Dzemdēšanas vēsture: Ķiploku testi, šmuce dzemdībās, atsāpināšana ar narkotikām un pirmie veiksmīgie ķeizargriezieni

 30. marts 2018 15:10 Līga Brūvere, Mammamuntetiem.lv Raksts

Arī agrāk sievietes dzemdēja tāpat, kā to dara mūsdienās. Cilvēka fizioloģija gadu tūkstošos ir mainījusies maz. Antropologi gan uzskata, ka ar katru gadu simtu cilvēki ir kļuvuši garāki augumā, tomēr kopējo dzemdību procesu tas ietekmējis minimāli.  Toties ir ļoti mainījušās metodes, kuras pielieto dzemdību procesā, lai palīdzētu sievietei un bērniņam. 



Foto: Shutterstock.com

Lai noskaidrotu, vai sieviete jau ir stāvoklī, veica testus ar urīnu. Gluži kā mūsdienās.


Bērna dzimšanas process zintniekus ir interesējis jau ļoti sen. Ne velti viena no vecākajām rakstiskajām liecībām ir 50 gadsimtus vecais papiruss ar tā saucamajiem Kahunas tekstiem, kas veltīti ginekoloģija un dzemdniecībai. 


Olvadu caurlaidības tests ar ķiploku
Senie ēģiptieši sievietes auglību noskaidroja visai barbariskā ceļā – vagīnā uz nakti ielika ķiploka daiviņu. Ja no rīta sievietes elpa oda pēc ķiplokiem, uzskatīja, ka ar auglības jautājumiem problēmu nebūs. Pati metode ir atzīta zināmā mērā pat par fizioloģiski izskaidrojamu – ja ir nefunkcionējoši un aizlipuši olvadi, tad ķermenī nedarbojas vispārēja vielu apmaiņa. Līdzīgs princips bija, izmantojot ķīmisku vielu fenolftalēnu. To ievadīja dzemdē, un ja pēc kāda laika šī viela tika konstatēja urīnā, bija skaidrs, ka olvadiem ar caurlaidību viss ir kārtībā. 
 

Lasi arī: 3 dabīgi paņēmieni auglīgo dienu noteikšanai

Lai noskaidrotu, vai sieviete jau ir stāvoklī, veica citus testus. Piemēram, uzskatīja, ka grūtnieces urīns ir īpaši labvēlīgs labības graudu dīgšanai. Ja graudi uzdīga – tātad sieviete ir grūta. Ja pirmie uzdīga kviešu graudi – būs zēns, ja mieži – meitene. Šo metodi par ticamu atzina vēl viduslaiku Eiropā.

Kad jaunajai ēģiptietei pienāca laiks dzemdēt, viņa devās uz īpašu templi, kur nevis dzemdēja, bet gan pielūdza dievus un cerēja un labvēlīgu iznākumu. Pēc tam viņas devās mājās un gaidīja dzemdību sākumu. Ēģiptē dzemdēt bija ierasts tupus, ar elkoņiem atbalstoties uz īpašiem akmens bluķīšiem, bet ap dzemdētāju vesela grupa sieviešu – palīgu kūpināja dažādus vīrakus, masēja vēderu ar safrāna eļļu un ieberzēja ar alu! Jaundzimušo bija ierasts barot ar krūti vismaz 3 gadus. Ja kāda iemesla dēļ piens beidzās vai tas nebija pietiekami daudz, bērnu turpināja barot ar govs pienu. 

Ķeizargrieziens bērna glābšanai
Mīti vēsta, ka Apollons savu dēlu Asklēpiju ar ķeizargrieziena palīdzību izcēla no mirušās sievas miesām. 
Tomēr savu nosaukumu operācija iemantoja, pateicoties Gajam Jūlijam Cēzaram, kas piedzima savai nu jau mirušajai mātei ar grieziena palīdzību. Cēzars esot arī vēlāk izdevis likumu, kas lika darīt visu, lai mirstot dzemdētājai, tiktu izglābts vismaz bērns. 

Ja citās zemēs vīrieši dzemdību procesā nepiedalījās, tad Indijā un senajā Grieķijā problemātiskos gadījumos palīgā sauca ārstu, kas tolaik parasti bija vīrietis. Iespējams, tāpēc šajās valstīs pirmo reizi fiksēti ķeizargrieziena gadījumi. Tāpat ir liecības, ka tieši Indijā agri sāka izmantot dzemdību stangas.

Ar vīnu nomazgāja arī instrumentus, griezuma vietu un šamaņa rokas, kas šo operāciju veica. Pēc griezuma brūci apstrādāja ar nokaitētu metālu un aizšuva. Jau pēc 11 dienā sieviete staigāja, rēta bija labi sadzijusi. 


Vairumā gadījumu sievietes pēc ķeizargrieziena operācijas nomira. Pirmā zināmā operācija, pēc kuras bērna māte izdzīvoja, notika 1580. gadā Šveicē, kad cūku kastrētājs Jākobs Nufers nolēma savai sievai pēc ilgām un mokošām dzemdībām veikt griezienu, lai izņemtu bērnu. Brīnumainā kārtā māte izdzīvoja un pēc tam laida pasaulē vēl 5 bērnus. Pirmais izķeizarotais bērns pēc tam nodzīvoja līdz 77 gadiem. 

Ķeizargrieziena operācija tika veiktas arī Āfrikā un citās eksotiskās valstīs, pie tam veiksmīgi. Ugandā redzēta operācija aprakstīta šādi – uz banānu lapām gulēja apmēram 20 gadus veca sieviete, kas bija piedzirdīta ar vīnu, kas kalpoja kā anestēzija.  Ar vīnu nomazgāja arī instrumentus, griezuma vietu un šamaņa rokas, kas šo operāciju veica. Pēc griezuma brūci apstrādāja ar nokaitētu metālu un aizšuva. Jau pēc 11 dienā sieviete staigāja, rēta bija labi sadzijusi. 
 

Ķeizargrieziena operācija. Avots: National Library of Medicine


19. gadsimtā jau vairākās pasaules vietās tika veiktas veiksmīgas ķeizargrieziena operācijas, un 20. gadsimtā aizvien vairāk bērnu nāca pasaulē ar ķeizargriezienu. 1976. gadā ASV šādā veidā pasaulē ieradās 5% bērnu, 1988. gadā - 25%, 2008. gadā - viena trešdaļa amerikāņu bērnu. Patlaban lielākajā daļā attīstīto valstu ir tendence palielināties bērnu skaitam, kuri nākuši pasaulē ar ķeizargrieziena palīdzību. Ne tikai ASV, arī Lielbritānijā, Īrijā, Kanādā, Austrālijā vairāk nekā 20% bērnu neierodas pasaulē pa dabīgajiem dzemdību ceļiem.

 

Lasi arī: Ginekoloģe: Klīnikā ik dienu saskaramies ar ķeizargriezienu bēdīgajām sekām


Arī Latvijā 23% bērnu tiek izķeizaroti. Lai gan operācija ir pilnīgi droša gan mātei, gan bērnam, Pasaules Veselības organizācija iesaka samazināt ķeizargriezienu operāciju skaitu līdz 10-15% no visām dzemdībām. Galvenais iemesls ir fakts, ka pēc ķeizargrieziena biežāk ir tādas dzīvībai bīstamas komplikācijas kā trombembolija plaušu asinsvados, kas veidojas sakarā ar dziļo vēnu trombozi, augļūdens embolija (augļūdens nokļūst asinsvados), pēcdzemdību septiskas saslimšanas.


Neskaitāmi bērni un mirstība
Agrākos laikos dzemdību palīdzību sievietei sniedz citas sievietes, kas pašas bija laidušas pasaulē vairākus bērnus un dzemdību procesu labi pārzināja. Piemēram, daudzviet Krievijā pirmās dzemdības skaitījās tikai iesildīšanās, kad lielākā uzmanība tika sievietei, nevis bērna glābšanai – ja sievietei izdevās izdzīvot, tad visas nākamās grūtniecības un dzemdības jau noritēja salīdzinoši raiti.

Dzemdībās mira ļoti bieži, tāpēc, lai pēc iespējas attālinātu nākamo grūtniecību, sievietes centās bērnus zīdīt pēc iespējas ilgāk un intensīvāk. 


Visos laikos dzemdības tika uzskatītas par ļoti augsta riska pasākumu. 18. gadsimta beigās Krievijas impērijā statistika atklāj drūmus skaitļus – gada laikā dzemdībās mira ap 30 tūkstošiem sieviešu, bet no 1000 dzīvi piedzimušajiem mazuļiem līdz gada vecumam nodzīvoja 727 bērni.

15. gadsimta Florencē tipiska ģimene bija 15 - 24 gadus veca sieva, kas laida pasaulē vismaz 5 – 7 bērnus. Ja sieviete nodzīvoja līdz 45 gadiem, tad bērnu skaits bija vismaz 10 mazuļi. Dzemdībās mira ļoti bieži, tāpēc, lai pēc iespējas attālinātu nākamo grūtniecību, sievietes centās bērnus zīdīt pēc iespējas ilgāk un intensīvāk. Tieši augstākās klases dāmas, kas varēja atļauties algos zīdītājas, ātrāk palika stāvoklī atkārtoti un pakļāva sevi atkārtotām bīstamām dzemdībām.


Tumšie Viduslaiki arī dzemdniecībā
Pakļaujoties kristīgās baznīcas noteikumiem, medicīnā iestājas īsti tumšie laiki. Pētīt cilvēka organismu, kur nu vēl sievietes dzimumorgānus, un attīstīt ginekoloģijas zinātni, bija liels grēks. Ārsti, kas mēģināja izkliedēt stāstus par to, ka sieviete var palikt stāvoklī bez vīrieša klātbūtnes, vai arī mītus par to, ka bērnus sievietēm var radīt velni, tika pakļauti inkvizīcijai un sadedzināti. 
Dzemdību pieņemšana un palīdzība sievietei sarežģītu dzemdību gadījumā skaitījās vīriešu – ārstu necienīga nodarbe.  Antīkajos laikos apgūtās prasmes apgriezt augli, lai izvairītos no šķērsguļas dzemdību laikā, tika aizmirstas. Sievietes dzemdībās mira, bet uzskatīja, ka tā ir Dieva gribas un to nedrīkst ietekmēt.  

Sievietes turpināja laist pasaulē bērnus, grūtniecība un dzemdības kļuva par sociālā statusa jautājumu. Ne velti viduslaikos bija modē tērpi, kas imitēja grūtniecību - zem kleitām sēja mazus spilventiņus, kas izskatījās pēc grūtnieču vēderiem. Turīgo vīru sievām bija jādzemdē visu laiku, viņām nodrošināja tiem laikiem maksimāli labus apstākļus un ļāva atpūsties un rūpēties par savām un bērna vajadzībām. Zemākās klases un nabadzīgākās sievietes uzreiz pēc dzemdībām ķērās pie darba un gādāja ģimenei iztiku.

Viduslaikos bija modē tērpi, kas imitēja grūtniecību - zem kleitām sēja mazus spilventiņus, kas izskatījās pēc grūtnieču vēderiem


Tikai Renesanses periodā dzemdībās sāka piedalīties ārsti. Starp citu, lai vīrieti pielaistu šim procesam, krietni nācās pacīnīties ar sabiedrības aizspriedumiem. Nebūt ne visas sievietes bija gatavas to darīt sveša vīrieša klātbūtnē, tāpēc dzemdēja tērptas garās kleitās un apsegtas ar segām un palagiem. Turklāt savas pozīcijas negribēja arī atdot tā laika vecmātes.


Mikrobi, netīrība un pēcdzemdību drudža laiks
17.-18. gadsimtā Eiropā sākās īsts dzemdību drudža pļaujas laiks. Vēl ļaunāk bija tas, ka dzemdībās sāka asistēt ārsti, kas pieņēma vienas dzemdības pēc otrām, pat nenomazgājot rokas. Infekcijas izplatījās milzīgā ātrumā, bet neviens tā laika mediķis to pat neiedomājās saistīt ar netīrību. 1842. gadā zinātnieks Tomass Vatsons ieteica mediķiem pēc dzemdībām nomazgāt rokas un instrumentus un saņēma vispārēju publisku izsmieklu par tik absurdām idejām. Apmēram 20% sieviešu pēc dzemdībām mira tieši pēcdzemdību drudža dēļ. Arī Henrija VIII mīļākā sieva Džeina Seimūra arī mira pēc dzemdībām no pēcdzemdību drudža.

Zinātnieks Tomass Vatsons ieteica mediķiem pēc dzemdībām nomazgāt rokas un instrumentus un saņēma vispārēju publisku izsmieklu par tik absurdām idejām. 

 

Industriālais uzplaukums 19. gadsimtā iegrūda sievietes vēl lielākā postā - tā kā pilsētās strādnieku ģimenēm bija ļoti maza dzīves telpa un nehigiēniski sadzīves apstākļi, bet ārsta palīdzība slimnīcās bija par dārgu, dzemdības kļuva bīstamas gan mātēm, gan bērniem. Tikai tad, kad Luijs Pastērs 19. gadsimtā atklāja baktērijās, kas kalpoja par argumentu aicinājumam ārstiem mazgāt rokas, atklājās, ka viens no galvenajiem dzemdību drudža iemesliem bija infekcijas, kuras sievietes ieguva dzemdību laikā.

Līdz par 19. gadsimtam Eiropā vecmātēm neļāva apgūt medicīniskās zināšanas, sievietēm bija aizliegts praktizēt medicīnu vai pieņemt dzemdības. Medicīnisku palīdzību dažreiz sniedza bārddziņi, kurus pielīdzināja ķirurgiem. Vīriešu sniegtā palīdzība bieži vien bija bez izpratnes un emocionālas iesaistīšanās. Kad sievietēm beidzot tika atļauts apgūt medicīnu, bija jārada vesela privilēģiju sistēma, lai viņas iedrošinātu. Piemēram, Anglijā bīskaps uzņēmās aizbildniecību par vecmātēm un deva viņām tiesības ārkārtas situācijā kristīt jaundzimušo. Savukārt Amerikā ar likumu tika noteikts, ka vecmātēm izīrējamas istabas par brīvu.



Atsāpināšanas ēras sākums
Līdz pat 19. gs. vidum, kad dzemdībās pirmo reizi izmantoja ēteri, sāpju remdēšanai vairākus gadsimtus tika lietoti tikai dažādi zāļu novārījumi. Taču pēc tam, kad Anglijas karaliene Viktorija sava astotā bērna dzemdībās saņēma hloroformu, tā izmantošana kļuva gandrīz par statusa simbolu. Baznīca gan iebilda pret atsāpināšanu dzemdībās, argumentējot to ar apgalvojumu kā dzemdību sāpes ir Dieva sods, no kura nedrīkst izvairīties.

Dzemdību atsāpināšanai likti lietā arī apšaubāmi līdzekļi, piemēram, 1914. gadā Jaunanglijā tika atvērta klīnika, kurā augstākās klases sievietēm piedāvāja dzemdību atvieglošanai izmantot skopolamīnu. Tas ir dabisks alkaloīds, ko iegūst no melnās driģenes, dzeloņainā velnābola, eņģeļtaures un vairākiem citiem nakteņu dzimtas augiem. 1940. gadā ASV 95% dzemdību tika izmantots skopolamīns un morfīns, lai gan smagā narkotiku un amnēzijas deva atņēma dzemdētājām kontroli pār dzemdībām. Sieviete narkotisko vielu ietekmē aizmiga, gadījās, ka arī jaundzimušais piedzimstot, tā arī neuzsāka elpot pats.

Mūsdienās dzemdību sāpju mazināšanai visbiežāk izmanto epidurālo anestēziju. Latvijā vidēji katrās piektajās dzemdībās sāpes tiek mazinātas ar šo anestēzijas formu, savukārt pasaulē ir klīnikas, kur vairāk nekā puse sieviešu dzemdē, saņēmušas epidurālo analgēziju.


Padomju laiki un gimenes dzemdību laiks
Rīgas Dzemdību nams 90. gados Latvijā bija viens no pirmajiem, kas sāka praktizēt ģimenes dzemdības, un mūsdienās lielākajā daļā gadījumu sievietei līdzās ir bērniņa tēvs. Taču padomju gados ne tikai nebija ģimenes dzemdību, toreiz slimnīcā neielaida nevienu sievietes piederīgo. Par to, kādas bija dzemdības, piedzimis puika vai meitene, cik sver un kā ēd, - to visu sievietes saviem vīriem un piederīgajiem izkliedza, stāvot pie dzemdību nama logiem. 80. gados visus pienesumus kontrolēja un, ja kaut kas, pēc medmāsiņu domām, nebija piemērots, tas netika nodots sievietei, pat savas apakšbiksītes sievietēm pēc dzemdībām neļāva vilkt, lai lika neievazātu kādu svešu baktēriju vai infekciju, atceras Rīgas dzemdību nama vecmāte Rita Romanovska žurnālā "Veselība".
 

Tagad šķiet teju traģisks fakts, ka pirms 30 gadiem neviens sievietei nepastāstīja par mazuļa kopšanu. Kā ietīt mazuli autiņos, kā un cik bieži barot, kā apkopt - to sievietes apguva pašas. 

 

 "Labi atceros, ka no vienas pie otras, no otras pie trešās dzemdētājas skrēju kā maratonā. Nekādas aparatūras nebija, vecmātei bija tikai viens steroskops, ar kura palīdzību klausīties bērna sirsniņu. Mūsu ausis bija pieradušas saklausīt bērna sirdstoņus mātes dzemdē, tāpēc, kad parādījās dopleri un citi aparāti, mēs uz tiem nepaļāvāmies. Ne velti senatnē vecmātes uzskatīja par raganām, jo mums jābūt ar septīto maņu un trešo aci pierē, lai spētu paredzēt, kādas būs dzemdības," stāsta vecmāte.

Tagad šķiet teju traģisks fakts, ka pirms 30 gadiem neviens sievietei nepastāstīja par mazuļa kopšanu. Kā ietīt mazuli autiņos, kā un cik bieži barot, kā apkopt - to sievietes apguva pašas. Iespējams, ka tas bija viens no iemesliem, kādēļ bija daudzi pēcdzemdību depresijas gadījumi, jo māmiņām nebija neviena, ar ko parunāties ne par mazuļa aprūpi, ne par savām izjūtām.

80. gados mamma savu bērniņu ieraudzīja tikai divas trīs stundas pēc dzemdībām. Toreiz visus jaundzimušos, kas bija ietīti marles un flaneļa kūniņās, salika garos ratos un veda sievietēm barot. Mātes un bērna kontakts bija iespējams tikai ēdināšanas reizēs, kuras nebija pakārtotas bērna vajadzībām, bet to noteica stingrs dienas režīms. Tas iederējās padomju režīma ideoloģijā, kas definēja sabiedrību kā pamatvērtību, sabiedrības un kolektīvās intereses kā primāras, bet indivīdu tikai kā pakārtotu sabiedrības daļu. Bērna un mātes, kā arī ģimenes savstarpējās attiecības tika stingri pakļautas kopējiem sabiedrības veselības aprūpes mērķiem un stratēģijai.


Mājdzemdības Latvijā
Latviešu tradicionālās vecmātes bija apkārtnē cienītas un godātas sievietes, kuras līdzīgi kā tautasdziesmas savas praktiskās un garīgās zināšanas tālāk nodeva mutiski un savas prasmes bija apguvušas praktiski. Profesionālas vecmātes, kuras apmācīja ārsti, Latvijā parādījās jau 16. gs, pārņemot šo tradīciju no Rietumeiropas, tomēr tās bija tikai un vienīgi vācu izcelsmes un  viņam bija stingri aizliegts savās prasmēs dalīties ar tradicionālajām vecmātēm. Tādejādi tracionālās latviešu vecmātes turpināja pieņemt bērnus, balstoties latviešu zemnieku dzīvesziņā, kas viņas vairāk sagatavoja pieredzē balstītākai pieejai dzemdībām nekā viņu profesionālajām amata māsām. Pirmā grāmata par dzemdībām latviešu valodā, ko bija tulkojis kāds vācu mācītājs, iznāca 1783. gadā. Tikai 19. gs sākumā pirmo reizi  par profesionālu vecmāti kļuva latviešu izcelsmes sieviete.

Vēl 1931. gadā Latvijā populārzinātniskajā medicīnas literatūrā (Grinups,1931) tiek sīki aprakstīta dzemdību norise mājās, nepieciešamās lietas, vecmātes un dzemdību kopējas pienākumi, aprūpējot dzemdētāju mājās. Turpat arī norādīts, ka, „ja mājas apstākļi ir nelabvēlīgi, tad daudz labāk ir stāties sakaros ar labi iekārtotu slimnīcu un iepriekš tur pierakstīties.”



Izmantota informācija no žurnāla “Veselība”, Latvijas Mājdzemdību asociācijas mājas lapas majdzemdibas.lv, www.9months.ru




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas