Andris un Madara Biedriņi: Bērni mūs ir pamatīgi mainījuši! 2

 05. augusts 2018 7:00 Ieva Jātniece, mammamuntetiem.lv Intervija  skatījumi: 14856

No cilvēkiem, kas savulaik dzīvoja vienīgi sev, bijušais NBA basketbolists Andris Biedriņš (32) un viņa sieva Madara (33) ir kļuvuši par vecākiem trim bērniem, kas pirmajā vietā liek ģimeni. Madara ir arī Goda ģimenes gada vēstnese, kas vēlas sabiedrības uzmanību vērst uz Latvijas ģimeņu vērtībām un vajadzībām.  





Vizītkarte:
Vīrs bijušais NBA basketbolists Andris Biedriņš (32)
Bērni: Emīls (7), Elizabete (3), Jasmīna (1 gadiņš)


Kad satikāties ar Andri, ko viens otrā novērtējāt, kā nonācāt līdz tam, ka veidosiet kopīgu ģimeni, radīsiet bērnus?
Sākotnēji mums kopā vienkārši bija jautri. Nebija tā, ka mēs viens otru ieraudzījām, ar blīkšķi iemīlējāmies un tūlīt precējāmies. Viss veidojās pamazām, mēs pakāpeniski viens otru iepazinām. Patiesībā tikai ar gadiem ieraudzīju, cik nopietns un atbildīgs savā būtībā ir Andris.

Sākotnēji par jums sabiedrībā bija izveidojies priekšstats, kā par cilvēkiem, kas daudz un skaļi ballējas. Šobrīd esat vecāki jau trim bērniem. 
Man šķiet, ka visam ir savs laiks. Manuprāt, labāk izballēties agrā jaunībā, nevis brīdī, kad ir jau četrdesmit.
Tiklīdz mūsu attiecības veidojās nopietnas, pieteicās bērni, vērtības mainījās. Piemēram, šobrīd ar Andri esam kļuvuši par cilvēkiem, kas nekur nejūtas tik labi kā mājās. 
Pirmajam bērniņam mēs nebijām īpaši gatavojušies, nebijām to pārrunājuši, taču, kad mazulis pieteicās, notiekošais šķita ļoti organiski, īstajā laikā. Toreiz nebijām vēl precējušies. Apprecējāmies, kad bērniņam bija jau gadiņš.
Kādreiz man šķita, ka precēšanās ir lieka formalitāte, bet līdz ar bērniņa piedzimšanu šī izjūta mainījās. Gribējās stabilitāti, vienu uzvārdu. Tā, ka mūsu attiecību laikā esam mainījušies gan paši, gan mūsu priekšstati.

Ko precēšanās maina pāra iekšējās izjūtās? 
Mēs tolaik dzīvojām Amerikā un tur jo īpaši jūtams – ja esi kāda vīrieša draudzene, apkārtējie pret tevi izturēsies citādi, nekā tad, ja esi viņa sieva. Īpaši spilgti tas novērojams sportistu aprindās. Pat tad, ja jums ir kopīgs bērns, apkārtējie uz tevi skatās pēc principa: viņa nav jāuztver pārāk nopietni, jo pēc laika gan jau vīrietim būs nākamā draudzene. Neviens tev sejā to nesaka, bet tu tāpat to jūti. Apkārtējo attieksme ļoti mainās brīdī, kad vīrietis tevi apprec. Arī Andris to izjuta. 
Sev esmu pateikusi, ka precos vienreiz. Protams, dzīvē visādi var gadīties, bet, kad teicu “jā”, to darīju ar pārliecību, ka šajās attiecībās palikšu visu mūžu. 

 

Amerikā īpaši jūtams – ja esi kāda vīrieša draudzene, apkārtējie pret tevi izturēsies citādi, nekā tad, ja esi viņa sieva. Pat tad, ja jums ir kopīgs bērns, apkārtējie uz tevi skatās pēc principa: viņa nav jāuztver pārāk nopietni, jo pēc laika vīrietim būs nākamā draudzene.



Reti kurš pāris precas, nedomājot, ka tas ir uz mūžu. Parasti attiecības sašūpo dažādas grūtības, kuras grūti kopā pārvarēt. 
Mēs ar Andri arī esam piedzīvojuši grūtības, bet tās mūs ir satuvinājušas. Tieši grūtībās mēs viens otrā esam ieraudzījuši ļoti uzticamus cilvēkus.

Par kādām grūtībām tu runā?
Mūsu pirmais bērniņš piedzima priekšlaikus – 35. grūtniecības nedēļā. Tā vienkārši notika bez acīmredzama iemesla. Ārsti mūs tobrīd nostādīja fakta priekšā – situācija ir ļoti nopietna. Ar pirmo bērniņu tu jau tā nesaproti, ko īsti darīt, bet viņš vēl ir priekšlaikus dzimis... 
Ir viedoklis, ka bērni ir nopietns pārbaudījums attiecībām, mums bija tieši otrādi. Es ļoti novērtēju to, ka mans vīrs ir gādīgs, šo viņa pusi iepriekš nebiju iepazinusi. Ne velti saka: cilvēku mēs iepazīstam grūtībās. Andris bija tas, kurš ar savām lielajām rokām inkubatorā guļošajam Emīlam mainīja pamperus. Viņš man palīdzēja visos darbos, cēlās naktīs. Varbūt kādam tas neliekas nekas daudz, bet īstenībā tas ir daudz. Es nekad iepriekš nebiju iedomājusies, ka bērniņu auklēšana fiziski ir tik ļoti grūta. Man šķiet, ka vairums māmiņu šajā laikā psiholoģiski jūtas slikti, jo jūtas vienas: viena tu bērniņu baro, viena apkop, viena nēsā. Kad tev palīdz, tu neesi un arī nejūties viena. 

 

Kad ārsti pateica, ka Emīla veselības stāvoklis ir nopietns, es psiholoģiski biju bezdibenī, man momentā pazuda piens. Šajā periodā stiprākais no mums bija Andris.



Kad ārsti pateica, ka Emīla veselības stāvoklis ir nopietns, es psiholoģiski biju bezdibenī, man momentā pazuda piens. Šajā periodā stiprākais no mums bija Andris, viņš mani gan atbalstīja, gan savu reizi pateica arī kādu stiprāku vārdu: ir jāsaņemas bērna dēļ, viņam ir vajadzīgs mammas piens. 
Varbūt tāpēc, ka esmu ekstraverts cilvēks, savas izjūtas es vairāk izlieku uz āru. Andris jau pārdzīvoja tieši tāpat kā es, bet to neizrādīja. Viņš, kā jau sportists, ir pieradis mobilizēties.

 


Neskatoties uz trauksmaino pieredzi ar pirmo bērniņu, pēc trim gadiem jūs gaidījāt otro un vēl pēc trim – trešo mazuli.
Otrā grūtniecība bija visgrūtākā, es ļoti satraucos, ka arī otrais bērniņš varētu  piedzimt priekšlaikus. Šai laikā ļoti pieņēmos svarā, slikti jutos, slikti izskatījos, likās, ka gaidāms mans pasaules gals. Iespējams, tāpēc Elizabete piedzimstot nebija tas mierīgākais bērniņš. Savukārt, gaidot trešo, viss bija labi, es jutos lieliski. Vēl devītajā grūtniecības mēnesī ar draudzeni apmeklēju rokkoncertu. Grūtniecības laiks noteikti iespaido mazuli – Jasmīna ir tik mierīga un nosvērta, ka citi cilvēki mums nereti jautā: “vai šīs bērns vispār kādreiz arī raud?”. Ja vien Jasmīnai nekas nesāp un viņa negrib gulēt, viņa patiesi nekad neraud. 


Dzīvei Latvijā – daudz plusu

Savulaik tu visu pameti un aizbrauci vīram līdzi uz Ameriku, tomēr jūs atgriezāties. Kāda bija jūsu motivācija atgriezties?
Primāri Andris bija tas, kuram gribējās atgriezties, es Amerikā biju iedzīvojusies, man tur patika. It sevišķi tādēļ, ka par mums tur nerunāja, bija klusums un miers. 
Andris jau iepriekš bija teicis, ka noteikti vēlas atgriezties dzimtenē. Viens no iemesliem: viņš gribēja, lai vecāki redz, kā uzaug mazbērni. Mēs piedzīvojām to, ka, pēc vairāku mēnešu neredzēšanās, Emīls savus vecvecākus vairs neatpazina. Tu vari sazvanīties un runāt Skype, bet tas nevar aizstāt tiešo kontaktu, kad vecvecāki ar mazbērniem var parunāties, paņemt viņus klēpī, parotaļāties. 
Andra mammai Emīls bija pirmais mazbērns, viņa tik ļoti viņu gaidīja. Mēs kādā brīdī sapratām, ka tas ir ļoti egoistiski, ja Latvijā esam vien trīs vasaras mēnešus, bet visu atlikušo gadu vecvecāki mazbērnu nesatiek. Andris arī ļoti ilgojās pēc mājām. 

 

Ja mēs būtu palikuši Amerikā, bērni viennozīmīgi kļūtu par amerikāņiem. Lai kā mēs viņus arī neaudzinātu latviskā garā.


Man sākotnēji bija grūti šķirties no Amerikas, tomēr domu par dzīvi tur esmu atmetusi. Ja mēs būtu palikuši Amerikā, bērni viennozīmīgi kļūtu par amerikāņiem. Lai kā mēs viņus arī neaudzinātu latviskā garā. Emīls pirmos trīs dzīves gadus pavadīja Amerikā un viņš joprojām runā par šo valsti – ar Ameriku saistās viņa pirmās bērnības atmiņas. Sākot apmeklēt bērnudārzu, Emīls pārstāja runāt latviski. Tas man bija šoks, jo arī mājās viņš sāka runāt tikai angliski. Kad atbraucām uz Latviju, vecvecāki ar viņu runāja latviski, bet viņš atbildēja angliski. Tik ātri tas notiek, ja ikdienā dzīvo citā valodas telpā. Ja mēs Amerikā būtu dzīvojuši ilgāk, domāju, ka Emīls šo valsti izjustu arī kā savu dzimteni. Šobrīd ļoti apzināti  piedomājam pie tā, lai bērniem veidotos konkrētas atmiņas par Latviju. Lai cik Emīlam nebija grūti nosēdēt, vedām viņu uz Dziesmu svētkiem. Vietas, skaņas, smaržas jau arī veido tās netveramās, bet mīļās atmiņas, kas mums saistās ar dzimteni. 

Cik ilgi jūs nodzīvojāt Amerikā?
Andris nodzīvoja tur desmit gadus, es piecus. Aizbraucām, kad bērniņi mums vēl nebija padomā. 

Tev bija viegli visu pamest - draugus, ģimeni, paziņas un doties Andrim līdzi uz svešu zemi?
Man toreiz bija sarežģīta situācija šeit, Latvijā, tāpēc var sacīt, ka es no tās aizbēgu uz Ameriku. Mēs dzīvojām Kalifornijā ļoti skaistā vietā, man paveicās arī ar tur sastaptajiem cilvēkiem, Amerikā man bija ļoti labas draudzenes. Tur jutos kā zivs ūdenī, ļoti mierīgi. Kad vīru nebija mājās, mēs – basketbolistu sievas –  viena otrai bijām kā ģimene. Man Amerika saistās ar ļoti daudz pozitīvām atmiņām. 

Kas tev pietrūka, atgriežoties Latvijā?
Manas tuvās draudzenes, kurām biju pieķērusies un ar kurām joprojām kontaktējos. Man patīk rutīna. Un Amerikā tāda bija izveidojusies. Zināju, kāds ir mans dienas plāns, kur es eju, ko daru. Kad mēs atbraucām uz Latviju pa vasarām, man likās, ka  šeit nav, ko darīt. Es to varētu salīdzināt ar sekojošu piemēru. Ja tu esi pa dienu savās mājās, tev vienmēr atradīsies kas darāms, bet, ja tu esi pie kāda ciemos, tu sēdēsi, varbūt skatīties televizoru. Vasarās, esot Latvijā, es jutos kā ciemos. Tikai kad pavisam atgriezāmies un ikdienā parādījās rutīna, es atkal sāku justies labi.

 

Amerikā man nepatika arī pati medicīnas sistēma: ārstiem saslimšanu gadījumos ir tikai divas zāles, kas tiek izrakstītas – tailenols un antibiotikas. 

 

Kā atšķiras abu valstu atbalsts ģimenēm ar bērniem?
Katrā valstī ir savi plusi un mīnusi. Ja šķiet, ka Latvijā ārstu pakalpojumi ir dārgi, tad Amerikā šīs izmaksas var pareizināt ar desmit.  Par to pārliecinājos katru reizi, kad Emīls slimoja. Man nepatika arī pati medicīnas sistēma: ārstiem saslimšanu gadījumos ir tikai divas zāles, kas tiek izrakstītas – tailenols un antibiotikas. Tāpēc uz Ameriku līdzi vedu zāļu somiņu, ko pa vasaru biju sapirkusi Latvijā. Ja bērns saslima, zvanīju un konsultējos ar ārsti Latvijā.
Taču arī Latvijā ir lietas, ko gribētos mainīt. Viena no tām – izglītības sistēma. Vienalga vai runa par Ameriku vai Angliju, vai Somiju – tur bērni uz skolu iet ar prieku. Es gribētu, lai arī Latvijā skolēni mācītos ar prieku un netiktu psiholoģiski sodīti par to, ja viņiem kaut kas nesanāk. Piemēram, Emīlam padodas viss, kas saistīts ar matemātiku, bet rakstīšana viņam nevedas. Protams, ir jāturas kaut kādos rāmjos, bet man gribētos, lai skolotāji respektē to, ka bērnam visi priekšmeti nevar padoties vienlīdz labi. 

Valsts atbalstu kā daudzbērnu ģimene jūs ar Andri jūtat? 
Jā. Ir zemes nodokļa, elektrības nodokļa atvieglojumi, tāpat vienai mašīnai tiek aprēķināts zemāks nodoklis, kas jāsamaksā tehniskās apskates laikā. Tas ir nozīmīgs atspaids ģimenei. Tāpat mēs izmantojam 3+ karti, piemēram, ar to iepērkoties H&M veikalos, var saņemt pietiekoši lielu atlaidi.
Protams, bērnu pabalsti ģimenēm ir mazi. Mēs ar vīru paši varam bērnus atļauties uzturēt arī bez valsts atbalsta. Bet ja tā nebūtu... Grūti, ja nevari bērnam dot to, ko tu gribētu viņam dot. 

Pastāsti, no kādām ģimenēm jūs abi ar Andri nākat! Jums katram arī ir vairāki brāļi un māsas? 
Nē, Andrim ir viens brālis, bet man – māsa.



Kā jūs paši nonācāt līdz tam, ka būsiet daudzbērnu ģimene?
Man pat nešķiet, ka esam daudzbērnu ģimene! Mums jau bērnu ir tikai trīs! 
Pie otrā bērna sapratām, ka tas nebūs viss, jo viņi ir tik forši, ka gribas redzēt, kas sanāks nākamreiz (smejas). Bērni ir tik dažādi, ar tik atšķirīgiem raksturiem, ka man jau tagad jādomā par to, kāds būs ceturtais. Patiešām žēl būtu apstāties pie trim. 
Vienīgais, kas mani uztrauc, domājot par daudzbērnu ģimeni, ir tas, ka tu visiem nevari veltīt pietiekoši daudz uzmanības. Apzināti izbrīvēju laiku, lai ir brīži, kad esmu kopā tikai ar katru no bērniem – katram bērnam jāsaņem nedalīta vecāku uzmanība. Tikai tā tu dziļi iepazīsti savu bērnu, saproti, kas viņu interesē, kāds viņš ir kā cilvēks, kas ir viņa pārdzīvojumi un prieki. Daudzbērnu ģimenes mīnuss ir tas, ka vecākiem ir ļoti limitēts laiks katram bērnam. No otras puses – man ļoti patīk tas ņigu ņegu, ko rada vairāki bērni mājās. 
Kad retu reizi ar vīru esam mājās vieni paši, esam runājuši par to, ka vairs nesaprotam, ko dara tie pāri, kam nav bērnu?! Jau tagad apzinos, ka mums sevi būs psiholoģiski jāsagatavo laikam, ka bērni aizies savā dzīvē. Tāpēc pašlaik domāju, ka man jāsaprot, ko es pati vēl dzīvē gribu darīt, ko mācīties, lai nebūtu šoks, kad bērni aiziet.

Vēl jau svarīgas ir arī attiecības ar vīru.
Protams. Mums ir rituāls, ka mēs vismaz reizi mēnesī ejam uz randiņu, mums ir savi vakari. Šādiem brīžiem mums ir labākā auklīte pasaulē. Šovasar abi bijām aizbraukuši arī uz “Guns n roses” koncertu, bija ļoti feini.  
Bet, cik sapratu, tad gaisā virmo doma vēl par ceturto bērniņu.
Jā, bet pēc kāda laika. Arī ārsts sacīja, ka vajadzētu ieturēt pauzīti, jo organisms pēc grūtniecībām ir izsmēlies. Uz rudens pusi vairāk domāšu par to, kā es pati varu attīstīties, ko iesākt.

 

Kārtībai mājās jābūt!

Kādi jūs ar vīru esat kā vecāki, kādi ir jūsu bērnu audzināšanas principi?
Man šķiet, ka mēs esam stingri vecāki, kārtībai mājās jābūt. Par laimi mana un Andra vīzija par to, kā jāaudzina bērni, sakrīt. Mēs abi vēlamies, lai mūsu bērni aug par pieklājīgiem, audzinātiem cilvēkiem, lai zina kā uzvesties, lai prot pie galda paēst ar nazīti un dakšiņu. Esmu redzējusi pieaugušus cilvēkus, kas ēd kā rukši un tādos brīžos domājusi: tiešām viņu vecāki savulaik nav uzskatījuši, ka bērniem jāiemāca pie galda smuki ēst?! Pamatlietas ir jāprot un tajās arī stingrībai no vecāku puses jābūt. Arī disciplīnai ir jābūt. Man šķiet, ka katram bērnam ar laiku jāatrod sava lieta, kas aizrauj un kurā darbi tiek padarīti līdz galam. Vienalga vai runa par sportu vai kādu citu nodarbi.

 

Kā vīram, tā dēlam es mācu to, ka arī vīrieši var raudāt un runāt par savām jūtām un emocijām. 


Vienlaikus ir ļoti svarīgi, lai bērni zina, ka viņi ir mīlēti arī tajos brīžos, kad vecāki ir dusmīgi, ka visiem ir svarīgi savas emocijas izpaust un izteikt. Kā vīram, tā dēlam es mācu to, ka arī vīrieši var raudāt un runāt par savām jūtām un emocijām. Man ļoti būtiski ir arī ar bērniem izrunāt lietas. Mēs katru vakaru pārrunājam kā slikto, tā labo, kas pa dienu noticis. Bērni zina, ka ar mani var runāt par visu. Mana vecmamma savukārt nekad negribēja par sliktām lietām runāt. Bet tas nav pareizi. Dzīve nav tikai skaista. Cilvēks ir dzīvs, viņam ir emocijas, tās ir jāsaprot un par tām jārunā. Tāpēc mēs ar bērniem runājam ne tikai par priecīgo, bet arī sāpīgo.

Atšķiras tas, kā audzināt dēlu un kā meitas?
Meitenes vēl ir mazas, grūti spriest par to, kā mums būs. Man šķiet, ka ar meitenēm man varētu iet grūtāk, nekā ar dēlu. Jo, piemēram, mēs ar māsu bijām īstas katastrofas – nepaklausīgākās meitenes pasaulē, tomēr vecāki mūs izaudzināja par normāliem cilvēkiem. Atceroties bērnību, savulaik teicu, ka man būs tikai dēli:  nezinu, ko ar meitām iesākt. Pašlaik, kad man ir meitiņas, redzu, ka tā ir brīnišķīga pasaule, tomēr es vēl nezinu, kā viņas audzināšu. Gribētos, lai viņa iemācās no manis ēst gatavošanu, lai prot mājās radīt ģimeniskuma izjūtu.  Kā mums ies, to tikai laiks rādīs.

Esi domājusi par to, kā bērni tevi kā cilvēku ir mainījuši?
Kopš bērnu dzimšanas ārkārtīgi daudz kas ir mainījies. Kādreiz man likās, ka es varu visu. Bet bērni mani nolika pie vietas, lika saprast, ka visu nevar paspēt, ka ir periods dzīvē, kad esi tikai mamma un neko citu nedari, jo nekam vairāk vienkārši nav ne laika, ne spēka. Šai laikā sapratu arī to, ka man patīk ģimenei gatavot ēdienu, kārtot māju, rūpēties. Kopš mums ir bērni, ar vīru esam kļuvuši par mājas cilvēkiem. Ja kādreiz domājām par sevi, tad pašlaik, izšķirties par kāda pasākuma apmeklēšanu, liek arguments: bērniem tur varētu būt interesanti!

 

FOTO: Biedriņu ģimene šovasar

 

 

LASI ARĪAurēlija Anužīte: sabiedrība vēl nav gatava daudzbērnu ģimenēm

10 bērnu ģimene: „Jūtam, ka valsts mūs beidzot ir pamanījusi”


Par Latvijas Goda ģimenes gadu
Atzīmējot Latvijas valsts simtgadi, 2018. gads izsludināts par Goda ģimenes gadu. Gada moto: „Laiks bērniem! Latvija ceļā uz ģimenei draudzīgāko sabiedrību”. Latvijas Goda ģimenes gadā ir plānoti daudzveidīgi pasākumi, lai pateiktu paldies un godinātu ģimenes, kurās jau aug bērni, kā arī ir iecerētas aktivitātes, kas veicinātu sabiedrības izpratni par nepieciešamību kļūt par ģimenei ar bērniem draudzīgāku sabiedrību. Latvijas nākotne ir tiešā veidā atkarīga no tās bērniem, tāpēc ne tikai vārdos, bet arī darbos jāapliecina – laiks bērniem! Vairāk informācijas: https://www.laiksberniem.lv, Facebook.com/GodaGimenesGadsInstagram/GodaGimenesGads

 

 

Foto: Artūrs Martinovs



2 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk