Domātājs Viesturs Rudzītis: "Es taču ikdienā klausos, kādas sekas ir laulības šķiršanai. Vecāki iedomājas, ka viņiem būs labi, ja viņi izšķirsies. Kas tur labs var būt?" (Foto: Juris Rozenbergs)


Viesturs Rudzītis: "Šķiršanos vajadzētu aizliegt ar likumu"

 23. aprīlis 2018 5:00 Intervija

Ja kāds uzņemtos organizēt akciju par laulības glābšanu un uz reklāmu stabiem, piemēram, līmētu plakātus ar aicinājumu nešķirties, psihoterapeits Viesturs Rudzītis to atbalstītu. Viņš gribētu, lai šķiršanos aizliedz ar likumu. Liberāliem prātiem izklausās nepieņemami, taču psihoterapeits uzskata, ka tikai tā var saglabāt kultūru. Ģimeni. Tautu. Valsti. Tikai monogāmā laulībā var izaugt vesels cilvēks.

 



Vai jūs sekojat līdzi tam, kas notiek veselības aprūpē?
Es desmit gadus esmu bijis galvenais ārsts, un vismaz reizi nedēļā man vajadzēja būt ministrijā. Tā domāšana jau saglabājas. Tagad nesekoju ikdienas norisēm, bet notikumus es interpretēju.


Kā jūs raugāties uz budžeta palielinājumu, kas šogad panākts? Vairāk naudas, veselāki cilvēki?
Es redzu, ka galvenā problēma medicīnā ir lobiji, kurus neviens nevar novaldīt. Ir trīs lobiji: medikamentu, medicīniskās aparatūras un celtniecības lobijs. Tur arī aiziet visi budžeta pielikumi. Ārstam tiek pārpalikums.


Ja tiktu atrisināta problēma ar ārstu atalgojumu, cilvēkiem būtu labāka veselība?
Tā to diez vai var sasaistīt kopā, bet tad būtu tā, ka dakteris nebūtu pēdējā vietā. Šobrīd Veselības ministrija joprojām ir medicīnas ministrija, faktiski – lobiju ministrija, un ārsti, māsas un pacienti ir pēdējā vietā.

Kas ārstam liedz ārstēt pacientu?
Man nekas neliedz, jo es esmu privāts ārsts. Tiklīdz man valsts kaut ko maksātu, es nevarētu darīt to, ko es gribu. Vairs nevarētu cilvēku ārstēt saskaņā ar savu pārliecību.
Jums būtu jālieto lobētie medikamenti.
Arī tā varētu būt.

Jūs iestājaties par monogāmu laulību. Kāpēc?
Divi iemesli. Pirmais ir ekonomiskais iemesls. Laulība kā dzīves pamats – tā ir vislētākā iespējamā izdzīvošanas forma, kas ar vismazāko ieguldījumu dod vislielākās ērtības. Otrs – izrādās, cilvēkiem, kas dzīvo monogāmā laulībā, izaug stiprāki bērni. 

Kādā nozīmē – stiprāki?
Veselīgāki. Pirmām kārtām – emocionāli veselīgāki. Monogāmijas pieredze ļāvusi ļoti skaidri ieraudzīt, ka bērni sastāv no tēva un mammas. Ja tēvs un mamma sarunājas un ja viņiem ir savstarpēja komunikācija – kaut viņi strīdas, bet ir kopā –, tad arī bērna psihe ir kopā.


Ir kādi pētījumi, kas to apstiprina?
Mana pieredze. Redziet, es aizdomīgi skatos gandrīz uz visiem pētījumiem, jo tie arī ļoti bieži ir lobēti. Sociālajās zinātnēs es vispār nekam neticu.

Jūsu pieredze aptver cilvēku loku, ko ārstējat un satiekat. Vai to var attiecināt uz visu sabiedrību?
Ja es to daru trīsdesmit gadus, tad tomēr ir pietiekami daudz sakrājies informācijas. Tas mani atšķir. 
Man reizēm uzbrūk cilvēki, kuriem ir pieredze ar savu dzīvi, ar savu tuvāko radinieku dzīvi un varbūt dažu draugu dzīvi, kurus viņi labi pazīst. Runa ir par desmit vai divdesmit cilvēkiem. Man tie ir tūkstošiem cilvēku, kurus esmu uzklausījis.  Protams, es neesmu to statistiski apkopojis, bet katrs klients manī atstāj kādu pārdzīvojumu un veido mani kā profesionāli.


Bet kas tieši monogāmā laulībā, turklāt starp vīrieti un sievieti, nevis diviem viena dzimuma cilvēkiem, ļauj nodrošināt labāku veselību?
Te ir runa par tām sievietes psihes daļām, kuras es saucu par Dzemdi un Dievieti, tātad par ļoti arhaiskām daļām, par psihes programmām, kuras ir attīstījušās apstākļos, kādu vairs nav, un kurām faktiski nav jēgas šodienas dzīvē, bet tās nevar izolēt.

 

Dzemdei taču ir jēga šodienas dzīvē.
Dzemde kā psihiska programma, nevis orgāns, kā vairošanās programma ar tādu jaudu, kāda tai ir, – tā vairs nav vajadzīga.


Pat ja mūsu demogrāfiskais stāvoklis ir tik bēdīgs?
Jā, skatīsimies racionāli. Sievietei ir vajadzīgi tik Dzemdes cikli dzīvē, cik bērnu viņa piedzemdē. Sievietei var būt kādi 450, vairāk nekā 400 Dzemdes cikli. Nevienai sievietei nav 400 bērnu. No 15 līdz 50 gadiem sievietei ir jādzīvo tajā Dzemdes cikla ritenī, kur katra diena ir citāda un kur to nemotivē, šo dienu nemotivē tas, kas notiek sievietes dzīvē, bet tas, kā dzīvo Dzemde. Tātad šis Dzemdes un vīriešu līmenis ir tā arhaika, kura, var teikt, gāžas pāri bērniem un kur ir vajadzīgs pieaudzis vīrietis, lai to kompensētu.


Kas vada pieaugušu vīrieti? Arī kāda arhaiska programma?
Nē, vīrieti vada bailes. Kad viņš mātei ir piedzimis, viņš ar šo mātes sievišķo daļu turpina komunicēt visu dzīvi. Mainās tikai Mātes objekti. Visi cilvēki ir piedzimuši sievietēm. Kā mazi bērni viņi ir skatījušies uz savām mammām no apakšas, un viņas ir bijušas milzīgas. Un šis priekšstats mūsos ir saglabājies kā vadošais. Uzvedībā, attiecībās ir skaidri redzams, ka sievietes ir daudz lielākas par vīriešiem.

Skatoties šodienas acīm, tas šķiet neticami. Kā! Vīrieši taču sver 90, 100 kilogramus, sievietes 60–70. Sieviete taču ir maza, bet psihē ir otrādi. Tāpēc tas, kas vada vīriešus, ir viņa bailes no sievietes, no Dzemdes.


Ko tāds bailīgs vīrietis sievietei var iedot? Un – bērnam?
Ja bailes ir nelielas, viņš var būt drosmīgs un hiperseksuāls. Tad viņš var kompensēt bailes. 


Tātad vīrieši ir dažādi. Vieniem ir lielas bailes, citiem nelielas.
Jā, ja vīrieša garīgajā telpā sieviete ir ienākusi nedaudz ar savu Dzemdi un Dievieti, tad bailes ir nelielas. Ja viņa ienāk vairāk, bailes var būt lielas un tad vīriešiem ir izmantošanas sajūta, aizvainojums, bezpalīdzības sajūta un potences traucējumi. Un kā sekas visam – mazvērtības izjūta (ja nav potences, tad ir kastrācija, tāpēc ir šī izjūta). Ja sieviete ienāk vēl dziļāk, ir dusmu līmenis, un tad vīrieši var būt vardarbīgi – ja viņi izjūt sievieti kā ielauzušos sevī.


Kā notiek ielaušanās? Sieviete ieņem vīrieša vadošo amatu vai viņu komandē?
To nevar objektīvi interpretēt. Tās ir vīrieša izjūtas, nevis tas, kā ir realitātē. Tas mēdz būt ļoti atšķirīgi. Vīrieša sajūta, kā viņš uztver sievieti, ir nākusi nevis no tā, kāda ir sieviete, bet kāda ir vīrieša pieredze ar sievietēm un pirmām kārtām ar māti. Bet var teikt arī, ka to māti audzināja viņas māte un viņas mammu – viņas mamma. Tā vīrietis caur savu māti kontaktē ar visām pasaules sievietēm līdz pat Ievai.  Vīrietis satiekas ar zemapziņu caur sievieti. Viņš caur sievieti vispār uzzina pasaules vēsturi.


Labi. Atgriezīsimies pie ģimenes. Ja paskatāmies laulības veidošanas un šķiršanas skaitļus, apmēram puse no slēgtajām tiek šķirtas. Kas otrai pusei ļauj to saglabāt? Mazākas vīriešu bailes un lielāka distance no sievietes puses?
Tur, protams, ir jābūt seksam, un sekss var būt tad, ja bailes ir nelielas. Bet tas cilvēciskais mīnuss ir tāds, ka mēs akcentējam savu egoismu, nevis kolektīvās vērtības. Respektīvi, mums vispirms būtu jādomā par bērniem. 


Mūsdienās?
Visos laikos tā tam būtu jābūt, bet mūsdienās individuālisms nāk ārā kā akūti degradējošs – kā tāda hidra, kas saka tā: bērni mums nav tik svarīgi, galvenais, lai vecākiem ir labi.
Ja vecākiem būs labi, tad arī bērniem būs labi.

Tēva funkcijas ģimenē ir trīs: apaugļot, apsargāt, apgādāt. Tas, ko mēs redzam modernajā laikmetā, – šīs visas trīs funkcijas māte ņem atpakaļ. 



Vecāki iedomājas, ka viņiem būs labi, ja viņi izšķirsies. Kas tur labs var būt bērnam? Es taču ikdienā klausos, kādas sekas ir laulības šķiršanai, kas notiek ar cilvēkiem, kuru vecāki šķiras!


Kādas ir sekas?
Traģiskas. Tipiski – ja dēls pēc šķiršanās paliek dzīvot pie mātes, viņam ir jākļūst par mātes vīru. Neizbēgami. Viņam ir jābūt mazam puikam, kurš spēj novaldīt lielās sievietes psihi. Bet viņš jau nespēj to pieaugušās sievietes psihi izturēt! Viņu var tikai salauzt. Viņu kā ar buldozeru norullē – tā intensitāte, kas nāk no pieaugušās sievietes.

Un meita, ja no viņas aiziet tēvs (jo tāda ir viņas uztvere – ne jau no mammas, no manis viņš aizgāja!), viņa jūtas nesmuka.
Es to redzu 100 % gadījumu. Šķiršanās meitenei rada pašvērtības traumu, kuru ir ārkārtīgi grūti pārvarēt. Ārkārtīgi grūti. Tu burtiski redzi, ka viņa domā – neviens mani nepārliecinās, ka man viss ir kārtībā, ja mans tēvs mani pameta.
Un kas ir, ja dēls aug šķirtā ģimenē pie mātes, – tur māte būs ielauzusies par daudz dziļi. Gandrīz vienmēr. No tā nav iespējams izvairīties. Un tad vīrietim, ļoti iespējams, ir potences traucējumi un var būt arī impulsīva agresivitāte.

Es nepateicu vēl ceturto stadiju, kas notiek, ja sieviete ir vēl dziļāk vīrieša garīgajā telpā – tad ir šausmas un riebums. Un mana hipotēze ir, ka vīriešu homoseksualitāte ir lielā mērā saistīta ar to, ka viņš bērnībā bijis pārāk tuvu mātei, – viņš to tā ir izjutis. Viņš nav spējis izveidot no sievietes seksuālu objektu, šis objekts ir riebīgs, viņš uz sievieti nevar paskatīties kā uz iekārojamu.
 

Mūsdienās cilvēka seksuālā orientācija netiek uzlūkota kā veselības problēmas veicinoša vai indivīda dzīvi ierobežojoša. 
Bet mēs jau redzam, kādas raizes rada AIDS. Kas ir šie cilvēki? Homoseksuāli un narkomāni. Ļoti radikāli tas ietekmē.


Rietumu sabiedrībā lielākas raizes rada sirds un asinsvadu slimības un audzēji. To taču nevar saistīt ar seksuālo orientāciju.
Tas būtu diezgan spekulatīvi, ja to mēģinātu sasaistīt. 


Bet mēs varētu mēģināt sasaistīt ar laulību. Jūs savā grāmatā “Ģimene” rakstāt, ka vajadzētu aizliegt laulības šķiršanu. Bet, ja vecāki paliek kopā, abi ir nelaimīgi, tad nelaimīgums rada stresu, bet stress veicina slimības, no kurām mirst.

Tā ir, jā, bet tas, ko es vienmēr uzsveru – laulība nav garantija laimei. Tas ir iemesls, lai strādātu pie laimes. Tas ir pienākums – izveidot laimi, nevis garants – apprecējāties, un laime būs. Ir otrādi. Būtībā, ja ārpus medusmēneša ierobežotā telpā atrodas pieaudzis vīrietis un pieaugusi sieviete, tas rada tikai stresu, kuru var izlādēt ar seksu. Laulība ļoti bieži nozīmē arī labi sadalītu teritoriju – tiešā un pārnestā nozīmē. Tas nenozīmē rociņu pie rociņas un – 24 stundas dienā. Tā nav. Ir jāstrādā ar laulību.

Tas nav kārdinoši, ko jūs stāstāt.
Protams, ka tas nav kārdinoši, bet es esmu pesimists attiecībā uz cilvēkiem un viņu spēju apzināties un dzīvot saskaņā ar dabas likumu – veselīgi. Šķiršanās epidēmijā es redzu to, ka “aizbrauc jumts” un cilvēkam nāk ārā tikai egoisms. Es neticu, ja šķiršanās netiks aizliegta, ka cilvēki apzināti kaut ko mainīs.


Kā to varētu aizliegt? Kā mūsdienu demokrātiskajā sabiedrībā realizēt šādu aizliegumu?
Demokrātija vairs nav neapšaubāma, tā nav vienīgā iespēja.


Jūs patiešām gribētu, lai cilvēki nešķiras?
Jā.

Ko jūs darāt, lai tas notiktu? 
Ko es vēl varētu darīt bez runāšanas par šīm tēmām?
Pie šī “mainstrīma”, pie šī liberālā “mainstrīma”, ja cilvēki tam uzticas, tad manī nav iespējams klausīties. Es tam traucēju. Un es nevaru izdomāt tādu melodiju, kā runāt ar liberāļiem, kuri noniecina kolektīvās vērtības. Kuriem ir – egoisms, egoisms un egoisms. Un – hedonisms. Un kuri iet arvien tālāk un tālāk no kopējām ģimenes, sabiedrības un kultūras vērtībām. Ne jau es spēju tos liberāļus kaut kādā veidā pārmācīt, pati dzīve novedīs pie tā, ka vai nu mēs visi iesim bojā ar liberālām vērtībām…


Mēs visi kā cilvēce?
Kā kultūra drīzāk, kā eiropieši. Vai nu atgriezīsimies pie kolektīvām vērtībām. Tas ir – pie ģimenes, nācijas, reliģijas.
Monogāma ģimene un arī valsts, nācija, kultūra nav nekas dabisks. Tie ir mākslīgi konstrukti, kuri ir radušies tādēļ, ka iedod kaut kādas ērtības, piemēram, nacionāla valsts sākotnēji attīstījusies kā forma, kas sevi vislabāk aizsargā. Tātad aizsardzības vajadzības diktē valsts organizēšanos. Ja aizsardzības vajadzību nebūtu, mūsu valsts arī nebūtu. Kad ir valsts, attiecīgi veidojas kultūra, un tāpat ir ar ģimeni.

Ģimene izveidojas uz drošības vajadzības bāzes. Visekonomiskāk, ekonomiski vispamatotāk ir, ja viens vīrietis dzīvo kopā ar vienu sievieti. Bet, protams, vienmēr eksistē arī antikultūra, kas mēģina atgriezties pie mežonības – gan valstiskā līmenī, gan ģimeniskā līmenī, gan reliģiskā līmenī – visos līmeņos. Priekš manis tajā nav nekādas sensācijas.
Individuālisms ir mežonības pazīme. Kolektīvisms ir kultūras pazīme, ja mēs domājam par kopējo labumu.

Kultūra ir saistīta ar hierarhiju, ar robežām. Kultūra saka: mēs neesam vienādi, mēs esam atšķirīgi, mums katram ir dažādi talanti, atšķirīgs naudas daudzums, atšķirīgs zemes daudzums un atšķirīgs bērnu daudzums. Kultūra nesaka, ka katrai sievietei jābūt 2,1 bērnam. Dažām sievietēm ir talants uz deviņiem bērniem.


Un dažām sievietēm nav bērnu. Un dažas neprecas. Un dažas šķiras.
Jā, bet šķiršanās ir atgriešanās pie mežonības, tas ir viens solis mežonībā. To var pateikt arī tā, ka mūsdienu vēsture bijusi tāda, ka tēva ilgi nav bijis. Sociāla tēva. Dzīvniekiem arī nav sociālā tēva, ir tikai bioloģiskais tēvs. Tas nozīmē, ka māte ģimeni ir uztvērusi kā savējo. Es un mani bērni – tā ir ģimene. Vīrieši nāk un iet. Un šī lieta ir psihē ļoti nosēdusies. Ja tas pieaugušais vīrietis atgriežas un saka: es arī tagad būšu ar tevi kopā, tas nav sievietei kaut kas ļoti patīkams. To mēs bieži redzam pēc stāstiem, kā viņa viņu dabūja zem tupeles vai kā viņa viņu zāģēja. Tas pieaugušu vīrieti atkal pataisa par mazu puiku. Divi pieauguši cilvēki – vīrietis un sieviete kopā – tas nav vienkārši. Tas vienmēr tiks apšaubīts, un mums vienmēr būs jāpieliek pūles, lai noturētos kopā.
 

Un tomēr – laulības institūcija kā veselības garants bērniem un laulātajiem. Tas ir tik viennozīmīgi?
Protams. Tas ir viennozīmīgi. Veselība neveidojas slimnīcā. Veselība veidojas trenažieru zālē (es to trenažieru zāli ņemu kā simbolu). Respektīvi, grūtības un piepūle veido veselību. Trenējieties!


Kā konkrēti? Esmu ievērojusi, ka jūs vairāk akcentējat, ka sievietei jāmainās. Ja viņas ietekme ir tik liela, tā ir jāsamazina?
Es nebūtu tik kategorisks. Es neesmu apmierināts ar to brieduma stāvokli, kādā ir latviešu vīrieši. Sievietes ir aktīvākas jautātājas par šiem jautājumiem. Un, ja viņas man jautā, kas ir jādara, tad es atbildu, bet tas nenozīmē, ka vīriešiem nekas nebūtu jādara. Galvenais ir apzināties, ka vīrietis ir vajadzīgs kā zāles.


Tātad – reti un nedaudz.
Vīrietis ir tas, kas var neitralizēt tās arhaiskās programmas. Tev viņš ir vajadzīgs. Un taviem bērniem viņš ir vajadzīgs. Nevajag meklēt kaut kādu supervīrieti, kaut kādu ideālo vīrieti! Pieņemt to tā, ka neviens nav ideāls. Vīrieši atšķiras tikai ar to, ka viņiem ir apmēram vienāds skaits trūkumu, tikai trūkumi ir dažādi.


Jūs aicināt, lai sieviete ir pieņemoša.
Lai viņa ir praktiski domājoša. Es vienmēr saku tā, ka otrs cilvēks ir pieņemams tikai par 20 procentiem. 80 % viņš vairāk vai mazāk nav pieņemams. Bet izšķirošais ir nevis cepties par tiem astoņdesmit procentiem, bet priecāties, ka divdesmit ir vairāk nekā nulle.

Sieviete varētu cienīt savu vīru tādu, kāds viņš ir. Cienīt. Nevis pieprasīt, lai viņš ir tāds, kādam viņam vajadzētu būt saskaņā ar sievietes vajadzībām. Tas ir ļoti interesanti. Es desmit gadus braukāju mājas vizītēs, ārstējot alkohola abstinenci, un atceros tikai vienu pāri, kur šajā stāvoklī sieva turpināja izturēties pret savu vīru ar cieņu. Vairumā gadījumu ir neapmierinātība. Tu esi tāds, kāds nedrīksti būt! Tas ir pretēji manām vajadzībām! Kā tu uzdrošinies būt tāds, kas mani neapmierina! Šīs bērnišķīgās kļūdas ļoti nāk ārā.
 

Sacījāt, ka jūs neapmierina vīriešu briedums. Kādus jūs gribētu redzēt vīriešus?
Es gribētu, lai vīrieši saprot, ka viņi nedrīkst atstāt savus bērnus nelaimīgas mātes ietekmes zonā. Jūs redzējāt filmu “Dotais lielums – mana māte”?

Nē.
Ideja tāda – divi lieli puikas, vīrieši, divi dēli, kurus audzinājusi māte. Liepājā. Tēvs no viņiem aizgājis. Agri. Un vecākajam dēlam ir visi simptomi, kādi parasti ir šādā stāstā. Bet tā filma ir slikta, jo tā vaino māti. Tā neuzdod jautājumu: kas notika, ka tēvs “notinās”? Un kas notika, ka viņš maz interesējās par bērniem. Respektīvi, nav jāmeklē, kurš ir vainīgs, bet ir jāuzņemas atbildība. Kā tas nāk, ka divi pieauguši cilvēki izdara tādus soļus savā dzīvē, ka cieš viņu bērni? Tas ir tipisks stāsts.

Es negribu vainot sievietes, kuras paliek vienas ar bērniem, bet es gribētu aicināt uz atbildību. Atbildību no abām pusēm.


Jūs sakāt – visi simptomi. Kādi ir tipiskie simptomi?
Vecākais dēls rausta valodu, īsti nevar izveidot ģimeni. Uzmācīgas bailes. Tas ir tipiski, ja māte ir ielauzusies garīgajā telpā līdz lielo baiļu līmenim. Bet tajā filmā ir arī epizode, kur viņš mātei iesit. Tas nav nofilmēts, bet izskan tāda informācija. Tas ir dusmu līmenis. Skaidrs, ka attiecībās ar sievietēm viņš nevar izmantot kādu citu programmu kā vien to, kāda viņam izveidojusies.


Cik cilvēku, kas ir nākuši lūgt jums palīdzību šķiršanās gadījumos, ir palikuši kopā?
Man nav tādas statistikas, bet es zinu un man nāk prātā konkrēti gadījumi, kad var teikt, es tās laulības izglābu. Ja šie cilvēki nebūtu nākuši, viņi būtu izšķīrušies. Bet ir svarīgi, ar kādu motivāciju viņi nāk. Ja atnāk pāris un viens ir motivēts, bet otrs nav motivēts, viņš ir atnācis tikai mīļā miera labad, tur jau procents, protams, ir daudz švakāks. Ja abi cilvēki atrota piedurknes un strādā, un prasa: Viestur, kā šito saprast, kā šito saprast, ko mēs ar šito varētu darīt, tad tu redzi, ka tas, ko tu zini, ko proti, – tas tiek ņemts. Un tur ir rezultāts.

Jūs gribētu, lai cilvēki iet baznīcā?
Jā.


Un būtu lielas ģimenes, un sievietes nestrādātu.
Jā. Bet tāpat tuvākajos gados bezdarbs pieaugs. Paskatieties, cik daudz tiek automatizēts. Drīz mašīnām šoferus nevajadzēs. Veikali būs internetveikali. Tāda tendence ir. Spānijā bezdarba līmenis jauniešu vidū ir kādi 25 procenti. Mums arī tā būs.

Skaidrs, ka sievietei nevajag strādāt algotu darbu, pirms viņa jaunāko bērnu nav palaidusi bērnudārzā. Tas ir viennozīmīgi. Vai viņai pēc tam vajag strādāt – nu…


Tas atkarīgs no vīrieša spējām nopelnīt iztikas līdzekļus.
Ne tikai. Kaut kāds knifs tai sievietei ir iekšā. Piemēram, Ingas Gailes grāmatā “Stikli” ir tāds interesants citāts, kas man neiziet no galvas. Šausmīgi infantilā intonācijā uzrakstīts. Apmēram tā: man vīrs ir dakteris Valmierā. Viņam ir vaigubārda, un viņš mani mīl un uzpasē. Tomēr man ir arī pašai sava nauda. Tomēr man vajag arī pašai savu naudu!


Tas ir kaut kas tāds… Tēva funkcijas ģimenē ir trīs: apaugļot, apsargāt, apgādāt. Tas, ko mēs redzam modernajā laikmetā, – šīs visas trīs funkcijas māte ņem atpakaļ. Es pati sevi apgādāšu, es pati sevi apaugļošu (spermas banka), un es pati sevi apsargāšu. Ja nav kara, sievietei nav grūti parūpēties par savu drošību.

Tas ir spēks, kas iet atpakaļ, kas iet individuālisma virzienā, kas noliek kolektīvas vērtības. Baznīca, reliģija, jebkura reliģiska sistēma dod gatavu, teiksim tā, komandītu sistēmu, kas ir jādara, lai, neiedziļinoties sistēmiskajā daudzveidībā (kurā man ir iespēja orientēties, bet “cilvēkam parastajam” tas nav iespējams), ja viņš iet savā baznīcā, savā draudzē un ievēro tos likumus, tad automātiski dara visu pareizi.


Skolā jau cilvēks arī kaut ko iemācās.
Skola neseko līdzi pieaugušam cilvēkam, neseko, kad viņš precas, dzemdē bērnus, grib šķirties. Laba draudzes dzīve tam seko.


Kas slikts, ka sieviete grib savu naudu?
Tur mēs redzam to paradoksu. Parasti saka tā – es gribu strādāt tāpēc, ka mans vīrs nevar pietiekami nopelnīt. Ir sievietes, kuras meklē vīrā drošību un, kā es saku, tēvu, bet ir sievietes, kuras šādu vīrieti, kas par viņām rūpējas, uztver kā pazemojumu, kā ierobežojumu. Kuras grib pašas pelnīt un pašas riktēt, un pašas būt visam klāt.

 

Vajadzētu, lai sievietes grib tēvu.
Vajag gan, gan. Tas ir saistīts ar došanu un ņemšanu. Tēvs dod, dēls ņem. Māte dod, meita ņem. Sistēma ir stabila, ja ir līdzsvars starp ņemšanu un došanu. Kādreiz sievietei ir jāizraudas vīram uz pleca un jābūt meitas lomā, un citreiz viņai ir jāpārslēdzas un jākļūst par medmāsu, kad vīram ir plosts. Tad viņai ir jādod. Ja pārī ņemšana un došana būs apmēram līdzsvarā, tad viņi turēsies kopā.


Mēs iesākām runāt par kolektīvajām vērtībām. Vai ir vēl kas, ko jūs gribētu bez baznīcā iešanas?
Nē. Ar citu tiktu galā sociālā palīdzība, psihoterapija, kultūras nami, teātris. Cilvēks ir reliģioza būtne. Reliģija ir cilvēka psiholoģiskā vajadzība, un tai kaut kā ir jārealizējas. Tā ir gadu tūkstošiem pārbaudīta sistēma, kā tas strādā.

… Ja jau mēs esam mūsu kultūras beigu stadijā un Eiropas kultūra ies bojā, kas notiks? Šeit ienāks tauta, kura daudz nopietnāk izturas pret reliģiju. Un šī tauta, visticamāk, izdarīs ko? Izslepkavos pieaugušos vīriešus, apprecēs sievietes, un tās sievietes tecēs uz citu baznīcu. Tā jau ir bijis. 
Tā sieviete, kāda viņa ir šodien, nevar neielauzties mazu puiku garīgajā telpā. Tāpēc vīrieši neizaug pietiekami stipri. 
Šodien būt vīrietim, kurš izskatās pēc vīrieša, tas ir šausmīgs izaicinājums. Visa tā liberālā šļura metas tādiem virsū. Nemetīsies virsū, ja izskatīsies pēc geja. 


Jūs rakstāt nākamo grāmatu. Par ko tā būs?
Man ir divas uz rakstāmgalda. Viena būs noslēdzošā sestā grāmata šajā sērijā. Sauksies “Tukšums”. Tā būs par tukšumu kā par dabas un psihes galveno principu. Arī par atkarību, jo atkarība ir kā psihes funkcija, kurai jāsadziedē zaudējums. 
Kad mēs kaut ko zaudējam, var teikt, ka no mūsu garīgās telpas tiek izrauts caurums. Tur izveidojas tukšums. To tukšumu var ļoti sajust, jo tas ir kliedzošs. Tas motivē visu pārējo. Tukšums ir ļoti vērtīgs arī ar to, ka ļauj ģimenei pārdzīvot nāvi. Traģisku nāvi. Var teikt tā: ja kāds traģiski mirst, tad ģimenē izveidojas tukšums. Un visa ģimene tiek tajā ievilkta. Sistēma pieprasa kaut kā reaģēt.

Un vēl ārkārtīgi svarīgs moments – nāves sacensība ar Dzemdes tukšumu. Dzemdes tukšums ir dzīvība, un nāves tukšums ir nāve. Tā ir tā telpa, ko zina tikai sieviete ,– nāve vai dzīvība. Dzīvība vai nāve. Vienā no akadēmiķa Stradiņa grāmatām ir demogrāfisks pētījums par to, cik ilgi cilvēki ir dzīvojuši Latvijas teritorijā. Izrādās, līdz 18. gadsimtam sievietes dzīvojušas vidēji 33 gadus un mirušas piektajās dzemdībās. Un bērni miruši – katrs ceturtais. Tas nozīmē – jūs paliekat stāvoklī, un ir viena iespēja no piecām, ka mirsiet dzemdībās, un viena no četrām, ka mirs jūsu bērns. Tas ir kaut kur iekšā – iekšā psihē.

Sievietes garīgajos meklējumos ir iekšā dzīvība un nāve. Arī tas ir ar tukšumu saistīts. Tur ir daudz maģijas, bet arī daudz zināšanu, ko vecmātes nesušas no vienas paaudzes uz otru. Tas ir ļoti sievišķīgs. Vīrietis tajā nekad nav ticis ielaists. Vīrietis vispār to nav spējīgs uztvert.

Bet laiki mainījušies.
Programmas palikušas.

Vai cilvēki varētu šķirties mazāk?
Gribētos būt optimistam, bet pagaidām liela pamata tam nav.

 

Intervija no žurnāla "Ko ārsti mums nestāsta

Portāls Kasjauns.lv




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti



Kategorijas