Kāpēc sievietes neļauj sevi glābt - psiholoģe Diāna Zande par varmācību un mīļotā smago roku

 08. oktobris 2019 11:50 Raksts

„Neviens nepiedzimst kā varmāka,” teic psihoterapeite Diāna Zande, skaidrojot, kas veido cilvēku, kurš pieaugušā vecumā izturas fiziski, emocionāli vai seksuāli vardarbīgi pret citiem.

 


„Neviens nepiedzimst kā varmāka,” teic psihoterapeite Diāna Zande. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)


Žurnāls "Kas Jauns", veidojot materiālu par muzikanta Andra Kiviča un viņa mīļotās Lienes Skulmes beidzamajā laikā skaļi izskanējušajiem ķīviņiem un incidentiem, kas beigušies, visticamāk, ar varmācību, aptaujājis vairākus ekspertus, kas izteikuši profesionālu viedokli šajā jomā.

Viens no aptaujātajiem profesionāļiem ir psiholoģe Diāna Zande. Norobežojoties no konkrētas situācijas un neanalizējot kādu atsevišķu gadījumu, Diāna Zande atklāj savu profesionālo skatījumu par vardarbības tēmu ģimenē. Varmākas un upura attiecības Zande raksturo kā sadarbību un spēli, kurā ir iesaistīti abi divi. „Tas ir konkrēts attīstības loks, kas šajās attiecībās notiek,” uzsver psihoterapeite, piebilstot, ka bieži vien vardarbība iet rokrokā ar atkarībām, jo ķīmijas ietekmē mainās apziņas stāvoklis un tiek noņemtas iekšējās agresijas bremzes.

Ir vairāki iemesli, kas cilvēkā rada neadekvātu un antisociālu uzvedību pret citiem, norāda psihoterapeite, paskaidrojot: „Katram varmākam šis komplekts var būt ļoti individuāls – kāds vienkārši nav nobriedis, ļoti primitīvā veidā reaģē uz stresu un vienkārši visu laiž pāri citu galvām; kādam tā ir bērnības traumu pieredze, un viņš nezina, kā citādi tikt galā sarežģītās situācijās; vēl kādam ir psihiski traucējumi. Un, ja klāt ir atkarība, tā to visu vēl pastiprina.”

 

Katram varmākam šis komplekts var būt ļoti individuāls – kāds vienkārši nav nobriedis, ļoti primitīvā veidā reaģē uz stresu un vienkārši visu laiž pāri citu galvām; kādam tā ir bērnības traumu pieredze, un viņš nezina, kā citādi tikt galā sarežģītās situācijās; vēl kādam ir psihiski traucējumi


Vardarbība kā traumatiskas pieredzes sekas
„Pārsvarā tā ir ļoti agrīna pieredze, kas nostiprina cilvēkā šādu dzīves un uzvedības modeli – ka kāds vienmēr ir stiprāks, kāds vājāks, ka stiprākais pakļauj vājāko, darot pāri. Bieži vien ģimenē vērojama tipiska situācija: tētis ir atkarīgs, mamma ir līdzatkarīga – kad tētis ir piedzēries, viņš sit mammu; mamma mēģina bērnus kušināt, jo „tētis ir noguris”; mamma novāc visas „ziepes” aiz tēta, zvana uz darbu, paziņo, ka viņš ir slims; ja viņai ir sasista seja, stāsta visādus pekstiņus, ka ir pakritusi... Būtībā viņa glābj varmāku un viņa reputāciju.

Ja to visu pieredz bērns, pieaugot ir lielāka iespēja, ka viņš savā dzīvē turpinās veidot šādas vardarbīgas attiecības, lai gan, bērnības posmā ciešot, viņš apņemas: „Es nekad tā nerīkošos!”

Meitenes ar šādu bērnības pieredzi biežāk (ne vienmēr, protams) identificē sevi ar upuri, līdz ar to viņām var būt lielāks risks izveidot attiecības, kurās viņas būs tās, kurām dara pāri. Savukārt puiši sevi biežāk identificē ar varmāku.

Visādi citādi varmāka var būt ļoti patīkams cilvēks, bet ķeza ir tāda, ka tie iemācītie modeļi mums ir tik spēcīgi, ka mēs neapzināti meklējam attiecības, kurās varam turpināt savu pazīstamo dzīves modeli. Bieži vien tas notiek tad, kad cilvēki ārkārtīgi ātri, kaislīgi iemīlas, un par šiem gadījumiem mēdz stāstīt: „Mīlestība atnāca kā zibens spēriens” vai „Mēs viens otru ieraudzījām, un vienkārši radās klikšķis”. Šādās reizēs varētu būt nepatikšanas, jo ļoti iespējams, viņi sajuta – šis varētu būt cilvēks, ar kuru varēšu dzīvot tā, kā esmu pieradis. Ir liels risks, ka sieviete, kam ir bijusi vardarbības pieredze, ātrāk iemīlēsies vīrietī, kuram arī ir bijusi vardarbības pieredze.

Tad viņi sāk veidot attiecības. Tās var būt brīnišķīgas, jaukas un sirsnīgas līdz brīdim X. Un brīdis X vienmēr pienāk. Vai nu tāpēc, ka pāris pamazām pierod viens pie otra, vairs nav tās novitātes un sākas ikdienas prasības – kurš mazgās traukus, kurš nesīs mājās naudu, kurš vedīs bērnu uz dārziņu. Vai nu rodas situācija, kurā ir konflikts. Ja bērnībā konflikti ir risināti ar roku palaišanu, verbālu aizvainošanu vai priekšmetu mētāšanu, šis modelis var atdzīvoties. Gribam vai ne, bet tā tas ir – mēs augam, un tas, ko piedzīvojam, veido mūsu pieredzi. Gribam vai ne, noliedzam to vai ne, bet ir vērtīgi to saprast. Cilvēki, kam ir laba pašrefleksija, spēj to saprast – manā ģimenē bija tā, es saprotu, ka esmu riska zonā, man būtu jāpadomā. Nevis, ka es nekad tā nedarīšu, bet gan – kā es varētu dzīvot veselīgāk? Bet to jau dara tikai retais,” stāsta Diāna Zande.

 

Cilvēki, kam ir laba pašrefleksija, spēj to saprast – manā ģimenē bija tā, es saprotu, ka esmu riska zonā, man būtu jāpadomā. Nevis, ka es nekad tā nedarīšu, bet gan – kā es varētu dzīvot veselīgāk? Bet to jau dara tikai retais

 

Vardarbība kā psihiski traucējumi
„Cits stāsts ir par cilvēkiem, kuriem ir psihiskas novirzes jeb personības traucējumi. Tur parasti pamatā ir kaut kādas problēmas attīstības gaitā. Vieni no tiem ir antisociālas personības traucējumi, un cilvēki, kam tie piemīt, brīžos, kad ir dusmīgi, reizēs, kad nevar dabūt to, kas viņiem ir svarīgs, mēdz pakļaut otru – tā vienkārši ir viņu personības iezīme. Ārēji šis cilvēks var būt brīnišķīgs, ļoti foršs un patīkams.
 

Faktiski neviens varmāka neizskatās potenciāli bīstams

Jāuzsver, ka cilvēki ar antisociālas personības traucējumiem ir visos sabiedrības slāņos – tie nav tikai bandīti, kas atņem maziem bērniem naudu. Tas tikpat labi var būt cilvēks visaugstākajos vadības līmeņos, tikai viņš izskatīsies glītāks – būs uzvalkā, kamēr kāds cits būs tā sauktajās „urlenēs”. Bet princips ir tāds, ka šādām personām ir grūti saprast citu cilvēku sāpes un ciešanas, viņiem ir grūti iejusties otra ādā, un viņiem ir diezgan grūti saprast arī pašiem sevi – ko daru, kā rīkojos. Viņa rīcības motivācija ir par katru cenu dabūt to, kas viņam ir vajadzīgs. Un bieži vien šie cilvēki izmanto vardarbīgas metodes – jo viņi ir intelektuāli attīstītāki, jo metodes izsmalcinātākas: sist tā, ka neredz citi, sist tur, kur nav redzami zilumi, pazemot tādā veidā, ka sacītais pat izklausās kā joks, un darīt to nemitīgi. Jo cilvēkam zemāks personības briedums, jo vairāk viņš lieto vienkāršākās agresijas metodes – kā brutāla sišana, mantu plēšana, lamāšanās, bļaustīšanās, lietu mētāšana pa gaisu.

Un, ja šim visam klāt ir kāda bērnības trauma vai plašāks negatīvas pieredzes virknējums, tad var būt ne tikai šie personības traucējumi, bet vēl klāt arī atkarība. Vai arī atkarība viena pati. Un kas notiek, kad cilvēks dzer? Brīdī, kad viņš ir piedzēries, diemžēl viņš nekļūst intelektuāli stabilāks, emocionāli empātiskāks. Gluži pretēji – viņam slūžas ir vaļā. Viss, ko ikdienā apvaldām, jo vēlamies iekļauties sabiedrībā, justies pieņemti, mīlēti, atbilstoši noteiktai sabiedrībai, brīdī, kad cilvēks ir sadzēries, nāk uz āru, visas bruņas nokrīt. Un tad parādās cilvēka daba. Kāds kļūst ļoti mīļš, kāds ielien stūrī un raud, bet cits kļūst agresīvs. Var teikt, viņš vairs neaizkavē savus impulsus. Protams, šādos brīžos cilvēkiem, kam ir tendence uz agresivitāti, tā nāk ārā.”


Vardarbība kā atbrīvošanās no stresa
„Ir vēl viena lieta, ko pazīst pilnīgi visi cilvēki, un tā ir spriedze, kas mūsos uzkrājas darbā, mājās, attiecībās, finansiālā spriedze. Ir gana daudz lietu, par ko mums kreņķēties. Visi vecāki saprot, ka tad, kad viņi ir izgulējušies un atpūtušies, viņus netraucē tas, ka bērni mājās taisa traci. Bet, ja darbā ir problēmas, pieaugušie ir stresaini un neizgulējušies, tad viņi to bērnu traci nevar izturēt un ir viegli aizkaitināmi. Kad uzkrātā spriedze sasniedz kaut kādu līmeni, tā laužas ārā. Un spriedzi mēs mēdzam izlādēt dažādos veidos. Piemēram, fizioloģiski – mēs raudam, drebam, kustamies vai citādā ķermeniskā veidā izlaižam laukā sasprindzinājumu.

Vēl mums ir sociāli pieņemamie un vēlamie spriedzes novadīšanas mehānismi, kā varam rīkoties, lai samazinātu stresu tā, ka spējam izturēt paši sevi un citus. Šie veidi ir fizisks darbs, sports, fanošana par sportu, sekss, hobiji, draugi, tā ir psihoterapija. Un tad ir destruktīvie spriedzes izlādes veidi – visa veida atkarības, mantu laušana, lamāšanās, fiziska, emocionāla, seksuāla vardarbība, vardarbība internetā, agresīva braukšana, spļaušana uz ielas.

Kad esam mazi bērni, mēs sitam durvis, un tas ir normāli, jo mēs vēl neprotam citādi. Ja mazs bērns dusmās sasit krūzīti, arī tas ir normāli. Arī tīņa gadījumā durvju pieciršana ir pieņemama. Bet, kad kļūstam pieauguši, šādi spriedzes izlādes mehānismi vairs nav īsti derīgi. Kur tad slēpjas tā destruktivitāte?

Piemēram, ja es saplēšu kādu mantu, es izlādējos – man pēc tam kļūst labi, bet otrs cilvēks, kurš ir tuvumā, tajā brīdī ārkārtīgi nobīstas un izjūt satraukumu. Šādā gadījumā „nevainīgā” lietas sadauzīšana jau kļūst par emocionālo vardarbību.

Destruktīvie spriedzes samazināšanas veidi ir tie, kad cilvēks dara pāri sev vai kādam citam. Un diezgan bieži cilvēki, kam ir tendence krasi nelabvēlīgi izreaģēt savu stresu uz pārējiem, sevi attaisno un saka: „Es tur neko nevaru darīt, es tāds esmu. Vai – kas tad tur tāds, es tikai saplēsu šķīvi. Vai arī – tas otrs mani izprovocēja. Te man nāk prātā tāds salīdzinājums: skaista sieviete kaila var gulēt uz ielas izplestām kājām un ļoti provocēt, bet NEVIENS viņu nedrīkst izvarot! Viņa atbild par to, ka viņa provocē, bet tas, kurš viņai pieskaras, atbild par to, ko dara viņš. Tātad, lai arī kā kāds cits mani provocētu, tas nav attaisnojums, lai es kādam sistu, lauztu priekšmetus, pazemotu, piedzertos, pievemtu kopīgo gultu un tā tālāk.”

No portāla Jauns.lv