Visa dzīve priekš kaķiem! Martai un Jānim trīsistabu dzīvoklī Mežciemā mīt 18 kaķi

 12. janvāris 2020 15:00 Intervija

Tā ar humoru var teikt par rīdziniekiem Martu Ringu un Jāni Mendi – kopā ar viņiem trīsistabu dzīvoklī Mežciemā mīt 18 kaķu. Deviņdesmit procenti minču ir izglābti no ielas, jaunais pāris ārstē viņus, rūpējas kā par saviem bērniem un reizēm atrod arī īstos saimniekus.



Šie ir tikai seši kaķi no lielā pulka, kas mīt kopā ar Martu un Jāni. Bildē redzamie minkas sadzīvo draudzīgi, tomēr ar visiem tik viegli nav. Kašķīgie un seniori dzīvo atsevišķās istabās, lai būtu miers. (Foto: Juris Rozenbergs)


Tā ir nesavtīga mīlestība, kura nav ne ar ko izmērāma. Dzīvoklī valda tīrība un kārtība – neredzot nepateiksi, ka tur mīt tāds pulks razbainieku.

Tāda plāna nebija
“Dzīvnieki man bērnībā ir bijuši, bet nekad nebija plāna izveidot kaķu patversmi. Vecākiem bija viens vai divi kaķīši, bet nebija ne glābti, ne no ielas paņemti,” "Kas Jauns Avīzei" teic Marta.
Kad nomira viņu mīļais kaķītis, pēc kāda laika sapratuši, ka nevar bez minkas, jo mājās vairs neviens nesagaida. Tikmēr vasarnīcā Carnikavā bija divas grūsnas kaķenes – gribējuši atrast kādu biedrību vai patversmi, bet velti.

“Kad atkal aizbraucām uz vasarnīcu, kaķēni jau bija piedzimuši – sapratām, ka pašiem kaut kas jādara, citādi minkas kļūs mežonīgi un neizdzīvos. Ar to arī viss sākās pirms pieciem gadiem,” atceras Marta.

Atpakaļceļa vairs nav
Katru vakaru pēc darba braukuši uz Carnikavu, lai viņus visus izķertu: “Diviem atradām mājas, bet pārējie pie mums palika. Protams, šņāca un skrāpējās, un tikai mani pielaida klāt.” Pāris smej, ka atpakaļceļa vairs nav. Ņēmuši sākumā kaķus pagaidmājās, bet nevarēja paiet garām uz ielas atrastam kaķim, ja tas bija slims un izbadējies. Tā arī viss turpinājies, dzīvoklī vienlaikus bijuši pat 22 kaķi.

Maurēlija – viena no četriem izglābtajiem mežonīšiem Ogres pagrabos. “Ilgi cīnījāmies ar vīrusu, nezinot, vai izdosies, bet šobrīd ir vesela un meklē labākos saimniekus,” teic Marta. (Foto: Juris Rozenbergs)

“Caur mūsu mājām ir gājuši simtiem kaķu, un pagaidām es zinu tikai vienu, kuram raksturs bijis tāds, ko nevar izmainīt. Joprojām viņš ir pie mums, un mēs cenšamies,” piebilst Jānis.

Viņa atziņa – kaķiem visu laiku jāseko, mājās vienmēr jābūt kārtībai. Ja nav, tad kaķiem patīk uztaisīt vēl lielāku nekārtību. “Tagad visi mūsu kaķi ir smuki sakopti un veselīgi, nav vairs ārā jāsalst. Šobrīd viņi ir istabas kaķi un laukā vairs nemācētu izdzīvot,” uzsver Jānis.

Gandarījuma izjūta
“Mēs bieži esam bijuši klīnikās, reāli cīnījušies par dzīvību mata galā, un tagad uz pagājušajiem Ziemassvētkiem man atnāca trīs vēstules, kurās cilvēki, kas no mums adoptējuši kustonīšus, vēl priecīgus svētkus un saka – redziet, cik labi mums iet! Tad ir piepildījums un tu saproti, ka negulētās naktis, mocīšanās un raudāšana, pārdzīvojumi, viss, ko tu ieguldi, ir tā vērts. Tu saņem to silto gandarījuma sajūtu,” priecājas dzīvniekmīle.

Visgrūtāk esot ar maziem kaķēniem, kuri atrasti uz ielas, izmesti kastēs, pat atkritumos vai uzieti mežā. Viņiem vajag siltumu un mātes pienu, bet cilvēkam tas nozīmē negulētas naktis, un barot ar piena aizstājējiem ir ļoti grūti. Ne vienmēr tas viss dod rezultātu, jo tas tomēr ir mazs zīdainītis, var tikai mēģināt saprast, kas jādara.

Alisīte iesaukta par mazo kurkulēnu. “Ļoti žiperīga un aktīva meitene, izglābta no Ķengaraga pagalma, izārstēts acs vīruss, drīz dosies jau uz jaunajām mājām,” priecājas Marta. (Foto: Juris Rozenbergs)

“Pārsvarā ielas kaķiem ir vīrusi, acis tek, bet to var izārstēt ļoti ātri. Grūtāk ir, ja ir iedzimtas kaites, piemēram, nieru mazspēja. Tagad Pelmenītei ir ļaundabīgs audzējs vaiga rajonā. Viņa ir no ielas, atradām caur feisbuku. Sieviete Olga bija ielikusi un ļoti ilgi viņai meklēja mājas. Ar Jāni izrunājām – ja jau, tad jau, ar visām četrām iekšā. Sapratām, ka mēs viņu ņemam pavisam, līdz dzīves beigām. Pelmenīte ir slima, un vajag aprūpi, bet vēl viņa ir seniore, ap desmit gadu veca. Viņa unikāli pārcieš operācijas – viens no pacietīgākajiem kaķiem, kurus šo gadu laikā esmu redzējusi,” sāpju stāstu sāk klāstīt Marta.

Pelmenīte pārcietusi četras operācijas, narkozi, sistēmas un potes, bet nevienā brīdī nav atļāvusies ne uzšņākt, bet vienmēr pateicīgi skatoties acīs. Ieņaudas tikai tad, ja kaut kas iesāpas. “Viņa visu izcieš, vēl atnāk klēpī pamīļoties un bučas mīl dot. Mīlestības, pacietības, pateicības iemiesojums. Dzīvnieki vispār ir ļoti jūtīgi, jūt arī glābējus,” novērojusi Marta.

Akla, kurla, ar lodi ķepā
Skarbs ir seniores Marlēnas bēdu stāsts – bijusi akla, kurla un ar lodi ķepā, atrasta pusmirusi uz ielas. Kā jau slima, dabiskās vajadzības nokārtojusi kur pagadās. Marlēnai bijuši vismaz 16 gadu – visvecākais kaķis pie Martas un Jāņa. Klīda baumas, ka viņa piederējusi vecam vīrietim, kurš kaķeni nebaroja un sita.

Kaķis, kurš neredz, jūt, ka tu ienāc telpā, un pieglaužas, atrod tavas rokas un ieliek galviņu. Tas ir neaprakstāmi. 

“Viņa pie mums nodzīvoja pusgadu. Paņēmām ar domu, ka meklēsim mājas, bet ar visām viņas kaitēm neizdevās. Ir situācijas, kad jābūt klāt visu laiku – var ieskriet stenderē, citā kaķī. Mēs bijām viņu ļoti iemīlējuši, saucām par mūsu kurmīti. Viņa mums bija ļoti pateicīga, kaut bija akla, kurla un kliba. Kaķis, kurš neredz, jūt, ka tu ienāc telpā, un pieglaužas, atrod tavas rokas un ieliek galviņu. Tas ir neaprakstāmi. Viņa aizgāja mums uz rokām,” skumji nosaka Marta. Marlēna pati mēģinājusi būt cilvēkiem blakus, sagaidījusi, kad atnāks Jānis, ņaudējusi, saukusi un klusām izdzisusi.

Kriksis, viens no baltajiem brālīšiem, kuri adoptēti paši pirmie, pirms aizsākās lielā glābšanas misija, ļoti miermīlīgs un kautrīgs puika. (Foto: Juris Rozenbergs)

Glezno kaķiem
Jānis strādā Ķīpsalas izstāžu hallē, Marta pēdējos divus gadus nestrādā. Sākotnēji gan savienojusi darbu ar rūpēm par kaķiem, bet tad to bijis divreiz mazāk.

“Brīvajā laikā sāku gleznot, un tad bija periods, kad mums bija 20 kaķu, pieci mazie barojamie. Bija lūzuma brīdis, kad ar Jāni runājām un viņš mani iedrošināja – vai nu nodarbojies ar kaķiem, vai strādā, vai glezno. Nevar to visu savienot. Es aizgāju no darba un sāku pastāvīgi zīmēt,” stāsta Marta.

Brīvajā laikā sāku gleznot, un tad bija periods, kad mums bija 20 kaķu, pieci mazie barojamie. 

Zīmēšana ir viņas bērnības sapnis, kaut speciāli nav mācījusies: “Zīmēt sāku kaķu dēļ, un viņi dod man iedvesmu gleznām un emocijas.” Tas viss savā starpā ļoti mijiedarbojas. Pirmo gleznu Marta pārdevusi par desmit eiro.

Darbos lielākoties redzami kaķi, bet tagad jaunā māksliniece izmēģina arī ko citu. “Nav tā, ka katru dienu pa 50 gleznām nopērk, bet pasūta dzīvniekmīļi. Gleznas nav gluži standarta, jo tās ir ar mirdzumiem, un daudziem tas šķiet kas jauns,” priecājas autore.

Bez ziedotājiem to nevarētu
Nauda par gleznām aiziet kaķu uzturēšanā, kas prasa ļoti lielas summas. “Barību mēs pasūtām no Vācijas, jo tur ir daudz lētāk. Mēnesī apmēram 300 eiro vajag barībai, smiltīm, vatei, higiēnas precēm, paladziņiem. Tad vēl ir medikamenti, vizītes pie vetārsta,” uzskaita Marta.

Līdzekļi ir Jāņa alga, gleznu nauda, arī ziedotāji ir ļoti atsaucīgi. Piemēram, Pelmenītes ārstēšanai decembrī izlietots ap 1000 eiro – bez ziedotāju atbalsta to nevarētu. Atbraucot ciemos, atved barību, smiltis, ziedo kaut vai piecus eiro.

Gadījies, ka steidzami vajag zāles, bet Marta netiek pakaļ, un ir tādi, kuri palīdzējuši savā darba pārtraukumā. Cilvēks ir gatavs upurēt savu laiku, un tas ir bezgala daudz, novērtē Marta. Viņu var atrast Facebook, kur ir arī kaķu lapa Visas ķepas.

Pelmenītes ārstēšanai decembrī izlietots ap 1000 eiro – bez ziedotāju atbalsta to nevarētu. 

Gribēja īpašu kaķi

Tomēr arī laimīgo stāstu ir ļoti daudz. Melnijs bija kaut kur atrasts sliktā stāvoklī, par viņu bijis vēstījums Facebook. Marta un Jānis atsaucās un sākuši ārstēt.

“Viņš bija ļoti jancīga paskata, ilkņi bija uz āru izvērsti, melni brūns. Vienu brīdi likās, vai izdosies. Bija nieru mazspēja, ar zobiem problēmas, tie nepareizi saauguši, laikam ar kaut ko bija dabūjis pa žokli. Ilgu laiku mēs meklējām viņam mājas, bet gāja grūti. Atsaucās jauns pāris, kuriem es pastāstīju pilnīgi visu, un jaunie cilvēki nenobijās, tas viņus iedrošināja – vēl vairāk gribēja īpašo kaķi,” priecājas Marta.

Pagāja laiks, un viņi saņēma interesantas bildes, kurās redzams, ka Melnijs vairs nav noslēgts mājas kaķis, ir pilnīgi mainījies – bijis pavadiņā laukā blakus govij, ar kuru viņš draudzējies. Jaunais saimnieks savam mīlulim pat uztaisījis koka gultiņu.

Kuram katram neatdod
Marta atklāj, ka daudzi nesaprot, kāpēc dzīvnieku glābēji grib reizi gadā aizbraukt ciemos, saņemt bildi vai vismaz vienu teikumu, ka viss ir kārtībā. Ja dzīvniekā ieguldīts tik daudz laika, uzmanības, rūpju, gribas zināt, ka viņam viss ir labi.

Ne visi saprot šo aizrautību, bet Marta saka: “Mums ir vienalga, darām to, ko mīlam, un lepojamies, ka esam tādi. Jo vairāk katrs no mums pa mazam darbam izdarīs un palīdzēs, jo pasaule kļūs gaišāka, labāka un sirsnīgāka.”

“Mēs arī neatdodam dzīvnieku kuram katram. No sākuma tiekamies, atnāk apskatīties kaķi, izvērtējam. Diezgan bieži saprotam, ka nevar dot. Pirms trim gadiem sieviete ar pilnīgi nopietnu seju teica – bet kā, laukā ir peles, vaboles, kāda barība man viņam jāpērk? Protams, kaķi viņai neatdevām,” atminas Marta.

Kaķi neklīstu pa ielām, ja viņus tur neviens neizmestu. “Nesaprotu, kā var paņemt dzīvnieku uz diviem mēnešiem kā rotaļlietu,” sašutis ir Jānis, uzskatot, ka risinājums ir stingri sodi. Viņš gan cer uz nākotni: “Zinu, ka jaunajai paaudzei skolās māca labu izturēšanos pret dzīvniekiem.”

Ne visi saprot šo aizrautību, bet Marta saka: “Mums ir vienalga, darām to, ko mīlam, un lepojamies, ka esam tādi. Jo vairāk katrs no mums pa mazam darbam izdarīs un palīdzēs, jo pasaule kļūs gaišāka, labāka un sirsnīgāka.”

Autore: Dace Ezera, Kas Jauns Avīze

Foto: Juris Rozenbergs

Avots: Jauns.lv




0 Pievienot komentāru

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas