Foto: Viktorija Kuprijanova, http://www.bernufoto.lv/

Mazulim attēlā nav saistības ar rakstu.


Es, mans bērns un vīramāte 6

 20. oktobris 2009 18:00 mammamuntetiem.lv Jautājums & atbilde

Kā sadzīvot un runāt ar jaunajai ģimenei palīdzēt gribošu vīramāti, kad piedzimst mazulis? Situāciju komentē geštaltterapeite Aija Baha-Velvele.



„Dzīvojam privātmājā ar vīramāti, kas pie mums pārcēlās, tikko piedzima mazais. Pateikt, lai nebrauc, arī nevarēju, jo tā ir viņas vecāku māja. Kā mazais raud, tā vīramāte jau skrien. Es visu laiku jūtos uzvilkta. Pat tad, kad esam vieni, jo jūtu, ka drīz viņa būs klāt. Reiz mazais raudāja, es visādi centos nomierināt, dziedāju, runājos, nesāju, paņēmu gultiņā. Atnāca vīramāte un vienkārši paņēma no manis bērnu. Es teicu, ka nevajag, bet viņa paņēma. Bērniņš turpināja raudāt, protams, ka ne tik daudz, bet tomēr turpināja. Attiecīgi es arī sāku raudāt, sadusmojos, bet vīramātei pateikt neko nevarēju. Tādu situāciju ir daudz. Ko lai es iesāku? Mums nav vietas, kur mūsu ģimenīte būt viena un neviens netraucētu,” mammam.lv/tetiem.lv raksta kāda portāla lasītāja.


Izrunāšanās
Es saprotu tracinošo sajūtu iemeslus, jo vīramāte, lai arī, visticamāk, labāko nodomu vadīta, liedz Jums būt mammai, kas pati iemācīsies visus sīkos knifiņus, lai spētu rūpēties par savu mazuli. Es pieļauju, ka vīramāte pati nemaz nepamana, ka sāk traucēt, tāpēc Jums nekas cits neatliks, kā viņai par to pateikt. Ikvienam mazulim, īpaši pirmajos dzīves mēnešos, vissvarīgākais cilvēks ir mamma — mazulis nomierinās, dzirdot mammas balsi, sajūtot mammas elpu vai saklausot sirdspukstus, un nekas nav nomierinošāks par mammas dziedātām dziesmiņām, nekas nesniedz lielāku drošības sajūtu kā mammas glāsts... Tā vien šķiet, ka Jūsu vīramāte par to ir piemirsusi, jo pašas dēls jau sen kā izaudzis! Es, protams, nezinu, kādas ir Jūsu savstarpējās attiecības ar vīramāti, cik varat būt atklātas un godīgas viena pret otru, bet mans padoms - pastāstiet savai vīramātei par savām sajūtām! Tikai būtu svarīgi atcerēties, ka jebkuru informāciju var pateikt dažādi — gan tā, lai otrs apvainojas, gan tā, lai izprot. Tomēr Jums jārēķinās, ka viņai tas varētu būt sāpīgi vai nepatīkami, bet tā kā viņa ir pieaugusi sieviete, tad pratīs tikt ar savām emocijām galā, tā vairs nav Jūsu atbildība!

 

Bieži vien otrs cilvēks pat neiedomājas, ka viņa rīcība mums liek justies nelāgi vai pat aizvaino, tāpēc ir svarīgi sarunā stāstīt par savām sajūtām, emocijām, nevis kritizēt otru.


Kā pareizi izrunāties
Ja man būtu jāuzsāk šāda saruna, es izvēlētos laiku, kad mazulis ir iemidzis vai ir kopā ar tēti, jo svarīgi, lai Jūs abas varat parunāt tā, lai neviens un nekas Jūs neiztraucētu. Jūs varat iesākt, piemēram, ar vārdiem: „Es negribu Tevi aizvainot, jo saprotu Tavu gādību, tomēr brīžos, kad Tu uzreiz skrien palīgā, kad mazulis ieraudas, man rodas sajūta, ka neesmu pietiekami laba mamma. Bet es pati gribu iemācīties tikt galā un es zinu, ka to spēšu, bet, ja gadījumā ko nezināšu es palūgšu Tavu palīdzību.”

Bieži vien otrs cilvēks pat neiedomājas, ka viņa rīcība mums liek justies nelāgi vai pat aizvaino, tāpēc ir svarīgi sarunā stāstīt par savām sajūtām, emocijām, nevis kritizēt otru. Jūs varat teikt, ka viņa ir lieliska vecmāmiņa, ka tik ļoti rūpējas, bet Jums šobrīd vairāk palīdzētu tas, ka viņa, piemēram, padalītos savās atmiņās par to, kā pati tikusi galā, kad Jūsu vīrs bija nesen dzimis mazulītis. Šāda veida sarunas nav vieglas, tās prasa zināmu psiholoģisku spriedzi, tomēr bez šīm sarunām mēs nevaram panākt vēlamo un nespējam dzīvot pozitīvās sajūtās. Taču, kā zināms, mierīga, laimīga un ar sevi apmierināta māmiņa ir tā, kas palīdz mazulim augt laimīgam, jo viņš sajūt Jūsu noskaņojumu un attiecīgi uz to arī reaģē, piemēram, ar raudāšanu.

Reizēm tiešām mazuli var mocīt punča sāpes vai grūtais iemigšanas brīdis, vai vienkārši vēlme samīļoties, bet citreiz tā var būt reakcija uz to, ko viņš sajutis emocionāli! Un ļoti iespējams, ka par šīm lietām nemaz nenojauš Jūsu vīramāte, jo, lai cik tas neskanētu skarbi, par tādām lietām laikos, kad viņa bija jaunā māmiņa, neviens nerunāja. Tas, ka vīramāte ir vecāka un ar lielāku dzīves pieredzi, nebūt nenozīmē, ka Jūs neesat pietiekami gudra, lai radušos situāciju atrisinātu tā, lai Jums abām būtu komfortabli. Vienkārši tajos laikos, kad jauna bija Jūsu vīra māte, ļoti reti cilvēki apsprieda to, kā viņi jūtas, kas ar viņiem notiek, utt., jo bija pieņemts visu paciest, pretī nerunāt un klausīt ik uz vārda tos, kas vecāki par mums, bet šobrīd situācija ir stipri mainījusies, un cilvēki beidzot ir sapratuši kontaktēšanās un sevis atklāšanas nozīmīgumu attiecību veidošanā. Cilvēki beidzot runā un sarunājas, vismaz mācās to darīt!

Kā jūtas vīrs?
Viņam nav viegli dzirdēt ko nelāgu par Jums no savas mātes un otrādi — nav patīkami klausīties, ja Jūs viņam sūdzaties par attiecībām ar vīramāti. Ja Jums ir nepieciešams vīra atbalsts, varat to viņam darīt zināmu, bet konflikts vienalga būs jārisina Jums abām. Patiesībā Jūs abas, visticamāk neapzināti, konkurējat savā starpā par to, kura būs labāka un spēs labāk rūpēties par Jūsu vīru. Mammām jau allaž šķiet, ka neviena sieviete nevar viņas aizstāt un būt pietiekami laba dēliem.

Vai dzīvot kopā ir labi?
Bieži vien dzīvē ir tādas situācijas, kad mums nav citas izvēles vai variantu, kā vien dzīvot kopā ar vieniem vai otriem vecākiem, bet neatkarīgi no tā, ar kuriem vecākiem kopā jādzīvo, agrāk vai vēlāk rodas domstarpības. Un iemesls tām ir gaužām vienkāršs — mēs katrs esam pieraduši lietas un darbus darīt pēc savas saprašanas un mums ir grūti pieņemt, ka tā, kā dara otrs, arī ir pareizi un tā var darīt. Piemēram, iespējams, ka vecāki ir pieraduši ik vakarus nomazgāt visus traukus un vēl uzmazgāt virtuvē grīdu, bet Jūs domājat, ka traukus var nomazgāt arī otrā rītā, kad vairāk spēka un enerģijas. Un faktiski taisnība būs abējādi, tikai stāsts ir par to, vai mēs spējam pieņemt, ka mūsu līdzcilvēki domā un dzīvo atšķirīgi no mums. Ja vien ir iespējams, ir jādzīvo atsevišķi, jo tas uzlabo, nevis sagandē attiecības!
 




6 Pievienot komentāru


Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas