Līdz 29. grūtniecības nedēļai viss ritēja labi, bet tad viss mainījās. Priekšlaicīgu dzemdību stāsts

 14. novembris 2019 11:50 mammamuntetiem.lv Raksts

“Mūsu stāsts ir laimīgs. Tieši tādi pozitīvas pieredzes stāsti man pirms nu jau gandrīz diviem gadiem deva cerību, ka arī ar Madaru, kura piedzima priekšlaikus, viss būs kārtībā,” saka Madaras mamma Beāte, kas piekrita pastāstīt savu priekšlaikus dzimušā bērniņa un priekšlaicīgas mammas pieredzi. 



Foto: Artūrs Ķipsts, Mammamuntetiem.lv

Ticība labajam un ticība mazajam cilvēciņam palīdzēja noticēt, ka Madarai noteikti ir savi iemesli, kāpēc ir izvēlējusies sev tieši šādu dzimšanas pieredzi.


 
Madara ir ļoti gaidīts bērniņš. Līdz pat 29. grūtniecības nedēļai viss ritēja labi un mierīgi. Nebija nekādu rīta nelabumu, slikta pašsajūta vai cita fiziska diskomforta. Visas analīzes normas robežās, nekādi riski netika konstatēti. 
Tieši 12 dienas pirms došanās ilgi gaidītā dekrēta atvaļinājumā no rīta pamodos ar tūsku. Bija grūti salocīt roku pirkstus, tie bija satūkuši, spogulis rādīja baisu bildi. Sekoja steidzams ārsta apmeklējums. Redzēju satrauktas medicīniskā personāla sejas un dzirdēju toreiz vēl man nezināmu un nesaprotamu vārdu – preeklampsija! Man nekavējoties lika doties uz Stradiņu slimnīcu. Jautāju, vai varu aizbraukt līdz mājām pēc personīgajām lietām, bet to man vairs neatļāva. 
 
Priecājos par katru dienu, ko Madara ir ilgāk pavadījusi manī. Ļoti cerēju, ka viņa tur paliks vismaz līdz 30.grūtniecības nedēļai.
 
Slimnīcā, ieraugot manu nosūtījumu, pārsteidza māsiņas teiktais: “Nu tagad kādu laiciņu padzīvosities pie mums”. Šim vispār nebiju gatava un vēl vairāk nesapratu - kāpēc?! Piektdienā iestājos slimnīcā ar pārliecību, ka pavisam drīz varēšu doties mājās, un baudīt savu dekrēta atvaļinājumu. Bet viss notika citādāk.
Piecas dienas dakteri cīnījās ar manu asinsspiedienu, kas spītīgi negribēja atgriezties normas robežās, māsiņas ik pēc pāris stundām pārbaudīja Madaras sirdstoņus, tāpat es saņēmu noteiktās potes, kas pāatrināja augļa plaušu nobriešanu. 
Jau pirmajās dienās slimnīcā sapratu, ka Madara piedzims ātrāk par februārī nolikto dzimšanas datumu. Cerēju, ka varbūt ne uz Ziemassvētkiem. Priecājos par katru dienu, ko Madara ir ilgāk pavadījusi manī. Ļoti cerēju, ka viņa tur paliks vismaz līdz 30.grūtniecības nedēļai.
 
Pēc piecu dienu cīņas un redzot, ka palēlinās mazuļa sirdstoņi, biju laimīga, ka 29. novembra vakarā daktere paziņoja: “Es domāju, ka šodiena ir ļoti laba diena dzimšanas dienai!” 

 

FOTO: Madara ar mammu Beati un tēti

 
 
Toreiz tikai ļoti aptuveni varēju iedomāties, kas sekos tālāk, bet jutos atvieglota, jo sapratu: Madarai šobrīd labāk tomēr ir ārpusē. Tiku sagatavota ķeizrgrieziena operācijai. 
Madara piedzima 30.grūtniecības nedēļā 1,190 kg smaga un 43cm gara. Svars bija mazāks, kā iepriekš tika konstatēts ultrasonogrāfijā. Tas liecināja, ka viņa manu augsto asinspiedienu bija izjutusi jau pāris nedēļas ātrāk nekā es, līdz ar to tika kavēta augļa attīstība…
Meitas pirmais kliedziens, kas mani tobrīd ļoti pārsteidza (jo nebiju iedomājusies, ka tik mazi bērniņi piedzimstot arī kliedz) bija tas, ko atzinīgi novērtēja dakteri. Tas deva pārliecību arī man. Kliedziens bija skaļš un apņēmības pilns, kas apstiprināja, ka ar viņas plaušām viss būs kārtībā.
 
Stradiņu dzemdību nodaļas gaiteņos, manuprāt, ļoti viegli var atpazīt mammas, kuru bērniņi atrodas intensīvajā terapijā – mēs pārvietojāmies kā robotiņi, noteiktos laikos turp un atpakaļ ar piena pudelītēm rokās un neko neredzošām acīm.
 
Septiņas dienas Stradņa slimnīcā
Pēc piedzimšanas Madaru man parādīja vien uz dažām sekundēm. Redzēju ļoti mazu sejiņu lielā vīstoklī. Tad viņu aiznesa uz intensīvās terapijas nodaļu, bet mani pārvietoja uz pēcdzemdību palātu, kur biju kopā ar vēl vienu māmiņu un viņas mazulīti. 
Divas stundas pēc viņas dzimšanas pirmais Madaru redzēja tētis – maziņu, ar daudziem vadiņiem. Es līdz viņai tiku tikai nākošās dienas pēcpusdienā. Bija sirreālas sajūtas – es redzu un zinu, ka tas ir mans bērns, bet sajūtās ir pilnīgs haoss, sākumā nejutu neko. 
 
Visas 7 dienas Stradiņos pagāja pēc viena grafika – ik pēc 3 stundām uz dažām minūtēm ar izslauktiem piena mililitriem gāju uz intensīvās terapijas nodaļu, kur inkubatorā gulēja mūsu bēbītis. Atgriežoties palātā, atkal jau ķēros pie piena atslaukšanas, lai pēc 3h būtu ko aiznest bērniņam. Madara tolaik ēda 1ml piena 3h laikā, bet arī to vienu mililitru bija ļoti jāpiepūlas dabūt. Stradiņu dzemdību nodaļas gaiteņos, manuprāt, ļoti viegli var atpazīt mammas, kuru bērniņi atrodas intensīvajā terapijā – mēs pārvietojāmies kā robotiņi, noteiktos laikos turp un atpakaļ ar piena pudelītēm rokās un neko neredzošām acīm. Vissmagāk ir atgriezties atpakaļ palātā, kur otrai mammai mazulītis ir blakus - sveiks un vesels. 
 
 

Katru reizi, ienākot nodaļā, sirds pamira pirms ieraudzīju, ka Madaras inkubatoriņš ir vietā un apsegts. Tātad viss ir kārtībā.

 

Intensīvās terapijas nodaļā komunikācija notiek pārsvarā tikai ar māsiņām. Nenoliedzami dakteri un māsiņas tur dara apbrīnojamu un nenovērtējamu darbu – nodrošina dzīvības iespējas pašiem mazākajiem. Arī mēs toreiz uzdevām daudz jautājumus, bet saņēmām strupas atbildes,  no kurām populārākā bija – “šobrīd ir labi”, nekādas prognozes nākotnei, nekādu “viss būs labi”. Tikai pēc laika es sapratu, ka patiesībā jau neko vairāk viņi pateikt arī nevar. Mums visiem tobrīd bija jāpriecājas par katru jaunu dienu. 

Kaut Madara jau kopš dzimšanas elpoja pati, un skābekļa aparāts pie inkubatora atradās tikai drošībai, tomēr trīs reizes savas pirmās dzīves nedēļas laikā Madara vienkārši aizmirsa, ka ir jāelpo. Tikai pēc ierašanās mājās mēs uzzinājām, ka trešajā dzīves dienā Madarai tika konstatēta pneimonija. 
 
Katru otro dienu Madara tika svērta. Pēc dzimšanas viņa diezgan daudz nokritās svarā, līdz ar to svara pieaugums mums bija tik ļoti svarīgs. Atceros, ar kādu sajūsmu zvanīju uz mājām un teicu, ka Madara šodien ir pieņēmusies par 8 gramiem! 8 gramiem!!! Kas vispār ir 8 grami... Toreiz tas bija liels sasniegums!
 
 

Ļoti pārdzīvoju, ka manam vīram, kuram šis bija pirmais bērns, ir jāizdzīvo šāds bērniņa dzimšanas brīdis, kaut izsapņots un izdomāts bija pilnīgi kaut kas cits.

 

Visvairāk par visu toreiz es gaidīju dienu, kad Madaru pārvedīs uz Bērnu klīniskās univeristātes slimnīcu Vienības gatvē. Šķita, ka, jas tas notiks, tad viss būs labi. Vienlaikus arī ļoti biedēja tieši tas pārvešanas brīdis. Nevarēju iedomāties, kā izturēt to salīdzinoši neilgo braucienu no Stradiņiem uz Bērnu slimnīcu aiz specializētās Katastrofu medicīnas centra mašīnas, zinot, ka tur inkubatorā guļ mana mazulīte. 
 

Tāpēc vēlreiz paldies visām Intensīvās terapijas māsiņām un Katastrofu medicīnas centra mediķiem, kas šo brīdi padarīja vieglu un priecīgu – mana mamma un māsa iepriekšējā vakarā bija skrējušas pa veikaliem, lai atrastu kaut ko, kas Madarai kaut cik derētu. Lieki teikt, ka mēs iepriekš neko nebijām sākuši iepirkt. Māsiņas Madaru bija sapucējušas un tā viņa, ietīta rozā sedziņā, inkubatorā devās savā pirmajā braucienā. 
 
No tā mirkļa mums arī ir pirmā Madaras bilde. Pati to nebūtu bildējusi, bet Katastrofu medicīnas centra daktere palūdza manu telefonu, teikdama: “Nostājieties, jums vajag bildi, jo tikai bildē pēc tam redzēsit, cik maza viņa bija”! Un liels paldies viņai par to! Tiešām - tagad tikai bilde liecina par to, cik Madara bija maziņa!
 
40 dienas Bērnu slimnīcā
Šeit mums visiem sākās nākamais  posms, kas iedalījās divās daļās – inkubatora laiks intensīvās terapijas nodaļā un mūsu kopā būšanas laiks palātā.
Pirmajā dienā Bērnu slimnīcā dakteres pateiktais gan sirdsmieru nedeva – Madara slimnīcā ieradās vien 1,086kg smaga, un tobrīd Madaras galvaskausa formai bija nobīdes no normas, kas dakterei raisīja bažas par turpmāko attīstību. Bet mēs pieķērāmies pie viņas teiktā labākās daļas, ka, iespējams, viss noregulēsies, kad viņa paaugsies. Un tieši tā, paldies Dievam, arī notika! 
Turpmāk līdz Ziemassvētkiem braucu uz slimnīcu kā uz darbu - katru dienu no 9.00 rītā līdz 21.00 vakarā. Madaras tētim tas bija kā otrais darbs. Viņš pie mums ieradās vakarā pēc sava pamatdarba. 
Šeit mēs varējām stundām gulēt “ķenguriņā” (āda-āda kontaktā, speciālā krēslā, lai būtu ērti gan mammai/tētim, gan mazulim), sēdēt blakus inkubatoram un ik mirkli redzēt, kā viņai sokas. 
Arī Bērnu slimnīcā ik pēc 3 stundām bija nepieciešams noteikts daudzums piena, ko Madarai ievadīja caur zondi, bet Bērnu slimnīcā šim procesam ir nodrošināta atsevišķa telpa ar visu tam nepieciešamo aprīkojumu, lai viss izdotos. Madara manu pienu saņēma maz, bet paldies visam personālam, kas bija tik atbalstošs. 

Tāpat ik pēc 3h mērījām Madarai temperatūru, mainījām un svērām autiņbiksītes, pierakstījām to visu speciālās tabuliņās un priecājāmies par katru gramu! Mēs vēl joprojām priecājāmies par katru gramu, kas nāca klāt ļoti lēni.
Ik dienu nodaļā piestāju pie fotogrāfijām, kas bija izvietotas pie sienas, kur bija redzami tikpat mazi un vēl mazāki bērniņi par mūsu Madaru. Blakus bija bildes, kur viņi jau paaugušies mājās! Tās bildes kalpoja man kā ikrīta ticības deva, ka viss būs labi. 
 
Ik dienu nodaļā piestāju pie fotogrāfijām, kas bija izvietotas pie sienas, kur bija redzami tikpat mazi un vēl mazāki bērniņi par mūsu Madaru. Blakus bija bildes, kur viņi jau paaugušies mājās! 
 
Smējāmies, ka Madara ir izdomājusi ierasties šajā pasaulē jau pirms Ziemassvētkiem, jo negribēja gaidīt vēl gadu, lai saņemtu dāvanas! Bet, tuvojoties Ziemassvētku vakaram, mani pārņēma šausmas, jo atkal nevarēju iedomāties, kā es varēšu braukt mājās Ziemassvētku vakarā, atstājot viņu slimnīcā. Bet viss atkal sakārtojās tā, ka devamies mājās priecīgi. Ziemassvētku vakarā Madara no inkubatora “pārkāpa” uz siltuma gultiņu, un tas nozīmēja, ka tieši Ziemassvētkos mēs varēsim visi būt kopā palātā, tā saucamajā 2.etapā. Tas atkal bija viens liels solis uz priekšu. 
Tobrīd viņa bija gandrīz 1,500kg smaga, jau varēja daļu piena apjoma izzīst pati no pudelītes, atlikušo daļu saņēma caur zondi. 
 
2.etapā pavadījām 22 dienas, atkal cīnoties ar svaru, kas gan kāpa uz augšu, gan krita lejā. Par mājām varējām sākt domāt tik tad, kad būtu sasniegti 2 kilogrami. Kopumā šis posms ir gandrīz kā būt mājās kopā ar mazuli, tik esam tur vienā mazā istabiņā, bet mūs beidzot varēja apciemot visi mīļie, kuri visu pārdzīvoja no attāluma.  
Madaras tobrīd 14 gadus vecais brālis nespēja saprast, kāpēc bērni dzimst ātrāk. Šodien iemeslu mēs zinam, bet atbilde uz jautājumu – kāpēc tieši tā notika? – nav.
 
21  dienu pirms Madaras plānotās dzimšanas dienas mēs beidzot braucām mājās! Kā jau visiem priekšlaikus dzimušiem bērniņiem, arī Madarai bija vairāki asinsizplūdumi galvā, bet tie veiksmīgi uzsūcās un neatstāja sekas. Gada vecumā Madarai tika konstatēts nepietiekams vārdu krājums, proti, Madara negugināja, kam par iemeslu bija mēles vienas puses stīvums. To veiksmīgi un salīdzinoši ātri atrisinājām ar regulāriem audiologopēda apmeklējumiem.

Paldies Dievam un mūsdienu medicīnai, ka Madarai šobrīd viss ir kārtībā. Viņa ir ļoti aktīva, smaidīga, gudra gandrīz jau divgadniece. Visās jomās “noķērusi” savus vienaudžus, un nu jau apmeklē arī bērnudārzu.

Visu šo laiku mums blakus bija mūsu ģimenes – mana un vīra māsas, omītes un opīši, draugi. Ja dakteri frāzi “viss būs labi” nekad nelietoja, tad to miljoniem reižu dzirdēju no visiem savējiem. Tobrīd man bija svarīgi, lai man pasaka, ka viss būs labi.

Ticība labajam un ticība mazajam cilvēciņam inkubatorā palīdzēja noticēt, ka Madarai noteikti ir savi iemesli, kāpēc ir izvēlējusies sev tieši šādu dzimšanas stāstu. 
 
 
 

IZSTĀSTI SAVU STĀSTU!

17. novembrī visā pasaulē tiek atzīmēta Priekšlaicīgi dzimušo bērnu diena, lai pievērstu sabiedrības uzmanību šo bērnu esamībai, viņu grūtajam dzīves sākumam, iespējām atbalstīt un palīdzēt. Ar mērķi atbalstīt priekšlaikus dzimušus mazuļus un viņu vecākus Latvijā, “Pampers” sadarbībā ar Bērnu klīniskā universitātes slimnīcu (BKUS) un veikalu tīklu “Maxima” aicina ikvienu no 26. septembra līdz 13. novembrim iesaistīties labdarības akcijā, kuras mērķis ir ziedot Latvijas slimnīcām īpašas, priekšlaicīgi dzimušiem mazuļiem piemērotas autiņbiksītes. Plašāka informācija ŠEIT.

 




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas


Notice: Undefined index: articles in /data/web/root/slim/app/views/article_layout.php on line 612