Prom no depresijas un atkarībām. Grāmata "Vīna meditācija sievietei"

 13. februāris 2018 9:00 mammamuntetiem.lv Raksts  skatījumi: 1162

Depresīvie un alkoholiķi zina, ka sevis dēļ ir vērts tikai nomirt vai vismaz izslēgties. Tādēļ sākumā ir jāatrod kas cits, kā dēļ. Prieks manu bērnu acīs ir iemesls tam, kāpēc rāpjos ārā no depresijas. Miers manu vecāku sirdīs (vai mirušo dvēselēs) ir iemesls tam, kāpēc pārtraucu uzpildīt sevi ar vīnu. Un tad, kad no grāvja ir izkāpts, var beidzot ieraudzīt arī savus personīgos iemeslus dzīvei skaidrībā un priekā!

 

 



Foto: Shutterstock.com


Par ceļu pie sevis ir tapusi grāmata “Vīna meditācija sievietei”, kas ir patiess stāsts par ceļu prom no depresijas un atkarībām.  Piedāvājam fragmentu no grāmatas, ar ko portālam Mammamuntetiem.lv padalījās grēmatas autore Iveta.

Ūdensrozes
Aiziet vainas apziņa un bailes. Tā nav mana vainas apziņa, ko nesu. Ar smagajām somām, brienot pa dubļiem. Atpakaļ uz autobusu, lai tiktu uz pilsētu. Ar kartupeļiem, burkāniem, zaptēm un iknedēļas piecīti. Tā ir mammas vainas apziņa. Par to, ka viņa nav pietiekami laba mamma. Ka nevar iedot pietiekami naudas vai jēdzīgu padomu. Meitai, kuru vajadzētu savērpt deviņos līkumos, lai neskrien tik ātri, nelido tik tālu. Saule ir karsta, tā apdedzinās, tā nogalinās. Jo meita nesaprot, ka zeme ir droša, ka zeme ir patvērums. 

Bet paies gadi, un meita to sapratīs. Apdegušie, izplūkātie un salauzītie spārni nespēs vairs nest un nometīs zemē. Un zeme smaržos. Zeme sagaidīs atplestām rokām. Kā vienmēr to ir darījusi jau bērnu dienas. Zeme ielīdīs starp pirkstiem, aiz nagiem un ausīm, piebirdinās matus un acis. Un smaržos. Jo zeme nevar citādi. Zeme ir klēpis. Tikai zemē var ielaist saknes. 

Tā nav mana vainas apziņa. Es to noņemu no pleciem. Kā mugursomu — un atstāju te. Upes krastā, kur smaržo kalmes un lido spāres. Kur reiz negaisa dienā tētis gāja upē pēc ūdensrozēm. Un mamma sauca, lai viņš tā nedara, jo tūlīt būs zibens un ūdenī nav droši. Bet viņš gāja un palīda zem ūdens, lai nogrieztu rozes garos kātos. Tad nāca zibens un pērkons, un mēs visi spiegdami skrējām mājās. Tik slapji un laimīgi. Rozes nebija, kur ielikt. Mājās nebija vāzes ūdensrožu garajiem, gumijotajiem kātiem. Tad mamma ņēma stikla trauku, kurā citreiz lika ceptas zivis marinādē. Un ielika tur ūdensrozes. Tās kā čūskas izložņājās pa trauku. Un mēs ar māsu lēkājām aiz prieka. Mums patika garās čūskas ar dzeltenajām galvām. 

Mammas bailes. Viņa netiek viena galā ar visu savu bērnu baru. Viņai nav atbalsta un palīdzības. Viņa neko nesaka, bet mēs visi jūtam. Un klusējot grimstam ar viņu kopā. 



Tās nav arī manas bailes. No bada, no kara, no nāves. No vientulības. Tās ir mammas bailes. Viņa netiek viena galā ar visu savu bērnu baru. Viņai nav atbalsta un palīdzības. Viņa neko nesaka, bet mēs visi jūtam. Un klusējot grimstam ar viņu kopā. Tas ir vienīgais veids, ko bērni spēj savā mazajā prātā izdomāt. Kuš, mammai ir slikti. Mums ir jājūt tas pats. Un aiziet dziesmas un smiekli, izdziest svētki un novīst sapņi. Jo dzīve ir smaga un nav par to. 

Mēs abas sēžam tumšā istabā pie galda un runājam. Neviena negrib piecelties, lai iedegtu gaismu, jo tad saruna varētu pārtrūkt. Saruna, kas nav varējusi notikt gandrīz četrdesmit gadu. Jo mēs nebijām līdz tai izaugušas. Bijām pārāk tālu viena no otras. Apmaldījušās vainas un baiļu labirintos un klusējušas aizvērtām acīm. Tad mēs apskaujamies un es saku – tu esi ļoti laba mamma. Šodien, kad atstāju to vainas apziņas mugursomu pie upes, es ieraugu viņu. Savu labo mammu. Viņa izdarīja visu iespējamo, ko vien varēja. Manis dēļ. 

Tad pagriežos pati pret sevi un saku – es arī esmu laba mamma. Lai arī kādas izvēles es izdarītu, tās būs labākās iespējamās. Arī maniem bērniem. Jo īpaši tad, ja tās izrietēs no prieka. Dzīves prieka.


Par grāmatu " Vīna meditācija sievietei"
Grāmatas aicinājums ir vienmēr doties uz priekšu. Lai kas arī dzīvē notiktu, vienmēr meklēt risinājumu un izeju no grūtībām.  Mums cilvēkiem bieži gādās piedzimt vai dzīves laikā nokļūt sarežģītās un sāpīgās situācijās. Katra no tām nes sev līdzi vairākas izvēles. Varu palikt sāpēs, ciest un vainot citus, sevi, sistēmu vai sabiedrību. Tomēr varu arī pateikt sev - labi, esmu šādā situācijā, bet ko es ar to darīšu, kā vērsīšu visu par labu? Es pats vai pati. Sākot ar šodienu.

Grāmatā ir aprakstīta dzīva cilvēka pieredze. Klupieni un kritieni taustoties pretim sev, meklējot īsto ceļu un savu vietu dzīvē. Grāmata ir par to, ka grūta bērnība nav iesmels nodzert visu atlikušo dzīvi. Par to, ka pāris neveiksmes attiecībās, terapijās un garīguma meklējumos nav attaisnojums tam, lai apstātos meklēt izeju no depresijas. 

Ceļš pie sevis nav margrietiņām kaisīts. Tas ir jāveic pašam, bet nav jāpaliek vienam. Ir vienmēr jāmeklē palīdzība un jāpieņem tā, ko varu samaksāt un kam spēju uzticēties. Ir jāuzticas cilvēkiem sev līdzās, tomēr vienmēr jādomā ar savu galvu un jājūt ar savu sirdi. Palīdzība ir zāles, kas iedarbojas caur uzticēšanos, pateicību un piedošanu.

Un svarīgākais jautājums – kādēļ es to daru? Kā dēļ gribu, lai mana dzīve kļūtu labāka? Kad cilvēks ir purvā, tur lejā, ir velti teikt, ka tas jādara sevis dēļ.

Cilvēks var būt viens kā pirksts un var būt sirsnīgu draugu un profesionālu terapeitu ieskauts, tomēr savs ceļš ir jānoiet katram pašam. Ieskatīties savā sirdī, sadziedēt rētas, piedot sāpes ir tikai un vienīgi mans darbs. Neviens cits to manā vietā neizdarīs. Sākums ir tajā, ka cilvēks iemācās būt godīgs pats pret sevi. Var sākt ar godīgu atdzīšanās vēstuli sev, vai mammai vai draugam (ko var arī nenosūtīt). Par to ir izveidota rakstītāju kopiena “Raksti sevi”, kas apvieno ļaudis, kuri iet ceļu pie sevis caur rakstīšanu. Nav obligāti jāuzraksta grāmata, bet obligāti jāraksta par sevi. Lai labais varētu ienākt, tam ir jāatbrīvo vieta. Izrakstot, norakstot no sevis nost. Atlaižot sāpes, bailes un vainas apziņu, kas citkārt nemaz nav mūsu pašu radītas..

 

 



0 Pievienot komentāru

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk