Viss par Laimas slimību - 3 stadijas, neārstēšanās gadījumā smagas blaknes uz visu atlikušo mūžu

 08. maijs 2019 14:00 Raksts

Laimas slimība, saukta arī par Laimas boreliozi vai ērču boreliozi, ir infekcijas slimība, ko ierosina baktērijas borēlijas, kas pieder spirohētām.

 



Foto: Shutterstock.com

Laima slimības ierosinātājs ir Borrelia burgdorferi – spirālveidīgas, nevienmērīgi izlocītas, neparasti kustīgas baktērijas, kas pieder pie spirohetām.


Laimas slimība tika aprakstīta jau 1975. gadā, kad ASV Konektikutas štata Laimas pilsētā un tās apkārtnē novēroja plašu poliartrīta epidēmiju bērniem. Visi šie bērni bija pavadījuši vasaras brīvdienas lauku mājās. Vasarā bērniem bija piesūkušās ērces, un bērnu lielākajai daļai ērces koduma vietā bija attīstījusies gredzenveida ādas apsārtums ar gaišāku centru.

Laimas slimības ierosinātāju 1981. gadā atklāja amerikāņu ārsts Villijs Burgdorfers. Laima slimības ierosinātājs ir Borrelia burgdorferi – spirālveidīgas, nevienmērīgi izlocītas, neparasti kustīgas baktērijas, kas pieder pie spirohetām.
 

Pirmā stadija
Visbiežākā infekcijas pirmā pazīme ir ādas apsārtums 3–5 cm diametrā (vai lielāks), kas 1–4 nedēļu laikā parādās ērces koduma vietā, un apsārtuma apgabala paplašināšanās. Šie izsitumi parasti nav ne niezoši, ne sāpīgi. Aptuveni katram ceturtajam cilvēkam izsitumi nerodas.

Slimības pazīmes var būt arī nogurums, drudzis, galvassāpes un gripai līdzīgi simptomi. Pirmais posms var beigties ar spontānu izārstēšanos vai var attīstīties par vispārēju boreliozi.
 

Aptuveni katram ceturtajam cilvēkam izsitumi nerodas.

Ja slimību neārstē, var parādīties sāpes locītavās, stipras galvassāpes ar kakla stīvumu, sirdsklauves un citi simptomi. Pēc vairākiem mēnešiem un gadiem var atkārtoti parādīties sāpes locītavās un pietūkums.

Ir pieejami vairāki Laima slimības laboratorijas testu veidi. Visplašāk izmantotie testi nosaka specifisko antivielu līmeni pacienta asinīs. Šīs pārbaudes var būt negatīvas agrīnās infekcijas gadījumā, jo organisms var nebūt ražojis milzīgu daudzumu antivielu.

Ja ir bijis ērces kodums un raksturīgais apsārtums ap koduma vietu, diagnozi var noteikt un ārstēšanu sākt bez laboratorisko analīžu veikšanas. 3–4 nedēļas pēc ērces kodiena jānosaka abas Borrelia burgdorferi antivielas – IgM un IgG antivielas (ar ģimenes ārsta, infektologa, pediatra, imunologa nosūtījumu analīzi apmaksā Nacionālais veselības dienests).

Negatīvs Borrelia burgdorferi IgM rezultāts var nozīmēt, ka pacients nav inficējies ar Borrelia burgdorferi vai infekcija ir agrīnā stadijā un antivielas vēl nav paguvušas izveidoties un nav nosakāmas. Pacients jānovēro, un analīzes jāveic atkārtoti pēc 2–4 nedēļām.

Ja IgM rezultāts ir pozitīvs, tad jāveic Borrelia burgdorferi IgM un IgG padziļinātās izpētes tests. Šajā analīzē notiek precīza antivielu identifikācija pret atsevišķiem Borrelia burgdorferi Ag, lai izslēgtu krusteniskās reakcijas un nespecifiskus gadījumus. Diagnozes precizēšanai vēlams izslēgt saslimšanu ar sifilisu, reimatoīdo artrītu, EBV, HIV, endokardītu, HSV infekciju.


Otrā stadija
Otrā stadija – attīstās dažas nedēļas vai mēnešus pēc ērces piesūkšanās. Šajā stadijā priekšplānā izvirzās neiroloģiskie simptomi, artrīti, kā arī kardioloģiskas izpausmes. Šajā posmā diagnostikai iesaka nodot analīzes Borrelia burgdorferi IgM un IgG antivielu noteikšanai. Pozitīvas atrades gadījumā jāveic Borrelia burgdorferi IgM un IgG padziļinātas izpētes. Specifiskās IgG antivielas var atrast vairāk nekā 90% otrās stadijas pacientu.
 

Trešā stadija
Trešā stadija – neārstētam pacientam pēc gada vai pat desmit gadiem no inficēšanās brīža var attīstīties hronisks recidivējošs artrīts vai encefalomielīts, kas var klīniski atgādināt pat multiplo sklerozi. Šajā stadijā IgG Av būs būtiski paaugstinātas, bet IgM Av – zemi rādītāji vai vispār vairs nenosakāms. Pozitīvas atrades gadījumā jāveic Borrelia burgdorferi IgM un IgG padziļinātās izpētes tests.

Neiroboreliozes diagnostikā būtiska nozīme ir antivielu noteikšanai arī cerebrospinālajā šķidrumā. Borēliju seroloģiskajā diagnostikā svarīgs ir divpakāpju izmeklēšanas princips. Vispirms nosaka Borrelia burgdorferi IgM un IgG antivielas ar ELISA vai imūnhemiluminiscenci, un tad seko apstiprinošais tests ar imūnmembrānas analīzi jeb imūnblotu.

Ir vēl viena analīzes Borrelia burgdorferi DNS noteikšana Bet šis tests būs maksimāli informatīvs vai nu pašā infekcijas sākumā (asins serumā), vai arī jau neiroboreliozes gadījumā cerebrospinālajā šķidrumā, vai artrīta gadījumā – locītavas šķidrumā.

Agrīnās un vēlīnās antivielas IgaM un IgG Antivielas jeb imūnglobulīni Ig ir specifiskas asins seruma olbaltumvielas. Tās rodas, kad organisms reaģē uz infekcijas slimības ierosinātāju, vakcīnu vai kādu citu antigēnu. Šīs antivielas organismā saglabājas ilgāku laiku un palīdz organismam ātri tikt galā ar atkārtotu infekciju. Antivielas atšķiras ne tikai pēc tā, uz kādu infekciju vai antigēnu tās reaģē, bet pret vienu infekciju var rasties pat piecas antivielu frakcijas IgM, IgG, IgA, IgE un IgD. IgM ir agrīnās jeb smagās antivielas. Parasti tās asins serumā var atrast jau pirmajā nedēļā pēc organisma saskares ar kādu infekcijas slimības ierosinātāju vai citu antigēnu. Tomēr katrai infekcijai, antigēnam var atšķirties laiks, pēc kura IgM varēs asins serumā konstatēt.

Dažkārt pārāk ātri cenšoties pārbaudīties uz kādu infekciju, atbilde var būt viltus negatīva – infekcija savu darbu jau sākusi inkubācijas stadijā, bet organisms vēl nav paguvis saražot antivielas. Tad, kad IgM asinīs sāk samazināties, pieaug IgG – vēlīnās antivielas.

 

 

No portāla Jauns.lv



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas