32 gadus vecā Lidija: "Ir normāli, ka manā vecumā vēl nav ne vīra, ne bērnu" 2

 24. septembris 2019 14:15 Raksts

"Mani sauc Lidija. Sasniegusi 30 gadu vecumu, es sajutos veca. Daudzi domā - 30 gadi ir brīnišķīgs vecums sievietei. Tādā vecumā tev noteikti ir jābūt vīram, bērniem vai vismaz nozīmīgiem sasniegumiem karjerā. Turklāt mēdz teikt, ka pēc 30 gadiem veselība vairs nav tik laba, tāpēc grūti par visiem 100% pievērsties dzīves baudīšanai. Starp citu, šis viss nav taisnība. Jo priecāties par sevi un dzīvi var jebkurā vecumā."

 



30 gadu vecumā nesauc sevi par vecmeitu, ja tev vēl nav ne vīra, ne bērnu, ne žilbinošas karjeras. Tas ir absolūti normāli. (Foto: Unsplash)


„Bright Side“ lasītājiem Lidija stāsta par savu 30. dzimšanas dienu un to, kā viņai izdevies apiet sabiedrības diktētos likumus, kā būtu pareizi jādzīvo. 

Tālāk lasi Lidijas stāstu:
 

Kad tuvojās 30. dzimšanas diena, man kļuva arvien skumjāk ap sirdi
Atceros, reiz kādā pasākumā iepazinos ar populāru psihologu. Es tajā vakarā biju visvecākā no visiem apmeklētajiem. Vēlāk pamanīju, ka arī koncertos vai kursos, kurus apmeklēju brīvajā laikā, es esmu visvecākā.

Vārdu sakot, tuvojoties 30. dzimšanas dienai, man kļuva arvien skumjāk ap dūšu. Skumji - tas vēl ir maigi teikts. Patiesībā es trīs dienas pirms savas jubilejas un vēl divas nedēļas pēc tam es vienkārši kaucu spilvenā.

Nespēju beigt raudāt, jo šķita, ka tās ir beigas - man vēl nav bērnu, neesmu precējusies, nestrādāju savu sapņu darbu... Neko nevaru padarīt, un bioloģiskais pulkstenis tikšķ. 30. dzimšanas dienu nesvinēju, jo man nebija laika. Bija jāapraud sava aizejošā jaunība. 

 

Nespēju beigt raudāt, jo šķita, ka tās ir beigas - man vēl nav bērnu, neesmu precējusies, nestrādāju savu sapņu darbu... Neko nevaru padarīt, un bioloģiskais pulkstenis tikšķ.

 

Visām manām draudzenēm jau bija vīri vai vismaz nopietni draugi un/vai bērni. Katra uzskatīja par savu pienākumu apjautāties: "Kad būs kāzas? Vai bildinājums vēl nav bijis?" Viņas nemitīgi atgādināja, ka laiks nestāv uz vietas un mans bioloģiskais pulkstenis tikšķ. Savukārt citi paziņas, it kā atbalstīdami, regulāri atkārtoja: "Nav ko steigties precēties, izbaudi brīvību!" Tāda pastāvīga atgādināšana, ka es, lūk, neesmu precējusies, man šķita savāda.

Daudzi mani paziņas jau līdz 30 gadu vecumam bija paspējuši sevi veiksmīgi apliecināt profesionālajā ziņā, izveidot savu biznesu. Man bija patīkami vērot, kā viņiem veicas, taču arvien biežāk pieķēru sevi domās: "Kāpēc man neizdodas paveikt to pašu?" 

Bet es pat nemēģināju. Vienkārši vēroju, kā uzrodas arvien jauni biznesi, dusmojos uz sevi un nekādi nesapratu, kad es beidzot "būšu pieaugusi". Vēl jo vairāk tāpēc, ka pensija jau vairs nav aiz kalniem.

 

Dzīve pēc 30. jubilejas
Kad man palika 31 gads, pirmo reizi mūžā nolēmu veikt pilnu veselības pārbaudi. Diagnoze neko labu nesolīja - vairogdziedzera vēzis. Mani tas pilnībā satrieca. Nezinu, kam man jāpateicas (Dievam, liktenim vai vēl kaut kam), taču, par laimi, slimība bija agrīnā stadijā. Turklāt viens no visvieglāk ārstējamiem vēža veidiem.

Taču, ja mana veselība ir sašūpojusies, tātad vecums jau liek sevi manīt, mans derīguma termiņš pamazām beidzas. Tad gan izbijos ne pa jokam. Ne tik daudz slimības dēļ, cik visa, ar ko nācās sastapties, un arī no visdažādākajām domām, kas nelika miera. Katram zināms - visas slimības rodas no nerviem. Taču nevienam no maniem paziņām nebija bijis vairogdziedzera vēzis. Vārdu sakot, uz slimnīcu devos, būdama pamatīgā stresā un pilnīgi satriekta. Bija grūti pieņemt savu slimību.

Pēc operācijas pavēlēju sev beidzot mest pie malas šīs domas. "Galu galā - kāpēc es nemitīgi domāju par savu vecumu? Kāpēc uzskatu, ka man tik ļoti svarīga ir ģimene un karjera? Mana dzīve nekļūs labāka, ja vienmēr salīdzināšu sevi ar citiem. Mana dzīve turpinās, un patiesībā tā nav nemaz tik slikta." 

 

Galu galā - kāpēc es nemitīgi domāju par savu vecumu? Kāpēc uzskatu, ka man tik ļoti svarīga ir ģimene un karjera? Mana dzīve nekļūs labāka, ja vienmēr salīdzināšu sevi ar citiem

 

Protams, nebija tā, ka galvā man acumirklī viss mainījās, taču galu galā kļuva skaidrs, ka visus iedomātos sapņus ir viegli mainīt. Jo šie sapņi nebija manējie. Visi šie nosacījumi - "tev jābūt veiksmīgai karjerai", "tev jādzemdē bērni", "tev jānokārto sava dzīve" - bija sabiedrības, interneta u.c. diktēti. Man pašai šādu vēlmju nemaz nav.

Esmu parasts cilvēks. Man nav pa spēkam radīt biznesu, man nav tāda talanta. Neesmu Stīva Džobsa vai Īlona Maska cienītāja, neesmu aktīvais un radošais personības tips, kurš tagad tik ļoti ir modē. Un tas ir absolūti normāli. 

Sapratu, ka man savā pašreizējā vecumā ir ļoti daudz priekšrocību. Ja man būtu vīrs un bērni, es nevarētu aizbraukt uz Parīzi, Prāgu vai vienkārši kaimiņpilsētu, kad vien ienāk prātā. Vai es varētu tad nakts vidū iet pie draudzenes, jo vienkārši gribas papriecāties par pilnmēnesi, vai man būtu laiks braukt skatīties saullēktu, kad vien to vēlos? Vai es varētu mainīt darbu un meklēt tādu, kurš ir interesants un sniedz vairāk izaugsmes iespēju?

Es varēju apprecēties 22 gadu vecumā. Labi, ka to neizdarīju. Varēju apprecēties 27 gadu vecumā. Par laimi, to neizdarīju. Kad man bija 28 gadi, es satiku cilvēku, ar kuru saistu savu nākotni. Un ne tāpēc, ka "laiks precēties", bet tāpēc, ka tas ir tieši viņš - tas vienīgais. Mēs esam laimīgi, mums kopā ir labi. Nelauzu galvu, kā mūsu attiecības veidosies tālāk. Zinu, ka priekšā ir vēl daudz patīkamu un interesantu dzīves mirkļu.

 

Kā es dzīvoju un jūtos tagad
Tagad man ir mazliet vairāk kā 30 gadu. Man ir vīrs, kuru mīlu, un kaķis. Un vēl nekad agrak neesmu jutusies iekšēji tik harmoniski. Apzinos savas iespējas, saprotu ļoti daudz par sevi un savu dzīvi. Dzīvoju, sekojot savām vēlmēm un sapņiem. Vai es vēletos atgriezties laikā, kad man bija 23, 25 vai 27 gadi? Neparko! Ceturtā gadu desmita sākums sagāda man laimi ar savu adekvātumu un dzīves krāsām. Mieru nedod tikai sāpošā mugura. Bet citādi - es vairs nevēlos pastaigas mēnesgaismā un palikt nomodā līdz saullēktam. 

Nesaprotu tikai vienu lietu - bērnus. Vai es patiešām vēlos bērnus, vai arī tā ir vienkārši sabiedrības padomu atbalss manā galvā? Visiem noteikti vajag bērnus - tā ir sievietes galvenā sūtība. Mana psiholoģe man palīdzēs atbildēt uz šo jautājumu. 

 

Daži vārdi nobeiguma vietā
30. dzimšanas diena nav nekas tik šausmīgs, kā mēdz stāstīt. Tas ir vecums, kad sāc saprast vairākas lietas par sevi, sāc saprast, ko vēlies no dzīves. Ja šajā vecuma vēl nav vīra un bērnu, tas nav pasaules gals. Ir absolūti normāli, ja šādos gados vēl nav ģimenes.

Pēc 30. jubilejas vienā mirklī seja nebūs grumbās, redze nepasliktināsies un krūtis pēkšņi nenošļuks līdz jostasvietai. Nesauc sevi par vecmeitu vai tml. Šie ir labākie gadi. Tu esi tikpat jauna, skaista un interesanta, cik biji 24, 25 un 27 gadu vecumā. Un pat vēl foršāka. Nav viena pareizā veida, kā nodzīvot savu dzīvi. Lai arī kā radinieki un draugi cenšas tev uzspiest savu dzīves modeli, dzīvo tā, lai pati justos laimīga. Vienīgi tu pati esi tiesīga izlemt, ko darīt ar savu veselību un savu laiku.

 

No portāla Jauns.lv




2 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas