Meitiņa piedzimst kāzu dienā...

 03. augusts 2009 10:00 Pieredze  skatījumi: 16742

Tas, ka friziere kāzu dienas rītā sajauc paciņas un matus ietonē nevis sarkanus, kā plānots, bet izbalina, ir nieks, ja ņem vērā to, ka meitiņa līgavai piedzimst vēl pirms ierašanās baznīcā! Patiess stāsts.



Foto: no personīgā arhīva

Jaunais pāris kāzu rītā pirms frizētavas...


Bija ļoti karsta jūlija diena, spīdēja saulīte, un nebija gandrīz neviena mākonīša. Dārzos plauka saulespuķu ziedi un magones, plivinājās taureņi — šī vasaras diena smaržoja pēc mīlestības! Laulību, divu cilvēku savienību, raksturo mīlestības pārpilnība. Tāpat kā lakmusa papīrs liecina par skābes klātbūtni, laulība parāda apņemšanās klātbūtni. Ziedi, dāvanas, piemiņas lietas, foto, burvīgās izjūtas un atmiņas...

Sarkano matu vietā... blondīne!

Kāzu rītā man bija rezervēts laiks vienā no saloniem, kur mani gaidīja visas skaistumkopšanai piederošās lietas — sākot ar matu krāsošanu un beidzot ar frizūras izveidi, smalkiem kāzu ziediņiem matos utt. Savai kāzu dienai tuvojoties, biju visu saplānojusi un vēlējos, lai manus tumšos matus nokrāso sarkanīgā tonī — pirms kāda laika biju to noskatījusi uz matu krāsu kastītes. Sēdēju salonā, mobilajā telefonā rakstīju SMS un dzēru kafiju mundrumam. Viss šķita kārtībā līdz brīdim, kad pēc krāsošanas mani mati tika izmazgāti... Es biju īsta blondīne! Šķiet, ka friziere vēl nebija īsti pamodusies vai arī notikušajam bija kāds cits iemesls, jo sajaukt matu krāsu ar balinātāju man tobrīd šķita kaut kas ārprātīgs! Šņācu kā lokomotīve, jo lai nu kā, bet šādu kāzu dienas rītu nebiju iztēlojusies. Ierodoties pie manis, vīrs stāvēja durvīs vismaz kādas 15 minūtes un smējās: „Mmm, lai gan kāzu dienas pārvērtības ir tik krasas un brīnumainas, es mīlu tevi, mana blondīnīte!” Biju tik laimīga un blondos matus uzreiz uztvēru kā krasas pārmaiņas mūsu kopdzīvē.

„Mīļie, lūdzu, uz slimnīcu, nevis uz baznīcu!”
Mēs ļoti vēlējāmies, lai mūsu mazulis, kas bija man puncī, kāzas svin kopā ar mums — tāpēc bijām kopā tik laimīgi, jo meitiņu gribējām un gaidījām ļoti. „Kā garoza katrai maizei, bez sāpēm nav piedzimis prieks!” Kāzu priekšvakarā mans topošais vīrs smejoties noteica: „Skaties, ka tik nesanāk kāzu dienā ar visiem ciemiņiem braukt uz slimnīcu, nevis uz baznīcu!” „Nu, tad jau manīs!” es atsmēju un jautāju mūsu meitiņai: „Ko tu par to saki, mazā?”

Mugura joprojām sāpēja, un kontrakcijas bija ik pēc piecām minūtēm, un nu es biju dzemdējoša līgava.


Vedēji mums lika iejusties karaļa un karalienes lomā, jo pie mājas bija Hummer markas auto, izrotāts tik skaisti, un arī visu radu un draugu mašīnas ar ziediem... Uz baznīcu mūs svinīgi pavadīja motocikli, par ko bija parūpējušies vedēji un mūsu draugi, un es teicu: „Lecam baikiem mugurā un laižam!” Pusceļā uz baznīcu tik ļoti iesāpējās mugura, ka aiz sāpēm šķita, ka esmu gatava iet kājām. Bet biju tik laimīga par mūsu dienu un mūsu gaidāmo mazuli, ka sāpes mani nenomāca ne mirkli. Pēdiņu kutinot, puncī mazulim jautāju: „Ko tu teiktu, ja nāktu pasaulē rīt?” Varēju just mazulīti kustamies un it kā sakot: „Es pats izdomāšu, man te taču ir tik šauri, var jau dažas dienas iepriekš, ne?” Un tad nu arī jutu un skaļi teicu: „Sorry, mīļie, lūdzu, uz slimnīcu!” Tad tik braucam! Mugura joprojām sāpēja, un kontrakcijas bija ik pēc piecām minūtēm, un nu es biju dzemdējoša līgava, kuru apkārtējie uzmundrināja ar tekstiem: „Nu, tad stāsti — dzemdēsi mašīnā vai labāk tomēr ne?”

Piebraucām pie slimnīcas aptuveni divos dienā, devāmies pie vecmātes un tad uz palātu visā kāzu kleitā. Kaut ko tādu laikam reti nākas redzēt, un ārstiem tiešām bija smaids līdz ausīm. Mazajai teicu: „Meituk, es tevi gribu sagaidīt, smuki sapucējusies, un kā topošā mamma vēlos, lai arī tu, mūsu saulīte, arī vienmēr esi smuka un saposusies kā īsta dāma!”

Sākumā viss bija jautri — ēdu šokolādi, dzēru minerālūdeni, lēkāju uz bumbas, klausījāmies meitiņas sirds tonīšus, un jutos ļoti labi, ik pa laikam uzmundrinot topošo vīru un kutinot punci un reizē bebuci, un teicu: „Nāc, mazais, laukā — mammītei gribas tevi samīļot un sabučot savā kāzu dienā!” Ik pa brīdim sāpes bija spēcīgas, bet es vienalga jutos labi un manīju, ka visapkārt grozās ārstu brigāde, kas ir gatava pasākt visu, lai es justos labi, un tas man lika justies droši.

Tad jau arī bija klāt visi ciemiņi — radi, draugi un mācītājs slimnīcā, par ko parūpējās vedēji, un nu mēs bijām īsta ģimene, un tradicionālās kāzas pārtapa netradicionālās kāzās slimnīcā ar jāvārda teikšanu un gredzentiņu vilkšanu pirkstā.


Salaulāšanās slimnīcā kopā ar meitiņu
Un tad sākās kontrakcijas, kas likās, ka nebeigsies nekad, un man tik ļoti nāca miegs, ka patiešām biju gatava pačučēt. Pa to laiku, kamēr elpoju un uzmundrināju sevi un topošo vīriņu, nebiju pamanījusi, ka vedēji ir prom. Pulksten 20.00 meitiņa bija klāt — uzlika man uz punča, tas bija tik mīļi, un es biju tik laimīga, jo tik ļoti gribējām meitiņu! Viņa uz mani skatījās, un es viņai teicu: „Zini, mazā, mammuks tevi ļoti mīl, un tev ir tik smuks, mazs deguntiņš un tik gari nadziņi, nu, gluži kā man pieaudzētie!” Tad jau arī bija klāt visi ciemiņi — radi, draugi un mācītājs slimnīcā, par ko parūpējās vedēji, un nu mēs bijām īsta ģimene, un tradicionālās kāzas pārtapa netradicionālās kāzās slimnīcā ar jāvārda teikšanu un gredzentiņu vilkšanu pirkstā, klāt esot mūsu vismīļākajai dāvaniņai — mūsu meitiņai!

P.S. Kopdzīve mēdz būt visai interesants ceļojums un pielāgošanās otra raksturam, ideāliem vai ikdienišķiem paradumiem, kas gadu gaitā var arī mainīties; tas nereti daudziem ir galvenais klupšanas akmens. Un tāpēc atkal nākas atgriezties pie domas... vai vispār jāprecas un vai tas bija jādara? Bet ir tāds labs teiciens — „precēts nav miris”, un tad nu, balstoties uz šo, es droši varu teikt: jā, jo salaulāties — tas ir skaisti! Ja blakus ir tas īpašais cilvēks, ar kuru katra diena ir kā svētki un ar kuru esot kopā aiz laimes gribas dejot, nedaudz ietrīcas sirsniņa, bet apkārt valdošais miers un siltums no tuviniekiem un mīļotā liek justies tik bezbailīgi. Jāmācās ieraudzīt otru, uzupurēties, piedot un, galvenais, mīlēt. Lai mīlestības pilna vasara — šis skaistais kāzu laiks!


Iesūtījusi:
Linda Laura, konkursa Kā es iestūrēju laulības ostā dalībniece

 Citus kāzu stāstus un idejas skati sadaļā Noderīgi & interesanti/Kāzas



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk