Ērķšķainas ceļš - mātes un meitas attiecības. Kā spert soli viena otrai pretī

 29. jūnijs 2009 10:00 Raksts  skatījumi: 8260

Mātes mīlestība pret meitu šķiet pašsaprotama – vajadzētu taču būt vienkārši atsaukties šai mīlestībai un veidot ciešas attiecības. Tikai – kāpēc tas bieži vien ir tik sarežģīti un grūti? Konsultē Premium Medical psihoterapeite Aina Poiša.




Tēta mīlulīte
Ievai ir 26 gadi. Viņa vienmēr bija tēta mīlulīte, kaut ģimenē bija arī deviņus gadus vecāks brālis. Tieši vecuma starpības dēļ viņiem savā starpā īpaši ciešas attiecības nav bijušas, turklāt brālis salīdzinoši ātri apprecējās un sāka dzīvot atsevišķi. Ar mammu attiecības bija labas, taču visus noslēpumus gan par puišiem, gan nākotnes sapņiem Ieva vienmēr vispirms izstāstīja tētim. Viņai pat šķita, ka mamma ir mazliet greizsirdīga uz viņu, jo tēvs visu brīvo laiku centās pavadīt ar Ievu, taču, tā kā mamma bieži apciemoja brāli un viņa ģimeni, nekādu domstarpību nebija. Daudzi paziņas vienmēr teica – jā, brālis ir mammas dēls, bet Ieva – tēta meita. Gan izskata, gan rakstura un uzvedības ziņā. Ģimene dzīvoja pārticīgi, un tētis darīja visu, lai Ieva varētu mācīties, nedomājot par naudu un darbu. Tēvs mācīja Ievai saprast vīriešu domāšanas veidu, un šķita, ka, sekojot viņa padomiem, Ieva nekad nekļūdīsies. Mamma gan dažreiz jokoja, ka, zinot to visu, neviens puisis nebūs gana labs, taču Ieva ticēja, ka pratīs atšķirt īsto. Dzīve likās kā rožu dārzs, līdz tēvam sākās problēmas ar sirdi.

 

Vienu brīdi pat pārņēma niknums par to, ka lielāka līdzjūtība tiek mammai, lai gan visiem taču būtu jāzina, ka tēvs par visiem vairāk mīlēja viņu, Ievu, tāpēc visdziļākā līdzjūtība pienākas tieši viņai!

 

Pēc pusgada viņš nomira. Ievai toreiz bija 25 gadi. Bērēs Ieva klausījās līdzjūtīgajās runās, bet nespēja noticēt, ka nu viss būs citādi. Prāts vienkārši atteicās klausīt. Jo sevišķi viņu kaitināja mierinājuma vārdi: „Nekas, nu jau esi liela, un mamma tev palīdzēs...” Vienu brīdi pat pārņēma niknums par to, ka lielāka līdzjūtība tiek mammai, lai gan visiem taču būtu jāzina, ka tēvs par visiem vairāk mīlēja viņu, Ievu, tāpēc visdziļākā līdzjūtība pienākas tieši viņai! Taču vienu lietu viņa pēc bērēm apjauta pavisam skaidri – viens no viņas vecākiem ir prom un arī otrs droši vien nav mūžīgs. Tā bija biedējoša sajūta un lika padomāt par cilvēku, kam bija jābūt viņai vistuvākajam – savu mammu. Ko īsti viņa zina? Dzīvo vienā mājā, zina viņas ikdienas paradumus, arī nekādu domstarpību nav, un – kas zina – varbūt tieši tagad viņas vairāk satuvināsies? Taču notika pretējais – mamma pēc bērēm vēl vairāk pieķērās brālim. Turklāt viņš vizuāli bija ļoti līdzīgs tēvam jaunības dienu fotogrāfijās... Pirmos mēnešus bija tik smagi, ka Ieva gremdējās atmiņās un mierinājumu meklēja pie draudzenēm, taču – cik ilgi tā svešiem cilvēkiem stāstīsi par kādu, ko sirds tik ļoti mīl. Ar prātu Ieva saprot, ka būtu īstais brīdis sarunām ar mammu – viņa taču noteikti jūtas tāpat, viņai taču arī kādu vajag. Bet vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Visas sarunas rit kā agrāk, it kā sirsnīgi un iejūtīgi, taču ne līdz galam. Ieva reiz nejauši dzirdēja mammas sarunu pa telefonu ar brāli un kārtējo reizi atskārta, ka viņai mamma tā sirdi nekrata. Kaut arī mamma tagad biežāk pienāk un apvaicājas, kā Ievai klājas, šķiet, ka tas ir vairāk aiz ieraduma vai pienākuma.
Kā lai viņas atrod ceļu viena pie otras?

Komentē Aina Poiša:
Šajā gadījumā šķiet, ka tēvs meitu savā ziņā bija privatizējis. Negribot. Acīmredzot bija savi iemesli to darīt. Varbūt negribēja kopt partnerattiecības ar sievu, kas nereti notiek tieši tāpēc, ka mātes sākt kopt pārāk tuvas attiecības ar saviem dēliem. Tādā veidā ģimenē rodas līdzsvars – māte veido attiecības ar dēlu, tēvs ar meitu. Aizejot tēvam, līdzsvars tiek izjaukts. Paliek mātes un dēla koalīcija, un nu ģimenē veidojas trīsstūrveida attiecības. Tas nav mīlas trīsstūris banālajā izpratnē, bet tik un tā trīsstūris. Meitenes zemapziņā stāsts jau bija uzrakstīts – mamma ir ar brāli. Viņa mēģina tuvoties, un tas ir apsveicami, bet viņa subjektīvi jūt, ka neiederas tajā koalīcijā. Tai pašā laikā prāts saka: „Tā taču ir tava mamma!” Pastāv dziļa saikne, bet šī saikne nav kustināta, nav ieeļļota. Arī mammai nav viegli, viņa var būt tikpat apjukusi kā meita. Reizēm labs sarunas sākums ir atzīšanās šajā apjukumā. Tas atmaidzina. Tādos brīžos cilvēks tīri intuitīvi saņem informāciju, ka var otram tuvoties. Jo prāts biedē, tas ir uzkrājis pieredzi, bet sirds uztur dziļāko saikni. Tās ir dziļas attiecības, ko reizēm cilvēki paši vai dzīve sabojā. Lieliski, ka meita tuvojas mātei. Tikai – vai viņa negaida par daudz? Jo varbūt viņai ir jāpalīdz mammai uzminēt pašai sevi? Nevienai no viņām nav pieredzes savstarpējo attiecību veidošanā. Tas ir kā dzērājam, kad viņš sāk dzīvot „sausā” – viņam kā bērnam jāmācās spert pirmos soļus. Jo jāmācās dzīvot citādāk! Ja mēs paskatāmies no malas, šajā gadījumā ir viena ļoti veselīga koalīcija – brālis un māsa. Mamma paliek ārpusē. Tas nenozīmē, ka viņa tiek izstumta, bet viņai beidzot ir jāuzņemas loma „mamma diviem bērniem”. Meitenei nepieciešama drosme „torpedēt” un atgādināt: „Mammu, piedod, ka tā ir sanācis. Esam bez vainas vainīgie.” Brālis un māsa ir divi pieauguši cilvēki, kam ir svarīgi saprasties. Un tagad ir īstais laiks. Līdz šim viss mammas atbalsts ticis brālim, nu meita var pieprasīt taisnīguma principu. Mamma ir mamma, bet pieauguši bērni ir kā draugi, kam jāsadala atbildība un rūpes par mammu, jo viņa noveco. Tagad bērniem jābūt tiem stiprajiem. Abiem kopā. Un tas ir vissvarīgākais. Taču mammas uzmanību var lūgt, bet ne paģērēt. Kad mamma tiks galā ar apjukumu, iespējams, viņa pati nāks solīti pretī. Tam ir vajadzīgs laiks.

Ideālā meita

Katrīnai ir 34 gadi. Viņas vecāki joprojām ir ideāls un saskanīgs pāris, par tādām attiecībām mūsdienās var tikai sapņot. Vecāki ir viņas paraugs un piemērs ģimenei, kur, neraugoties uz ikdienas nesaskaņām, patiešām ir sastapušās viena ābola divas pusītes. Katrīna gribētu tādu ģimeni un tādas attiecības ar vīrieti, kādas ir viņas mammai. Arī viņas savstarpējās attiecības ar mammu vienmēr ir bijušas labas. Pat trakajos pusaudža gados viņa varēja mammai uzticēties un arī viņai tika dota diezgan liela vaļa. Katrīna vienmēr ir bijusi paraugbērns, savukārt pilnīgs pretstats viņai bija gadu jaunākais brālis, kurš vienmēr pamanījās iekulties visās iespējamajās nepatikšanās – sasita vecāku mašīnu, nomainīja divas skolas, slapstījās no armijas. Brālis bija arī galvenais sarunu temats ģimenē. Tēvs, kad tas bija nepieciešams, teica dēlam kādu skarbāku vārdu, bet sarunās par to, ko darīt, lai mainītu puikas attieksmi un ievirzītu viņu pareizā gultnē, lielākoties nepiedalījās. Brālis nebija ne stulbs, ne slinks, ne ļauns, tikai neparko negribēja iet pa mammas un Katrīnas ieteikto ceļu – iestāties augstskolā, izvēlēties profesiju un tad domāt par ģimenes dibināšanu. Skaidrs, ka arī neviena meitene, ko brālis atveda mājās, nebija gana laba. Brāļa draudzenes bija temats, par ko runāt un runāt. Vēlāk gan brālis iestājās augstskolā, un tas bija svinēšanas vērts notikums. Katrīna jutās lepna – viņu audzināšanai ir pozitīvs rezultāts, tieši tā ir jāizpaužas ģimenes vienotībai. Kad Katrīna sāka dzīvot atsevišķi, viņas ar mammu turpināja sazvanīties, taču, lai par ko saruna sāktos, tā agrāk vai vēlāk nonāca līdz tematam par brāli un viņa dzīves notikumiem. Viss pēkšņi mainījās, kad brālis apprecējās un pārcēlās dzīvot uz citu pilsētu. Viņa dzīve likās sakārtota. Vismaz tādā nozīmē, ka viņa sieva bija gudra, enerģiska un šķita, ka patiešām mīlēja brāli. Mamma turpināja Katrīnai zvanīt, taču nu jautājumi bira kā no pārpilnības raga: “Un kad tad tu, mīļā, sakārtosi savu dzīvi? Tev noteikti taču ir kāds, kas tā dziļāk iekritis sirdī? Vai viņš ir precējies? Nu, tā gan nevajadzētu... Un padomā pati, cik tev gadu, vai tad ap piecdesmit bērnus pasaulē laidīsi?” Katrīna nespēja noticēt, ka jautājumi, kuri līdz šim attiecās tikai uz brāli, nu tiek raidīti viņas virzienā. Kas mammai par daļu? Viņa dzīvo tā, kā grib. Viņai arī nekas nebūtu iebilstams pret tādu vīrieti, kāds kādreiz bija viņas tēvs, bet kur lai tādu ņem? Mammai jau viegli runāt, kas tad viņai... Bet Katrīna taču ir pieaugusi sieviete, viņai nevienam nav jāatskaitās, vismazāk jau mammai. Par ko viņai tagad tā? Vai tad mamma nesaprot, ka viņa nevēlas runāt par šādām tēmām? Aizvien biežāk viņa neceļ telefonu vai atzvana tikai nākamajā dienā ar aizbildinājumu, ka ļoti daudz darba.
Kā pateikt mammai, ka viņa tūdaļ sabojās abu attiecības?

Komentē Aina Poiša:
Šķiet, ka šajā gadījumā ir bijusi trīs vecāku komiteja – tēvs, māte un māsa. Viņa bija izcīnījusi vietu blakus vecāku tronim, un tas viņai bija svarīgi. Un nu viņa ir atlaista no darba šajā komitejā, jo pamatuzdevums ir izpildīts. Brālis ir izaudzis, saņēmis trīskāršu uzmanību. Bet māsa no līdzvērtīgās spēlētājas – mātes – saņem signālu, ka nu viņa ir tā, kas tiks audzināta. Neadekvāti, vai ne? Jo, iepriekš vērtējot ķēdes vājāko posmu, radās ilūzija, ka pašai viss ir kārtībā. Iespējams, nebija arī enerģijas pašai sakārtot savu dzīvi, jo bija jākārto cita. Un skaidrs, ka ir nepatīkami, ja no ārpuses saņem spiedienu, kas norāda, kā ir jādzīvo. 34 gadi ir vecums, kad bieži jau tuvojas pusmūža krīze. Ir jāapzinās sevi un jānostājas pašai sevī pretim lietām, kas izsit no līdzsvara. Jāapzinās, ka esi pieaugusi sieviete, un ļoti tieši jāpasaka mammai: „Ir temati, par kuriem es neesmu gatava ar tevi diskutēt.” Var to traktēt divējādi – vai tas man ir sāpīgs vai privāts jautājums. Bet svarīgi ir to pateikt bez aizvainojuma. Ja viņa zemapziņā jūt vecāku uzmanības deficītu, jo līdz šim visa uzmanība tika brālim, tad emocionāli var būt grūti. Jautājums – vai viņa pati var to atzīt? Reizēm tiešām vajag ar prāta palīdzību ierobežot jūtas un novilkt svītru, aiz kuras sākas mūsu privātā teritorija. Kādreiz tas var palīdzēt. Bet, ja grib kustināt arī emocijas, tas prasa zināmu pašanalīzi. Tad ir jāsaka mammai: „Situācija ir ļoti mainījusies. Līdz šim mēs bijām sabiedrotās un es nesaņēmu no tevis tādu interesi par sevi. Pēkšņi to saņemu un nu nezinu, ko ar to iesākt. Man tas liekas neatbilstoši manam vecumam. Kur tu biji agrāk?” Ir nepatīkami sajusties kā mazai meitenei. Skaidrs, ka scenārijs – nepieciešams iegūt izglītību, apprecēties, dzemdēt bērnus – ir katra vecāka programma. Bet bērns var nostāties pret šo vecāku programmu. Var taču veidot arī savu programmu!

Jaunā māmiņa

Marikai ir 30 gadi. Savas attiecības ar mammu viņa komentē lakoniski – „normālas”. Pusaudzes gados bijis dažādi, tad gan dusmās sakliegusi, gan pēc tam gājusi nolūgties. Marika dzīvoja mazpilsētā un bija vienīgais bērns ģimenē, vecāki bija šķīrušies. Kad viņa iestājās augstskolā Rīgā, dzīvoja kopmītnēs un pie mammas labprāt brauca brīvdienās – uz galda vienmēr bija lauku labumi, ko Marika novērtēja, taču kopīgo sarunu tematu kļuva aizvien mazāk. “Kā iet mācībās? Labi. Un kā ārpus mācībām? Arī labi. Un tev? Man arī viss labi, dzīvoju tik nost.” Tradicionālas sarunas, kurās viens otram virspusēji apliecina, ka viss ir kārtībā. Tādas normālas attiecības. Pirmdienas rītā ar pilnu somu Marika pamāja ardievas un prom bija. Mamma nezvanīja un Marika bez īpašas vajadzības arī ne. Pirms diviem gadiem Marika apprecējās un palika stāvoklī. Sākumā pati bija tik sabijusies, ka šo ziņu nespēja pateikt, ciemojoties pie mammas – atbrauca atpakaļ uz Rīgu un piezvanīja. Mamma bija laimīga – būs mazbērns! Tajā laikā pat šķita, ka viņa atradusi kopīgu valodu ar Marikas vīru, ar kuru līdz šim bija apmainījusies vien pieklājības frāzēm. Mamma stāstīja Marikai par laiku, kad gaidīja viņu – cik abi ar tēti bijuši laimīgi, cik ļoti gaidījuši, baiļojušies, kā ritējusi grūtniecība un kā mazpilsētā ārstiem nav bijis nekādas modernās tehnikas. Marika satuvinājās ar mammu, bet vīra vecāki, kaut priecājās par mazbērnu, ar savu uzmanību īpaši neuzmācās. Un bija arī skaidrs, kāpēc tā – viņiem tas bija jau ceturtais mazbērns, bet Marikas mammai – pirmais! Mamma sapirka kaudzi grāmatu, sūtīja no laukiem ekoloģiski tīrus produktus, lai tikai meitai bērna gaidīšanas laikā būtu viss labākais. Piedzima dēls, un Marikas mamma bija gan morāls, gan reizēm arī fizisks atbalsts. Marika labprāt uz pāris dienām aizbrauca padzīvot mazpilsētā, kur varēja izgulēties un nesteidzīgi palasīt grāmatu. Tieši šo laiku viņa atceras kā labāko attiecībās ar mammu. Tālāk sekoja visai tradicionāls stāsts. Pēc nedaudz vairāk kā gada Marikai bija jāatgriežas darbā un tika risināts jautājums par aukli. Pirmā pieteicās mamma. Ko tad maksāšot svešam cilvēkam, kas taču mazo nekad nepieskatīs tik labi kā viņa omīte. Turklāt Marikas un vīra dzīvoklī ir trīs istabas un nekas taču nenotiks, ja kādu gadiņu mamma pametīs savu darbu un pastrādās par aukli. Tāpat jau pensija tepat pie durvīm un darbā viņa arī gāja galvenokārt tāpēc, lai būtu, ar ko nodarboties, alga tik un tā simboliska. Marikas vīrs atstāja izvēli pašas ziņā, bet Marika zināja skaidri – lai kādas varētu būt problēmas ar aukli, tās vismaz būs darba attiecības un bez citām saistībām. Tā bija viņas māja, viņas pils, un viņa pati tur gribēja noteikt kārtību. Turklāt – ko tad mamma darītu pēc gada, pusotra, kad mazo sāktu laist bērnudārzā – kā tad viņa atgrieztos savās mājās? Turklāt bija jau skaidrs, ka arī darbu tad vairs nedabūs. Marika saņēma drosmi un piezvanīja mammai. Lai arī mamma teica, ka saprot, attiecības viņu starpā nu atkal apzīmējamas ar vārdu „normālas”. Marika zina, ka mamma ir apvainojusies, taču uzskata, ka pieņēma pareizo lēmumu. Viņa gribētu atjaunot attiecības, kādas tās bija pirms šī lēmuma pieņemšanas, taču nav īsti pārliecināta, vai tas maz ir iespējams.
Kā atjaunot attiecības, kas vēl nesen bija tik labas?

Komentē Aina Poiša:
Kad sievietei piedzimst bērns, satuvināšanās ar savu mammu ir dabiska – tā viņa „inficē” sevi ar mātišķību, kas ir sievietei, kas viņu dzemdējusi. Bet tad, kad sieviete ar to tikusi galā un saprot, ka lēmumi ir jāpieņem pašai, bērns ir priekšā, bet mamma aizmugurē, kā balsts. Vecākiem ir jāpalaiž savi bērni vaļā un jānāk tad, kad viņus aicina. Paņemt mammu kā aukli nozīmē ne tikai pietuvināt viņu mazajam, bet nonākt situācijā, kad mamma arī savu meitu uztver kā bērnu. Un tad ir divas mammas vienā dzīvoklī – katra ar savu vērtību sistēmu un uzskatiem par bērna audzināšanu. Tādā situācijā arī nevar noslēpt savas attiecības ar vīru. Lai arī aukles statusā, mamma nonāk pārāk dziļi jaunajā ģimenē un redz to, ko viņai nevajadzētu redzēt. Jo to, ko redz, par to pārdzīvo. Un mamma ir mamma – viņai viss sāp. Vēloties palīdzēt, viņa sāk kontrolēt, pati to neapzinoties. Tāpēc daudzām sievietēm ir daudz vieglāk uzturēt labas attiecības ar mammu, ja nedzīvo kopā. Jo mamma ir par daudz tuva persona, to nevar tā vienkārši atdalīt un pateikt: “Tev būs tikai sociāla loma – aukle.” Mamma grib justies vajadzīga, tā viņai ir pozitīva iespēja it kā vēlreiz izdzīvot to, kas jau ir liegts. Sevišķi, ja sieviete ir izteikti mātišķa. To var saprast – mamma atkal jūtas svarīga, viņa atjaunojas, it kā atdzimst. Taču ar šo vēlmi būt vajadzīgai mamma apmierina savas egoistiskās vajadzības. Ir jārēķinās ar lietu dabisko plūdumu, ar to, ka savs darbiņš jau izdarīts un nu viņa var būt tikai omīte. Un omīte pilda atbalstošās funkcijas. Meitai jādzīvo pašai, jākļūdās pašai un arī norobežoties jāiemācās pašai. Mammai tas ir jāpieņem.

 

Jo mamma ir persona numur viens, tēvs nāk pēc tam. Tas ir neapgāžams likums – mammas klātbūtne ir neatsverama. Viņa ir galvenā, kas iedod ziņu par šo pasauli – tai var uzticēties vai ne.



Mātes un meitas attiecību līkloči

Aina Poiša uzskata, ka attiecības mammai ar meitu var veidoties un arī pārtrūkt ļoti pēkšņi dažādos vecumos. Arī bērnībā, piemēram, ja pietrūkst mammas klātbūtnes, jo viņa ir koncentrējusies uz citiem savas dzīves plāniem. Tad mamma meitai pārstāj eksistēt. Viņa ir redzama, sastopama, bet nav meitas sirdī. Mamma ir pabarojusi, apģērbusi, aizsūtījusi uz skolu, bet nav kontakta intimitātes līmenī. Patiesībā tas var notikt pat grūtniecības laikā vai pēc dzemdībām – vai sieviete var pieņemt šo jauno lomu un atraisīt mātes jūtas sevī. Šis ceļš ir sarežģīts. Pirmajos gados tā vairāk ir mammas atbildība – cik bieži viņa apmīļo meitu, aprunājas. Mammas nereti neapzinās, kādu nodaļu tieši pirmajos gados viņas uzraksta savu bērnu dzīvē un kā tas ietekmēs viņu likteni. Jo mamma ir persona numur viens, tēvs nāk pēc tam. Tas ir neapgāžams likums – mammas klātbūtne ir neatsverama. Viņa ir galvenā, kas iedod ziņu par šo pasauli – tai var uzticēties vai ne. Tēvs ir palīgpersona, kas mammu iemācās aizstāt. Taču meitenei tēvs ir vairāk vajadzīgs tad, kad mostas viņas seksualitāte. Pirmo reizi tas ir ap sešu gadu vecumu, kad tēva akcepts sniedz viņai “princeses sajūtu”. Sajūtu, ka viņa ir skaista, gudra, vīriešu pieņemta – tas rada sievišķību. Tēva klātbūtne sniedz drosmi, kad jāiet pasaulē ārpus mājas – teiksim, skolā. Tad meitene kļūst vīrišķīgāka un neķeras vairs mammas brunčos. Mammai arī ir jāsaprot, ka pienāk brīdis, kad meita ir „atdzērusies” intimitāti un meklē jaunus spēkus, kas biežāk saistās ar tēvu. Un mammai nevajag kļūt greizsirdīgai, tas tikai nozīmē, ka bērns attīstās normāli – viņš ir paņēmis vienu devu un nu ņem nākamo. Viss ir kārtībā.
Kontaktu meita ar māti visbiežāk zaudē pusaudža gados, kad viss ir sakāpināts pārākajā pakāpē. Tad sākas promiešanas posms. Tēvs ir kā pārejas etaps – kā tilts no intimitātes uz lielo pasauli. Ja tajā brīdī vecāki pārāk stingri sāk vilkt savas atvases atpakaļ, bērni “kož rokā”. Turklāt mammai kož sāpīgāk nekā tēvam, jo pret tēvu izjūt lielāku respektu, tāpēc mammai var atļauties kost vairāk. Bet mamma, gribot pasargāt, cenšas neļaut aiziet vai vismaz paklāt drošības spilvenus. Attiecību pārrāvumi pusaudža vecumā var atstāt sāpīgas rētas, jo sakāpinājums ir lielāks nekā citā dzīves posmā. Pusaudzim ir melnbaltā domāšana – viņš savā failā ieliek tādu melnu svītru, kas varbūt ir radusies pat no viena mammas teikuma, bet vēlāk rada tādu barjeru, ar ko pat pieaugušai sievietei grūti tikt galā. Jo ir jāspēj atzīt, ka tas noticis sakāpinātas uztveres brīdī un galu galā – arī mammai ir tiesības kļūdīties. Jo viņa taču gribēja kā labāk. Tikai sanāca kā vienmēr. Ja pieaugušas sievietes iemācās mammas cilvēciskot, ne vienmēr prātam atsaucas arī ķermenis. Tā ir lielākā traģēdija – ar vārdiem tu esi gatava tuvināties mammai, bet ķermenis ir kā sasalis. Nav vairs tā siltuma. Un to ir ļoti grūti atjaunot. Diemžēl nav arī gatavas atbildes, kā to izdarīt. Ķermenis glabā informāciju par zaudēto tuvību un neceļas rokas, lai pieskartos. Arī buču gribas iedot nevis formālu, bet no sirds. Iespējams, kaut kas ir aizgājis uz neatgriešanos. Šīs attiecības ir tik trauslas un visvieglāk pazaudējamas. Kaut saikne ir patiešām īpaša.
Kurai pirmajai jāsper solis, ja saprot un grib atjaunot attiecības? Kura pirmā aptver situāciju, tā uzņemas iniciatīvu. Jo nevar uzrakstīt scenāriju vai pateikt, ka tas kādam ir pienākums. Ģimenes musturi ir tik dažādi. Meitas ir dzimušas ne tikai no mātes, bet arī no tēva, un dažreiz ar tādu īpašību kopumu, ka reizēm, daudz nedomājot, ķeras pie darbības. Bet, ja meitai vairāk ticis no mammas un viņa gaida, ka kāds no malas nāks un visu sakārtos, turklāt mamma to redz viņā kā savā spoguļattēlā, iespējams, iniciatīvu var izrādīt mamma, jo viņas pieredze ir lielāka. Taču vienota scenārija nav. Tai, kura jūtas gatava ķerties pie šī jautājuma, jāsāk, neko neatliekot. Labāk ir mēģināt sākt kaut ko darīt, jo tā tu vispirms palīdzi pati sev. Varbūt sākums nebūs pats labākais, bet tas vismaz būs pieteikums kaut kā realizācijai. Kaut šķībi, greizi, nepareizi, bet vismaz kaut kas notiek. Tā ir tava dzīve, dublikāta nav. Labāk, lai tā ir mierīga un līdzsvarota, kaut ne ideāla, bet lai tev ir mājas. Vienalga, kur tu dzīvo, tavā sirdī ir tavi vecāki – cilvēciskas būtnes, kuras, iespējams, pieļāvušas kļūdas audzināšanā, bet kurām var tuvoties. Kad no bērna esi kļuvusi par pieaugušu cilvēku? Kad pienāk briedums? Daudzos gadījumos sievietei tas ir saistīts ar bērna dzimšanu. Vispārpieņemtais vidējais statistiskais vecums sievietēm, kad var veidoties vislabākās attiecības ar mammu, ir trīsdesmit gadi. Tajā laikā personība ir nobriedusi un domāšana ir pietiekami elastīga un toleranta. Tu pieņem savus vecākus tādus, kādi viņi ir, un netiranizē, ja viņi neatbilst ideālam. Un tad jau var sākt domāt par kopīgām izklaidēm, taču nevajadzētu pieņemt kā pareizu stereotipu, ka mammām un meitām jābūt labākajām draudzenēm – tas nav pārāk veselīgi, jo sarežģī atdalīšanās procesu. Mātes un meitas ir divas atsevišķas suverēnas personības, un meitai ir jāsajūt tā iekšējā brīvība, ka viņa nav mammas piedēklis. Sēdēt vienā burbuļvannā tomēr ir kas cits, nekā uzticēt otrai visus savus noslēpumus – tas taču visu apgrūtina! Ir jābūt attiecību hierarhijai – mīlestībai pret vecākiem vēlāk ir jāpāraug mīlestībā pret partneri. Arī Bībelē ir teikts – tev būs no saviem vecākiem iet pasaulē, izvēlēties cilvēku, ar ko kopā mācīties būt par vecāku.

 

TEKSTS: Lolita Stašāne žurnāls Una, Konsultē Premium Medical psihoterapeite Aina Poiša

www.una.lv
 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

#MīlaRestart. Iemīlies no jauna!

Jaunākie rakstiLasīt vairāk