"Kad uzzināju par Egila nāvi, saskaitīju – piektais..." Sociālā darbinieka Jāņa skaudrais viedoklis. Viņš puisi pazina

"Kad uzzināju par Egila nāvi, saskaitīju – piektais. Trīs gadu laikā, kopš strādāju ar bērniem, kuri ir atkarīgi no psihoaktīvām vielām, viņš ir jau piektais bojā gājušais bērns, ko pazīstu personīgi un esmu ar viņiem strādājis, sniedzis palīdzību. Zinu arī viņu katra psihoaktīvo vielu lietošanas vēsturi, situāciju ģimenēs un vecāku, atbildīgo institūciju attieksmi.
 

Vienu atrada mežā (Ogres novads) pamestā mājā, zilu, nosmakušu; otra nolēca no deviņstāvu ēkas jumta (Jelgava); trešā tika izvarota un nežēlīgi izņirgāta (Rīga); ceturtais tika nodurts dienā, kad vajadzēja saņemt palīdzību (Rīga).

Tagad piektais – piesiets pie koka un sadedzināts (Liepāja). Un viņi ir tikai zināmie, par kuriem skopi raksta masu medijos.

Fascinē tas, ka visi šie notikumi tiek saistīti ar neizbēgamo narkomānijas varu, ar noziedzīgo struktūru darboties spēju, ar bērnu devianto uzvedību, veikli atrazdami vainīgos ļaundarus – nenobriedušas, neadekvātas personības un kriminālo struktūru izdomas pilno reakciju uz tiesībsargātāju profilaktiskajiem pasākumiem.

Trīs gadu laikā es esmu sniedzis palīdzību apmēram  250 bērniem, kuriem narkologi ir atzinuši atkarību no psihoaktīvām vielām. Zinu katru „bēdu” stāstu, esmu saskāries ar bērnu vecāku un atbildīgo institūciju darbību vai bezdarbību situāciju risināšanā, bezspēcību, tukšām, uzpūstām ambīcijām, zināšanu trūkumu un... vienaldzību. Zinu arī speciālistus, kuri dara savu darbu. SAVU darbu, un ir bezspēcīgi pret turpmāko vecāku, aizbildņu, bērnu namu darbinieku un citu bērnu likumisko pārstāvju rīcību turpmākā ārstēšanas un atveseļošanas pasākumu nodrošināšanā,” situāciju raksturo Platacis.

Laikraksts «Kurzemes Vārds» sarunājies ar vairākiem speciālistiem, iegūstot informāciju, ka spaiss Liepājā esot joprojām nopērkams un jauniešu vidū diezgan populārs. Turklāt esot zināms, ka septembrī Liepājā parādījies īpaši negants spaiss – iepriekš dabūjamais esot bijis ievērojami vieglāks. Taču cena tā pati. Avots laikrakstam pieļāvis iespēju, ka patlaban izmeklēšanā esošais noziegums varētu būt saistīts tieši ar spaisa lietām, atsaucoties uz internetā lasīto raksta Jānis Platacis.

“Atradām vainīgo! Rokas tīras! Man ir jābrīnās! Narkotikas mūsu vidū! Un mēs to nezinājām... Bet kurš runās par vienaldzību?”

“Paskatieties apkārt! Katrs no mums kaut reizi dienā uz ielas redz pusaudzi, kurš smēķē. Katrs no mums, vismaz svētkos, redz uz ielas bērnus, kuri streipuļo vai skaļi, neadekvāti uzvedās. Un padomājam – kā esat rīkojušies?

Padomājiet par tiem gadījumiem, kad esam liekuļojuši, neievērojuši noteikumus, sabiedrības normas, pārkāpuši likumu, melojuši bērnam, citiem, nepildījuši solījumus. Padomājiet par to, ko paši esam „iesējuši ” bērna dvēselē? Cik daudz esam veltījuši uzmanību savam bērnam? Vai pietiekami? Ko esam darījuši, kā rīkojušies, kad redzam savu bērnu iereibušu, apreibinājušos, kad „Bērnu tiesību aizsardzības likums” aizliedz bērniem lietot apreibinošas vielas līdz pilngadībai un sauc pie atbildības pieaugušos, kuri ignorē šo prasību vai atbalsta, vai nesniedz palīdzību bērnam ārstēšanās un atveseļošanās procesā?

Kad narkologs dod atzinumu, tajā skaidri un gaiši tiek iekļauti turpmākie nepieciešamie soļi – vai nu narkoloģiskā uzraudzība un atveseļošanas pasākumi pašvaldībā vai – sociālās rehabilitācijas nepieciešamība. Te arī ir tā lielākā problēma – vecāki vai citi likumiskie pārstāvji uzņemas DIEVA lomu, ignorē ārsta – speciālista rekomendācijas un rīkojas atbilstoši savai attieksmei – ārstēšanas vietā, pasākumus pēc sava prāta. 

Ja gribam atrast vainīgos, tie tālu nav jāmeklē. Man nepatīk, ka atkal par „lietu” pieprasa atbildību no tiesas un policijas. Policija, ar kuru man savā darbā nākas sadarboties ikdienā, strādā ar pilnu atdevi savu iespēju robežās. Konstruktīvāk būs, ja runāsim par ATBILDĪBU! Pirmkārt – tā ir mūsu, visu pieaugušo, atbildība,” uzskata sociālais darbinieks Platacis.

Viņš atsauc atmiņā “Kurzemes vārdā” lasīto, proti, „tēvs atzinis, ka dēlam neesot bijusi laba draugu kompānija un dzeršana tajā bijusi ierasta lieta. Viņš arī ārstējies no alkoholisma. Vecāki izvēlējušies dēlam citu skolu laukos, bet tas neatturējis no agrākajiem draugiem”.

Platacis skaidro: “Kad narkologs dod atzinumu, tajā skaidri un gaiši tiek iekļauti turpmākie nepieciešamie soļi – vai nu narkoloģiskā uzraudzība un atveseļošanas pasākumi pašvaldībā vai – sociālās rehabilitācijas nepieciešamība. Te arī ir tā lielākā problēma – vecāki vai citi likumiskie pārstāvji uzņemas DIEVA lomu, ignorē ārsta – speciālista rekomendācijas un rīkojas atbilstoši savai attieksmei – ārstēšanas vietā, pasākumus pēc sava prāta. Ja bērnam sāp zobs – vecāki taču paši neārstē sāpošo zobu – neurbj mājas apstākļos ar „Makitas” urbi, nerauj zobu ar plaķenēm, bet ved bērnu pie zobu ārsta. Noliegums un kauns, ilūzijas par to, ka „nav jau tik traki”, ka „tas pāries”, ka tas ir draugu iespaidā. Mēs varam mainīt vidi, taču alkohols un narkotikas vienmēr ir blakus, jo tā ir 3. fronte jeb „Patiesā vara” – nauda, manta vara, kas valda pasaulē no pirmsākumiem un sastopamas uz „katra stūra”.

Varbūt ir pienācis laiks katram domāt par savu atbildību? Vienmēr atcerieties – ja bērns jau lieto alkoholu, viņš agri vai vēlu pamēģinās narkotikas, jo ir TĀDS laiks, TĀDS vecums, TĀDAS sabiedrības normas, TĀDAS vides diktētie noteikumi. Jo ir slimība, kas saucas  NARKOMĀNIJA, ALKOHOLISMS, līdz kurai no eksperimenta līdz ATKARĪBAI – DIAGNOZEI ir mirklis, ko parasti – nepamana un, ja nojauš, tad ilgstoši – NOLIEDZ.

Ar cieņu, Jānis Platacis
sociālais darbinieks

Avots: www.kasjauns.lv