Ko darīt, ja trīsgadnieks publiskā vietā taisa traci 3

 19. novembris 2015 10:15 Audra Šauere, Mammamuntetiem.lv Raksts

Kā rīkoties, ja trīsgadniekam publiskā vietā uznākusi histēriska raudāšana? Kā bērnu nomierināt, jo uz ielas ir cilvēki, kas pievērš uzmanību, katram ir savi komentāri. Ar bērnu runāt tajā brīdi nav nekādas nozīmes, jo viņš neieklausās, tikai krīt gar zemi un kliedz. Nepievērst uzmanību arī nevar, jo esam uz ielas... Stāsta psiholoģe, “Psiholoģijas centra” vadītāja Inga Skreitule-Pikše.



Foto: mammamuntetiem.lv

Esot uz ielas, veikalā vai citā publiskā vietā, bērns izjūt lielāku stresu par notiekošo – priekšā ir vizīte pie ārsta, kairinājumu pilns veikals vai arī ģimene dodas uz kaut kurieni, par ko bērnam ir visai nepilnīgs priekšstats.


Rakstu sēriju par bērna attīstību un attīstošām rotaļām tapusi sadarbībā ar LEGO group.

 

Vienas metodes mājās, citas – uz ielas...
Tā nu tas ir, ka metodes, kā vecāki tiek galā ar bērnu mājās, atšķiras no tām, ko pielieto uz ielas, veikalā un citās publiskās vietās. Un bērni lieliski jūt, ka viņiem ir vara un iespējas publiskajās vietās panākt savu. Šis pirmkārt jautājums par vecākiem – kas notiek ar viņiem, kad apkārtējie skatās, izsaka piezīmes. Tas, kas bērnam šajā vecumā ir nepieciešams – tad kad ir radušās intensīvās emocijas (neatkarīgi no vietas un laika, kur tas notiek), viņam ir vajadzīga drošības izjūta, ka pieaugušais ir spējīgs kontrolēt notiekošo un tikt ar situāciju galā.
 
Kas notiek ar bērnu?
Bet pirms vecāki sāk dusmoties uz bērniem, ar kuriem mājās bieži vien daudzas lietas var sarunāt pavisam mierīgi, jāmēģina saprast, kas ar bērnu notiek publiskajās vietās. Esot uz ielas, veikalā vai citā publiskā vietā, bērns izjūt lielāku stresu par notiekošo – priekšā ir vizīte pie ārsta, kairinājumu pilns veikals vai arī ģimene dodas uz kaut kurieni, par ko bērnam ir visai nepilnīgs priekšstats. Rezultātā bērnam ir grūtāk tikt ar sevi un savām emocijām galā. Vecākiem jāsaprot, ka 3 gadi arī bērniem ir grūts vecums, jo no vienas puses viņi vēlas no vecākiem kļūt neatkarīgi, bet no otras puses viņi bez vecākiem nekādi nevar iztikt. Tas ir izteikts iekšējo konfliktu vecums. Un emociju regulēšanas prasmes ir gana vājas.
 
Ko darīt pieaugušajam?
Pieaugušajam jābūt bērnam blakus un jāpalīdz tikt ar intensīvajām emocijām galā.
Runāt ar bērnu par viņa uzvedību šādā brīdī lielas jēgas nav. Viņš visticamāk tik un tā nedzirdēs, ko viņam saka, jo ir pārņemts ar saviem pārdzīvojumiem. Pieaugušajam ir bērnam jāparāda un jāpasaka, ka viņš redz un saprot to, kā bērns jūtas, un var bērna intensīvās emocijas izturēt. Tādejādi bērns piedzīvo to, ka ar intensīvām emocijām var tikt galā un nekas briesmīgs nenotiek. Tajā pašā laikā bērns arī saprot, ka trača dēļ viss nenotiks pēc viņa prāta,  un viņš sāk nomierināties.
Ja pieaugušais sāk bērnu stīvēt augšā, sāk pierunāt nomierināties, bērns saprot –  ka ar šādu uzvedību var kaut ko panākt un tā var kļūt par līdzekli, kā pievērst sev pieaugušā uzmanību. 
Vecāki bērniem var stāstīt arī par savu pieredzi un to, ka viņi arī dažādās situācijās izjūt negatīvas emocijas un kā viņi tiek ar tām galā. Bet šos stāstus jāstāsta brīžos, kad bērns ir nomierinājies (un arī vecāks vairs nav satraukts).

Padomājiet par situāciju no otras puses – ja pieaugušajam ir bijusi smaga diena, vai tad mēs vēlamies, ka mums saka – ja tu šādi izskatīsies un jutīsies, es iešu prom. Visticamāk negribētos, drīzāk gribētu nedaudz sapratnes, iejūtības un mierinājuma.

Pieaugušais var nosaukt vārdos, to, ko tajā brīdī redz:
- es redzu, ka tu šobrīd esi ļoti dusmīgs. Esi tik dusmīgs, ka gribas skaļi kliegt un dauzīt kājas pret zemi. Es to redzu un esmu gatava pagaidīt, kamēr dusmas mazināsies.
- es redzu, ka tu šobrīd jūties neapmierināts.
- es redzu, ka tu šobrīd jūties ļoti apvainojies. Ja vēlies varu tevi samīļot un palīdzēt nomierināties.
 
Ko noteikti nedarīt?
Tā kā bērnam krīzes situācijā ir nepieciešama sajūta, ka pieaugušais nekur nepazudīs un vajadzības gadījumā piedāvās palīdzību nomierināšanās procesā, vecākiem jāatceras viena būtiska lieta – nekad nedrīkst draudēt, ka nenomierināšanās gadījumā bērns tiks pamests viens. Tāpat nedrīkst demonstrēt, ka vecāks tūliņ dosies prom vai pat to sākt darīt. Mūsdienās daudziem pieaugušajiem ir grūtības piemērotā veidā izpaust savas  negatīvās emocijas, piemēram, savas dusmas, jo šķiet, ka, ja viņi tās parādīs, tad  citi no viņiem novērsīsies, viņus pametīs vai nemīlēs. Bieži vien šis pieņēmums ir veidojies bērnībā piedzīvojot vecāku noraidošo attieksmi pret savām negatīvajām emocijām.
Lai tiktu galā ar bērna nevēlamo uzvedību, vecāki dažkārt piedraud bērnam ar to, ko viņi jau sākotnēji skaidri zina, ka nevarēs realizēt vai pat neplāno realizēt. Rezultātā veidojas vecāku teiktā nonivelēšanās – bērna tam vairs netic un uzskata, ka vecāku teiktajam nav nozīmes. Tātad – nesaki to, ko nedomā.
Turklāt bērna iebaidīšana paust negatīvās emocijas pēc būtības nav labs risinājums, jo tas provocē emociju apspiešanu un noliegšanu. Tomēr tas, ka emocijas netiek izrādītas, nenozīmē, ka to nav. Padomājiet par situāciju no otras puses – ja pieaugušajam ir bijusi smaga diena, vai tad mēs vēlamies, ka mums saka – ja tu šādi izskatīsies un jutīsies, es iešu prom. Visticamāk negribētos, drīzāk gribētu nedaudz sapratnes, iejūtības un mierinājuma. Un līdzīgi ir bērnam – tajā brīdī viņam patiešām ir ļoti, ļoti slikts garastāvoklis. Viņam ir grūti un bērnam ar viņa nelielo dzīves pieredzi trūkst prasmju, kā ar radušos situāciju tikt galā. Tajā brīdī viņam ir nepieciešama drošības izjūta, ka pieaugušie šo visu var izturēt un ir gatavi palīdzēt nomierināties.

Vecāki ļoti vēlas novilkt robežas. Jā, to vajag darīt, tikai jāatceras, ka robežas ir jānovelk uzvedības izpausmēm, nevis emocijām.

Ja garāmgājējs iesaistās konfliktā

Gadās, ka klāt nāk sveši cilvēki un reizēm kaut ko pasaka, tai skaitā bērnam, piemēram, - liels bērns un šitā uzvedas. Vecākiem šādās reizēs vienkārši jāpasaka paldies par vēlmi palīdzēt risināt situāciju, bet ir svarīgi novilkt robežu, ka vecāks pats tiks ar situāciju galā. Cilvēki, kuri iesaistās situācijā no malas, var bērnā radīt baiļu sajūtu – viņi var bērnam draudēt, ka, ja neklausīsi mammu, es tevi ņemšu līdzi, vai, ja neklausīsi, tad atbrauks policists utml.
 
Jānovelk robežas? Jā – uzvedībai nevis jūtām
Vecāki ļoti vēlas novilkt robežas. Jā, to vajag darīt, tikai jāatceras, ka robežas ir jānovelk uzvedības izpausmēm, nevis emocijām. Kā izpaužas robežu novilkšana? Ja bērns dusmās mēģina sist, tad vecāki var saprast un pieņemt viņa dusmas, bet māca, ka sist otram nedrīkst, jo otram sāp un tas nav piemērots emociju izpaušanas veids. Vecāki neaizliedz bērnam justies dusmīgam, jo ar gribasspēku panākt, ka cilvēks (vienalga – liels vai mazs) kaut kā jūtas vai nejūtas, nav iespējams. Emocijas ir mūsu reakcija uz apkārt notiekošo un to, kā mēs to uztveram. Bet mēs varam izvēlēties uzvedības veidu, kā savas emocijas izpaust. Uzvedība pakļaujas apzinātai kontrolei. Bērnam krīzes brīdī var palīdzēt tas, ka pieaugušais bērna emocijas nosauc vārdā. Tādā veidā bērns arī pats iemācās labāk izprast sevi, mācās savas emocijas izpaust pieņemamā veidā ar vārdiem un pārliecinās, ka vecāki saprot to, kā viņš jūtas.  Bieži vien nevēlamas bērna uzvedības nolūks ir panākt, lai apkārtējie redzētu, kā viņš jūtas. Un kad viņa jūtas tiek akceptētas, zūd vajadzība turpināt tā uzvesties.
 
 
 

Reklāmas informācija


Bērniem patīk rotaļāties un ļauties savas iztēles izspēlei, taču patiesībā spēle bērnam dod daudz vairāk par prieku un labi pavadītu laiku. Rotaļāšanās ir bērna pirmais un svarīgākais darbiņš caur kuru apgūt dzīvei nepieciešamās iemaņas. LEGO grupa ir apņēmības pilna bērniem sniegt drošu un vērtīgu spēlēšanās pieredzi, ticot, ka radītais produkts palīdz veidot pozitīvu atmosfēru bērnu un vecāku dzīvēs, jo spēlēšanās ar lielākajiem DUPLO® klucīšiem vai parastajiem LEGO®, palīdz mazajiem stimulēt tādas nozīmīgas dzīves prasmes, kā problēmu risināšana, koncentrēšanās, radošums un iztēle pozitīvā mācību vidē. LEGO grupā to sauc par rotaļīgu mācīšanos.



3 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas