4 bērnu tētis Ansis Bogustovs: Latvijas matriarhālajā sabiedrībā vīriešiem nav bijusi iespēja apliecināt, ka esi labs tēvs

 24. septembris 2017 13:35 Intervija  skatījumi: 3958

Žurnālists Ansis Bogustovs apgalvo, ka esot bijis pasaules kloākās un karaļu pilīs, dzīvojis Beļģijā, regulāri ticies ar ārzemju latviešiem, bijis aktīvs 3x3 nometņu organizators, bet atzīst, ka ikdienā joprojām smagi mācās – būt par pietiekami labu tēvu saviem četriem bērniem: Martai, Ritai, Dāvim un Sofijai.



Ansis atzīst, ka ikdienā joprojām smagi mācās – būt par pietiekami labu tēvu savām 4 atvasēm: Martai, Ritai, Dāvim un Sofijai. (Foto: No privātā arhīva)


Šķiet, reti kurš cilvēks ar pasauli komunicē ar tik atvērtu sirdi un prātu. Ansis ir dzimis žurnālists – tāds, kurš uzrunā, taujā, ieklausās un kopīgi meklē atbildes. Ik dienu viņš redzams, vadot TV24 aktuālo ziņu raidījumus TOP 5 un Globuss. Lai gan ir elektromobiļa īpašnieks, pa Rīgu viņš pārvietojas ar velosipēdu, un, lai arī sapņo par ģimenes māju, joprojām īrē dzīvokli pilsētas centrā. Viņš ir no tiem, kuriem patīk nolietot lietas līdz pēdējam, tās pēc iespējas lētāk salabojot. Viņš esot gatavs visādiem trakumiem. Vienīgais, ar ko vēl nevarot tikt galā, – panirt zem ūdens.

Apvaldīju sevī agresiju
– Kāds ir tavs personīgais TOP 5 šobrīd?
– Mēģinu sabalansēt sajūtu – kas es esmu. Man ir četrdesmit gadu, un vīrietim ir vajadzīga vai nu laiva, vai jauna sieva, vai motocikls, vai beidzot jāuzbūvē tā māja. Nākamais punkts – mēģinu pierādīt, ka varu būt kaut kas vēl bez žurnālistikas. Ir doma sākt sev neraksturīgu viesmīlības biznesu – mūsu dzimtai ir māja pie Bauskas pils.

Nākamais punkts – es cenšos, cik vien varu, būt pietiekami labs tētis četriem bērniem. Bet, tā kā viens ir tīnis, otrs vēl maziņš, tas nav viegli. Turpinu mācīties enerģiju plūsmas likumus. Vienu brīdi biju kā Sprīdīša sīkstulis – krāju zināšanas, naudu. Tagad sāku just – jo tu dod, jo saņem pretī. Mācos atbrīvotību, ar kādu jaunākā paaudze spēj filtrēt lietas, nepiesieties pārspīlētām emocijām. Man šodien jaunieši uzdeva jautājumu par 23. augustu – vai tavā ģimenē ir stāsts par to, ka vieni Sibīrijā, otri Amerikā? Saku – protams, bet tad atskārtu, ka viņi tajā klausās kā romantiskā stāstā. Viena radiniece vēstules uz Zviedriju sūtīja caur mums, jo baidījās, ka viņu atkārtoti var aizvest uz Sibīriju.

– Jaunieši klausās kā leģendā.
– Jā, bet tā traģēdija stāstā ir pilnīgi aizmirsusies. Taču man tā ir svarīgāka. Redz, ir lietas, kas aizmirstas, un varbūt pat labi. Tu vienkārši atlaid, un, cerams, ka vērtību sistēmu tas neizposta.

Nesen ļoti uzmanīgi klausījos savā vecmāmiņā, kura stāstīja, kā viņas vīrs – vecaistēvs, kuru nekad neesmu saticis – viņu dauzīja. 

Man žurnālistikā vairs neinteresē kādu pakārt, teiksim, visus trīs oligarhus, un tad tik dzīvosim – sviesta cena kritīsies, laiks kļūs siltāks... Cilvēki aizmirst, ka viņiem ir līdzvaina, ka mēs visi augam un mācāmies. Arī man ir daudz atklāsmju – ak, cik esmu bijis jauns, muļķis un neapdomīgs! Bet man tas dvēseles stāvoklis ir tāds – lai cilvēks, kuru intervēju, nāktu pie manis nevis kā uz nopēršanu, nošaušanu vai pierādīt, ka viņš nav muļķis, bet gribu, lai viņam ir iespēja izteikties, un tas nekas, ka mums ir dažādi viedokļi.

– Vai redzi, ka izaugusi arī jauna tēvu paaudze?
– Noteikti! Es pats esmu tas izaugušais tēvs. Nesen ļoti uzmanīgi klausījos savā vecmāmiņā, kura stāstīja, kā viņas vīrs – vecaistēvs, kuru nekad neesmu saticis – viņu dauzīja. Viņš bija vecticībnieku strādnieks pēckara Latvijā, dzimis, audzis kara laikā, bērnība pagājusi zem bumbām, un viņš savas dusmas un aizspriedumus nespēja savaldīt.

Viņa dēļ mans tētis gan ar savu mammu sanīdās, gan ar manu mammu nesadzīvoja, agri izšķīrās. Viņam ir četri bērni, katrs no savas sievas, un es esmu pirmais. Un es sevī pēdējo desmit gadu laikā esmu apvaldījis agresīvo tēvu, kuram vienīgais veids, kā panākt respektu, ir kliegt, dusmoties, pērt... Sapratu, ka spēlēties, būt, piemēram, draugam, ir foršāk. Un vienalga es par nekādu Dieva dāvanu neesmu kļuvis, bet reāli esmu izpūtis gaisu.

Saka – sievietes esot emocionālas, vīrieši praktiskāki, bet tā nav taisnība. Es varu būt tik emocionāls kā neviens cits. Vienā brīdī sapratu, ka māte automātiski ir laba, jo tā ir dabā. Ja paskatās tiesu lēmumus – šķiras ģimene, kam paliek bērni? Mātei – tā ir kā norma. Matriarhālā sabiedrībā, kādā mēs Latvijā dzīvojam, tēvam līdz šim nav bijusi iespēja apliecināt statusu pietiekami labs tēvs. Atceros, kā dzima mani bērni. Tu esi klāt dzemdībās, bet neko nevari palīdzēt, un principā esi otršķirīgs. Savu darbu, tā teikt, izdarījis, apaugļojis, un tu jūties...

– ... kā pasīvais vērotājs?
– Jā. Un matriarhālā sabiedrība to leģitimizē caur vecmāmiņām, mammām, bērnudārza audzinātājām, bet tēta galvenais uzdevums ir vienreiz gadā uzvilkt Ziemassvētku vecīša kostīmu, jo vajag taču bārdu un rupju balsi. Bet tevi nelaiž iekšā dziļāk. Es nesūdzos par savu sievas kundzi, viņa mani ir  – uh! – kā iesaistījusi. Bet tā ir taisnība, ka pārāk rūpīgs, ģimenē iesaistīts, mammas funkcijas dublējošs tētis var tikt nosaukts par mīksto, neriktīgo.

Man pašam ir bijusi pieredze – es palieku bērnu slimnīcā pa nakti, jo mamma ir mājās ar citiem bērniem, šonakt ir mana dežūra. Blakus istabiņā redzu no bērnunama atvestu bērniņu, kuram, protams, nav neviena līdzi, un viņš sevi mierina, šūpojoties uz priekšu un atpakaļ. Piesēžos pie viņa palasīt grāmatu, un automātiski viss slimnīcas personāls ir stresā, skrien garām ik pa minūtei, jo ir skaidrs, ka esmu pedofils.

Piesēžos pie viņa palasīt grāmatu, un automātiski viss slimnīcas personāls ir stresā, skrien garām ik pa minūtei, jo ir skaidrs, ka esmu pedofils.

Tad šķiet – cik samaitāta ir sabiedrība! Vai katrs vīrietis automātiski jātur aizdomās kā pedofils? Tad skaidrs, ka jūs novelkat robežas, ka labs tētis nevar apliecināties. Viņš netiek šajā sabiedrībā laists klāt. Atzīstos, kad mana otrā meitiņa, divgadīga, man pie rokas aizgāja uz bērnudārzu, durvis atvēra foršs džeks un teica, ka viņš ir audzinātājs, man bija jāpadomā, vai gribu, lai tur mācās mans bērns. Likās – kādā sviestā?! Pēc tam biju tik laimīgs. Tā bija Rīgas Franču skola, ar Francijas izglītības sistēmu, kur apzināti darīts viss, lai būtu 50 pret 50 – skolotāji un skolotājas.

Ansis Bogustovs

Foto: Rojs Maizītis, izdevniecība "Rīgas Viļņi''

Ļaujiet būt unitārietim
– Ir traki sevi pieķert tādos pašos murgos.
– Jo esmu izaudzis tādā domāšanas sistēmā, ka bērnudārzā labākajā gadījumā ir viens vīrietis – sargs. Sabiedrībā dominē stiprās latviešu sievietes tēls, kura kā mamma un sieva, iekožoties un kontrolējot, daudz ko nepalaiž vaļā. Mēs visi dzīvojam iepriekšējās paaudzes uzliktajās kastēs. Iedomājies, es jau piecpadsmit gadu biju nodzīvojis laulībā, kad kopā ar sievu ar interesi gājām uz ievadsemināru laulības dzīvē baznīcā.

– Pēc piecpadsmit gadiem?!
– Tā vienkārši sanāca – gribējām bērnus iesvētīt.

– Un tad arī laulājāties?
– Tik tālu neesam aizdzīvojušies. Kad mana četrgadīgā meita būs pie tik lielas apziņas... Man šķiet, ja nu tas notiks vēlreiz, baznīcā, tad jābūt tā, lai visi bērni ar pilnu pieredzi to atcerētos. Jo viņu nebija klāt, kad mēs tikai parakstījāmies valsts dokumentos.

– Tev tā baznīcas institūcija, ideoloģija ir pieņemama?
– Nē un jā vienlaikus. Kristīgā baznīca ir pamatstruktūra Eiropas domāšanai, visas mūsu vērtības – iecietība, pagriez otru vaigu...

– Bet varbūt tās nemaz nav tik labas?
– Man ļoti nepatīk attieksme pret sieviešu ordināciju – 21. gadsimtā tā nedrīkst ierobežot cilvēkus. Man nepatīk, kad redzu, kādi pasaules dārgumi ir sazagti katoļu baznīcā. No arhitektūras un interjera viedokļa neko skaistāku par Vatikānu neesmu redzējis. Staigāju un muti nevarēju aizvērt. Bet tas viss ir sazagts, un tā ir baznīcas ēnas puse. Taču Bībele stāsta to pašu, ko mūsdienu psiholoģija un latvju dainas, – par cilvēciskumu, dzīves ritējumu, iecietību. Un mediāciju – visi man labi bija, kad es pati laba biju...

Man nav principiāli grūti ieiet baznīcā. Šovasar bija ļoti svētsvinīgs mirklis, kad uz nometnes 3x3 dievkalpojumu Salacgrīvā bija atvests ceļojošais sarkanbaltsarkanais karogs, kas braukā pa visām pasaules valstīm, aicinot latviešus kopā uz simtgadi. Kad mācītājs deva man vārdu, tas bija īpaši. Taču tikpat īpaši bija, kad runāju latviešu dievturu daudzināmā uguns rituālā. Esmu kā Vija Vētra – unitārietis, kurš tic, ka katram cilvēkam ir tiesības uz savu ceļu pie Dieva. Pateikt – nē, es nekādā gadījumā neiešu katoļu baznīcā, jo viņu mācītāji ir paveduši mazus bērnus kaut kur Dienvidamerikā… To es nevaru. Krieviem ir teiciens – "ņet semji bez urodov". Katrā ģimenē ir kāds kretīns. Mūsdienās tādus kā mani sauc par liberāļiem, lamā.

– Tu aizstāvi dažādību...
– Man nav bail no bēgļiem, bet uzskatu, ka viņiem jāmācās latviešu valoda. Kad aizbraucu uz Beļģiju, man šķita, ka franču valoda nav jāmācās, jo zinu angļu, bet sieva teica – piedod, tad tu esi tāds pats kā nepilsonis Latvijā. Man tas tā iesita pa nerviem! Jāatzīst, ka tad, kad manas meitas ies pie vīra, vismaz daži kandidāti varētu būt citā krāsā. Vai tāpēc mani mazbērni nebūs latvieši? Nē, vienkārši viņi būs kaut kas vēl, un mums ir jāmācās to saprast. Bet es negribētu dzīvot nekur citur. Piemēram, Beļģijā es nevarēju baudīt tādu kultūras dzīvi kā šeit.

– Tiešām?
– Tehniski varēju, emocionāli – negremojās. Es eju, piedalos – Rietumeiropa, karaliskas dekorācijas, fantastiski interjeri... Bet, zini, kā bezgaršīgu putru ēdu. Un man var stāstīt daudz ko tie jaunie, kurus bieži intervēju, bet neticu, ka simtprocentīgu laimi var dabūt tas, kurš dzimis, audzis Latvijā un ar dusmām aizbraucis, lai piepildītu sev maku. Par to liecina viņu hiperbolizētā latviskuma izpausme, vedot bērnus uz latviešu skoliņām, dejojot tautas dejas, dziedot koros, ko viņi nekad nebūtu darījuši, ja būtu palikuši šeit.

Pēc trim gadiem vairs nesaņemsim tik daudz palīdzības no Eiropas. Es atvainojos – cik ilgi gribi dzīvot uz citu rēķina? Mēs esam neatkarīga valsts un garā liela nācija. Es gribu tā justies. Grieķi jau 40 gadu barojas no Eiropas Savienības pupa un vēl aizvien nav nostājušies uz kājām. Vai mums no malas nešķiet, ka viņi ir bezkauņas? Un vai mēs gribam pēc 40 gadiem būt tādi paši cūkas uz pasaules fona? Mana dzīves filozofija ir – man vajag, lai es ar savām divām rokām un galvu varu nopelnīt māju, mašīnu, ceļojumus, lai bērni ir universitātes pabeiguši. Ar miljonu man būs simt citu problēmu.

– Varbūt tev tomēr gribas mazu daļiņu no tā, lai ir tikai tavai atpūtai...
– Es jau divus gadus sludinājumos laizos gar laivām. Man vajag manējo, tādu brīvības sajūtu, mazo teritoriju. Bet neesmu ņēmis nevienu kredītu. Pelnu virs Latvijas vidējā un strādāju kā turks, citreiz elpas pietrūkst vakarā. Bet, ja paskatos, esmu bijis gandrīz visās Eiropas Savienības valstīs, nemaksājot par ceļojumu. Esmu bijis tik daudzās pasaules kloākās, arī karaļu pilīs, un tik daudzus varenos redzējis… Tas manā dzīvē ir bijis tik interesanti un naudā neizsakāmi. Žurnālista darbs ir unikāls. Jā, tu iztukšojies, jā, tevi nolieto, citam tu ar savu specifisko runas veidu vai orālo nesaturēšanu esi apnicis, bet vecaistēvs, kurš jau ir aizsaulē, vienmēr teica – Ansi, krutākā lieta pasaulē ir ceļojums.

Man kā varkšķim paklusēt
– Vai tev patīk klausīties?

– Pēdējā laikā aizvien biežāk. Agrāk es palaidu muti par visu un tarkšķēju kā tāds radio, vienkārši aizpildīju ēteru. Tajā ziņā mums abiem ar sievu Juris Rubenis ir ļoti daudz iemācījis. Tā viņa klusuma lieta... Esmu bijis divas reizes.

– Izturēji?
– Ne tikai, man vajadzēja vēl! (Smejas.)

– Cik ilgi nerunāji?
– Es kā šausmīgais varkšķis? Man, starp citu, tas nebija tik grūti. Divarpus dienu.

– Tu iekšēji risināji dialogus?
– Kā citādi? Viņš tev stāsta lekciju, skatās tev acīs. Un Jura Rubeņa acis ir tādas, ka nenoslēpsies. Nu beidz – tur ir tādi iekšējie dialogi! Paldies Dievam, ka vismaz tu pats klusē, citādi būtu kakofonija. Tu iekšēji pārvāri lietas...

– Bet vai viņš neaicina uz tādu klusumu, ka tu arī iekšēji beidz vārīties?
– Arī. Vienā mirklī tev jāapklust pilnībā, lai sāktu dzirdēt, kas tevī runā. Kad sieva sāka studēt psiholoģiju, man šķita – vai nu es nošaušu viņu, vai pats nošaušos. Jutos kā karalaukā – man uzbruka, man bija jāaizstāvas, biju nenormālā pašaizsardzībā, sažņaugtu roku un saviebta ģīmja stāvoklī. Mēs kopā esam izmēģinājuši daudz ko, teiksim, sieva vienu brīdi uzskatīja, ka esmu sliktākais pavārs pasaulē, un aizveda mani uz garšvielu lietošanas kursiem. Esmu gājis arī uz numeroloģijas kursiem.

Saprotu – okei, var tam visam ticēt, bet tas ir tā bišķīt vienkāršoti. Dzīvojam vienreiz, vajag visu izmēģināt un paņemt to, kas tev der, bet noteikti nebaidīties iet, darīt, mēģināt, cienīt cilvēkus, kas ir tavi skolotāji. Jo, iespējams, pēc astoņu stundu gara vāvuļa tev ir viens teikums, kuru atceries. Ideāli! Un tas varbūt tev skanēs visu dzīvi.

Reizēm cilvēks šķiet neaptēsts un septīto reizi prasa vispārzināmus faktus. Tad pastāsti vēl vienu reizi, bet tieši viņam. To, starp citu, es Beļģijā iemācījos. Uz raidījumu bija uzaicināta sieviete, kura sabesījusies par to, ka viņas padsmitgadīgais dēls ir sācis dzīvot ar vīrieti. Un pēkšņi, lai lielāks šovs, kad kundze jau uzcepta līdz asarām, tiek ievests džeks, kas pavedis viņas dēlu. Tas mammas rūgtums un sāpe, bet viņa nevienā mirklī, pat kliedzot uz viņu, nezaudēja attieksmi – cienītais kungs, es jūs ienīstu.

– Vonnegūts teica, ka pieklājība mirst pēdējā.
– Nu, es piekristu, ka tā ir metode. Vismaz man tā ir.

– Bet tas droši vien ir tad, kad mīlestība jau apbērēta.
– Nu, tas ir traki. Esmu bijis ļoti diplomātisks un daudz cietis no tā, ka visu ko noriju. Tīri emocionāli, savstarpējās attiecībās – es neiešu uz asumiem, neiešu karot, labāk piekāpšos, atkāpšos, aiziešu... Tagad esmu iemācījies, ka tas nenozīmē pazaudēt cieņu, diplomātiju, zināšanas. Esi tiešāks, runā vairāk, kā tu to redzi, ko vēlies. Protams, laipnība nav jāsamazina, tikai tu pasaki arī savas vēlmes un savā ziņā – tiesības, vienlaikus atgādinot par otra cilvēka pienākumiem.

Un vēl jāiemācās skaļi pateikt piedod, kad esi kļūdījies. Tā vietā mēs agresīvi uzbrūkam, tas šķiet labākais aizsardzības veids. Bet tā ir riktīga Padomju Savienība – ka tev obligāti visu laiku kaut kas jāizkaro, kaut laiks komunālā dzīvokļa tualetē. Tajā ziņā no hipsteriem, jaunās paaudzes var daudz mācīties. Viņu spēju sadarboties, uzdrīkstēties – sanāks, nesanāks... Man desmit gadi paiet, kamēr es to neveiksmi akumulēju, sagremoju, sagriežu, arhivēju, herbarizēju (smejas).

Bogustovs un feminisms
– Tu esi cietis no feminisma, kad sieva tev pirmā atzinās mīlestībā.
– Jā, tas bija šausmīgs mirklis...

– Jo biji gatavojies to pateikt pirmais?
– Protams. Es jau cerēju vārdus un domāju par situāciju, kā tam būtu jānotiek. Un pēkšņi viņa man pasaka – lūk, šitā... Skaidrs, ka tauriņi lido vēderā, galva sagriezusies. Atceros, stāvēju Līvu laukumā. Man viss griezās apkārt, es it kā visu laukumu uzreiz redzēju, bet reāli – divas sievietes acis, spulgas. Jā, tas bija traks gadījums. Viņa vairākās tādās lietās man izsit ķeblīti. Kā viņa uzdrīkstas?! Piemēram, pelna vairāk, un nu jau desmit gadu.

– Tiešām? Tu strādā četros darbos...
– Ā, nu labi, tagad neesmu baigi samērojies. Viņa ir Eiropas Savienības ierēdne. Bet tā ir – sieva ir mana stiprā pils, un es varu būt mākslinieks. Naudu maizei ģimenē nopelna viņa, es, ja sanāk, desai. Redz, mani ienākumi mēdz būt ļoti atšķirīgi. Man kā vecim emocionāli tas bija riktīgi sarežģīti. Vēl jo vairāk, kad es par pilnu algu savai meitenei – tagad sievai – nopirku riteni. Par visu, kas bija kontā... Tas ritenis, protams, ir mūsu ģimenes relikvija. Kad sākām dzīvot kopā, es viņai nopirku datoru, pirmo laptopu no Vācijas, mazlietotu, lai var rakstīt kursa darbus. Un pēkšņi viņa pelna un atzīstas mīlestībā...

Bet, ja godīgi par feminismu… Lielāko daļu to meiču, kuras var pārgrauzt sliedes, es gribētu samīļot. Vienkārši apskaut un teikt – tu esi baigi foršā. Atslābsti. Man šķiet, tā ir tāda nocietināšanās pozīcija. Ja negribi par ļaunuma ikonu uzskatīt vienu cilvēku, tad absolutizē – visi vīrieši.

Piedod, tā varam aiziet galējībās. Tad visas sievietes ir palaistuves? Visi vīrieši – cūkas? Un visi latvieši – idioti? Mana problēma ar feminismu ir tā, ka tas ir tik kategorisks. Es esmu iekļaujošs cilvēks. Esmu bijis 8. marta konferencē – četras savstarpēji naidīgas feministu grupas reizi gadā sanāk glaunā hotelī un cita ar citu kašķējas gan pirms, gan pēc pasākuma.

Esmu vienīgais vīrietis tajā telpā, kurā ir vairāk nekā simts sieviešu, bet tajā brīdī domāju – sieviešu līdztiesība pasaulē ir iespējama, kad es, vīrietis, par to sākšu cīnīties. Un esmu to darījis, esmu veidojis vairākus raidījumus. Un ticu, ka līdztiesība ir vajadzīga, kaut sākot ar baznīcu.

– Un algās.
– Protams. Bet vienlaikus man šķiet, ka feminisms bija ierocis, kas vajadzīgs kādam laikam. Kad sāc karu, ir nepieciešama pārsteiguma uguns, bet tad nāk patiesie armijnieki. Feminisms man šķiet tāda bombardēšana. Būtu jēdzīgāk, ja mēs šīs lietas panāktu evolūcijas, ne revolūcijas ceļā. Tu saki – cietis no feminisma...

– Tas drīzāk bija joks.
– Nu protams. Bet tādā ģimeniskā kontekstā man ir pretjoks – es pat baudu to, ka ciešu no feminisma. Man ir trīs meitas, visas legālas blondīnes, kuras mani beznosacījuma mīlestībā mīl, un vēl mana ceturtā – sievas kundze. Nu, vai es neesmu vienkārši meiteņu ķēniņš?! Un arī dēls vienu dienu sapratīs, cik tas ir forši, ka viņam ir trīs māsas.

Starp citu, es bērnībā biju izteikts skuķu puika. Es kļuvu par tēti, vecotēvu, ja vajag, meiteņu barā, un kaut kā man izdevās viņas bišķīt regulēt. Vecmāmiņa vienmēr atgādina, kā es savas draudzenes – divas Ievas un Ivitu – pieliku pie ravēšanas. Teicu – labi, meitenes, ja gribat ar mani spēlēt paslēpes, izravējam šo dobi! Nu, vai es neesmu riebeklis? Īsts televīzijas producents.

Bet, ja nopietni – nezinu, vai mūsdienās ar revolūciju var ko panākt. Esam gana brīvdomīgi, lai mēs kādas idejas tā vienlaikus pieņemtu. Mēs saprotam, cik daudz ir propagandas smakas.

Arī sirdij ir ausis
– Vai tango iemācījies dejot?

– Ai, sarežģīti... Redz, uz tiem tango kursiem – un tas ir Latvijas sabiedrības spogulis – nāk šķīrušās vai vienkārši vientuļas meitenes un grib, lai viņas izdancina. Un tad kaut kādi pustraki, sevi neatraduši veči tās meitenes vienkārši ļauni aprij, rausta un grūsta tikai tāpēc ka tur viņi ir kingi, jo uz viņām četrām ir viņš viens. Man to greizo spoguļu realitāti skatīties ir diezgan... Nepatīk.

Es saprotu to izmisumu abās pusēs un uz tā fona priecājos, ka man ir sieva, ar kuru atnācu un dejojam. Bet mēs zinām, cik sabiedrībā tā ir ļoti liela sāpe. Cik daudzas gudras, skaistas, izglītotas meitenes apprec vecus, sirmus vācu večus īsi pirms nāves vien tāpēc, ka Latvijā veči ir vai nu nodzērušies, vai nositušies autokatastrofās.

Es uzskatu, ka no enerģijas balansa viedokļa gan vīrišķais, gan sievišķais ir vajadzīgs vienādās daļās. Mums tik ļoti prevalē sievišķais, ka pats jau sāk ciest no tā. Un es galīgi neesmu pret, man tas matriarhālais pat patīk, jo kādai vienai sistēmai ir jābūt. Labāk tā nekā pie pilnīga haosa. Tango, jā, bet ir daudz citu lietu, ko ar sievu esam atklājuši. Meditāciju, divvientulības pastaigas. Pēdējā laikā es mēģinu uztaustīt, ko viņa gribētu. Es mēģinu noķert, kas ir tā garša.

– Gribi būt dzirdīgs?
– Jā. Man ir bijis arī tā – man patīk, es tev dāvinu Ziemassvētkos un brīnos, kāpēc tas neizraisa divsimt procentu sajūsmas?! Esmu secinājis, ka ļoti bieži cilvēkiem mēģinām uzdāvināt to, kas patīk mums, bet vajag klausīties, ko viņi gribētu. Pat ja tā ir lieta, kas šajā mirklī ir svarīga, pēc nedēļas būs aizmirsta – vienalga, tas ir romantiski.

Es stāstu par enerģiju saņemšanu, bet kā tētim man jānopērk trīs plintes, jo aug trīs meitas... Jānosargā viņu veselais saprāts tīņu trakumā un vienlaikus jāsaglabā paļaušanās. Mēs gājām uz ļoti labiem kursiem – kā sevi sagatavot komunikācijai ar tīni. Ir jāsaprot, kurā brīdī esmu labais, kurš sāk izlutināt, un kurā brīdī striktais, pat ja ir uzpūsta lūpa, puņķi un asaras pa gaisu. Man tas ir riktīgi jauns izaicinājums.

– Mazs bērns spiež klēpi, liels – sirdi.
– Jā. Nu es sāku just uz sirdi (smejas). Bet skaisti. Mēģinu sevi apvaldīt nedzīvot viņas dzīvi. Viņa no 7. klases sāks iet jaunā skolā, un ir audzinātājas ierosinājums, ka jāsatiekas jumspace – jāizlēkājas, jāiepazīstas, lai 1. septembrī satiktos kā draugi, ne svešinieki. Ideāli! Domāju – labi, bet cikos vecāki? Kādi vecāki?! Atšujies! Tu drīksti iedot piecīti, un viss. Un tev ir reāli sevi jāaudzina. Līdz šim esmu bijis aktīvais tētis, klases vecāku līderis, kurš skrējis, darījis, kad vajag, Ziemassvētku vecīša bārdu līmējis, organizējis. Bet tagad – vienkārši ļaujies, ievirzi, parādi, novērtē...

– Ja tevi uzrunā, tad atsaucies, bet nelien dvēselē...
– Runājot par labo tēti, man ir metode. Dēlam ir kāpēcīša laiks, un es nenormāli pacietīgi atbildu uz visiem jautājumiem, lai nosacīti būtu autoritāte, kurai varēs pajautāt, kad viņam vajadzēs paprasīt kaut ko tik jūtīgu, ko ne vienmēr atļaujas prasīt. Tur es sevi kā tēti atrodu un audzinu. Redz, pie trešā bērna man pielēca. Kad tie pirmie divi kāpēčoja, man likās – ak, kaut viņi ātrāk aizvērtos! Tagad es teiktu – cik tas bija negudri. Un pat gribētos, lai prasa padomu. Nevis tādēļ, lai kontrolētu, bet lai būtu informēts. Un dažu reizi, lai tikai parunātu.

 

Autore: Sandra Landorfa, "Patiesā Dzīve"

www.kasjauns.lv



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk