Par ticību, asarām un klātbūšanu... Pieci mammu stāsti par priekšlaikus dzimušajiem bērniņiem

 17. novembris 2017 12:00 mammamuntetiem.lv Raksts

Šodien, 17. novembrī, pasaulē atzīmē Priekšlaikus dzimušo bērnu dienu. Ar katru gadu medicīnas iespējas arvien tālāk atbīda to sarkano, trauslo robežu, kad cerības uz izdzīvošanu un pilnvērtīgu dzīvi ir niecīgas. Šeit esam apkopojuši sieviešu stāstus, kas izauklējušas savus mazos bērniņus gan pirms pāris gadiem, gan pat pirms 17 un pat 40 gadiem. Ir piedzīvots īsts brīnums. 



Foto: Shutterstock.com


Katrs grams, kas nāca klāt, bija īsts prieks
Mūsu meitiņa pasteidzās piedzimt 2012.gadā 24./25. nedēļā. Viņa svēra 660 gramus. Pirmās 2 nedēļas mums, vecākiem, bija visgrūtākās, jo arvien vajadzēja paturēt prātā to, ka jebkurā brīdī var rasties sarežģījumi un maziņā var neizturēt. Pašās pirmajās dienās es baidījos mīlēt (bet mīlēju) mazo, baidījos, ka man būs sāpīgi, ja meitiņa aizies. Bet apjausma, ka viņai esmu vajadzīga es visa, atvēra manu sirdi, lai notiktu, kas  notikdams, jo es esmu viņai vajadzīga, esmu stipra un nedrīkstu baidīties par sevi. Šis pirmo dienu apjukums un bailes vai spēšu, īstenībā bija visbriesmīgākais. Pēc tam jau iesākās jauns laiks - dalīts ar ģimeni un bērniem mājās un stundas kopā ar maziņo Vienības gatvē. Ik diena, ko mazā nodzīvoja, bija Dieva brīnums, katrs grams, kas nāca klāt bija prieks, un katra "zvanīšana" monitorā lika satraukties. Mana Valentīndiena togad bija īpaša - maziņā pirmo reizi "ķengurā" pie manis. Patiešām lieli svētki, kad meitiņa sasniedza brašo 1 kg svaru. Tad jau viņa bija liela meitene. Prieks par to, ka viņa pāris dienas varēja jau pati elpot bez "Sī-papa", prieks, kad viņa pirmo reizi attaisīja actiņas, kad pamazām apvēlās un ādiņa kļuva bēbīšrozā. Prieks un pateicība par brīdi, kad sāku mazajai mācīt ēst no pudelītes. Un tā trīs mēnešus, līdz klāt lielā diena - uz mājām došanās. Visi iespējamie sarežģījumi viņai gāja secen - meitiņai šomēnes paliks 3 gadiņi, viņa sākusi staigāt, runāt, ēst pati, iet uz podiņa kā visi bērniņi. Viņa ir vesela, gudra, jautra un niķīga divgadniece. Mūsu Dieva brīnums. Mammām, kuras pašlaik piedzīvo šādas dienas, es novēlu izturību, iespēju sevi palutināt un atpūsties. Lūdziet Dievam palīdzību, Viņš patiešām spēj un paveic brīnumus. Pat, ja neticiet - lūdziet tik un tā. 

 


Dvīnīši nolēma piedzimt ātrāk 
2014. gada 23. janvārī  28. grūtniecības nedēļā no rīta pasaulē nāca abi mani dēliņi ar svaru 1220g un garumu 34cm un otrs 1036g un augums 37cm. Divas dienas jau biju pavadījusi Dzemdību namā uz saglabāšanu gultas režīmā, bet tas nelīdzēja, viens no dvīnīšiem bija  izlēmis piedzimt agrāk un brālītis neatpalika. Puiši piedzima zilgani un pīkstēja kā pelītes, viņus dzemdību zālē ātri apskatīja un aiznesa uz intensīvo nodaļu, pēc desmit dienām mūs pārveda uz Vienības gatvi, tur pavadījām 2 mēnešus. Gāja visādi, smagāk gāja tieši pirmajam no dvīnīšiem-  bija problēmas ar plaušām un Vienības gatvē pievienojās sepse, otrajam dvīnītim bija nelielas problēmas ar elpošanu un sirsniņu. Lai gan pati esmu mediķe un sapratu visus riskus un iespējamos iznākumus, vienreiz tomēr neizturēju un raudāju, bet ātri saņēmos, jo zināju, ka būs labi, ka puiši ir cīnītāji un to viņi arī pierādīja.  Tomēr, kad jau bijām izrakstījušies no Vienības gatves un braucām uz pārbaudēm, otrajam dvīnītim gribēja iedot invaliditāti, jo uz brāļa fona viņš fiziski attīstījās lēnāk (ar 1.5-2 mēnešu starpību)... Bet mēs daudz strādājām, staigājam uz masāžām, fizioterapiju, okera terapiju un mājās daudz darījām un uz koriģētajiem 9 mēnešiem mazais pārsteidza ārstus, jo bija līdzvērtīgs fiziskajā attīstībā ar brālīti. Tagad puišiem ir gads un 10 mēneši (koriģētie 1 gads un 7 mēneši). Abi brāļi ir forši, veseli, smaidīgi, protams, arī palaidnīgi.  Izturību, pacietību, spēku vecākiem, ticību saviem un bērniņa spēkiem un, galvenais, iekšējo pārliecību, ka viss būs labi!



Meitiņa kā  no citas pasaules
Mana meitiņa piedzima 28. grūtniecības nedēļā un svēra 1130 gramus un bija 39 cm gara. Pēc 2 nedēļām no Vidzemes slimnīcas pārveda uz Rīgas bērnu slimnīcu Vienības gatvē. Pēc mēneša mēs jau tikām mājās, jo bijām priekšzīmīgas pacientes un darījām visu, ko ārsti ieteica. Mums bija problēmas ar svara pieaugumu, tik pa 100 gramiem mēnesī līdz pat 2 gadiem.  Meitiņa arī nerunāja un nebubināja kā citi bērni tajā vecumā, bija sajūta, ka viņa klausās un uzsūc visu informāciju klusējot. Pēc tam sāka runāt teikumos. Piebaroju ar krūti līdz 4 gadu vecumam, tas deva viņai mieru un mīlestību. Arī tagad, kad meitiņai ir 9 gadi, viņa ir mierīga un mīlestības pārpildīta. Katru dienu vairākas reizes dienā viņa saka- " Māmiņ, es tevi ļoti, ļoti mīlu! ". Reizēm ir sajūta, ka viņa ir no citas pasaules -  labestīga, vienmēr rūpējās par citiem, mīlestības apgarota, tikai bieži no skolas nāk bēdīga, jo lielākā daļa bērni nesaprot šo mīlestību un labestību, tādēļ dara pāri, bet viņa tik un tā viņiem piedod un mīl Viņa ir FANTASTISKA!
Mīļie vecāki,tad ,kad mūsu mīļie eņģelīši atrodas kulbiņā, dziediet viņiem dziesmiņas ( es sacerēju meitiņai dziesmiņu, pie kuras viņa mierīgi aizmieg vēl savos 9 gados, kad ir slima un lūdz, lai to nodziedu), glāstiet katru mīļu brīdi, stāstiet, kas notiek apkārt, dodiet mīlestību caur savām rokām, jo paņemt rokās mazo pirmajās dienās mēs nevaram, bet sirds lūzt, jo vēlamies piekļaut pie sevis un samīļot. Gribu pateikt milzīgu paldies Neonatoloģijas nodaļas personālam par šo milzīgo mīlestību, ko viņi dod katram bērnam. Viņiem ir zelta rokas, jo spēj darīt brīnumu lietas mūsu mazajiem eņģelīšiem. 
Īpašu mīlestības sūtījumu vēlos nodod Valmieras jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļai. Personāla attieksme bija izcila!!! Kaut vairāk būtu tādi vienkārši un iejūtīgi cilvēki baltos halātos. Paldies!
 


Ārsti: Meklējiet paši, ja gribat saglabāt cerību
Tas notika tālajā 1975.gadā, biju mammas otrais bezgalīgi gaidītais bērniņš, mammai tajā laikā bija 43 gadi un tas skaitījās neprāts. Jau pirmajās nedēļās mammai sākās asiņošana un viņa uz visu atlikušo laiku tika slimnīcā pilnīgā gultas režīmā. Mamma stāstija, ka nav varējusi pat adīt, jo uzreiz asiņojusi. Tā nu pretojoties ārstu ieteikumiem veikt abortu, mamma izturēja nepilnus 7 mēnešus un tad tas notika. Piedzima meitiņa viegla kā cukura paciņa. Mamma pati gandrīz noasiņoja, bet viss beidzās labi. Mammai ārsti godīgi pateica, ka cerību bez kaut kadām deficīta zālēm nav. Kā saka, meklējiet, ja gribat saglabāt cerību. Mammai paveicās, viņa dabūja zāles un es izdzīvoju. Līdz mājās braukšanai bija vēl kāds laiks jāpaguļ inkubatorā, tikmēr mamma katru rītu nesa savu pieniņu uz piena virtuvi cerībā, ka vēl ir ēdājs. Nez vai man tika tieši manas mammas pieniņš? Kad pēc mēneša mani pārveda mājās, man joprojām nabiņa nebija aizvērusies un mazgāja mani lielajā zupas šķīvī. Bet tad es esot sākusi tik strauji augt, ka drīz vien biju apsteigusi bērniņus, kas bija dzimuši vienā laikā ar mani. Manai mammai uzreiz gan pateica, lai uz neko dižu necerot, iespējams, ka būšu invalīde vai man nevarēšot būt bērni, jo visticamāk reproduktīvā sistēma nebūs pilnvērtīgi izveidojusies. Bet viss bija ok, skolā aizgāju jau 6 gadu vecumā un arī bērni man ir! Kad pēc gadiem sava puiciskā rakstura dēļ nokļuvu pie ķirurga, viņš nespēja noticēt, ka tas ir tas pats cukurpaciņš. Ar šo stāstu es gribēju godināt savas mammas piemiņu un novēlēt visām mammām un tētiem būt stipriem un saglabāt cerību, jo Dieviņam ir savs plāns!  Kādreiz man likās, ka esmu īpaša un man noteikti ir kāds dižens darbs paredzēts, ja jau izdzīvoju, bet tagad es saprotu, ka esmu šeit vienkārši ,lai būtu un nemanāmi stāvetu klāt cilvēkiem un notikumiem, ko sauc par ikdienu.  
 


Svarīgs ir visas ģimenes atbalsts.
“Tas bija tik sen – pirms 17 gadiem. Daudzas lietas jau piemirsušās, bet pārdzīvotā dēļ meita ir vienīgais bērns. Lai gan rezultāts ir ļoti pozitīvs, visu laiku nepameta piesardzība – ja nu tas vēlreiz atkārtojas?” atzīst Ilze.
Elizabete piedzima 24.-25. grūtniecības nedēļā ar ķeizargriezienu un svēra 925 gramus. “Pat cukura paciņa nebija,” saka Ilze “tāpēc esmu pateicīga dakterei, kura darīja visu, lai glābtu mūsu bērnu un pieņēma lēmumu veikt ķeizargriezienu. Pēc meitas piedzimšanas sākās mūsu ļoti neparastā  dzīve.”
Elizabete nāca pasaulē 27.novembrī, tuvojās Ziemassvētki, visa planēta satraukti gaidīja jauno tūkstošgadi, bet Ilzes vienīgā doma bija – kaut meitiņa izdzīvotu un būtu vesela. “Nedēļu pēc dzemdībām mūs pārveda uz bērnu slimnīcu Vienības gatvē, kur mūs sagaidīja fantastisks kolektīvs. Tad sākās mūsu cīņa divu ar pusi mēnešu garumā. Gāja visādi, bet 15.februārī devāmies mājās, un tolaik meita svēra jau vairāk nekā divus kilogramus,” atminas Ilze.
Viņa priecājas, ka bērns attīstījās labi, un arī tagad meitai ir laba imunitāte. Elizabete mācās vidusskolas 10.klasē, daudzus gadus dejo tautas dejas, bet šogad sākusi apgūt arī bungu spēli. Viņas krustmāte ir atzinību guvusī fizioterapeite Klaudija Hēla, ar kuru kopā Ilze savulaik studējusi. “Viņa visu laiku bija klāt, uzraudzīja meitu, atbalstīja gan mani, gan Elizabetes tēti. Neizsakāms paldies viņai, tāpat kā dakterei Tropai un Kviļūnai, kā arī visam Neonatoloģijas nodaļas kolektīvam,” teic Ilze un piebilst – lielu atbalstu sniegusi arī ģimene. “Mamma gatavoja zupas un veda uz slimnīcu, meitas tētis mani mēdza aizvest pusdienās arī ārpus slimnīcas, lai mana diena būtu mazliet citādāka. Atbalsts bija liels un tas ir ļoti vajadzīgs, jo tās dienas ir saspringtas,” teic sieviete.



Piedzimt 24. nedēļā
Mūsu dēliņš piedzima 24. grūtniecības nedēļā, svēra vien 775g un bija 30 cm garš- tāda miniatūras lellīte. Viss sākās 2 dienas pirms dēliņš piedzima. Parādījās smērējumi, bez nekādām sāpēm vai citām izmaiņām, drošības labad devos uz Dzemdību namu, lai veiktu USG, ārsts noteica nekas labs nav, jo ir dzemdes atvērums 3,5cm un ir jāpaliek uz saglabāšanu. Tā nu es gulēju uz saglabāšanu ,pie sistēmām un lūdzu mazulītim, lai tik viņš nesteidzas vēl nākt šajā pasaulē, lai aug un attīstās, bet viņš bija izlēmis savādāk. Bija otrās dienas vakars kopš biju slimnīcā, jutu kaut kas nav labi. Sākās nenormālas vēdera sāpes, cietos un cietos, jo nedomāju, ka man sākušās dzemdības.. kamēr neizturēju un saucu ārstu, kurš veicot apskati secināja, ka man ir pilns dzemdes atvērums un ir jādodas uz dzemdību zāli. Pēc nepilnām 40 min mazulītis bija klāt, viņu sagaidīja neonatologu komanda, dēliņš piedzima bez pirmā kliedziena, neelpoja, iekliedzās tikai pēc 15 min (tā vismaz ir rakstīts slimnīcas izrakstā). Ārsti cīnījās par mūsu mazulīti Intensīvajā terapijā, 5.dienā mūs pārveda uz BKUS. Gāja mums ļoti smagi, jo dēliņš pats neelpoja ļoti ilgi. Slimnīcā būdami esam pārcietuši- sepsi, meningītu, krampjus, Bottala vada slēgšanu (operāciju) .Cerības mums nedeva ne mirkli, jo smags, neparedzams stāvoklis bija 2,5 mēnešu garumā, katra minūte, stunda bija stresa pilna... Bet dēliņš cīnījās par sevi un izcīnīja šo cīņu ar uzvaru- 3 mēnešus pavadījām BKUS, visu cieņu ārstiem, māsiņām un visiem citiem ,kas bija kopā un cīnījās kopā ar mums. Tagad dēliņam ir 3,5 gadi, viņš  attīstības ziņā ir tāds pats kā citi vienaudži. Neviens no malas nevar pateikt, ka mazais dzimis 24.nedēļā un svēris vien 775g.

Stāsti no lapas espiedzimuagrak.lv


 




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas