Baiba Broka: "Viss atnāk, bet tas prasa laiku. Arī bērnu sagaidīšana"

 08. augusts 2018 5:00 Intervija  skatījumi: 2025

Smalka, ar spēcīgu, bet valdītu temperamentu, Jaunā Rīgas teātra aktrise Baiba Broka smej, ka neesot atmetusi cerību visus izlabot. Viņa izgaršo dzīvi ar bērniem, bet teātrī... atpūšas. Sezonas noslēgumā Baiba izrādē Oblomovs spēlēja kopā ar dēlu Teodoru.

 



Ar dzīvesbiedru Gati un bērniem Barbaru un Teodoru. (Foto: Jānis Deinats)


Teici, ka, lasot Mātes pienu, esi gandrīz sajutusi hipodroma gaisu no bērnības...
Jā, esmu piedzimusi 1. slimnīcā, pie Dailes teātra, bieži eju tur garām. Visu apzināto dzīvi dzīvoju vienā dzīvoklī Valdemāra ielā.


Arī lielpilsētā cilvēkiem viss mēdz izkārtoties ap to vietu, kur viņi piedzimuši. Bērni iet skolā, darbs netālu – kā vienā ciemā.
Tas ap mani ir savērpies gandrīz mistiski – pēkšņi teātris pārceļas tuvāk mājām, arī skola blakus. Smejos, ka uz Rīgas centru ejam ekskursijā. Kad parādās bērni, dzīve stipri mainās.

Es neuzzināšu, kā būtu bijis, ja bērni man būtu jau divdesmit gadu vecumā. Man viņi nāca vēlāk, bet arī tad bērni to skrējienu stipri vien izmaina. Tā ir sakritība, ka beidzās pasaules viesizrādes, un tad arī atnāca bērni. Tagad pasaule griežas vairāk ap viņu vajadzībām un interesēm. Tā laikam ir loģiska lietu kārtība. Manā gadījumā – harmoniska, kas nesagādā mokas, jo man nav žēl bērnu dēļ no kaut kā atteikties. Vairs nav. Domāju, divdesmit gadu vecumā būtu bijis grūtāk.


 Vai, domājot par savu dzīvi, tev ir sajūta, ka kāds tevi ir vedis pie rokas?
Visticamāk, tā arī ir. Daudzkārt neesmu varējusi kaut ko paveikt nepacietības dēļ. Tagad esmu sapratusi, ka galvenais ir paļaušanās; viss atnāk, bet tas prasa laiku. Arī bērnu sagaidīšana. Agros gados tev šķiet, ka viss notiek tāpat vien, tikai vēlāk saproti, ka patiesībā viss ir fatāli. Piemēram – tev ir divi bērni, tev nebūs piecu. Saproti, kas ir un kas nav iespējams. Jaunos gados neaizdomājies, ka pasaulē ir noteikta kārtība. Pat ja tev šķiet, ka tu vari to neievērot, jo – man taču viss ir pavisam citādāk! –, izrādās, tā nepavisam nav. Dzīve visu noliek vietā.


Kā temperamentīgam cilvēkam laikam nebija viegli sevī šo pacietību uzrakt un noturēt?
Jā, bet cilvēku jau pārbauda ar to, kas viņam nākas grūtāk. Lēnīgajam liek skriet, ātri uzsvirkstošajam – gaidīt. Mēģinu visu laiku analizēt, kas ar mani notiek, saprotu, ka visam ir jēga un sava mācība jāgūst arī no nepatīkamā. Katru dienu notiek arī tik daudz nepatīkamā... Tas liek domāt, attīstīties, pieņemt.

Strādājot kolektīvā, jāpieņem vadītāja vīzija. Cilvēkam nobriestot, ir tendence iesīkstēt principos, kurus viņš ir attīstījis. Ir grūti tos lauzt, pārskatīt – vai tiešām es nevaru pieņemt, teiksim, Instagram? Man ar to virspusējību neiet viegli – ir garlaicīgi, šķiet banāli... Bet saprotu, ka tādā virzienā dodas daļa pasaules.
"Man nav žēl bērnu dēļ no kaut kā atteikties. Vairs nav. Domāju, divdesmit gadu vecumā būtu bijis grūtāk," saka Baiba Broka. (Foto: Oļegs Zernovs)

 

Tomēr joprojām ir cilvēki, kas pārstāv manu izjūtu, nevar teikt, ka viss ir kļuvis ārišķīgs. Nupat, kārtojot sadzīviskus jautājumus, sapratu, ka arī šajā laikmetā var dzīvot rimtu dzīvi. Sastapu cilvēkus, kuri ilgus gadus strādā vienā aptiekā, nelielā veikaliņā.

Tu ieskrien ātri izdarīt nepieciešamo, bet tur laiks apstājas. Viņi kustas pilnīgi citā ritmā – viņi šim skrējienam nepieslēdzas, jo ir izveidojuši savu vidi. Iespējams, arī teātra vide savā ziņā ir kā kapsula, kurā apturam laika skrējienu, lai mēģinājumu laikā uz četrām piecām stundām citā ātrumā aizlidotu pilnīgi citā kosmosā. Domāju, to es arī meklēju – pāreju citā pasaulē, kas nav saistīta ar šo sadzīvisko telpu, vienkāršo dzīvi. Tev ir iespēja izzināt, pielāgot sev citādo – tu to aizņemies ar katru lomu.

Kā dziļurbumā – vertikāli, nevis horizontāli?
Tā es domāju. Ne visās izrādēs, protams. Lai gan es katrā izrādē meklēju – un arī atrodu – kaut ko vēl neredzētu, nepārbaudītu. Vienmēr ir kaut kas jauns, varbūt pirmajā brīdī neērts. Garlaicīgi nav, varu sākt analizēt, kāpēc man nepatīk – var būt, ka nevarēšu...

Jo ārpus komforta zonas?
Jā, visu laiku jāturas tādā... fokusā, asumā. Lai neiemigtu (smejas). Domāju, salīdzinot, piemēram, ar Ņujorkas skrējienu, mēs te dzīvojamies diezgan mierīgi un lēni. Skaidrs, ka tur cilvēki izdeg. Katrā vietā ir savi ārprāti. Man patīk, ka arī te temps ir tāds, možumu uzturošs.

Ko tev deva aizvadītā sezona? Ar ko augi, ar ko mocījies?
Tā sākās ar labu pārbaudījumu – Ulda Tīrona Pēdējo Ļeņina eglīti. Tā lika izpurināt savus priekšstatus par teātri, kādu esmu spēlējusi un ko varu. Protams, esmu redzējusi daudz, bet piedalīties pašai un pieņemt to no iekšpuses ir pavisam kas cits.

Man šķiet, mēs kopā paveicām iespaidīgu darbu. Katrā ziņā Latvijā nav daudz tādu izrāžu. Atsauksmes ir no galēji noliedzošām līdz galēji sajūsminātām. Tā es gribu strādāt – visu laiku cīnīties ar sevi un režisoru, jo gribas visu ielikt kādā saprotamā rāmī. Ir arī interesanti vērot sevi mēģinājumu procesā – kā pa kārtai atkrīt priekšstatu uzslāņojumi, atveras apziņa, un tu spēj pieņemt citus uzskatus, Tīrona piedāvāto redzējumu.

Sākumā liekas – nē, teātrī tā nevar! Tad sāc nojaust, ka kaut ko nesaproti. Radošs process turpinās no izrādes uz izrādi... Turklāt visa sezona pagāja, adaptējoties Miera ielā, tas nebija viegli. Esam tur uz pagaidu laiku, kas, samērojot ar dzīvi, var izrādīties ievērojams. Domāju, es to pamanīšu vislabāk, jo šajā laikā augs mani bērni. Ja tie būs pieci gadi, tās būs izmaiņas no bērna uz pusaudzi. Bērni ļoti uzskatāmi rāda, kā iet laiks. Mēs paši, šķiet, nemaināmies gadus divdesmit. Pēdējie solījumi gan ir par triju gadu remonta periodu. Jācer, ka tā arī būs.

Tev ar Dzemdību namu ir emocionāla saikne?
Nē, mani bērni dzima Stradiņos. Dzemdību nams – tik, cik vienmēr esmu gājusi tam garām uz parku. Tas ir manā teritorijā, tāpat kā tagad teātris.

Uz kuru parku?
Gan uz Lielajiem kapiem, gan uz to, kas pie alus brūža.

Uz Briāna parku?
Jā, bērnībā tur gājām ar papu. Viņš mūs ar māsu veda. To skvēru mēs saucām par skrēveri.

Tur vienmēr bija iešķības šūpolītes.
Kaut kas drusku nožēlojams tur bija. Mums bija fantāzijas par rūķīšiem, kas dzīvo blakus mājā. Mēs tam ilgi ticējām. Taču par pilnīgu pilsētas bērnu sevi nevaru saukt, man vasarās bija kārtīgi lauki – Madonas pusē, netālu no Bērzaunes. Es pat govi esmu slaukusi, aitas ganījusi, sienu vākusi, trušus barojusi. Bija kārtīgas cūku bēres, lauku pirtiņa.

Nebaidījies, ka trusis iekodīs?
Nē, bet man vienreiz iekoda zirgs. Nepareizi devu maizi. No tā brīža zinu, ka jādod no plaukstas.

Tev ir liela, stipra ģimene. Tas ir stabils pamats dzīvei?
Ģimene ir mana stiprā pils, mans balsts un atskaite, manas vislielākās rūpes, mans uztraukums un mans miers, ja visiem ir labi. Ar māsu esam tuvākas arī vecuma ziņā – starpība ir gads un mēnesis. Tas arī mani pamudināja to vēlēties saviem bērniem...

Nebaidīties tik ātri vienu pēc otra?
Jā! Kad man prasa, kā tas ir, saku – nu, nav viegli! Bet pēc tam ieguvumi ir nepārvērtējami. Viņi kopā spēlējas, viņiem ir pašiem sava kompānija, viens par otru rūpējas. Tā bija mums ar māsu, un tā tagad ir maniem bērniem. Gads un četri mēneši arī ir neliela starpība.

Kādas ir attiecības abu starpā?
Viss, kā pieklājas – strīdi un cīņas, tad taisnības noskaidrošana un izlīgšana. Man viss jāsadala vienādi – es to ļoti pieskatu. Tas pat tik daudz nenāk no viņiem, cik no manas izpratnes, ka bērni nekādā gadījumā nedrīkst justies apdalīti.

Viņi ir līdzīgi?
Diezgan. Man ir interesanti viņus vērot – katrā ieraugu kaut ko no sevis... Reizēm cilvēki domā, ka viņi ir dvīņi, tad mums ar vīru nākas skaidrot.

Viņi abi ir gaiši – vairāk līdzīgi Gatim?
Jā, tas ir no Gata (Baibas dzīvesbiedrs, skaņu režisors Gatis Builis – Red.). Arī viņš bērnībā bija pilnīgi balts, vēlāk satumsa. Kā jau visi. Kad mums bija blonda auklīte, viņa kopā ar bērniem izskatījās daudz pašsaprotamāk; viņai bieži prasīja, vai viņa ir mamma.

 

Kāda bija sajūta, kad Teodors pirmo reizi izgāja uz skatuves?
Biju ļoti uztraukusies, šķiet, vairāk nekā Teodors. Sapratu, ka visa mana aktiermeistarība jākoncentrē uz to, lai to neizrādītu. Priecājos, ka Teodora attieksme ir – kas jādara, jādara. Mācu, kā tikt galā ar uztraukumu – nedomā par to, kā visi uz tevi skatīsies, bet par to, ko gribi izdarīt. Otrajā izrādē jau iznāca pavisam labi. Tas ir skaisti – darbs dara darītāju.

Vai Teodors uzdeva jautājumus par lugu, kāpēc cilvēki tā dzīvo?
Viņš grimētavā nemitīgi taujāja: “Bet kāpēc viņš visu laiku guļ?”

Vai viņš saprata?
Viņš saprata par pēcpusdienas miegu, par kūtrumu, kas pārņem. Teodora paša iekšējais ritms ir ļoti ātrs, tāpēc mans darbs bija pēc katra teikuma viņu apturēt, lai saprot... Kad bērni bija mazi, man bija ārkārtīgi grūti identificēties ar Oblomovu. Tādu stāvokli es nepazīstu – ka guļu gultā... Man tuvāks ir viņa draugs, kurš grib viņu piecelt, jo darbs ir dzīves pamats, saturs un jēga.

Pilnīgs pretstats.
Jā. Bet, pēdējo izrādi spēlējot, sapratu – nē... Droši vien ir dzīves posmi, kad kļūst saprotama arī Oblomova pozīcija – kurp mēs skrienam? Kam pakaļ?... Vai tiešām visu laiku ir tā jādzenas? Lai vairāk iegūtu, labāk dzīvotu?

 

Kāda tava drauga dzīvē ir bijusi tāda apātija?
Jā, esmu to redzējusi. Ļoti bieži tas nav slinkums, bet, iespējams, pārlieku liels psihes smalkums – tu pēkšņi saproti visu dzīvi, vienā mirklī un visā pilnībā, un ieraugi... jebkādas darbības bezjēdzību. Varbūt medicīniski to sauc par depresiju, bet katrā ziņā tas ir mazliet izmainīts psihes stāvoklis – tu pamani vairāk nekā cilvēks, kas skrien, galvu nepacēlis. Sava poēzija ir arī tāda cilvēka izjūtās, tajā, kā viņš reflektē par dzīvi. Oblomova gadījumā tomēr klāt ir arī kūtrums un slinkums.

Tas diemžēl iet roku rokā ar apātiju.
Jā. Viņš nelasa, garīgi nepilnveidojas. Ja tu neko jaunu neuzņem, cik ilgi vari...

Sievietes daudz runā par vīriešiem, kuri dzīvo dīvānā un tikai lūr televizorā; iespējams, psihoterapeits arī tur atklātu apātijas pazīmes.
Domāju, ka jā.

Kapitālisms spiež būt rosīgam, uzņēmīgam, bet ne katra cilvēka dvēsele tiek ar to galā.
Tā ir taisnība. Ja dzīvo informatīvajā vidē, tādā kā Instagram vai Facebook, priekšstats par dzīvi Latvijā ir ļoti greizs. Kad ieraugi, kas tiešām notiek, saproti, kā var nonākt apātijā. Pabraucot tālāk no Rīgas, situācija ir ļoti bēdīga, un es to diezgan sāpīgi pārdzīvoju. Mūs aicina piedalīties šovos. Ja tas ir veltīts labdarībai, piekrītu, bet dažkārt man tās pasaules ir grūti savienot. Vienā pusē visi pārspīlētā priekā mēģina citus izklaidēt un smīdināt, bet blakus...

 

Selecka filma "Turpinājums" fiksē bērnus viņu dzīves realitātē, smagumā un grūtībās, savā ziņā arī ļoti trūcīgos apstākļos. Bet dzīvo!... Man ir šausmīgi žēl, ka daudzi ir noslēgušies tikai savā vidē. Es nepavisam tā negribētu, domāju, teātrī tas arī nedraud. Empātija, līdzjūtība pret citiem nedrīkst zust.



Caur savu darbu jūs mācāties paši un mācāt arī skatītāju saprast dažādas dvēseles.
Jā, ka visi nav veiksmīgie, laimīgie, mirdzošie, nevainojamie.

Pagājušonedēļ filmā "Bille" es slaucīju asaras, bet "Oblomovā" – sieviete man blakus. Vai reizēm iedomājies par to, cik skatītāji ir dažādi?
Par to domāju pie katras izrādes, īpaši jau pie radikālākām – kā Ļeņina eglīte. Cilvēku pieredze un dzīves kvalitāte ir atšķirīga, sabiedrība ir sadalījusies līmeņos, virzienos. Skatītāji ir ārkārtīgi dažādi, un mūsu visu uzdevums ir būt tolerantiem. Pieņemošiem.

Tikt galā ar savu ārprāta naidu, kas pārņem, ja otrs domā citādāk. Acis sprāgst ārā, sist varētu! Tāda neiecietība neved nekur. Saprotu, ka pasaulē ir reliģiski konflikti, kas nav samierināmi, tomēr esmu par atvērtu, pieaugušu, nobriedušu sabiedrību, kura sasniegusi zināmu attīstības līmeni, spēju pieņemt atšķirīgus cilvēkus un viedokļus, arī mākslu. Atslēgas vārds ir iz-glī-tī-ba. Tai jāatrod laiks arī manos gados. Un jādod bērniem, cik vien var...

Daži sūta bērnus ārkārtīgi dārgās augstskolās, es, visticamāk, to nevarēšu, bet ir jāizmanto jebkura iespēja. Nezinu, tas ir naivums vai dziļi ieaudzināts patriotisms, bet es ticu, ka var izmācīties labā skolā un dzīvot šeit, celt un veidot šo sabiedrību, atrast iespēju komunicēt ar interesantiem cilvēkiem. Lai tos satiktu, braucam uz Ņujorku, Parīzi, Berlīni, bet mēs paši arī varam radīt vidi, kurā notiek domu apmaiņa, aktīvs process. Manuprāt, vajag turēties šeit un būt atvērtam pasaulei.


Dokumentālais kino parāda arī kaktus, nostūrus. Arī tu esi studējusi...
Jā, pie Anša Epnera. Kino režiju mācījos pusotru gadu. Droši vien ir dzīves posmi, kad kļūst saprotama arī Oblomova pozīcija – kurp mēs skrienam?

Kam pakaļ? Tā bija tava pirmā izvēle? Domāji, ka būsi režisore?
Aktieros nebija uzņemšanas. Režija kā domāšanas veids mani interesē joprojām – interesē tas, kā režiju var izmantot aktieris, veidojot savu lomu, piedaloties lugas materiāla vai visas izrādes tapšanā. Taču, paldies dievam, pārbaudīju, ka tā mani neinteresē kā profesija.

Mani absolūti neinteresē organizatoriskas lietas, bez kurām režisors tomēr nevar. Man dzīvē menedžmenta pietiek. Turklāt kino ir neaptverams process, tik daudzi gaida uz to vienu brīdi, režisoram jāpatur galvā tik... Tam tomēr nepieciešams mazliet plašāks mērogs un spēju loks, nekā piemīt man. Labi, ka to pārbaudīju. Tie bija labi gadi. Ansis Epners manī režisora potenciālu saskatīja, un viņam bija mazliet žēl, ka aizeju uz aktieriem, bet, manuprāt, tā bija pareiza izvēle. Tas, ko viņš manī redzēja, labi noder pie tāda darba stila, kādā strādājam Jaunajā Rīgas teātrī, kur būtiski iesaistāmies izrādes veidošanā.

Viens no stabiliem Jaunā Rīgas teātra virzieniem ir dokumentālie stāsti, kuri gadiem ilgi ir ļoti pieprasīti un mīlēti.
Alvis ļoti precīzi jūt sabiedrības noskaņojumu, strāvas, kas tuvojas. Viņš sāka stāstīt stāstus, izceļot unikālo ikkatrā cilvēkā. Pat ne sabiedrībā pazīstamos cilvēkos...

Vienkārši cilvēkā...
Jā! Kā viņš dzīvo, ko domā. Caur indivīda īpatnējo pieredzi izkristalizējas arī laikmets, kuru viņš piedzīvojis. Tādējādi mēs tuvāk un vieliskāk varam šo laiku izjust, iztēloties. Uzasināts, strukturēts prāts vairāk raksturīgs vīriešiem, man ir grūtāk paturēt prātā vēstures faktus vai, piemēram, specifiskus ieročus – varu lasīt, cik reižu gribu, galvā nepaliek. Bet, lasot romānu, iztēlē skaidri veidojas bilde un sajūtas par to laiku.

Vai tu caur attiecībām, caur Gati, esi sapratusi vīrieša dvēseli? Ko esi uzzinājusi?
Nezinu, vai visu dvēseli, bet par to, kā tie mehānismi labāk darbojas, jā, esmu sapratusi ļoti daudz. Ne tikai caur attiecībām ar Gati, bet visā dzīves pieredzē ar vīriešiem. Katru reizi ir atklājusies kāda nianse. Es par to domāju. Skaidrs, ka tagad labāk nekā divdesmit gadu vecumā saprotu, kas notiek vīrieša prātā. Kopdzīvē daudz kas ir jāpieņem, jāpiekrīt kompromisiem, jānosprauž robežas. Tas ir komplekss pasākums, lai vispār dzīvotu kopā.

Arī man publisku izrādīšanos ir grūti saprast. Mums feisbukā nav bilžu par to, kur mēs braucam, ko darām. Nu kuru gan tas interesē?

Tu to mācījies?
Es mācos joprojām! Nedrīkst atslābt. Jo, man šķiet, tiklīdz tu aizsnaudies, var arī nepamanīt...

Tev blakus bija liels brālis un foršs, stiprs tētis.
Varbūt tas, gluži otrādi, ļāva īpaši neanalizēt – jo nesagādāja nekādas problēmas.

Pieņēmi, ka visi ir tādi?
Jā, bet vēlāk sapratu, ka ir arī citādāka izpratne un audzināšana. Jautājums, par cik procentiem tas ir salāgojams. Skaidrs, ka galvenais, kas jāmācās, – mēģināt otru nelabot. Par to jau visur raksta, un tā ir taisnība.

 

Tieši gribēju jautāt – vai tu jaunībā ar savu temperamentu neesi gribējusi...?
Es vēl tagad gribu visus izlabot! Tas, protams, ir joks. Nē, gribēt jau es gribu, bet saprotu, ka tas nav iespējams un tam nav jēgas. Bet cerības, ka varu visus izlabot, atmetusi neesmu (smejas).

Kad Gatis tev ir blakus kādā bildē vai raidījumā, viņš šķiet kā tava klusā, stiprā pils. Tā arī ir?
Jā. Nu, klusāks viņš ir. Tādā nozīmē, ka Gatim nekad nav patikusi publiska uzmanība. Man ir grūti saprast publisku izrādīšanos. Mums feisbukā nav bilžu par to, kur mēs braucam, ko darām. Nu kuru gan tas interesē? Tikai mani – lai brauciens būtu neaizmirstams. Ko cilvēki iesāk ar bilžu kaudzēm? Agrāk pāris krāsainās fotogrāfijas bija vērtība.

Vai vajag piesārņot Visumu ar šādu vizuālo informāciju?
Nu jā – kur to visu likt... Arī es krāju rakstus par izrādēm. Domāju, ka reiz apsēdīšos un tos visus izlasīšu. Arī grāmatas, žurnālus – krāju, krāju... Nezinu, kad tā varēšu, droši vien kādā lielākā vecumā.

Šobrīd dzerošs aktieris nevienu neiepriecina; ja nespēj ievērot robežas, dzeršana pārvēršas tavā problēmā. Neviens netiek uzskatīts par tik neaizstājamu zvaigzni, kurš būtu jāglābj, neraugoties ne uz ko.

Ko tu gribētu izdarīt, piedzīvot, iemācīties?
Es gribētu (atkārtoti) apgūt franču valodu. Un es to izdarīšu! Biju jau sasniegusi diezgan labu līmeni, kad viesizrādēs Francijā nodzīvojām gandrīz trīs mēnešus. Tur ir jārunā franču valodā, citādi uz tevi skatās kā uz nožēlojamu radījumu. Gribētos aizvest uz Parīzi bērnus. Viņi mācās franču licejā, 2. un 3. klasē, domāju mācīties viņiem līdzi, bet... rokas par īsām.

Skaidrs, ka tagad labāk nekā divdesmit gadu vecumā saprotu, kas notiek vīrieša prātā. Kopdzīvē daudz kas ir jāpieņem, jāpiekrīt kompromisiem, jānosprauž robežas.

Kad cilvēkam ir mazi bērni, vai viņā saglabājas kāda savrupa stīga, kas nepieder nevienam citam?
Domāju, ka jā. Iespējams, es šo stīgu, vajadzību būt pilnīgi ārpus ģimenes konteksta, realizēju teātrī. Tur esmu viena. Ja nebūtu iespēju to realizēt, droši vien gadītos sastrēgumi, jo tā dzīve, ko prasa bērni, ir ļoti intensīva. Krodera balvas pasniegšanā teicu, ka uz teātri eju atpūsties. Tie, kuriem nav mazu bērnu, to nespēj saprast, jo pārsvarā cilvēki teātrī tiešām nopietni strādā, ieguldot sevi visu.

Kad pateicu, ka eju uz teātri atpūsties, pēkšņi pati sadzirdēju, ka tas neskan labi. Attīstot šo domu, sapratu, ka teātrī var strādāt tikai tad, ja tas padodas viegli. Tas nenozīmē virspusēji vai pavirši, tas nozīmē, ka teātrī jāstrādā cilvēkiem, kuriem tas izdodas bez smaguma.


Teksts: Sandra Landorfa, Žurnāls "OK!"

Informācija no portāla Jauns.lv



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk