Lieldienas. Izlasi un Edvarta Virzas "Straumēnus" ieraudzīsi citām acīm!

 29. marts 2018 12:00 mammamuntetiem.lv Raksts

Tajos laikos visi svētki, ko bij nolikts svētīt, bij nozīmes pilni, un ļaudis iegāja to līksmībā, kā ieiet mājā zem izpušķotām palodām. To gadu Lieldienas iekrita vēlu, bet, jau klusajai nedēļai sākoties, saime posās uz tiem. 



Foto: Flickr/Donald Judge


Viss, kas vien istabā bij cilājams, tagad izceļoja pa durvīm sētsvidū. Pēļus, deķus un drēbes dauzīja un vēdināja, un pagalms bij tādu putekļu un trokšņu pilns, ka vistas izbailēs noskrēja no saviem perēkļiem, dikti kladzinādamas. Uz ķebļiem pakāpušās, meitas ar nažiem kasīja no logu rāmjiem papīrus, ar kuriem bij aizlīmētas to šķirbas. Kad izņēma iekšējos un atvēra ārējos logus, istabas vienā rāvienā pieskrēja pilnas svaiga pavasara gaisa līdz pat vissīkākajam kaktiņam. Meitas ar slotām noslaucīja griestus un sienas, un veseli spaini vārīta ūdens nolija uz grīdām, un meitas tās berza salmu vīkšķiem, ceļos nometušās. 

Kā pie visām lietām, tā arī pie svētku svinēšanas lielāko prieku sagādāja nevis paši svētki, bet gatavošanās uz tiem. 

Pat Bībeles, dziesmu un sprediķu grāmatas biezos vākus nomazgāja ar mitru drēbi un nolika tās ārā uz galda, lai vējš izšķirsta un izvēdina vecās, nodzeltējušās lapas. Pēc tādas tīrīšanas istabas it kā atjaunojās un apaļie priežu baļķi atguva atpakaļ savu seno brūnumu. Kā pie visām lietām, tā arī pie svētku svinēšanas lielāko prieku sagādāja nevis paši svētki, bet gatavošanās uz tiem. Lielā maizes abra gulēja nevajadzīga, bet godā nāca mazā, kurā jauca baltu maizi. Sevišķi bļodā iejauca mīklu cukura kliņģerīšiem, pie kuru sagatavošanas netaupīja ne sviestu, ne cukuru. Cik tik vien bij vārāmo caurumu plītīm un kāšu skursteņa ķēķī, uz visiem vārījās grāpīši, mezdami priecīgus garaiņus un izplatīdami visādas smaržas, kas plūda pa istabām, kutināja nāsis, un no tām ļaudis bij jau iepriekš paēduši. Krāsnī čuguna podos čurkstēja cūkas gaļa ar kāpostiem, un, jau vakarā tur ielikta, tā stāvēja, kamēr kāposti virspusē bij sacepuši brūni.

Cepšanas un vārīšanas laikā visus vīriešus iztrieca no istabām un tur rīkojās tikai saimniece, meitas un sievas, un visām acis zibēja un sejas liesmoja, kā tas notiekas arvienu, kad jādara patīkams un priecīgs darbs. Meita Līna ar ačgārni sasietu drāniņu galvā ņēmās ar baltas maizes mīcīšanu, un viņas ar mīklu aplipušās dūres bij tikpat baltas un apaļas kā viņas krūtis. Ap vakara pusi skalu kurvji, skārda pannas un pār gultām noliktie dēļi bij pilni maizēm. Tur varēja redzēt pīrāgus, līkus kā augoši mēneši, kam no pušu pārplīsušiem sāniem līda ārā vēl čurkstoši speķa gabaliņi, kliņģerīšus, kas kusa mutē ātrāki nekā cukurs, apaļas karašas un četrkantainas baltmaizes brūniem virsiem.

Burvība ir katra zināšana, kuras cēloni un sākums kuras ir pazuduši


Kad šis darbs bij galā, sākās olu krāsošana. Še darbojās vienīgi saimniece, un meitas viņai tikai palīdzēja. Tagad viņa noņēma no skapja augšas buntītēs sasietas zāles un ziedus un meta pēc kārtas katliņā kopā ar olām. Viņas tumšās acis vērīgi skatīja caur garaiņiem, un šinī brīdī viņa līdzinājās burvei, kas vāra savu virumu. Bet burvība ir katra zināšana, kuras cēloni un sākums kuras ir pazuduši. Tā viņa nokrāsoja olas visās krāsās, kādās mirdzēja Straumēnu pļavas dažādos vasaras cēlienos. Vēl vairāk nekā vīrieši viņa zināja visus labumus, ko deva viņas apvidus, visu uzminēdama savā klusajā nodabā. 

Bet, kamēr sievieši rīkojās pa istabu, aploka malā iečīkstējās tikko uzkārtās šūpoles, ko izmēģināja puisis Kārlis ar kalpu Janku. Uzlaidusies līdz galotnei, viņi atlaidās, jo tas būtu bijis vislielākais grēks, ja viņi klusajā sestdienā, kad Kristus gul kapā, kliegdami laistos pa gaisu. Bet visi taisījās uz rītdienu — un visskumjākā diena bija pilna aizturētu Lieldienas gaviļu. Šinī vakarā Straumēnu ļaudis pērās ilgi un pamatīgi, un vēl istabā viņu sakarsušās miesas kūpēja. Vīri vēl brītiņu pasēdēja uz soliņa istabas priekšā, izsmēķēdami savas pīpes un mierīgi sarunādamies. Tad viņi tās rūpīgi izdauzīja un devās istabā, kur nogulās blakus savām sievām, kas izpērušās gulēja platas kā pirts lāvas. Drīz vien tur atskanēja mierīga krākšana, tikai Janka pa savu gultu ilgi grozījās. Bet, kad sieva viņam nikni atteica: "Liecies nu mierā!" — arī viņš aprima un drīz vien aizmiga.


Tāpat kā Jāņu apaļais un dzeltenais siers ir vasaras saules zīme, Lieldienu šūpoles ir lielo dabas šūpoļu atgādinājums, kurās, ziemai beidzoties, šūpojas visa radība. Saule neredzami iekustina šīs šūpoles — un ūdeņi laistās šūpodamies savos krastos, šūpojas putnu ligzdas koku zaros, biržu mežu robainās galotnes un dziesmas, kas skan tām pāri. Šūpoles Straumēnos bij tā vieta, kur savienojās visa Lieldienu jautrība. Te sanāca ne vien Straumēnu, bet arī kaimiņu ļaudis, un jau pa lielu gabalu bij dzirdama vēja svilpšana un vicu čīkstēšana, kas sacēlās, šūpotājiem drāžoties no stāva augstuma lejup. Sievas, kuras savā laikā jau izšūpojušās un kuru rokas bij nogurušas, bērnus šūpojot, dažas ar skaudību, dažas ar labvēlību nolūkojās jaunajās meitās, ko puiši meta gandrīz līdz bērzu galotnēm. Meitām vaigi nobāla, augšup drāžoties, un pietvīka tumši sarkani, skrejot lejup, un viņas tika no šūpolēm ārā, solot lielu daudzumu sarkanu, zaļu un zilu olu. 

Tā šī māja pārtika pati no saviem tikumiem un laukiem, nekārodama pat ārpasaules Dieva, jo Viņš dusēja uz tās palodām, ieaudies visā tās kārtībā. 


Tagad viss, kas svētku sestdien bij cepts, parādījās galdā. Tur bij tikko no krāsns izvilkta cūkas gala ar kāpostiem un baltā bļodā sakrautas brūni spīdīgas, taukiem nosvīdušas gaļas desas, kuru apbrīnojamais garžīgums ir Zemgales saimnieču noslēpums. Pilnā bļodā kūpēja no Straumēnu labi briedušo kviešu miltiem sviestā ceptas karašiņas, bet pašā galda vidū zaļā krūzē smaržoja alus biezām, viegli čūkstošām putām. Ieliets glāzēs, tas laistījās kā miglains dzintars mīkstu saldumu un dziļu reibumu, un viesi uz reizi atžirga, to iebaudījuši. Sarunās drīz vien sadalījās vīrieši un sievieši atsevišķi. Ikviens izstāstīja savus pavasara nodomus, un tie visi gāja līdz arkliem, saistīdamies ap tiem, un vārdi še rita smagi un nosvērti kā zeme no lemeša. Izrunājās par jaunsalīgtiem un veciem gājējiem, pagasta darīšanām un visos šajos spriedumos bij svars un prašana. 

Pa to laiku saimnieces melnām micēm galvās sarunājās par visām istabas un kūts darīšanām, un Straumēniene pašlaik vilka no skapja laukā satītu milzīgu linu audekla gabalu, kam dzijas vērpjot ratiņi bij dūkuši cauru ziemu, un divus mēnešus birdi bij klabējuši, kamēr tos noauda. Ūdenim siltākam un mīkstākam metoties, to velēs upītes malā smagām ozola vālēm, un tas stiepsies ap visu dārza sētu, kad to izkārs balināšanai. Viņa rādīja savām viešņām arī strīpainos bukstiņa gabalus, šoziem austus, un no visiem skapja plauktiem dvesa miers un svinīgums. Viss tas bij pašu mājās audzis un taisīts, un caur smalkākiem pirkstiem, kuri vērpjot dila, bet nesadila, bij nākušas šo audeklu dzijas bez neviena grumbuļa. Tā šī māja pārtika pati no saviem tikumiem un laukiem, nekārodama pat ārpasaules Dieva, jo Viņš dusēja uz tās palodām, ieaudies visā tās kārtībā. 

 

Fragments no Edvarta Virzas darba "Straumēni"




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas