Kā konstruktīvi kritizēt un nepārspīlējot slavēt bērnu? Iesaka bērnu psihiatrs 4

 12. maijs 2019 0:00 Speciālista viedoklis

Viena no visizplatītākajām kļūdām attiecināma uz pārlieku biežu bērna uzvedības kritizēšanu salīdzinājumā ar pārāk retu labas uzvedības uzteikšanu. Sliktas uzvedības rosināta kritika nav efektīva, ja vecāki tās vietā nepiedāvā vēlamu alternatīvu.



Foto: Shutterstock.com


Biežākas uzslavas, retāka kritika

Biežākas uzslavas, vecāku savaldība un pārdomāti žesti agrāk vai vēlāk pieaugušo attiecībās ar bērniem nes augļus.

Var teikt:

* "Vai atceries, cik daudz tu strādāji, gatavodamies koncertam, un kādus tu guvi panākumus? Esmu pārliecināts, ka arī šogad tu gatavosies tikpat cītīgi." Pozitīvi vērtējams atgādinajums par pagātnē ieguldītā darba apjomu un gūtajiem panākumiem.

* "Tu šodien ļoti labi uzvedies. Esmu ļoti apmierināta un lepojos ar tevi. Es zinu, ka tas tev nenacās viegli!" Šajā gadījumā uzslava papildināta ar vecāka iejušanos bērna lomā.

* "Tu būtu varējis uz māsu pamatīgi sadusmoties un viņu pat pagrūst, bet tu to neizdarīji Esmu ļoti priecīga, jo tagad tu esi iemācījies savaldīt savas jūtas." Tiek uzteikts vēlamais uzvedības modelis.

* "Es ievēroju, ka tu ar līdzpaņemtajiem cepumiem pacienāji arī savus draugus. Tas bija ļoti jauki. Daži bērni tā nebūtu rīkojušies."


Jāslavē ir nevis pats bērns, bet gan viņa paveiktais
Ja bērnam teiksiet, cik viņš ir labs, bērns to nepieņems. Pēc bērna domām viņš nevar būt labs, jo tikko kā bērns varēja vēlēties aizlīmēt mātei ar līmlentu muti, gribējis, lai mazais bralītis arī nedēļas nogali pavada slimnīcā utt. Jāļauj bērnam pašam secināt, ka viņš ir labs, piemēram, pēc pagalma uzkopšanas sakiet: "Pagalmā bija tāda nekārtība. Likās neticami, ka to var sakārtot vienā dienā. Tur bija tik daudz atkritumu, lapu un izmetātu mantu. Tagad tas ir tik tīrs, prieks skatīties. Paldies tev!" Vārdi "tu esi tik jauks bērns. Tu esi mazā mammas palīdze. Ko gan es bez tevis iesāktu", radīs bērnā lieku satraukumu. Bērnam būs grūti atbilst viņa uzliktajai lomai.

Jāslavē ir nevis pats bērns, bet gan viņa paveiktais. Ja bērnam teiksiet, cik viņš ir labs, bērns to nepieņems. Pēc bērna domām viņš nevar būt labs, jo tikko gribējis, lai mazais bralītis arī nedēļas nogali pavada slimnīcā.

Labāk neteikt: "Viss jau bija labi, bet tu tomēr varēji pacensties mazliet vairāk!" Šada replika bērnā radīs tikai vilšanās sajūtu."Un tu to tiešām paveici? Es nemaz nespēju noticet! Vareni! Tas taču ir vienkārši lieliski!" Dažkārt pārspīlējumi izrādās visai noderīgi. Bērniem tie ļoti patīk, tikai jāraugās, lai šis paņēmiens netiktu izmantots pārāk bieži. Ja viss pārspīlējumu arsenāls būs izmantots jau iepriekš, ko tad mēs bērnam sacīsim tad, kad viņa veikums patiesi būs apbrīnas vērts?

 

Vērtē darbu, nevis bērnu!

Uzslavēt un uzmundrināt vajadzētu, cik ātri vien iespējams, cik bieži vien iespējams. Svarīgi, lai bērns savu pašvērtību nebalstītu tikai uz saviem sasniegumiem un veiksmēm. Bērnam varētu rasties sajūta, ka tiek mīlēts tikai tad, ja ir izdarījis ko labu. Ja vecāki redz tikai bērnu, kādu vēlētos redzēt, viņi mīl, nevis bērnu pašu, bet gan sevis iedomāto ideālu. Piemēram:

* "Lai kur tu ietu un lai ko tu darītu, es tevi vienmēr mīlēšu."

* "Tu esi mana vislielākā bagātība."

* "Ja man būtu iespējams pagriezt laika skrējienu atpakaļ un izmainīt visu savu dzīvi, es tik un tā vēlētos, lai tu būtu mans dēls/meita."

Sakot: "Paldies tev par to, ka iztīrīji automašīnu. Tagad tā izskatās kā jauna."
Bērns secinās: "Esmu labi pastrādājis. Manu darbu novērtēja."
Neteiksim: "Tu vienkārši esi enģelis."

Sakot: "Man patika tevis dāvinātā apsveikuma kartīte. Tā bij ļoti skaista un uzrakstīta asprātīgi."
Bērns secinās: "Man ir laba gaume. Es varu paļauties uz paša spriedumiem."
Neteiksim: "Tu vienmer esi tik uzmanīgs."

Sakot: "Tava vēstule sagādāja man lielu prieku."
Bērns secinās: "Es varu iepriecināt apkārtējos un padarīt tos laimīgus."
Neteiksim: "Tu ļoti labi raksti vēstules."

Sakot: "Man patika, cik rūpīgi tu nomazgāji traukus."
Bērns secinās: "Es esmu noderīgs, varu nest labumu."
Neteiksim: "Tu esi labāka par mūsu apkopēju."

Sakot: "Paldies, ka pateici, ka esmu iedevusi tev par daudz naudas. Tas man patika."
Bērns secinās: "Priecājos, ka parādīju godīgumu."
Neteiksim: "Cik tu esi godīgs."

Sakot: "No tava sacerējuma es paņemu dažas idejas."
Bērns secinās: "Es varu būt oriģināls."
Neteiksim: "Priekš tava vecuma esi uzrakstījis labu sacerējumu, protams, tev vēl daudz jāmācās.”
 

Kā reaģēt uz bērna kritiku pašam pret sevi?
Ja bērns par sevi kaut ko apgalvo, vēlams apgalvojumu ne apstiprināt, ne noliegt:
”Es neko nesaprotu matemātikā!” Nelīdzēs teikt: "Jā, tev nekad nav padevusies rēķināšana. Ja tu vairāk mācīsies, tad sekmes uzlabosies!” Labāk teikt: "Jā, matemātika nav viegls priekšmets." "Mēdz būt grūti uzdevumi." "Varu derēt, ka tu nevarēji sagaidīt, kad beigsies stunda." "Tev kļuva vieglāk, kad atskaneja zvans." "Eksāmenā tev nenāksies viegli."

Ja bērns par sevi kaut ko apgalvo, vēlams apgalvojumu ne apstiprināt, ne noliegt.

Ja bērns apgalvo, ka ir muļķis, slikts, nekam nederīgs, tad neapgalvosim uzreiz pretējo. Lai ko mēs arī neteiktu, tas vienā mirklī neizmainīs priekšstatu par sevi. Zemapziņā bērns vienmēr pretosies tiešiem meģinajumiem izmainīt viņa priekšstatu par sevi. Labāk ir parādīt, ka mēs saprotam bērna jūtas un to, ko bērns vēlas ar to teikt. Teiksim: "Tu tiešām tā domā? Tu nemaz nedomā, ka esi gudrs un apķērīgs?" "Tu ļoti ciet no tā? Skolā tu droši vien baidies, ka saņemsi sliktu atzīmi, nenokārtosi eksamenu." "Kad skolotājs tevi izsauc, tu apjūc." "Pat, ja tu zini pareizo atbildi, tev grūti to precīzi noformulēt." "Tev liekas, ka tas, ko tu saki, skanēs smieklīgi." "Tu baidies, ka skolotāji tevi bārs, un klasesbiedri smiesies par tevi." "Tāpēc tu labāk izvēlies klusēt, kaut arī zini pareizo atbildi."
"Tu vienmēr atceries tos gadījumus, ka klasesbiedri ir par tevi smējušies.Tāpēc arī tev liekas, ka esi nekam nederīgs." "Klasesbiedru smiešanās sāpināja tevi un izsauca tevī dusmas."


Pēc tam, kad bērns jums ir izstāstījis vairākas tamlīdzīgas situācijas, sakat:
"Dēlin... meitiņ! Manās acīs tu esi brīnišķīgs, gudrs un atjautīgs. Bet pats gan tu domā savādāk" Šī saruna acumirklī neizmainīs bērna priekšstatu par sevi, bet bērnā radīsies šaubas par savu iedomāto neveiklību un sliktumu. Bērns visdrīzāk padomās: "Ja jau es tēva/mātes acīs esmu brīnišķīgs, tad jau es nemaz neesmu tik slikts."


Ja jūsu bērns apgalvo, ka viņam nekad neveicas, sakat: "Tu tiešām tā domā?" "Tātad vienmēr sacensībās tu domā, ka zaudēsi." "Tev liekas, ka skolotāja noteikti tevi izsauks, kad nebūsi sagatvojies." "Jā, interesantas ir tavas domas par veiksmi. Ja tu turpmāk kaut ko uzskatīsi par neveiksmi/veiksmi, nāc pie manis un izstāsti par to." Šī saruna varbūt uzreiz neizmainīs domas par savu neveikšanos, bet bērns noteikti priecāsies par to, ka viņam ir paveicies ar tik saprotošiem vecākiem.

Ja, piemērām, bērnam tiek solīts brauciens uz zooloģisko dārzu, bērns neiedomāsies, ka tajā dienā var līt lietus, var salūzt mašīna, ka bērns arī pats var saslimt.

Dod bērnam izvēles iespēju!
Svarīgi bērnam dot izvēles iespēju. Bērniem tas patīk, jo rodas sajūta, ka lēmumus var pieņemt pats. Pirmsskolas vecuma bērns ir spējīgs izdarīt izvēli no diviem variantiem, sākumskolas vecumā jau no trim variantiem. Bērns pats var izvēlēties ko ēst, apģērbt, ar ko draudzēties, kad iet gulēt (protams, saprāta robežās). "Cik ilgi vēl tu skatīsies televizoru, piecas vai desmit?" "Ar ko tu sāksi: pabarosi suni vai iznesīsi atkritumus?" "Ko tu sākumā uzvilksi: kreklu vai bikses?" "Tu dzersi pienu vai apelsīnu sulu?" Ja bērns izsaka citu variantu, tad pasmaidat un sakat: "Tāda varianta nebija."
Sarunā ar bērnu, kas ir jaunāki par pieciem gadiem noderēs kāda rotaļlieta. Ja bērns nevēlas iet gulēt, tad paņemat rokā rotaļu lācīti un smalkā balsī sakāt: "Čau! Esmu lācītis Rū. Parotaļāsimies? Apķer man! Nobučo! Gribi dzirdēt pasaku? ... Un tagad iesim gulēt, sarunāts!” Vai arī: "Hei, hei esam Ņiprie zābaciņi. Uzvelc mūs un iesim pastaigāties!”.

 

"Vecmāmiņu likums"
Sākumā jāuzina, ko vēlas jūsu bērns. Pēcāk jūs izsakat nosacījumu, pēc kura izpildes bērns var sanemt kāroto. Piemēram, "Tu nekur neiesi, kamēr nebūsi nomazgajis traukus" vietā teiksim "Tu varēsi iziet ārā pastaigāties pēc tam, kad būsi nomazgājis traukus." "Tu neskatīsies televizoru, kamēr nebūsi izmācījies" vietā teiksim "Tu varēsi paskatīties televizoru pēc tam, kad būsi izmācījies." "Pasaku mēs nelasīsim, kamēr tu nebūsi uzvilcis pidžamu" vietā teiksim "Pasaku mēs lasīsim pēc tam, kad būsi uzvilcis pidžamu".

 

Pieci, trīs, viens, starts!
Ja bērns ar kaut ko ir aizrāvies un ir nepieciešamība darīt ko citu, piemēram, no rotaļāšanās smilšu kastē doties pusdienās, var izmantot pieeju "pieci, trīs, viens, starts". Bērnam tas palīdzēs pabeigt darbību iepriekš vispirms savās domās un tikai pēc tam īstenībā.
Var teikt: "Mēs ejam projām pēc piecām minūtēm." Tad: "...pēc trijām minūtēm", tad "...pēc vienas minūtes". Tā bērnam būs vieglāk, nekā, ja teiksiet: "Mēs tūlīt ejam projām, pusdienas ir gatavas".

 

Nedraudi! Neuzpērc! Nesoli!

Draudi ir labākais veids, kā panākt, ka bērns nevēlamo darbību atkārtos. Kad sakam: "Ja tu to vēlreiz izdarīsi...", bērns nedzird vārdu "ja". Viņš dzird: "Tu to vēlreiz izdarīsi." Zemapziņā skan: "Mamma gaida, kad es to izdarīšu, citādi es viņu sarūgtināšu."

Uzpirkšana. "Ja tu nedarīsi pāri savam brālim, es aizvedīšu tevi uz kino." "Ja tu iemācīsies dzejoli, tad kopā aiziesim uz zooloģisko dārzu." Šie vārdi norāda, ka apšaubam bērna spējas labi uzvesties. Sakot: "Ja tu iemācīsies dzejoli...", nozīmē, ka mēs neesam pārliecināti, ka bērns var iemācīties dzejoli. Kā teica kādsa sešus gadus vecs zēns: "Es varu dabūt visu,  ko vien vēlos, liekot mātei domāt, ka es slikti uzvedīšos. Protams, man bieži nākas slikti uzvesties, lai māte zinātu, par ko īsti man maksā." Tas tikai noved pie manipuācijām un šantāžas. Beigu beigās bērni sagaida savus vecākus nevis priecīgi čalodami, bet gan ar jautājumu: "Ko tu man šodien atnesi?". Dāvanas tikai tad nes labumu, ja ir nākušas priekš bērna negaidīti.

Solījumi. Vecākiem nevajadzētu solīt un prasīt solījumus no bērna. Kāpēc? Tāpēc, ka attiecības ir jābalsta uz savstarpējo uzticēšanos. Ja vecāki dod solījumus, tas nozīmē, ka vārdiem bez solījuma klātbūtnes nav vērtības. Solījumi bērnos bieži vien rada nereālas iedomas. Ja, piemērām, bērnam tiek solīts brauciens uz zooloģisko dārzu, bērns neiedomāsies, ka tajā dienā var līt lietus, var salūzt mašīna, ka bērns arī pats var saslimt.

Tā kā dzīvē gadās neparedzēti apstākļi, un brauciens nenotiks, bērns tad jutīsies apmānīts, un vecākiem vairs neuzticēsies. Ak, kā gan mums ir pazīstams šis "bet tu taču man apsolīji!"

 

Autors: Bērnu Klīniskās Universitātes slimnīcas Gaiļezers bērnu psihiatrs Gunārs Trimda




4 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas