Piecas lietas, kas vecākiem savu bērnu labā NAV jādara

Četru meitu mamma Sāra, klīniskā psiholoģe un bloga happinessishereblog.com veidotāja no Austrālijas, savā ikdienas ģimenes dzīvē un darba kabinetā saskārusies ar situācijām, kad pieaugušie grib būt ļoti ļoti labi vecāki. Mamma un tētis organizē pareizu, veselīgu ikdienas dzīvi saviem bērniem un pārspīlē ar kontroli.  

FOTO: Shutterstock.com

Bērns mācās uzņemties atbildību, vecāki palīdz, bet netraucē. Ciena, atbalsta un ir līdzās.

Ir tik grūti ļaut bērnam būt pašam. Bez pamācībām un pārbaudēm, vai viņš pareizi ēd, pareizi guļ un pareizi jūt. Kur ir tā robeža, kad vienkārši jāļauj bērnam būt par autonomu, neatkarīgu cilvēku, kas pats sajūt savas vajadzības. Ēd, kad ir izsalcis, jūtas skumjš vai priecīgs, pamana, kad ir noguris. Iespējams, ka tas ir viens no grūtākajiem vecāku izaicinājumiem – ļaut bērnam būt pašam. Sāra savā blogā apzināti bērnus nesauc par mazuļiem un bērniņiem, bet konsekventi lieto vārdu CILVĒKI, lai skaidrāk nodalītu personiskās robežas. 


 

Tātad, piecas lietas, kas vecākiem NAV jādara 

Likt cilvēkam gulēt 
Mammas pienākums nav piespiest cilvēku gulēt. Daudziem vecākiem tā ir problēma, jo pareizi būtu organizēt paredzamu dienu ar paredzamu gulēt iešanas laiku. Saprotams, ka vecāki grib zināt, kad bērns aizies gulēt, un viņiem būs nedaudz brīva laika sev. Bet miegs ir bioloģiska vajadzība. Ikvienam ir tiesības aizmigt tad, kad viņš ir noguris, un pamosties, kad ir izgulējies un atpūties. Mēģinājums kontrolēt šo procesu, liekot bērniem gulēt, kad viņi nav noguruši, vai modināt viņus, pirms viņi ir atpūtušies, rada nebeidzamus konfliktus. Neapstrīdami, ka laiku mieram un atpūtai vajag arī pašiem vecākiem, bet jāsaprot, ka tiesības uz savu vajadzību apmierināšanu ir gan pieaugušajiem, gan bērniem. Izņēmums ir pavisam mazi bērni, kuri paši sevi vēl nespēj apkopt.

Lasi arī: Veselīgs miega režīms. Cikos jāiet gulēt un cik daudz miega stundu vajag pirmsskolniekam veselīgais attīstībai 

Kā rīkoties? 

  • Parrunā ar bērnu, kā viņš jūt nogurumu ķermenī, un kā jūtas, kad ķermenis ir atpūties? Palīdzi bērnam apzināties, kā viņa paša izvēles ietekmē viņa pašsajūtu;
  • Vakarā veido vidi, kas palīdzēs noskaņoties uz miegu – mierīgas gaisma, rāmas spēles un pasakas;
  • Atrodi brīdi pilnvērtīgai emocionālai tuvībai ar bērnu pa dienu. Bērni, kuriem nav bijusi nepastarpināta uzmanība dienas laikā, vakaros var izjust trauksmi un vēl vairāk pieprasīt vecāku klātbūtni;
  • Runā arī par savām vajadzībām: "Es redzu, ka tu gribi spēlēties, bet esmu noguris un man vajag mazliet atpūsties. Es iešu gulēt, bet tu vari vēl mazliet paspēlēties savā nodabā man blakus, un tad iet gulēt uz savu gultiņu".
     

Spiest cilvēkam ēst 
Vēl viena bioloģiska vajadzība, ko citi nevarat kontrolēt. Jo vairāk vecāki "ņemas" ap ēšanas tēmām, draud, pierunā vai tirgojas, jo lielāku pretestību jūt bērns. Ja runa nav par veselības problēmām un uz galda ir ēdiens, bērnam bada nāve nedraud. Vecāka uzdevums ir nodrošināt daudzveidīgu un veselīgu ēdienu. Bērna uzdevums ir klausīties savā ķermenī un ēst, kad jūt izsalkumu. Ir ļoti svarīgi nesabojāt sāta centra, kas atrodas smadzenēs, darbību, jo  tas sūta signālus, kad organisms patiešām ir izsalcis. Ja gribi, lai bērns vienmēr spētu uzticēties savam ķermenim, un viņam veidotos veselīgas attiecības ar ēdienu, vecāku uzdevums ir ēdienu nodrošināt, bet ne piespiest apēst.
 

Lasi arī: Vecāki nosaka KO un KAD ēdīs mazais. Bērns nosaka – CIK viņš apēdīs 

Ko darīt?

  • Jau no iespējami maza vecuma ļaut bērnam sevi barot pašam;
  • Regulāri nodrošināt daudzveidīgu ēdienu;
  • Ļaujt bērniem piedalīties maltītes gatavošanā;
  • Nekomentēt, cik daudz vai mazs viņš apēd.
     

Kontrolēt jautājumus, kas saistīti ar tualetes apmeklējumiem
Šis punkts ir tik pašsaprotams, vai ne? Bet ierakstot Google vārdu savienojumu "kā bērnam iemācīt iet uz poda", atklājas, ka ir tik daudz bērna fizioloģiju un cieņu aizskarošu paņēmienu, ka jāsecina, ka, acīmredzot, ne visiem tas ir pašsaprotami. Cita cilvēka tualetes apmeklēšanas ritms nav tava darīšana. Nedrīkst mazo cilvēku sēdināt uz poda ar balvu vai vēl sliktāk - draudu, metodēm.; vai mudināt pačurāt "mammai par prieku". Iemāci bērnam, ka viņa ķermeni neviens nevar izmantot sev par prieku. Podiņmācība apgūstama viegli un ātri, kad bērns tai ir gatavs. 

Lasi arī: 10 soļi podiņmācības gudrībās. Noderīgi padomi vecākiem 

Ko darīt?

Reklāma
Reklāma
  • Ļauj bērnam iet uz tualeti tad, kas viņš izjūt vajadzību
  • Esi pacietīgs un gaidi, kamēr viņš visu izdarīs pats. Nesteidzini.
  • Nav iespējama situācija, ka bērns, kas dzīvo civilizētā sabiedrībā, tā arī nekad neiemācās lietot podiņu. Viņš kopē pieaugušos, tāpēc ļauj dažreiz vērot, kā tu pats sēdi uz poda.

 

Neizklaidē mazo cilvēku
Jā, tas nav vecāku uzdevums darīt visu, lai bērnam nebūtu garlaicīgi. Vecāki bērnus neizklaidē! Bērniem tas ne tikai nav vajadzīgs, bet pat ir kaitīgi. Neatkarīgi no vecuma, bērns ir pilnvērtīga personība, kas pati spēj sevi nodarbināt. Viņiem ir iedzimta lieliska iztēle, kreativitāte, radošā domāšana, iedvesma un zinātkāre, kamēr to nenomāc ar veikalos pirktām košām rotaļlietām un televīzijas ekrānos vērojamām multfilmām. Iztēle ir muskulis, kuru vai nu nodarbina un attīsta, vai ļauj atrofēties. Un tad atskan "Mammu, tēti, man ir garlaicīgi..."

Lasi arī: Dzīve ir garlaicīga tikai garlaicīgiem cilvēkiem. Ļauj bērnam garlaikoties! 

Ko darīt?

  • Ļauj viņam garlaikoties! "Es saprotu, ka tu garlaikojies, bet dažreiz tas ir nepieciešams, lai sajustu, ko vēlies darīt."
  • Iekļauj bērnu savās ikdienas gaitās. Bērni grib darīt īstas lietas. Viņiem nekad nav garlaicīgi, ja viņiem ļauj būt aktīviem līdzdalībniekiem svarīgās pieaugušo darīšanās, piemēram, dārza darbos vai virtuvē, vai garažā.
  • Izveido vidi, kas palīdz attīstīt neatkarību. Pārliecinies, ka bērns var paņemt sev vajadzīgas lietas un nolikt tās vietā bez pieaugušo palīdzības;
  • Nodrošini ar vienkāršām rotaļlietām, ar kurām spēlējoties, jāizmanto iztēle.
     

Darīt bērnus laimīgus nav vecāku uzdevums
Laimes sajūta ir emocija. Kontrolēt cilvēku emocijas nav vecāku darbs. Un tas arī nav vecāku uzdevums – padarīt savus bērnus laimīgus. Izaudzināt cilvēku, kas nepārtraukti ir laimīgs, nav iespējams, toties iemācīt tikt galā ar dažādām emocijām, ko dzīvē sajutīs bērns – tas gan ir vecāku pienākums. Cilvēki, kuri zina, ko nozīmē izjust un kā tikt galā tādām emocijām kā skumjas, dusmas, frustrācija, prieks, laime, skaudība, satraukums, apmierinātība, vientulība, optimisms... ir emocionāli veseli cilvēki.

Lasi arī: 10 padomi vecākiem, kā izaudzināt laimīgu bērnu 

Ko darīt?

  • Empātija un sajutu uzklausīšana ir veids, kā pieņemt otra cilvēka emocijas.
  • Nenoliegt to, kā jūtās otrs. Neteikt "Neraudi, nebaidies, tas ir sīkums, tās ir muļķības..."
  • Ļaut runāt un stāstīt, kā jūtās. Jo tikai nosaucot savas sajūtas vārdos, ir iespējams tās atpazīt un pieņemt.


Nav brīnums, ka tieši šīs jomas – miegs, ēdiens, tualete, izklaide un spēcīgas emocijas, kļūst par kara lauku daudziem vecākiem. Kāpēc? Jo šīs dzīves jomas ir tās, ko citi nedrīkst kontrolēt. Tā ir tikai katra konkrētā cilvēka atbildība, kā tikt ar to galā. Bērns mācās uzņemties atbildību, vecāki palīdz, bet netraucē. Ciena, atbalsta un ir līdzās.