bija pietiekama, kamēr biju viena. Bet kopā ar trim bērniem par mazu. Un es sāku pētīt Etsy internetveikalu. Lai saprastu, kā tur nopelnīt naudu. Un man izdevās.


Tu esi keramiķe, man pašai mājās jau gadiem lieliski kalpo tavs izvirpotais tadžīnas trauks. Kā keramiķe vispār var nopelnīt lielu naudu?
Var. Man tagad ir trīs veikali. Divi “parastie” veikali, kas pielāgoti tirgum. Man tā domāšana ir citādāka, jo esmu arī ilgu laiku nostrādājusi reklāmā. Es gribu taisīt to, ko es gribu, bet vienlaikus arī gribu, lai to labi pērk. Un es protu izdarīt tā, lai patīk gan man pašai, gan pircējam. Es negribu ražot lietu, kas stāv plauktā un ko nevienam nevajag. Tā nu divos veikalos es pārdodu visnotaļ atraktīva dizaina keramiku. Bet trešajā es pārdodu urnas.

 

Urnas?
Jā, urnas dzīvnieku pelniem. Un tas ir ļoti ienesīgs pasākums. Skaistas, pareiza izmēra urnas, kas tiek izsūtītas pa visu pasauli.


Negaidīts pavērsiens, bet tas tev ļoti piestāv – izdomāt, kā nopelnīt naudu.
Tu prasīji par briesmīgāko momentu. Briesmīgākā ir bezpalīdzība. Piemēram, ir ārprātīgi karsta vasaras diena, un es ar visām trim eju pa ielu. Un viņas negrib iet pāri...

Te laikam jāpastāsta, ka es aizvedu meitenes uz psiholoģisko testu, kurā nosaka to līmeni, kurā bērns ir. Un tad uzzināju, ka vienpadsmitgadīgā meitene ir piecgadniece. Trīspadmitgadīgā, izrādās, arī atbilst piecgadnieka līmenim, kaut viņai ir cits diagnozes kods un viņa ir sadzīviski daudz spēcīgāka nekā māsa.

Viņai, visticamāk, visu mūžu vajadzēs blakus cilvēku. Vai es esmu gatava visu mūžu būt par šo cilvēku?


Bet viņas, piemēram, lasa?
Vidējā meita nelasa un, visticamāk, arī nelasīs. Vecākā lēnām lasa – jautājums, vai viņa izlasīto saprot. Un nerēķina.
Nu jā... Un tātad – es stāvu ielas vidū tajā karstumā, viens bērns kliedz, otrs dodas pretējā virzienā, trešais apsēžas uz zemes. Un neviens netaisās darīt to, ko es lūdzu darīt. Totāla bezpalīdzība. Plus toreiz man vēl arī nebija nekādu zināšanu, kā to visu regulēt...


Starp citu – tu nopirki to lauku māju?
Jā. Par urnu naudu. Atradu māju Kurzemē, pie Talsiem. Un man ir plāns, kā tur nu es beidzot būšu harmonijā. Visu mūžu tiecos uz to, kaut kad taču varbūt arī jāizdodas “dzīvot harmoniski”. Tur uztaisīšu sev vēl vienu darbnīcu, un tur man atkal būs mans Muhamors.

 

Tā nepārejošā vēlme pēc bērniem tevi tagad ir atlaidusi?
Jā, viennozīmīgi. Manī vairs nav nekādu ambīciju par kādu citu piepildījumu. Jo cilvēks visu laiku dzīvē pēc kaut kā dzenas, tā mēs vienkārši esam uzbūvēti. Arī, ja nebūtu šā “bērnu jautājuma”, es tāpat būtu atradusi kaut ko, pēc kā dzīties. Un nejustos mierā.

Bet tagad, ar šiem bērniem, es varu apstāties un mērķtiecīgi darboties. Nu nav nekā svarīgāka dzīvē, nav! Neviens man neiestāstīs, ka ir vēl kaut kas svarīgāks, ko es varētu dzīvē izdarīt. Jo tā jauda manī ir. Vienmēr ir bijusi. Liela jauda, enerģija, arī ambīcijas. Man tā kaut kur ir jāizliek, es to nevaru sevī turēt. Un kur tad es šo jaudu būtu grūdusi? Vēl vienu veikalu uztaisījusi?


Kādas tev tagad ir attiecības ar bijušo vīru?
Tas ir jautājums, kas jāsakārto. Un kura nesakārtotības dēļ es tomēr jūtos slikti. Galu galā viņš bija un ir ļoti nozīmīga persona manā dzīvē. Un ir skaidrs, ka mums ir jāizrunājas un jāsakārto savas attiecības. Jo pašlaik vēl gruzd aizvainojums, pārinodarījums...


No kura puses?
Domāju, ka no abām. Jo arī viņam droši vien ir savi aizvainojumi.


Ko tu ar tagadējo pieredzi savā laulībā būtu darījusi citādāk?
To tagad ir bezjēdzīgi apspriest, bet, ja nu tas kādam citam noder un nostrādā, es būtu darījusi visu, lai mēs ar vīru ātrāk būtu gājuši terapijā.

Mēs mēģinājām sev iestāstīt, ka bērna nenākšana nav problēma, bet tas vilka sev līdzi veselu paketi ar problēmām. Mēs nespējām pat vienoties, kādā veidā risināt savas problēmas...

Vīram tā bija ezoterika, man psihoanalīze. Viņš uzskatīja, ka mēs neesam pietiekami labi, tāpēc bērns pie mums nenāk. Bet es biju urbējs, kam vienkārši jāiet un jādara, jāiet un jādara... Un mēs vairs nesavienojāmies. Katrs aizgājām uz savu pusi. Jo tikpat labi mēs taču varējām vienoties kaut par to pašu ezoterikas virzienu un kaut vai pie tantiņām staigāt – un kas to lai zina, varbūt būtu palīdzējis.

Bet es izvēlējos psihoanalīzi. Tā mēs aizgājām katrs savu ceļu un vairs nesatikāmies. Un, godīgi sakot, joprojām nezinām, kas īsti bija “pie vainas”. Jā, ar tagadējo prātu es būtu atradusi labu terapeitu mums abiem.


Tu sevi esi norakstījusi attiecību jomā?
Nē, dullā, nē!

Tu saņem uzmanības apliecinājumus no vīriešiem un uz tiem atsaucies?
Es atsaucos, protams!

Un pie kā tas noved?
Pie dažādiem mēģinājumiem un pieredzes krāšanas. Jo man nevajag palīgu bērnu audzināšanā. To palīgu es varu nopirkt. Finansiāli es vienmēr esmu bijusi neatkarīga, tā nav joma, kas mani satrauktu vai biedētu. Protams, vienmēr var gribēt vairāk.

Bet es esmu iemācījusies naudu pelnīt. Mani arī nauda vienmēr ir interesējusi. Un, ja cilvēku kaut kas interesē, viņš ātri saprot, kā to dabūt. Mani bērni no rītiem brauc uz skolu ar taksometriem. Tas ir mans laiks, un es izrēķinu, ka tajā laikā, kamēr pati vestu viņas uz skolām, vairāk varu nopelnīt. Manas divas stundas maksā vairāk nekā taksometra pakalpojumi.


Kad pati gatavojos bērnus ņemt, man likās, ka citiem jāaizrāda: ko tad tu tādu vērtīgu dzīvē dari? Biznesu bīdi? Birojā sēdi? Nu, kas tas vispār tāds ir, kam tas vajadzīgs?!

Bet nu reāli: tu esi ļoti skaista, talantīga un gudra sieviete, tomēr komplektā ar trim bērniem, no kuriem divi galīgi nav vienkārši bērni. Tevi grūti nosaukt par trakoti iekārojamu partiju.
(Smejas.) Bet zini... Tu esi saskārusies ar garīgi slimiem bērniem?


Nē.
Tas galīgi nav tik briesmīgi, kā izklausās. Es neteiktu, ka ikdienā sajūtu milzīgu atšķirību starp parastu bērnu audzināšanu un šo.

Tas, kas man ir noteikti vajadzīgs, ir lielāka izdoma. Un otrs sarežģītākais, ar ko es patiesībā vēl netieku galā, – ka nevaru paredzēt viņu nākotni. Protams, paredzēt mēs nevaram neko, tomēr kaut cik plānot un sapņot varam. Bet, piemēram,

Esmeraldai, visticamāk, visu mūžu vajadzēs blakus cilvēku. Vai es esmu gatava visu mūžu būt viņai par šo cilvēku? Un te nu atkal sāk darboties mana vērtību sistēma. Pašlaik es atbildētu: nē. Bet, iespējams, pēc gadiem mana vērtību sistēma teiks, ka jā. Un arī par Simonu nezinu, vai viņa dzīvē kādu darbu reiz spēs apgūt un veikt. Un šī neziņa arī ir tas smagākais.


Bet cik daudzus “normālos” bērnus 13 gadu vecumā kaut kas ļoti interesē? Konkrēti manu meiteni šobrīd interesē tikai čaļi.
Nav noslēpums, ka šiem bērniem ir ļoti augsta seksualitāte. Un arī to man jāmācās pieņemt un saprast, ka tas neizzudīs un nepāries. Tāpēc man pie gultas šobrīd stāv piecas seksuālās audzināšanas grāmatas.


Tu vari kādu dienu pateikt: viss, esmu nogurusi, ņemiet bērnus atpakaļ uz bērnunamu?
Jā, es varu. Jebkurā dienā varu uzrakstīt iesniegumu un atteikties. Un ir cilvēki, kas tā arī izdara.


Ir dzirdēti stāsti, kā pieņemtie bērni dara pāri ģimenes īstajiem bērniem.
Man sāp sirds tikai par to, ka moka kaķus. Bet manas prioritātes tagad ir mainījušās. Tie vairs nav kaķi. Viņas ir paglābušās, jo bija trīs māsas kopā. Un viņas tomēr kaut kā ir spējušas saražot savā starpā mīļumu. Jo kāpēc bērni ir nežēlīgi? Trūkst uzmanības, trūkst mīļuma. Bez tā bērns jūdzas nost. Bet viņas vienmēr ir bijušas visas trīs kopā. Viņas kaujas briesmīgi. Viņas strīdas drausmīgi. Kad ieslēdzas agresija, tur nāk ārā tāda buķete, tādi lamuvārdi... Bērnunamā viņas auga kopā ar pusaudžiem, kas jau visus vārdiņus zināja.

Un tad liekas, ka vajag viņas pēc iespējas ātrāk izšķirt. Bet visa tā ņemšanās arī ir viņu kodols. Protams, tur skan: “Es gribu, lai Simona nosprāgst!” un vēl trakāki teksti. Bet tā, visticamāk, var pateikt arī normālie bērni, vai ne? Un vispār es droši vien bieži palieku tādā veselīgā neziņā: vai tā izpaužas garīgā atpalicība, bērnunama tradīcijas. vai varbūt tā uzvedas visi bērni?


Ko tu visā šajā esi par sevi sapratusi?
Esmu aptvērusi savu jaudu. Manī ir tik daudz enerģijas, ka dažreiz nākas to pat apvaldīt. Man ļoti patīk tautas mūzika, mācos spēlēt akordeonu. Es jau dziedāju folkloras kopā Savieši, tad vēl sāku arī dejot. Un lienu āliņģī. Bet tas jau ir cits stāsts – par stresa menedžmentu. Man ir kaut kas jādara, lai neraustītos acu plakstiņi.

Jo, protams, stress ir liels. Esmu izgājusi TRE apmācības, rūdīšanās skolas, visu ko. Es pat nezinu, kas man palīdz vislabāk, jo visu laiku daru kaut ko no visa. Un es arī iedzeru vīnu un uztinu pa cigaretei. Un dažreiz arī apēdu miega zāļu tableti. Nevajadzētu iedomāties, ka tādi audžuvecāki kā es sēž kārtīgā mājā ar sapucētiem bērniem un spēlē galda spēles.


Bet vai tu tagad jūties labāks cilvēks?
Es arī pirms tam jutos gana labs cilvēks. Tagad es varbūt apzinos, ka palīdzu trīs cilvēkiem kļūt par vērtīgiem sabiedrības locekļiem. Vismaz tuvinu tam. Un ka es pārrauju to loku, jo tādi bērnunama bērni iziet dzīvē un pēc tam bērnunamā atgriežas viņu bērni. Protams, tas ir bez garantijas, es nezinu, vai man izdosies.

Bet nav arī tā, ka es viņām šo iespēju dotu, ļoti iespringstot pati. Tā joprojām ir mana dzīve. Mans uzstādījums patiesībā ir ļoti vienkāršs: es paņemu bērnus, dodu viņiem dzīvesvietu un rādu, kā es dzīvoju. Man nekas nav jāizdomā. Cik viņas paņems, tik paņems. Tāpēc patiesībā “paņemt svešus bērnus” it kā nav nemaz tik sarežģīti. Agrāk, starp citu, bērnus tā čupā arī audzināja, neskatījās tik ļoti, kurš savs, kurš radu, kurš vispār “svešs”.


Ko par tavu izvēli teica tavi vecāki?
Mans tētis diemžēl ir miris. Bet viņš noteikti būtu atbalstījis, viņš bija tāds mana dzīves stila gājējs. Un arī meitenēm būtu bijis vērtīgi piedzīvot viņa kā vīrieša klātbūtni.

Mamma teica: “Kad tu beigsi to darīt?” un “Tu esi galīgi dulla!” Bet šīs frāzes viņa lietoja arī tad, kad stājos lietišķajos, Mākslas akadēmijā un arī tad, kad pametu darbu reklāmā. Katru reizi, kad neizvēlējos pārdomātu cienījama cilvēka izvēli. Domāju, mamma šīs frāzes lieto, jo tā noņem daļu sava stresa. Bet nu jau viņa ir pieradusi, viņas atbalsts ir simtprocentīgs. Māsa man vispār ir miljons! Uzaudzinājusi divus bērnus, viņai ir pieredze, un tagad viņa arī manai ģimenei ir kā tāds mentors. Plus neatsakās paņemt pieskatīt meitenes.

Es saprotu, ka manas spējas ir ierobežotas. Ka neesmu pacietīgākais cilvēks pasaulē. Man pilnīgi noteikti arī pietrūkst mīļuma. Es esmu kārtīgi gājusi terapijā, es ļoti labi zinu savas vājās puses. Zinu, ka ar savu ambīciju un egoismu varu nodarīt tādiem bērniem pāri. Tāpēc es apzināti meklēju citus cilvēkus.

Nu nav nekā svarīgāka dzīvē, nav! Neviens man neiestāstīs, ka ir vēl kaut kas svarīgāks, ko es varētu dzīvē izdarīt.

Manā māsā ir tas mīļums. Manā mammā ir miers. Re, Zoodārza pulciņa vadītājs Arkādijs – jēziņ, cik brīnišķīgs vīrietis! Es sadalu lomas, zinu, ko katrs cilvēks meitenēm var dot, un pati esmu virzītājspēks pa vidu, kas visu samenedžē.


Tu nesāki kādā brīdī visus draugus un paziņas audzināt, ka arī jāņem bērni no bērnunama?
Viens tāds brīdis bija, sākumā. Kad pati gatavojos bērnus ņemt, man likās, ka citiem jāaizrāda: ko tu tādu vērtīgu dzīvē dari? Biznesu bīdi? Birojā sēdi? Nu kas tas vispār tāds ir, kam tas vajadzīgs?! Paskatieties, es gan eju uz bērnunamiem, bērnus ņemu! Bet tas ātri pārgāja. Visiem nav jāņem bērni audzināšanā.


Tevi labprāt redz ciemos ar taviem bērniem?
Jā, man ir ļoti paveicies ar draugiem. Tas arī ir intelekta un inteliģences rādītājs. Vienmēr kāds pie viņām pieies, parunās, samīļos. Un es redzu, kā viņas šie kopīgie pasākumi paceļ. Viņas taču arī beidzot redz normālus cilvēkus, normālu komunikāciju! Jo bērnunamā viņi tomēr lielāko daļu laika kaujas.

Bet kaut kas ar visu šo sistēmu mums patiešām nav kārtībā. Vismaz man nebija sajūtas, ka esmu gaidīta bērnunamā; ka kādam rūpētu, lai šie bērni tiek ģimenē. Neviens mani neuztvēra kā potenciālo audžumammu. Mani uztvēra kā jocīgo kundzīti.

Tādu aizdomīgu personu. No tiem, kas iziet audžuģimeņu kursus, ļoti, ļoti neliels procents kļūst par audžuvecākiem. Iespējams, tāpēc, ka saprot, ar ko būs jāsaskaras. Es zinu, ka šīm meitenēm meklēja audžuvecākus Amerikā, bet process ar šādu problemātisku komplektu nevirzījās uz priekšu.

Dīvaini, bet neviens man arī netaisījās atklāt meiteņu veselības stāvokli, diagnožu kodus. No vienas puses, tu esi potenciālais audžuvecāks. No otras puses, tev neviens netic. No trešās puses – ir privātums, un tev neko par šiem bērniem nestāsta. Esmeraldas slimību pakete man tika izsniegta dienā, kad parakstīju dokumentus. Principā tu paņem kaķi maisā. Kas, manuprāt, arī veicina bērnu atdošanu atpakaļ. Audžuvecāki vienkārši nezina, uz ko viņi parakstās. Bet, ja tu man tagad prasi, kas man visvairāk palīdz, tas ir humors un GPS. Paldies Dievam par tehnoloģijām!


Tu esi kādā brīdī nožēlojusi šo savu lēmumu?
Nē. Es nedomāju tādās kategorijās. Esmu sapratusi, ka man vajadzēja pēc pirmās reizes pieņemt lēmumu: šis ir par daudz. Un meklēt citu, vieglāku variantu. Bet es to lēmumu nepieņēmu, tagad nav laika nožēlai. Te viņas ir. Gluži tāpat, kā tagad nav jēgas analizēt, ko nedarīju savā laulības dzīvē. Jo tajā brīdī es to nedarīju un tagad vairs izdarīt nevaru.

Un, būsim godīgi, kuram cilvēkam tad ir tā pavisam labi? Pa īstam, pavisam un visu laiku labi? Katrā ziņā šis stāsts nav par harmonisku ģimeni, kurā esam atklājušas nebeidzamu mīlestību cita pret citu. Bet ir pagājis tikai pusgads, varbūt pēc diviem gadiem būs citādi. Pagaidām mēs visas četras cita citu audzinām.


No portāla Jauns.lv




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas