"Nevainīgas" frāzes, kas grauj bērna pašapziņu

 25. novembris 2018 12:40 Raksts

Katrs saprātīgs tēvs un māte savām atvasēm vēl tikai to labāko. Un attiecīgi arī audzina. Pēc savas izpratnes - pareizi. Taču dažkārt neuzmanīgas vecāku frāzes iespiežas bērna atmiņā uz visu mūžu, radot kompleksus arī pieaugušā vecumā.



Foto: Shutterstock.com

No dzimšanas līdz 6 gadu vecumam mamma un tētis bērnam ir teju vai dievi, kuri zina visu. Viņi veido bērna pasaules uzskatu un arī attieksmi pret sevi pašu.


Es tavā vecumā biju teicamnieks
No dzimšanas līdz 6 gadu vecumam mamma un tētis bērnam ir teju vai dievi, kuri zina visu. Viņi veido bērna pasaules uzskatu un arī attieksmi pret sevi pašu. Konkrēti šajā frāzē ir skaidri redzams, ka tēvs vai māte cenšas konkurēt ar savu bērnu, it kā sakot: „Tu nekad mani nepārspēsi! Lai kā tu censtos, es esmu labāks par tevi.”

Bērni, kas ir auguši ar šādu uzstādījumu, parasti visu dzīvi cenšas pierādīt ģimenei, ka viņi ir labi. Protams, runājot šādas lietas, tu stimulē bērna psihes narcistisko daļu, kas provocē viņu uz noteiktu mērķu sasniegšanu.

Taču problēma ir tajā, ka bērns galu galā cenšas kaut ko sasniegt nevis sevis, bet savu vecāku dēļ, lai viņi redzētu, ka viņš ir savas mātes un tēva cienīgs. Izaugot šādi bērni parasti nepriecājas par saviem panākumiem. Prieks ir tikai tad, ja viņu sasniegumus atzīst vecāki, taču viņi diez vai izrādīs savu atzinību.

 

Ak, tu mana saulīte, zaķītis, ruksītis
Kā tik mīlošie vecāki nemēdz saukt savas atvases! Tomēr šāds komunikācijas stils noved pie bezpersoniskuma – it kā bērns nemaz nebūtu personība, bet rotaļlieta, ar kuru var darīt, kas tik ienāk prātā. Dzīves pirmajos gados tavs dēls vai meita jebkuru pateikto vārdu uztvers nekritiski, viņš tev pilnībā uzticēsies.

Pasaki bērnam, ka viņš ir stulbenis (tā vietā, lai sacītu „tev vajag palīdzēt, es tūlīt paskaidrošu”), un mazais to tā arī uztvers.
Cilvēka vārds – tā ir viņa vizītkarte pasaulei. Dažās ģimenēs bērnus nesauc vārdā un tiek izdomāts vesels lērums ar dažādiem mīļvārdiņiem un iesaukām, taču veltīgi.

 

Cilvēka vārds – tā ir viņa vizītkarte pasaulei. Dažās ģimenēs bērnus nesauc vārdā un tiek izdomāts vesels lērums ar dažādiem mīļvārdiņiem.

 

Tieši cilvēka vārdam allaž jābūt pirmajā vietā – tas ir pamats, kā cilvēks jutīsies šajā pasaulē, cik viengabalains viņš būs. Jo biežāk tu sauc bērnu par ruksīti vai zaķīti, jo vairāk tu atņem viņa vārdam (un arī personībai) – pa gabaliņam vien.

 

Paskaties, cik Anna labi mācās, bet tu kā tāda bremze
Vairākums vecāku audzina savas atvases pēc labākās sirdsapziņas. Droši vien arī viņiem pašiem bērnībā bijusi līdzīga pieredze, un tad viņi saka: „Nekas traks, man arī tā teica – un vai tad neesmu izaudzis par veiksmīgu cilvēku?” Viņi ir spējuši „aizmirst”, cik sāpīgi ir, ja mamma vai tētis tevi atgrūž, turklāt saka: „Anna ir labāka nekā tu.”

Tā ir ļoti traumējoša pieredze, kuru bērni bieži vien paņem līdzi savā pieaugušo dzīvē. Un šo Annu viņi pēc tam sāk neieredzēt.

Bērniem vienmēr ir nepatīkami, ja viņu salīdzina ar kādu citu – ar klasesbiedru, brāli vai māsu. Šādi cilvēki arī pieaugušo vecumā turpina salīdzināt sevi ar citiem. Un ne vienmēr – pašiem par labu.

 

Bērniem vienmēr ir nepatīkami, ja viņu salīdzina ar kādu citu – ar klasesbiedru, brāli vai māsu. Šādi cilvēki arī pieaugušo vecumā turpina salīdzināt sevi ar citiem. 



Ja tu tā uzvedies, es tevi vairs nemīlu
Vai arī – es tevi mīlu tikai tad, ja tu dari man pa prātam. Pēc šīs frāzes bērns no visa spēka centīsies būt pareizs un apspiedīs visas savas vēlmes un vajadzības. Viņš zināmā mērā „izaudzēs” tādu kā antenu, kura uzminēs vecāku domas un gaidas.

Patiesībā bērna paša nemaz nav. Arī pieaugušo dzīvē viņš centīsies visu laiku izdabāt un dzīvot ar uzstādījumu: „Es gribu, lai mani mīlētu, tāpēc darīšu, kā citi vēlas. Man nebūs savu vajadzību, taču būs citu cilvēku vēlmes.”  

 

Nedari man kaunu
Citiem vārdiem, tēvs vai māte saka: „Tu man esi apkaunojums”. Bērni, kuru bieži dzird šādu frāzi, ļoti vēlas, lai visi redzētu, kādi viņi ir patiesībā, taču, ja izpelnās kāda izmanību, tad nezina, ko ar to iesākt.

Viņi slēpjas, noslēdzas, uztraucas. Šādiem bērniem it kā pat nav izvēles, viņi var būt kādam tikai apkaunojums. Sakot šādu frāzi, tu traumē pats savu bērnu.

 

Tu esi tāds pats kā tavs tēvs (māte)
Neapšaubāmi, šī frāze raksturo tēva un mātes attiecības, viņu neapmierinātību ar savu kopdzīvi, un viņi to projicē uz savu bērnu. Tas ir – dzīvesbiedri neskaidro savas attiecības tiešā veidā, bet gan caur savu atvasi saka viens otram kaut kādas rupjības.

Un šīs riebeklības bērna prātā arī paliek. Ja māte saka: „Tu esi tikpat spītīgs kā tavs papucītis”, sanāk, ka tēvs ir slikts cilvēks, ar kuru nav iespējams kaut ko sarunāt. Vai tiešām puisēns gribēs līdzināties vīrietim, kurš ir tik slikts un spītīgs? Ja mēs projicējam savas sliktās attiecības uz bērniem, viņiem ar to nākas dzīvot.

 

Ja māte saka: „Tu esi tikpat spītīgs kā tavs papucītis”, sanāk, ka tēvs ir slikts cilvēks, ar kuru nav iespējams kaut ko sarunāt.

 

No otras puses, bērns šajā frāzē var saklausīt arī zemtekstu, ka „ar meitenēm saprasties ir vieglāk nekā ar puikām”. Vecāki izmanto šo manipulāciju, ja notiek cīņa par bērnu un viņam ir jāizvēlas, kurā pusē būt – mammas vai tēta.

 

Ja neēdīsi putru, tāds mazs un muļķītis arī paliksi
Kādai meitenei vecāki bērnībā sacīja: „Ja neapēdīsi maizīti, viņa tev skraidīs pakaļ visu nakti.” Lai cik smieklīgi tas arī izklausītos, bērns paniski baidījās no maizes, respektīvi, vecāki bija panākuši pretējo efektu.

Līdzīgas frāzes ir vistīrākā manipulācija. Tās ļoti bieži izmanto vecmāmiņas un vectētiņi, kas bērnībā ir saskārušies ar nabadzību. Tālāk viņi šo domu nodod tālāk no paaudzes uz paaudzi, un mēs to pieņemam, pat neapzinoties. Bērnam šādi izteicieni var attīstīt bailes vai arī ļoti sarežģītas attiecības ar ēdienu, tā kultu, lieko svaru un tamlīdzīgi.

 

Ja slikti uzvedīsies, atdošu tevi svešajam onkulim
Tas ir konkrēts vēstījums, kurā pateikts, ka mazais ir vērtīgs tikai tad, ja viņš ir ērts saviem vecākiem. Vecāki savai atvasei it kā ziņo: „Neesi tu pats, jo tev jābūt tādam, kādu mēs tevi vēlamies redzēt.” Izaugot šādi bērni nezina, ko viņi vēlas, un cenšas izdabāt visiem un katram.

 

Mājās tu dabūsi (pērienu)
Šādā veidā tiek pateikts, ka vecākiem ir tiesības ar bērnu darīt visu, kas ienāk prātā, neņemot vērā paša bērna izjūtas. Ar šo frāzi māte vai tēvs vienā sekundē kļūst par vecāku-uzraudzītāju, kurš soda vai piedod.

Bērniem, kuri bieži dzird šo frāzi, izaugot veidojas sarežģītas attiecības ar priekšniekiem, jo mātes vai tēva tēls viņa apziņā it kā saplūst ar priekšnieka tēlu, un cilvēks sāk baidīties no priekšniecības un izdabā vadībai, lai tik viņu nesodītu. Taču, vadītāji, protams, jūt šādu attieksmi un kā atbildes reakcija seko darbinieka izsmiešana.

 

Lasies prom, lai es tevi vairāk neredzētu
Pārtulkojot: „Tu esi man sabojājis dzīvi. Pazūdi! Tev vispār nevajadzēja būt”. Sekas diemžēl ir tādas, ka šādi bērni izaug ar pamatīgu vainas apziņu pret vecākiem par to, ka ir traucējuši viņiem dzīvot laimīgi. Ar šādiem tekstiem jābūt ļoti uzmanīgiem, jo cilvēki zemapziņā var tos neaizmirst visu mūžu.

 

Avots: Jauns.lv




0 Pievienot komentāru

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas