Pārāk labi vecāki – slikti vecāki jeb Kas kopīgs pāraprūpei un bērna valodas attīstībai?

Bērna valodas attīstība ir viena no tām lietām, kam vecāki pievērš uzmanību, jo tas ir attīstības virziens, kurā nobīdes ir vieglāk pamanāmas. Tajā pašā laikā mēdz gadīties, ka paši vecāki ir atbildīgi par to, ka bērna valodiņa netiek pietiekami attīstīta. Vairāk stāsta logopēde un speciālā pedagoģe Vita Skramane.

FOTO: Shutterstock.com

Lai bērns pakāpeniski kļūtu aizvien neatkarīgāks, mācītos uzticēties sev, tikt galā ar dažādām situācijām un veidot saskarsmi ar citiem, viņam ir nepieciešama arvien lielāka neatkarība.

Vecāki bieži vēršas pie speciālista pēc padoma, jo bērns jau sasniedzis divu, trīs gadu vecumu, bet nerunā atbilstoši normai. Divu līdz trīs gadus vecam bērnam jārunā īsos trīs vai četru vārdu teikumos, piemēram: „Visi cepumi beidzās.” Iespējams, sāk jautāt „kāpēc?”. Visbiežāk tuvinieki bērnu sapratīs bez grūtībām, bet svešiniekiem varētu būt nepieciešams „tulkojums”. Var izrunāt vairākus simtus vārdu un saprast vairākus tūkstošus. Taču iespējams, ka lieto vienu un to pašu vārdu, lai aprakstītu veselu grupu priekšmetu, piemēram, vārds „vista” var apzīmēt jebkāda veida gaļu. Bet tas nenozīmē, ka visiem bērniem šajā vecumā jārunā vienādi. Vienmēr ir atšķirības – viens bērniņš sāks runāt ātrāk, cits – nedaudz vēlāk. Ja vecāki sāk uztraukties, ka bērna runa attīstās pārāk lēni, pirmais jāpārdomā vai paši nenodara bērnam pāri. Kā? Pavisam vienkārši – rūpējoties par daudz!


 
Labi vecāki – slikti vecāki?

Vecāki, kuri par bērnu rūpējas par daudz, nav slikti vecāki, viņiem vienkārši nav pieredzes, kā rīkoties, lai bērnam būtu vislabāk. „Ja pārāk aprūpētam bērnam līdzās ir vecāki, to pateikt var pavisam viegli – ja kāds jautājums tiek uzdots bērnam, vecāks steidzas bērna vietā atbildēt vai uzreiz iejaucas – nu pasaki, nu atbildi! Bet ar šādu mudināšanu bērnu ļoti ātri var padarīt nedrošu. Pieredze rāda, ka pāraprūpētie bērni nereti ir tie, kuriem bērnudārzā, vēlāk arī skolā dara pāri – apsaukā un sit,” problēmas nopietnību raksturo speciāliste. Visvairāk pāraprūpei pakļauti tie bērni, kuru mammas ilgstoši neiesaistās nekādās darba vai sabiedriskajās aktivitātēs, bet pilnībā nododas tikai un vienīgi bērnu audzināšanai, kā arī tie, kurus audzina tikai mammas bez tēva klātbūtnes. Sabiedrībā bieži vien šādu pāraprūpi neuztver kā kaut ko negatīvu un māti, kas ziedojas bērniem, uzskata par labas mātes paraugu.

 

Pārāk lielā aprūpe bērnam patiešām neļauj pilnvērtīgi attīstīties. Ja viņam neļauj izmēģināt, viņš nevar trenēties, līdz ar to nevar arī apgūt.

 

Kas ir pāraprūpe?

Viens no pāraprūpes veidiem ir bērnu izlutināšana, kas nemaz nav tik nevainīga, kā no malas izskatās, jo tās pamatā ir vecāku vēlme par visu cenu pasargāt savu bērnu no jebkā slikta jeb nodrošināt tikai to labāko. Tādējādi bērns neiemācīsies, kā risināt problēmas saviem paša spēkiem. Tāpat viņš nespēs atšķirt, kad viņa rīcība ir nepareiza un nepiemērota, jo bērnībā nekad nebūs saskāries ar zināmām konsekvencēm un sodu par neadekvātu rīcību. 

 

Šādas sekas var būt arī tad, ja vecāki ir izvēlējušies antiautoritāro audzināšanas ceļu. Protams, viens no vecāku svarīgākajiem uzdevumiem ir pasargāt bērnus no bīstamām situācijām gan fiziski, gan emocionāli, un protams, ka dzīve – gan laukos, gan pilsētā, nepastāv bez bīstamām situācijām. Taču ir vecāki, kuri saskata risku tur, kur citi nesaskata, un kur tā patiesībā arī nemaz nav. Kopumā vērtējot jāsaka, ka pāraprūpe sākas jau tajos gadījumos, ka palīdzam bērnam darbībās, ar kurām viņš pats ļoti labi var tikt galā – kaut vai uzrāpties rotaļlaukuma tornītī  vai atnākt no skolas mājās. Iemesls šādām reakcijām visbiežāk ir tāds, ka vecāki nepareizi novērtē bīstamību un paši cīnās ar bailēm.

 

Statistika ir tāda, ka apmēram trešdaļa bērnu nesāk veikt uzdevumu, kamēr skolotāja nav pienākusi un bērnam individuāli izskaidrojusi. Tas nozīmē, ka bērni mazajās klasēs vēl ir jāmāca patstāvīgi strādāt.

Reklāma
Reklāma

 

Vecāku uzdevums – ļaut bērnam attīstīties!

Pārāk lielā aprūpe bērnam patiešām neļauj pilnvērtīgi attīstīties. Ja viņam neļauj izmēģināt, viņš nevar trenēties, līdz ar to nevar arī apgūt. Protams, vecākiem te pārmest kaut ko ir grūti, jo viņi jau to visu dara no sirds, ar vēlmi bērnam palīdzēt. Piemērs no logopēdes pieredzes: „Kāds trešās klases skolnieks stundās nedara pilnīgi neko. Ja vērtē stundu darbu, ir nesekmīgs, toties mājās strādā dubultā – izdara visus klases darbus un tad veic mājasdarbus, jo kāds no vecākiem sēž blakus un palīdz. Rezultātā grūti vecākiem, grūti bērnam, grūti skolotājam.” Brīdī, kad vecāki ir sapratuši, ka kaut ko dara par daudz, var paši sevi radināt pie atturēšanās palīdzēt, līdz ar to arī laika gaitā bērnam iemācīt patstāvību. Lai bērns pakāpeniski kļūtu aizvien neatkarīgāks, mācītos uzticēties sev, tikt galā ar dažādām situācijām un veidot saskarsmi ar citiem, viņam ir nepieciešama arvien lielāka neatkarība. Šādi viņš var mācīties no savām kļūdām un sekmīgas rīcības rezultātā justies kompetents un spējīgs tikt galā ar dzīvi. Viņa pašcieņas un pašapziņas veidošanās notiek uz drošiem pamatiem. Bez šaubām, ir neiespējami visos gadījumos novilkt precīzu robežu, zināt, cik daudz brīvības bērnam dot.


Speciāliste uzsver, ka nespēja mācīties pašam ir liela problēma: „Skolās mazajās klasēs ir ļoti daudz bērnu, kas ar mācību vielu netiek galā, jo klases ir lielas, un skolotājs nevar visiem nemitīgi izsēdēt blakus, kā bērni to ir pieraduši. Statistika ir tāda, ka apmēram trešdaļa bērnu nesāk veikt uzdevumu, kamēr skolotāja nav pienākusi un bērnam individuāli izskaidrojusi. Tas nozīmē, ka bērni mazajās klasēs vēl ir jāmāca patstāvīgi strādāt.” 

 

Ja esi savu četrgadīgo, dažkārt pat sešgadīgo bērnu ģērbis no galvas līdz kājām, tad tagad dod bērnam nelielu uzdevumu, piemēram, pašam pogāt ciet jakas pogas.

 

No vienkāršiem uzdevumiem uz sarežģītajiem

Viens ir skaidrs – nevar tā uzreiz pateikt – pietiek, tagad tu, bērns, būsi patstāvīgs. 
Bet var sākt ar nelielām lietām. Ja esi savu četrgadīgo, dažkārt pat sešgadīgo bērnu ģērbis no galvas līdz kājām, tad tagad dod bērnam nelielu uzdevumu, piemēram, pašam pogāt ciet jakas pogas, ar laiku uzdevumi var kļūt sarežģītāki – līdz pat zābaku auklu aizšņorēšanai. Un te vecākiem jāapbruņojas ar mierpilnu pacietību, jo, visticamāk, bērns tā uzreiz nemaz šos uzdevumus negribēs veikt. Tādos brīžos var teikt, labi, kamēr tu pārdomāsi, es padzeršu tēju vai izslaucīšu istabu. Un bērnam jāsaprot, ja uzdevums netiks veikts, piemēram, ārā iešana nesanāks. 


Ir bērni, kas vieni neprot skatīties grāmatas. Viņam vajag, lai kāds no pieaugušajiem sēž blakus. Protams, ir labi kopā skatīties grāmatas, jo tas paver iespēju sarunām par redzēto, bet bērnam ir jāmāk to darīt arī vienam. Tad bērnam var teikt, tu te virtuvē pie galda paskaties grāmatu un pastāsti man, ko redzi, lai man ir interesanti, kamēr es mizoju kartupeļus. Bērnam būs sajūta, ka esat kopā, un tomēr viņš jau šo lietu darīs viens. Tālejoši domājot, šāda spēja kaut ko darīt vienam, bērnam ļoti palīdzēs skolā tikt galā ar mācību vielu. Un vēl tālāk skatoties, vieglāk uzsākt darba gaitas un nodibināt attiecības.