Uzturlīdzekļu Garantijas fonda direktors: Nesaprotu, kāpēc vīrietis izvēlas nerūpēties par savu bērnu

 02. septembris 2019 12:40 Audra Šauere, Mammamuntetiem.lv Intervija

“Jā, būt tētim ir liela atbildība, bet vienlaikus tas taču ir tik kolosāli!” saka Uzturlīdzekļu garantiju fonda (UGF) direktors un divu dēlu tēvs Edgars Līcītis. Viņš ir šīs iestādes vadītājs kopš iestādes dibināšanas pirmsākumiem un joprojām brīnās un nesaprot: lielākā daļa parādnieku ir spēcīgi vīrieši vecumā ap 40–45 gadiem. Kāpēc viņi nerūpējas par saviem bērniem? 



Foto: Arturs Ķipsts


Nupat UGF publiskojis jaunākos datus par alimentu maksātājiem, nemaksātājiem un naudas saņēmējiem. Piemēram, pašlaik reģistrēti aptuveni 40 tūkstoši parādnieku, kuru kopējais parāds valstij no 300 miljoniem eiro pērn šā gada pirmajā pusē pakāpies jau līdz 320 miljoniem. No visiem parādniekiem atmaksu sākuši veikt vien ceturtā daļa, un ne visi godprātīgi turpina maksāt. Pašlaik valsts alimentu nemaksātāju vietā ik mēnesi uzturlīdzekļos izmaksā vidēji 4,5 miljonus eiro. Šogad Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācija pieņēmusi tikai 700 lēmumus pārtraukt alimentu izmaksu, paļaujoties, ka turpmāk tēvs vai māte uzturlīdzekļus bērnam maksās regulāri. Savukārt šā gada jūlijā vien UGF administrācijā tika saņemti 978 iesniegumi par uzturlīdzekļu izmaksu.
 

Kā jūs kā Uzturlīdzekļu garantiju fonda direktors vērtējat, kāda Latvijā ir situācija ar alimentu maksāšanu? 
Ja vērtē tikai Latvijas rādītājus, ir grūti saprast – situācija ir laba vai tomēr ne tik ļoti, jo vienmēr jau gribas labāk. Taču, ja salīdzina, piemēram, ar Ziemeļvalstīm, varam secināt, ka esam līdzīgā situācijā. Mēs paši sevi parasti salīdzinām ar Skandināviju, jo esam pārņēmuši Somijas un Zviedrijas modeli uzturlīdzekļu nodrošināšanas mehānismā, ko veiksmīgi arī esam iedzīvinājuši. Modeli esam pārņēmuši ne tikai procesa administrēšanas jautājumos un spriedumu izpildē, bet arī ieviešot atvieglotu procedūru, kā pieteikties alimentiem un tos saņemt. 

Runājot par skaitļiem, ja paskatāmies kontekstā, cik bērniem uzturlīdzekļus maksā valsts pret kopējo nepilngadīgo bērnu skaitu, Latvijā tie ir 10–11 %. Līdzīga situācija ir Zviedrijā un Somijā. Līdz ar to mēs neesam ne labāki, ne sliktāki. Problemātika mums ir ļoti līdzīga. 

 

 

 

Bet mēs īsti nezinām, kāda ir zona pa vidu – varbūt ir daļa vecāku, biežāk mammas, kuri vienkārši nav vērsušies pie jums. Par to varam spriest pēc tā, ka Latvijā šķirto laulību skaits ir ļoti augsts. Un, ja ģimenē ir bērni, parasti šķiršanās process nav vienkāršs. 
Tā tiešām mēdz būt. Taču, ja palīdzība no valsts nav prasīta, gribētos domāt, ka vecāki kaut kādā veidā tomēr tikuši ar situāciju galā. Un – būsim godīgi – ne jau vienmēr atslēga slēpjas naudā. Jā, valsts var palīdzēt, ja kāds no vecākiem nerūpējas par savu bērnu un otram vecākam nepietiek līdzekļu, bet valsts nekad nevarēs kompensēt laiku, ko mamma vai tētis pavada kopā ar bērnu, parunājas, uzklausa, atbalsta. Bieži vien tas ir būtiskāk par naudu. Protams, mēs nevaram izslēgt, ka daudzām ģimenēm šis naudas atbalsts ir ļoti nozīmīgs, tāpēc esam gatavi palīdzēt ikvienam, kam tas nepieciešams. 

 

Reizēm var brīnieties par mūsu sabiedrības vīriešu infantilismu. Par vīriešiem, kuriem ne tikai vajadzētu rūpēties par bērniem, bet krīzes situācijā arī par valsti.



2017. gadā tika pieņemti noteikumi, kas noņēma vairākus administratīvos šķēršļus, lai cilvēkiem būtu pēc iespējas vieglāk un ērtāk saņemt pakalpojumu. Līdz tam vecākiem, kuriem bija nepieciešama alimentu saņemšana, bija jāraksta pieteikums tiesā, vēlāk, kad tika saņemts tiesas nolēmums, bija jāiesniedz izpildu raksts tiesu izpildītājam, un tikai tad varēja dabūt naudu. Tas bija milzīgs process, kas cilvēkus atturēja vērsties pēc palīdzības. Turklāt procedūra aizņēma kādus deviņus mēnešus. Lai procesam tiktu cauri, bija vajadzīgas gana specifiskas zināšanas, kā dēļ vecāks dažkārt vispār neuzsāka šo ceļu. 

Uzskatu, ja ir kādi administratīvie iemesli, kas cilvēkam liedz saņemt pakalpojumu, tie ir jālikvidē. Tikko valsts pieņēma atviegloto procedūru, uzreiz jutām, ka palielinājās pieteikumu skaits. Domāju, ka pieteikumu bija vairāk arī tāpēc, ka izmainīja vecuma slieksni, līdz kuram par bērnu var saņemt alimentus. Ir pareizi, ka alimentus var saņemt bērns arī pēc pilngadības sasniegšanas, ja viņš vēl mācās. Tipiska situācija: nereti bērni vidusskolu beidz, jau sasnieguši 18 gadu vecumu. Pilngadība ir, bet mācības vēl nav pabeigtas. Pēc būtības bērna dzīvē taču nekas nav mainījies. Otra pozitīvā lieta – šobrīd tomēr pieaug no parādniekiem atgūto līdzekļu apjoms. Tas pieaug ne tikai matemātiski, bet izlīdzinās arī proporcija starp izmaksāto un atgūto.

Vai alimentu maksāšanas kultūra pamazām uzlabojas? Kā zināms, ir taču dažādas represīvas metodes, kas tiek izmantotas pret alimentu nemaksātājiem, piemēram, autovadītāja apliecības atņemšana vai sabiedriskais darbs. 
Jā, vienu nemaksātāju uztrauc tas, ka viņš varētu pazaudēt autovadītāja tiesības, cits baidās no iespējamās kriminālatbildības, vēl kāds negrib piedzīvot publiskošanu. Citiem vārdiem sakot, šobrīd ir radīts apstākļu kopums, kas tādā vai citādā veidā bezatbildīgiem vecākiem tomēr liek atcerēties par saviem pienākumiem. 

Kad pirms trim gadiem publiskojām alimentu nemaksātājus, tos pēc vārda un uzvārda varēja apskatīties ikviens interesents. Šobrīd sistēma ir nedaudz mainīta – pārbaudīt, vai konkrēta persona ir datubāzē, var tad, ja zināms cilvēka personas kods. Esmu dzirdējis, ka darba devēji, kuri rūpējas par savu reputāciju, mēdz pārbaudīt, vai darbinieki nav šajā sarakstā. Ja cilvēks nerūpējas par savu bērnu, ir jautājums – kāds viņš ir kā darbinieks? Šobrīd sarakstā ir iekļauti vairāk nekā 20 000 nemaksātāju. 

Ir daļa tēvu, kas nemaz neapzinās, ka par alimentu nemaksāšanu un par nerūpēšanos par bērniem var saņemt reālu cietumsodu. Savā praksē esmu piedzīvojis divus gadījumus, kad tiesa ir pieņēmusi šādu lēmumu. Protams, tiesa nekad nesāks ar tik radikāliem sodiem, šajos gadījumos nebija runa tikai par alimentu nemaksāšanu, abiem tēviem nebija dzēstas iepriekšējās sodāmības. Līdz ar to abos gadījumos bija salasījies zināms pārkāpumu komplekts. Bet, kā redzams, tas nav neiespējami. 

Biežākais, ko redzu tiesas spriedumos, ir piespiedu darbs. No pagājušā gada rudens līdz jūnijam ieskaitot policijā esam iesnieguši ap 500 iesniegumiem, lai sauc vecākus pie kriminālatbildības par bērnu nenodrošināšanu ar uzturlīdzekļiem. 
Ja tiesa piespriež kaut vai piespiedu darbu, cilvēkam visu mūžu parādīsies, ka bijusi kriminālā sodāmība. Un tas, kā zināms, rada virkni ierobežojumu, piemēram, karjeras izaugsmē. Lai tā nebūtu, mēs katrā lietā cenšamies iesaistītās personas informēt par visu, tostarp par iespējamām sekām. Bet ir gadījumi, kad parādnieks to ar sevi nekādi neasociē, kamēr nenonāk fakta priekšā. 
Kad ieviesa noteikumu, ka nemaksātājiem var atņemt autovadītāja apliecību, parādnieki pēkšņi parādījās, nāca pie mums runāt, ka bez tiesībām nekādi nevar iztikt. Reizēm rodas sajūta, ka vienam otram parādniekam autovadītāja apliecība ir daudz svarīgāka par bērnu. 

Aiz katra gadījuma neslēpjas tikai skaitļi. Tie ir dzīvi cilvēki, tētis un mamma, viņu attiecības, konflikti, šķiršanās un tobrīd neiespējamie risinājumi. 
Jā, tā tiešām ir. Šķiršanās process katram cilvēkam ir emocionāls, kur katrs jūtas aizvainots un sāpināts. Emocionālais fons ir tas, kas traucē atrisināt praktiskas dabas jautājumus, kas saistās ar sadzīvi un bērnu audzināšanu. Es nedomāju, ka šobrīd ir vēl kādas juridiskas normas, kas vecākiem varētu palīdzēt risināt šos racionālos jautājumus, bet būtu lieliski, ja grūtās situācijās ģimenēm būtu brīvāk pieejams kāds mentors vai vidutājs. 
Man mēdz jautāt, kādi vēl likumi vai noteikumi jāpieņem, lai bērna aprūpes jautājumu risināšana vecākiem veiktos labāk, bet jāteic, ka likums dod tikai struktūru un uzliek rāmjus. Ikvienai institūcijai primāri jāapzinās, ka abās pusēs ir dzīvi cilvēki ar savu reālo situāciju, kam pa vidu ir bērni. Uzskatu, ka šobrīd primāri ir jānostiprina tās likumdošanas normas, kas ir ieviestas. Šobrīd daudz vairāk un aktīvāk vajadzētu popularizēt mediāciju un līdzīgus pakalpojumus, kas palīdzētu vecākiem meklēt kompromisus un mazināt sakāpinātās emocijas, ļaujot lietas risināt vairāk racionāli. Līdzšinējā pieredze rāda, ka divu pieaugušo cilvēku emocionālais stāvoklis var būt lielākais šķērslis bērnu aprūpes jautājumu kārtošanā. 

Ik pa laikam “Mammamuntetiem.lv” redakcijas e-pastā saņemam vēstules, kurās nu jau pieaugušie bērni vaicā padomu, kā rīkoties, jo nevēlas rūpēties par saviem vecajiem un nespēcīgajiem vecākiem, jo viņi savulaik nav rūpējušies par saviem bērniem. 
Jā, arī mēs esam dzirdējuši tādus stāstus. Pie mums ir vērsušies pēc konsultācijas, kā risināt šādas situācijas – tās galīgi nav vieglas. Parasti process tiek virzīts caur tiesu, un tad jau šī institūcija, izvērtējot pierādījumus, lemj par labu vienam vai otram. Esmu redzējis dažādus spriedumus, ir gadījumi, kad bērniem uzliek par pienākumu rūpēties par vecākiem. Un ir arī otrādi – bērni no minētā pienākuma tiek atbrīvoti. Manuprāt, šī norma ir taisnīga, ka bērnam nav jāuzliek par pienākumu rūpēties par mammu vai tēti, kas par viņu nav rūpējies.

 

Vienu nemaksātāju uztrauc tas, ka viņš varētu pazaudēt autovadītāja tiesības, cits baidās no iespējamās kriminālatbildības, vēl kāds negrib piedzīvot publiskošanu. Ja tiesa piespriež kaut vai piespiedu darbu, cilvēkam visu mūžu parādīsies, ka bijusi kriminālā sodāmība.

 


Tomēr, apzinoties, cik situācijas mēdz būt dažādas, strādājot pie ikvienas jaunas likuma normas ieviešanas, mēģinājām atrisināt tieši to situāciju, lai vecāki automātiski netiktu padarīti par ļaunprātīgiem nemaksātājiem tikai tāpēc, ka konkrētā brīdī ir zemāki ienākumi. Un tāpēc uzturlīdzekļu kompensēšanas mehānisms pēc būtības ir ļoti labs – lai neciestu bērns, valsts maksā noteiktu uzturlīdzekļu apmēru, bet alimentu maksātājs piedalās tādā apmērā, kādi ir viņa tā brīža ienākumi. Var būt tā, ka tētis vai mamma nav interesējies par savu bērnu, – tā ir viena situācija. Var būt arī situācija, ka, piemēram, tētis faktiski nav rūpējies, jo viņam tajā brīdī vienkārši nebija naudas, bet viņš ir noslēdzis ar valsti vienošanos par pakāpenisku parādu apmaksu. Piemēram, valsts otram vecākam par bērnu ik mēnesi ieskaita nedaudz vairāk kā 100 eiro, bet tētis apņēmies valstij ik mēnesi atmaksāt 30 vai 50 eiro. Šāda situācija tiek vērtēta kā rūpes par bērnu. Viņš ir darījis, ko varējis, un šādā veidā piedalījies bērna aprūpes procesā. 


Esmu dzirdējusi gadījumus, kad mamma izvēlas nevērsties UGF pēc uzturlīdzekļiem, lai bērnam neuzliktu pienākumu rūpēties par tēvu, kad viņš paliks vecs un aprūpējams. 
Jā, tādas situācijas ir iespējamas, tomēr vienmēr jāpadomā, kā bērns vēlāk varēs pierādīt, ka tēvs viņa dzīvē nav bijis iesaistīts. Un vēl jādomā, vai šāds mammas lēmums ir labākais bērna interesēs. Vecākiem, kuri audzina bērnus, nevajadzētu darīt tādas lietas, kas var traucēt bērna attīstībai un pilnvērtīgai ikdienas vajadzību nodrošināšanai. Tomēr nevar noliegt, ka šie jautājumi nekad nav viegli un vienkārši. 


Vai varētu būt iespējama vieglāka kārtība, ja ir nepieciešamība atkārtoti pieteikties uzturlīdzekļu saņemšanai?
Šobrīd process ir noregulēts tādā veidā, lai valstij nevajadzētu maksāt par tiem vecākiem, kas paši to dara. Ja pienāk situācija, ka alimentu maksātājs tomēr atkal nemaksā, vecākam, kurš rūpējas par bērnu vai bērniem, ir jāieiet vietnē “www.epakalpojumi.lv”, kur var aizpildīt pieteikuma anketu. Kad anketa aizpildīta, atkal sākas administratīvais process, kurā mums jāprasa skaidrojums arī otram vecākam par situāciju. Agrāk ātrākais, cik ilgā laikā varēja procesu novest līdz rezultātam, bija aptuveni deviņi mēneši, pat vairāk. Šobrīd tie ir kādi trīs mēneši. Šobrīd šāda procedūra ir izveidota, lai mūsu lēmumus atbilstoši uzturlīdzekļu pārrobežu regulai [1] par izpildāmiem varētu atzīt arī ārvalstīs. Šī regula nosaka: lai Latvijas administratīvo aktu varētu izpildīt ārvalstīs, otras puses vecākam jābūt iespējai izteikt viedokli. Tas ir loģiski – lai pieņemtu kādam nelabvēlīgu lēmumu, ir jāuzklausa abas puses. 


Kā kopumā vērtējat tēvu atbildības līmeni Latvijā?
Ja valstij nākas palīdzēt rūpēties par aptuveni 10 % no visiem nepilngadīgajiem bērniem un ja varam pieņemt, ka pārējos 90 % gadījumu bērni ir aprūpēti, gribētos teikt, ka situācija ir gana cerīga. Turklāt šajos 10 procentos ir daļa tēvu, kuri par bērniem nerūpējas nevis tāpēc, ka negribētu, bet tāpēc, ka nepietiek līdzekļu. Pēc pašreizējiem datiem, ceturtā daļa parādnieku kārto savas saistības. Piespiedu kārtā vai brīvprātīgi, tas jau ir cits jautājums. 

 

Darba devēji, kuri rūpējas par savu reputāciju, mēdz pārbaudīt, vai darbinieki nav šajā sarakstā. Ja cilvēks nerūpējas par savu bērnu, ir jautājums – kāds viņš ir kā darbinieks? 


No otras puses – lielākā daļa parādnieku ir spēcīgi vīrieši vecumā ap 40–45 gadiem. Man nav saprotami, kā vīrieši, kam mājās ir citas lietas, piemēram, automašīnas, dzīvnieki, par ko viņi rūpējas, var nerūpēties par saviem bērniem. Ir lietas, ko es nesaprotu, un šī ir viena no tām. 
Ir bijuši gadījumi, kad savu četrdesmit gadu veco dēlu pie mums atved viņa mamma un mēģina kārtot lietas viņa vietā. Kā tā var būt, ka pieaudzis vīrietis nobriedušā vecumā pats nerisina šādus jautājumus? Reizēm var brīnīties par mūsu sabiedrības vīriešu infantilismu. Par vīriešiem, kuriem ne tikai vajadzētu rūpēties par bērniem, bet krīzes situācijā arī par valsti. Ko no tādiem vīriešiem var sagaidīt? Es, protams, nerunāju par visiem, bet par kādu daļu, ar ko mēs saskaramies. Grūti pateikt, kur meklējamas saknes šādai vīriešu nespējai. Tā nespējība jau nav tagad tā pēkšņi radusies. Iespējams, cēloņi meklējami pašu vīriešu bērnībā, kāda bijusi viņu audzināšana, attiecības ar viņu vecākiem. 
Tomēr, ja esi radījis bērnu, esi tik labs – parūpējies par viņu. Dzīvē visādi var notikt, attiecības starp diviem pieaugušiem cilvēkiem var mainīties, pāris var izšķirties, kāds var doties uz ārzemēm, bet nekas nemaina atbildību pret bērnu. 


Cik daudz ir pārrobežu gadījumu?
Ir aptuveni 2000 lietu, ko esam iniciējuši. Mēs meklējam vecākus, esam nosūtījuši lēmumus izpildei, sūtām arī tiesas nolēmumus. Ir arī gadījumi, kad no ārvalstīm izpildrakstus sūta mums. Respektīvi, kāds no alimentu saņēmējiem dzīvo ārvalstīs, bet alimentu maksātājs – Latvijā. Un mēs esam kontakta punkts, caur ko tiek organizēta lēmumu izpilde. Vairumā šo gadījumu situācijas tiek risinātas mūsu tautiešu starpā. Bet ir gadījumi, kad viena vai otra puse ir citu valstu pilsonis, bet tādu gadījumu nav daudz. 

Tātad, aizbraucot uz ārzemēm, nav nemaz tik viegli paslēpties?
Reizēm alimentu nemaksātājs mums saka – aizbraukšu uz ārzemēm un nemaksāšu. Taču tas nav tik vienkārši. Ir dažādi mehānismi, kā nemaksātāju ārzemēs atrast un alimentus piedzīt, īpaši, ja viņš tur uzturas legāli. Regulas mehānismi darbojas gan Eiropas Savienībā, gan arī citās pasaules valstīs, kas pievienojušās Hāgas konvencijai [2]. Mums ir parādnieki, kurus esam atraduši pat Amerikas Savienotajās Valstīs. 


Jau minējāt, ka mums uzturlīdzekļu garantēšanas sistēma un principi aizgūti no Zviedrijas un Somijas. Kā ir citās Eiropas valstīs? 
Igaunija un Lietuva savus uzturlīdzekļu garantiju fondus izveidoja tikai pēc mums. Valstīs, kur nav šāda veida uzturlīdzekļus kompensējošas iestādes, ir izveidoti citi atbalsta mehānismi, piemēram, nodrošinot nodokļu atlaides vecākam, kurš rūpējas par bērniem, vai piešķirot pabalstus. Ir valstis, kur līdzīgai iestādei kā mūsu Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra viens no pakalpojumiem ir uzturlīdzekļu jautājumu administrēšana. 
Uzturlīdzekļus no nemaksātājiem piedzen tikai tajās valstīs, kur sistēma ir līdzīga kā mums. Un Latvijā pastāvošā sistēma, manuprāt, ir labāka, jo tā motivē tēvus, kas ir biežākie nemaksātāji, tomēr parūpēties par saviem bērniem un uzņemties atbildību. 


UGF vadītājs esat kopš 2005. gada. Kā vispār nonācāt līdz šai darbavietai, un vai emocionāli nav grūti būt šādas iestādes vadītājam?
Mana pirmā darba vieta pēc Policijas akadēmijas beigšanas, protams, bija policijā. Nedaudz vēlāk pārgāju strādāt uz Tieslietu ministriju. No turienes uz Vērtspapīru tirgus komisiju. Tad notika reorganizācijas, kuru rezultātā izveidoja manu nākamo darbavietu – Finanšu un kapitāla tirgus komisiju. Laikam ejot, biju gatavs nākamām pārmaiņām. Un tieši tad izlasīju, ka ir izsludināts konkurss uz jaunveidotā Uzturlīdzekļu garantiju fonda direktora vietu. Pieteicos. Kopš 2005. gada esmu šīs iestādes vadītājs. 

Ir bijuši gadījumi, kad savu četrdesmit gadu veco dēlu pie mums atved viņa mamma un mēģina kārtot lietas viņu vietā.


Kad pieteicos amatam, diez vai līdz galam sapratu, ko tas nozīmē un ko šis darbs no manis prasīs. Tomēr strādājot labo sajūtu rada tas, ka iestāde sen vairs nav tāda, kāda tā bija dibināšanas pirmsākumos. Šobrīd UGF ir attīstījies līdz Skandināvijas līmenim tādā ziņā, cik ērti cilvēkam šo pakalpojumu ir saņemt, cik viegli to var izdarīt elektroniski. Birojs mums ir tikai Rīgā, taču pie mums vēršas cilvēki no visas Latvijas. Ja pakalpojums ir saņemams, neizejot no mājas, tas ir lielisks rādītājs. 
Iestādes darbības pirmajos gados, ja cilvēks neatnāca pie mums klātienē, bija nepieciešams notariāli apstiprināts iesniegums, arī dzimšanas apliecības kopijas, lai process varētu sākties. Šobrīd viss ir elektroniski. Esam gadu no gada, soli pa solim ieguldījuši lielu darbu, lai tas tā varētu notikt. 


Vai, vadot UGF un apzinoties, ka ne visiem bērniem ir veicies ar vecākiem, reizēm nav skumji un bezcerīgi?
Es uz to skatos no otras puses – cik daudz bērniem ir palīdzēts. Katrs lēmums, ko UGF pieņem, katrs maksājums, ko veic, ir konkrēts rezultāts un palīdzība konkrētam bērnam. Strādājot šajā darbā, ir daudz iespēju palīdzēt. Nav svarīgi, vai rezultāts ir ar parādnieku noslēgtā vienošanās vai vienkārši naudas atbalsts bērnam, tas jebkurā gadījumā ir labi izdarīts darbs. 


Jūs pats esat tētis. Vai uz tēva lomu skatāties citādi, vadot iestādi, kurā risina tik sensitīvus jautājumus kā bērnu aprūpe un uzturēšana?
Jā, man ir divi dēli – 11 un 8 gadus veci. Nenoliedzami, es bieži domāju par tēva lomu bērna dzīvē, tēvu atbildības līmeni. Es zinu vīriešus manos gados, kuri sūkstās, cik grūti ir uzturēt bērnus. Viņi jautā, kāpēc man tas jādara, ja es ar viņiem kopā nedzīvoju. Tādās situācijās es valdu emocijas, jo esmu valsts amatpersona. Ja es būtu vienkārši tētis uz ielas, droši vien atļautos pateikt kādu biezāku vārdu. Jā, būt tētim ir liela atbildība, bet būt tētim taču ir arī tik kolosāli! Es mēdzu teikt: tu skolu beidz tik reižu, cik reižu esi kļuvis par tēti. Ir lieliski būt kopā ar bērniem, darīt dažādas lietas, redzēt, kā viņi aug un iemācās jaunas lietas. Tas ir nebeidzams process. 


Noteikti ir arī grūtības, ko esat piedzīvojis kā tētis?
Visgrūtākais ir atrast balansu starp tēva lomu un būšanu draugam saviem bērniem. Mūsu priekšstatos tētis ir tas, kurš uzliek noteikumus, draugs – vairāk visu atļauj. Esmu vērojis, kā bērni savā starpā spēlējas, un caur to sapratis, ka gudrība ir mācēt uzlikt robežas caur draudzību. Ir jāmāk pārslēgties nebūt tikai tētim, kurš strikti audzina, bet to pašu panākt, esot draugam. 
Man patīk brīži, kad pārrodos mājās. Puikas uzreiz ir klāt – tēti, tēti, ejam spēlēt bumbu! Protams, eju! Jā, es varu pateikt, ka esmu noguris, un apsēsties pie televizora. Bet tas atspēlēsies nākotnē. Un galu galā pienāks vecums, kad bērni labāk izvēlēsies atpūtu kopā ar draugiem, nevis ar tēti. Tāpēc jāķer mirkļi, kamēr tie ir! 


 

 




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas