Eži pilsētā: kāpēc "adatu kamolus" nedrīkst barot ar pienu

 09. jūnijs 2017 16:00 Raksts  skatījumi: 1774

Meža iemītnieks un daudzu pasaku varonis – ezis – lieliski jūtas arī pilsētvidē. Un dažreiz tas arī nekautrējas ieturēties arī pie daudzdzīvokļu namiem tieši no kaķiem paredzētajiem trauciņiem. 



Foto: Shutterstock.com

Ar kažociņa glāstīšanu jāuzmanās, jo sastapts „pukšķētājs” ir ļoti neapmierināts un, skaļi šņācot, tas var lēkt uz augšu, cenšoties aizbaidīt uzbrucēju.


Par to, kā ar šiem sarežģītajiem dzīvniekiem apieties un ar ko tos barot (un vai vispār tas būtu jādara), lai nenodarītu tiem pāri, stāsta Rīgas Zooloģiskā dārza speciālisti.
 

Ir normāli satikt „meža dzīvnieku” māju tuvumā
Eži var būt visdažādākajās Rīgas vietās. Galvenokārt tur, kur ir zaļumi, parki, mazdārziņi, meži, u.t.t. Betona mūros tiem īsti nav, ko darīt. Ir kļūdaini uzskatīt daudzus mūsu zemes dzīvniekus par izteiktiem meža dzīvniekiem, jo Latvijā pārsvarā ir mozaīkveida ainava – meži mijas ar pļavām, viensētām, tīrumiem. Un tāpēc nevajadzētu krist panikā, ja kādu „meža dzīvnieku” sastopam arī pļavā vai pat savu māju tuvumā. Tas ir normāli. Tie ir vienlīdz apmierināti, uzturoties abās vidēs un no abām gūst labumu savai dzīvei – mežā ir slēptuves un barība, savukārt pļavās pārsvarā tiek meklēta barība. Arī ezis nav mežu masīvu iemītnieks, tas itin labi jūtas arī atklātās ainavās, kas mijas ar krūmājiem un nelielām koku audzēm. Un itin apmierināts uzturas arī mūsu tuvumā, dzīvojot parkos un dārzos. Ja vien tur ir pietiekami droši, pietiekami daudz barības un ir lieliskas slēptuves gan pašam, gan arī mazuļu audzināšanai.
 

Izpētot apkārtni, dzīvnieks ir noskaidrojis, ka ir vērts regulāri apmeklēt gan miskastes, gan arī kaķu barošanas vietas. 

 

Eži nav ābolu ēdāji un sēņu vācēji un patērētāji. Viņi ir gaļēdāji, precīzāk - kukaiņēdāji. Tāda ir to klasifikācijas piederība – kukaiņēdāji. Tas, protams, nenozīmē, ka to barībā ietilpst tikai un vienīgi kukaiņi. Nē, tie pārtiek no dažādiem dzīvniekiem, ko vien var atrast, noķert un apēst. Tie ir gan gliemeži, gan zirnekļi, gan tārpi, gan kukaiņi un to kāpuri, gan arī grauzēji un abinieki, kā arī ķirzakas. Ja tas atradīs kādu zemē ligzdojoša putna ligzdu, labprāt izpētīs tās saturu. Jā, ezim garšo arī zivis. Tiesa, makšķerēt „pukšķis” nedodas, bet krastmalā izmestu beigtu zivi notiesās ar gardu muti. Tas arī nozīmē, ka kaķu granulas tas labprāt nogaršos. Un atrodot vietu, kur tiek baroti kaķi vai izmesti pārtikas atkritumi, dzīvnieks regulāri to pārbaudīs.
 

Piens dzīvniekam nav tas labākais  produkts
Jo tam pēc tam  ežiem sāpēs vēders un būs caureja. Tas tāpēc, ka pieaugušam ezim dabā nav, kur dabūt pienu un viņam pēkšņi saņemot šādu neparastu barību, organisms to neprot pārstrādāt. Paši taču zinām, ka pēc kādas neparastas maltītes arī mums pašiem nereti sāk “streikot” vēders. Tāpēc daudz labāk ir piedāvāt liesu liellopa gaļu (protams nesālītu, nežāvētu vai kā citādi apstrādātu), zivis vai kaķu granulas. Tomēr jāatceras, ka pārmērīgi aizrauties ar piebarošanu nevajadzētu, jo mūsu piedāvātā barība nav eža ikdienas maltīte. Barot nepieciešams tikai nelaikā no ziemas miega pamodinātu, aktīvu ezi līdz izlaišanai dabā piemērotā laikā pavasarī.

Sēnes un āboli galvenokārt noder kā vitamīnu avots, tādēļ tos patērē nelielā daudzumā. Čūskas eža maltītē nonāk ļoti reti, jo atšķirīgs ir abu dzīvnieku dzīves ritms – čūska ir aktīva dienā, kad ezis atpūšas, savukārt naktī viss ir otrādi.

Ezi drīkst ņemt rokās, tikai jāatceras, ka tas ir dzīvnieks ar ļoti daudzām (līdz 7000) adatām.


Saveļoties kamolā, savelkas atbilstošie muskuļi un adatas ir kā izslieti pīķi uz visām pusēm. Tas nozīmē, ka adatas nepieglaudīsies ādai, bet gan stīvi izslietas sargās zvēriņu. Savukārt pēc paņemšanas rokās sūrstēs roku āda, jo neskaitāmās adatiņas būs iedūrušās plaukstās. Sliktākajā gadījumā dūruma vietās var attīstīties arī kādi iekaisumi, jo ezis adatas nemazgā, bet lodā pa visurieni. Un uz tām sakrājas netīrumi un dažādi mikroorganismi, tostarp dažādu slimību izraisītāji.

Ar kažociņa glāstīšanu jāuzmanās, jo sastapts „pukšķētājs” ir ļoti neapmierināts un, skaļi šņācot, tas var lēkt uz augšu, cenšoties aizbaidīt uzbrucēju.


Ezim ir asi zobi, tādēļ tas var iekost
Tādēļ pirkstus nevajag mutē bāzt. Protams, ezis arī slimo ar dažādām slimībām un parazītiem. Viņa adatainajā kažokā labprāt dzīvo ērces. Turklāt tās ir nepieaugušās ērces. Tās, kas barojušās uz eža, vēlāk meklē nakamo barības avotu - kādu lielāku zvēru vai cilvēku. Trakumsērga pēdējos gados Latvijā vispār nav konstatēta.



Uz ceļa pamanītu dzīvnieku labāk apbraukt.
Ezim ir ienaidnieki, kas tos labprāt apēd. Ežus var medīt ūpji, lapsas, un citi. Tomēr liela daļa šo dzīvnieku iet bojā uz ceļiem. Tāpēc vakaros un naktīs brauksim prātīgi. Uz ceļa pamanītu dzīvnieku vislabāk apbraukt, nevis pārbraukt pāri. Arī šajā gadījumā ezis var palēkties uz augšu un, atsitoties pret mašīnas apakšu, iegūt nāvējošas brūces.  


Ežus nedrīkst ņemt pie sevis mājās. Tas var palīst zem segas|
Nē, nedrīkst! Un tas jāraksta lieliem burtiem. Latvijas faunas pārstāvjus nebrīvē (mājās) turēt nedrīkst, jo to aizliedz Latvijas likumi. Otrkārt, tas ir krēslas un nakts dzīvnieks, tādēļ aktīvi apstaigās teritoriju un stumdīs mēbeles tieši laikā, kad cilvēks gribēs atpūsties. Treškārt, tas spēj ierāpties arī gultā, palīst zem segas un maigi piekļauties gulētājam…


Bagātīgi piekrautā bļodiņa viņam rada leiputrijas sajūtu
Ezis pierod pie vietas, kur tas regulāri var atrast barību, bet, kā jau minējam, ar piebarošanu aizrauties nevajadzētu. Piebarojot mēs radām dzīvniekam sajūtu, ka šajā vietā ir ļoti daudz barības un te ir ļoti labi dzīvot. Ja apstākļi apkārtnē mainās un dabiskās barības paliek maz, tad ezim vajadzētu apgūt jaunas teritorijas. Savukārt bagātīgi piekrautā bļodiņa tam rada leiputrijas sajūtu. Un brīdī, kad pēkšņi piebarošana beidzas, tad dzīvnieks ir sprukās – leiputrijas nav, dabiskās barības arī nav, un ceļš līdz tai ir neaizsniedzami tāls. 


Atrasts ezis noteikti nav jānes uz zoodārzu.
Tā ir bieža kļūda, ka atrastu dzīvnieku par katru cenu cenšas glābt. Cilvēkaprāt dzīvnieka atrašanās pilsētā ir neiespējama, bet ežaprāt visapkārt ir daudz piemērotu vietu dzīvošanai. Tādēļ vislabākais ir to atstāt tur, kur tas atrasts. Ja ezis atrodas uz brauktuves, tad to var nonest malā, atstāt un novēlēt tam darbīgas gaitas. Ja ir šaubas par to, ko darīt, tad vajadzētu zvanīt speciālistiem un konsultēties. Jāuztraucas vienīgi tad, ja  dzīvniekam ir redzami ievainojumi. Tad gan vajadzētu sazināties konkrēto pašvaldību apsaimniekojošiem vetārstiem vai patversmēm, ar kuriem pašvaldībai ir noslēgts līgums. Rīgā tā ir Dr. Beinerta klīnika.

Centieni veselu dzīvnieku pārvietot lielā attālumā var novest pie tā mazuļu bojāejas, jo neviens taču nezina, vai atrastajam dzīvniekam kaut kur tuvumā nav migas, kurā vecākus gaida ēstgriboši mazuļi.

 

Avots: Riga.lv



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk