Kāpēc ir slikti, ja radām pārtikas atkritumus? Un 7 idejas, kā tos mazināt

 11. novembris 2019 11:10 mammamuntetiem.lv Raksts

Uz bērnu šķīvjiem visai bieži paliek tik daudz neapēstas pārtikas. Nē, piespiest apēst nevajag. Vecākiem ir jāizvērtē, kā ikdienas maltītes organizēt tā, lai samazinātu pārtikas atkritumu daudzumu. Pārtikas atkritumi ir pasaules problēma, kas nopietni ietekmē vidi. Situāciju žurnālā "Mammām un Tētiem. Bērnudārznieks" skaidro vides eksperte Elīna Kolāte. 



Foto: Shutterstock.com

Mēs apsējam laukus, audzējam lopus, to visu mēslojam, kopjam, novācam, transportējam, iepakojam, lai izmestu ārā. Tas nozīmē, ka atņemam vietu dabai, radām siltumnīcas efekta gāzes utt. Tā tam nevajadzētu būt.


Reiz kāds šefpavārs man atzinās, ka viņa nodrošinātajās maltītēs visvairāk neapēstā ēdiena paliekot pēc ģimenēm ar maziem bērniem. Vecāki, protams, grib visu to labāko, kas nozīmē, ka viņi tiešām grib VISU un VISU saliek uz bērna šķīvja. Tā kā mazo vairāk interesē spēļu stūrītis un citi bērni vai gluži vienkārši tos gardumus šādā apmērā nav iespējams apēst, daudz sanāk izmest ārā. Un tas nenotiek tikai restorānos. Tā tas ir gan bērnudārzos, gan mājās – sataisām ēdienu, ko bērns negrib ēst. Ja izsalkušo ir daudz, tad vēl ir cerība, ka to, ko neapēd viens, novērtē cits. Bet mazās ģimenēs citu nav. Šī problēma neattiecas uz vienu ģimeni, šī ir smaga problēma visā pasaulē.


Pasaulē vidēji aptuveni trešdaļa saražotās pārtikas nekad netiek apēsta. Tajā pašā laikā teju miljards cilvēku nav pietiekami paēduši.

Eiropas Savienībā katru gadu atkritumos nonāk 100 miljoni tonnu pārtikas. Tas nozīmē, ka katrs eiropietis ik gadu apzināti vai neapzināti nopērk, bet neapēd aptuveni 200 kilogramu ēdiena. Tajā pašā laikā aptuveni 12 % šā reģiona iedzīvotāju nevar atļauties pietiekamu uzturu. Gribētos jau domāt, ka tas tā tikai tiem bagātajiem ārzemniekiem, ne jau mums – cilvēkiem, kas vēl labi atceras, ko nozīmē cīņa starp brāļiem un māsām par katru “snikera” milimetru, ko mammai nācās mērīt ar lineālu un griezt ar atoma precizitāti. Taču tā nav – arī Latvijā cilvēki izmet ēdienu. 

Kur pazūd ēdiens?
Viss sākas ar to, ka daudz pārtikas vispār nekad nenonāk līdz veikalam vai tirgum. Daļa produktu paliek uz lauka, daļa iet bojā, jo nav pienācīgu uzglabāšanas iespēju, daļa pazūd slikto ceļu dēļ. Tik tiešām jaunattīstības valstīs liela daļa pārtikas iet bojā ļoti slikto ceļu dēļ! Piemēram, daļa graudu vienkārši izbirst no kravām, mašīnai lēkājot pa kalniem un lejām. Vai arī tā sabojājas, kamēr pāri trejdeviņiem kalniem tiek nogādāta līdz tirgum. Klasiski bagātajās valstīs (arī Latvijā) pārtikas šķērdēšana saistīta ar pirmo aprakstīto fenomenu – nopērkam par daudz, lai izmestu ārā, jo tā vienkārši ir pieņemts.

Vēl aizvien Latvijā par labu restorānu tiek uzskatīta ēdināšanas iestāde, kurā ir tik lielas porcijas, ka apēst nevar. Un arī viesības ir izdevušās tad, ja visi ir pārēdušies.


Visvairāk tiek izaudzēti nekam nevajadzīgi augļi un dārzeņi – ap 45 % šīs pārtikas netiek apēsts.

Daļa pat neiztur “konkursu”, lai tiktu līdz veikala plauktam, – sīkos ābolus un līkos gurķus vienkārši atstāj uz lauka, jo cilvēki ēd ar acīm un izvēlas skaistos un ideālos.


Ražošana “pa tukšo”
Derīgas pārtikas neapēšana ir absurda daudzu iemeslu dēļ. Pirmkārt, kamēr viens ir izsalcis, tikmēr otrs “baro” atkritumu tvertni – tas vienkārši nav ētiski. Otrkārt, tie ir ekonomiski zaudējumi tiem, kas samaksā, bet neapēd. Biedrība Homo ecos pirms sešiem gadiem pat izrēķinājusi, ka Latvijā atkritumos līdz ar pārtiku ik gadu tiek izsviesti ap 140 miljoniem eiro. Trešā un, manuprāt, svarīgākā problēma ir vides degradēšana. Mēs apsējam laukus, audzējam lopus, to visu mēslojam, kopjam, novācam, transportējam, iepakojam, lai izmestu ārā. Tas nozīmē, ka atņemam vietu dabai, radām siltumnīcas efekta gāzes, piesārņojam augsni ar pesticīdiem, tērējam ūdeni, dedzinām degvielu un no tā visa beigās neko neiegūstam. 


Zeme, kurā tiek audzēta pārtika, kuru nekad neviens neapēd, platības ziņā ir kaut kas starp Krieviju (17 miljoni km2) un Kanādu (9 miljoni km2) – 14 miljoni km2.

Tik milzīgus laukus cilvēki apsēj pa tukšo. Tie ir aptuveni 28 % no visas pasaules lauksaimniecībā izmantotās zemes. Daudzi domā, ka tropiskos un citus mežus izcērt tādēļ, lai iegūtu papīru vai vismaz labu koksni. Bet nē – galvenais mežu izciršanas iemesls pasaulē ir vajadzība pēc lauksaimniecības zemes. Labākajā gadījumā šos kokus arī kaut kam izmanto, taču sliktākajā gadījumā šīs platības pat necērt, bet gan nodedzina, jo tā ir ātrāk. Un šādi no jaunām un jaunām zemēm tiek patriekti to dabīgie iemītnieki laikā, kad 28 % pasaules lauksaimniecības zemju apsēj nevajadzīgi.
Klimata pārmaiņas nu jau ir aktuāls jautājums pat tiem, kas vēl pirms pāris gadiem par vides problēmām nelikās ne zinis. Tāpēc labi apzināties, ka no visām cilvēka radītajām siltumnīcas efekta gāzēm 8 % veidojas, ražojot pārtiku, kuru neviens nekad neapēdīs. Salīdzinājumam – apmēram tikpat rada visa metālu ieguve (rakšana, kausēšana) kopā. Viss pasaules aviotransports izraisa ap 2 % klimatam acīmredzami kaitīgo gāzu. 
Lai aplaistītu visu pārtiku, kuru nekad neapēdīsim, iztērējam ap 250 km3 ūdens ik gadu. Tas ir apmēram tik, cik aizplūst pa Volgas upi. Tas ir apmēram 3,5 reizes vairāk, nekā patērē visas Amerikas Savienotās Valstis gada laikā. Un tas notiek laikā, kad klimata pārmaiņu dēļ pieaug to valstu skaits, kur pieejams dzeramais ūdens nav pašsaprotama lieta.

7 triki, lai gardumi nekļūtu par atkritumiem
Sabiedrības jocīgie paradumi kļūst par graujošiem tad, kad sākam skatīties uz to negatīvo ietekmi. Tā ir arī ar pārtikas atkritumiem. Bet labā ziņa, ka mēs paši varam to labot – rīkoties tā, lai miskastē neizmestu ne naudu, ne mūsu bērnu iespēju dzīvot tīrā vidē.


1. Labākais veids, kā panākt, ka ēdiens nonāk vēderā, nevis atkritumos, – ļaut ēdējam izvēlēties. Iespēja pašam iesmelt zupu, nevis nosēsties pie jau gatavas porcijas, ir zelta vērta! Šis vienkāršais paņēmiens samazina pārtikas atkritumu jūru. Divgadīgs bērns, iespējams, nav ne labākais zupas smēlējs, ne kūkas griezējs, bet ņemt vērā viņa vēlmes gan varētu. 


2. Otrs burvju triks ir plānošana – dodoties iepirkties, jāizveido iepirkumu saraksts tā, lai par katru produktu būtu skaidrs, kāpēc tam būtu jānonāk ģimenes ledusskapī. Protams, ģimenēs ar bērniem ne viss iet, kā plānots, – uztaisi ēst, bet atvase negrib. Vai arī pašam apetīte kaut kur palaidņojas. Te var noderēt tāds triks kā vienkāršu ēdienu gatavošana. Piemēram, ja neapēd lazanju, tā ir neapēsta lazanja. Bet neapēsti vārīti kartupeļi var kļūt par pamatu garšīgiem ceptiem vārītajiem kartupeļiem vai sacepumam nākamajā dienā. Tātad plānošana ar dažiem plāniem B – tas ir vērtīgs triks!


3. Saldētava. Nopērc kāpostu, pusi iegriez zupā, bet otru pusi ieliec ledusskapī, jo ceri, ka drīz to apēdīsi. Tas “drīz” tā arī nekad nepienāk, un kāposts (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) tiek zaudēts. Taču var jau no sākuma sev nemelot, bet gan sagriezt visu, pusi ielikt zupā, pusi – sasaldēt. Un tā diena, kad riktīgi negribēsies neko griezt, bet saldētavā gaidīs saldēti dārzeņi, būs lieliska!


4. Slinkums un nevērība! Personīgi es nevērības dēļ bieži vien palaižu garām tā sauktos derīguma termiņus. Es mierīgi varu lietot pienu, kam jau nedēļu beidzies termiņš. Pati dzīva, piens – garšīgs! Tas tāpēc, ka “Izlietot līdz…” nenozīmē, ka pēc tam produkts kļūs bīstams veselībai un dzīvībai. Šis datums ir ražotāja vai pārdevēja viedoklis par to, kad konkrētajai ēdmaņai ir vislabākā garša, smarža un krāsa. Es negrasos nevienu aicināt ēst vecu pārtiku, tomēr ir vērtīgi uzticēties savam degunam un garšas sajūtai. Līdz šim vēl man nav tā gadījies, ka piens izskatās svaigs, garšo un smaržo labi, bet īstenībā izrādās vecs un indīgs. Klasiski cilvēka maņas tomēr nepieviļ.


5. Nebaidīties no vientuļiem produktiem. Ļaudīm patīk, ja var paņemt brokoli no pilna plaukta, jo šķiet: ja dārzenis ir palicis pēdējais, tas nav īsti labs. Līdzīgi kā sporta stundās pēdējos savā volejbola komandā izsauc vārgākos knariņus. Kad sāku uzmanību pievērst saviem paradumiem, atklāju, ka es pati esmu tā, kas neņem vientuļniekus, – ja gribēju vienu banānu, tad paņēmu ķekaru, noplēsu vienu augli un apmierināta devos tālāk. Uz tiem, kas jau gulēja pa vienam, pat neskatījos. Kāpēc? Nezinu! Bet tā dara daudzi. 


6. Novērtējiet nocenotās pārtikas plauktus ar precēm, kam tuvojas vai jau pienācis tā saucamais derīguma termiņš. Ja plānojat konkrēto gardumu ēst tajā pašā dienā, kvalitāte būs laba, ietaupīsiet naudu un parūpēsieties, lai tieši šis siera gabals vai augļi tajā pašā dienā nenonāk lielveikala atkritumos.


7. Gatavojot ēst, grūti iztikt bez dažu dārzeņu vai augļu šķēlīšu pārpalikumiem. Risinājums ir blenderis! Sablendēti augļi vai dārzeņi jānosauc par smūtiju, un tad jau tā ir ne tikai atbildīga attieksme pret vidi un naudas taupīšana, bet arī veselīgs un stilīgs našķis. Ja tomēr gribas “kārtīgu ēdienu”, to visu var arī savārīt pirms blendēšanas. Šāda maltīte jāsauc par dārzeņu biezzupu.
[1–4]

 

Izmantotā literatūra
1. http://www.fao.org/3/i3347e/i3347e.pdf
2. ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas ziņojums par pārtikas šķērdēšanu. Pieejams: http://www.fao.org/save-food/resources/keyfindings/infographics/fruit/en/

3. Eiropas Savienības dati. Pieejams: https://ec.europa.eu/food/safety/food_waste_en

4. Homo ecos aprēķins. Pieejams: http://www.homoecos.lv/lat/2013-pa-svarigakais-par-partikas-atkritumiem/vai-izmetam-100-miljonus-latu-gada

 

Autore: vides eksperte Elīna Kolāte, speciāli Mammamuntetiem.lv




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas