"Esiet sveicināti ellē!" Kādu stresu pārdzīvo pirmklasnieks, kurš dodas uz skolu

Speciālistu konstatēts fakts: bērns, sākot skolas gaitas, pārdzīvo tikpat lielu fizisko un psihoemocionālo slodzi, kādu mēs, pieaugušie, izbaudītu, ja gatavotos lidot kosmosā. Tas nav skaists salīdzinājums, krāšņa metafora, tas ir ilgstošu pētījumu rezultāts – slodze visos parametros – psihiskajā, fiziskajā, emocionālajā – ir vienāda.
Nenobriedis bērns skolā vai skolai līdzīgā mācību iestādē pārdzīvo milzīgu stresu. Tas kavē viņa attīstību, un – kas vēl nopietnāk – šāds bērns jūtas nelaimīgs. Un, ja bērns jūtas nelaimīgs, viņš pārstāj augt. Gluži fiziski.

FOTO: Shutterstock.com

Nenobriedis bērns skolā vai skolai līdzīgā mācību iestādē pārdzīvo milzīgu stresu. Tas kavē viņa attīstību, un – kas vēl nopietnāk – šāds bērns jūtas nelaimīgs. Un, ja bērns jūtas nelaimīgs, viņš pārstāj augt. Gluži fiziski.

Cilvēku atmiņas par skolu iedalās trīs pamatgrupās. Skolas laiks bija: 1. “Murgs, ko negribas atcerēties”; 2. “Bija normāli. Vidusskolā – pat labi, bet atkārtot to negribētos”; 3. “Viss pāriet. Arī skola.” Te gan parasti seko piebilde: “Bija mums viena tāda skolotāja – lūk, TĀ bija skolotāja!” Un sākas optimistisks vai smeldzīgas nostalģijas pilns stāsts, lai beigu beigās atskanētu nopūta – ek, kā tie gadi skrien... Kā atsevišķu grupu var pieminēt indivīdus, kas atsakās piedalīties atmiņu vakaros, viņu atbildes ir skopas: neko nezinu, neko neatceros. 


Tomēr, lai kādas būtu mūsu atmiņas, skolēni esam bijuši visi. Un visticamāk, tieši tāpat kā mēs, mūsu mammas un tēvi, arī viņi – mūsu bērni un mazbērni – dziedās dziesmu: “Nāks daudzi gadi, nāks un atkal aizies/Pēc jaunām tālēm aicinās ik rīts./Bet, mīļā skola, tavu ceļa maizi/Mēs paņemsim uz visu mūžu līdz.” Dziedās, saņems puķes, atestātus un nesapratīs, cik patiesi ir šie vārdi. Cik gruntīgi skolas laiks ir ieēdies kaulā, galvā, asinīs. 


Esiet sveicināti ellē! 

Esiet sveicināti ellē – tādi bija mani vārdi, kad 2008. gada 28. augusta vēlā vakarā stundā aiz sevis aizvēru klases durvis. Aiz tām tikko bija notikusi vecāku sapulce, kurā pirmo reizi ieraudzīju sava jaunākā dēla klases audzinātāju. Nu stāvēju koridorā un skaļi sarunājos ar sevi. 
Līdz 1. septembrim atlikušas trīs dienas, uz sitienu nomainīt skolu nav iespējams, taču tas, ko redzēju un dzirdēju, bija šoks šā vārda visburtiskākajā nozīmē. 

Trīsdesmit viena skolnieciņa vecāki – tas ir daudz. Lielākā daļa no mums – pirmklasnieku mammas un tēti – bija atnākuši pārī, dažiem piebiedrojušies vecvecāki, tālab visos kaktos rēgojās mazajos skolas solos salīdušie pieaugušie, kuru sejas lūkojās vienā virzienā. Turp, kur stāvēja viņa – mūsu skolotāja. Uzsveru, PIRMĀ skolotāja, bet 1. klasē pirmklasniekam skolotāja un Dievs ir vienādās kategorijās mērāmi jēdzieni. 

Skolotāja bija sapucējusies, uztraukusies un smaidīga. Precīzāk, viņa ļoti centās smaidīt, tomēr pa gabalu bija redzams – skolotāja nervozē. Jauniņā? Lūkojoties runātājā, minēju. Neizskatās gan – spriežot pēc pareizi nostādītās balss un kustībās jaušamā profesionālā krampja, šī nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta, ko tūlīt apstiprināja arī skolotāja. 

Tā. Viņas darba stāžs esot jau 15 gadi, un, lai ko runātu par viņas audzināšanas metodēm, viņas audzināmo sekmes vienmēr esot lieliskas. “Mani bērni, jau pirmo semestri beidzot, lasa XX ( no izbīļa esmu aizmirsusi nosaukto skaitli) vārdus minūtē!” stīvi smaidot un lūkojoties nekurienē, skolotāja pēc īsa ievada uzvaroši noskaldīja. “Un arī ar disciplīnu m- a- n- ā klasē (vārdi manā klasē vēl ilgi karājās sastinguši gaisā) nekad nav problēmu!” Skolotāja nodemonstrēja zobus vēl plašākā smaidā un cieši paskatījās kādā pirmajā solā sēdošā mammā. Tā nosarka. “Tāpēc, mīļie vecāki, ielāgojiet! Man ir pilnīgi vienalga, kā (!) un ko (!) jūs darāt ar saviem bērniem, bet, uz skolu atnākot, lai viņi būtu tik mierīgi, ka varētu nosēdēt stundā, mani netraucējot. Celieties kaut vai septiņos un nāciet uz stadionu skriet, bet lai stundā viņi sēdētu, kā pieklājas!” 

Kad viņa apklusa, man no tiesas šķita, ka kaut ko nesaprotu. Ka tā vienkārši nevar būt. Ka tas ir pārpratums, teatrāls uzvedums par tēmu Pedagogi – indivīdi, kas sociāli akceptētā veidā sublimē savu iedzimto despotismu. Klasē neviens neelpoja. Pat tie daži tēvi, kas pirmajās sapulces minūtēs savā starpā mētājās ar vidusskolēniem raksturīgām asprātībām, nu sēdēja rāmi ar domīgiem ģīmjiem. 


Pirmklasniekam vissvarīgākais - drošības izjūta 

Pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens. “Atvainojiet,” durvīs stāvēja pusmūža kundze. “Man te viens bērns pazaudējies. Ieviņas mamma, nāciet šurp, jums uz citu klasi...” Sieviete pienāca pie kādas bālas meitenītes, kura bija pielipusi pie savas tikpat bālās mammas, un visas trīs zosu gājienā izgāja no klases. 

Atceros, rakstot iesniegumu, man lietvedības dāma jautāja: vai vēlos, lai mans bērns mācās pie kādas konkrētas skolotājas? Todien nezināju, ko atbildēt, teicu, ka uzticos liktenim (cik ironiski). Biju dzirdējusi par šo skolu labus vārdus, tomēr lēmumu, ka mans bērns mācīsies tieši šeit, pieņēmu pēdējā brīdī. Ilgi nevarēju izšķirties – vai mācīties Rīgas Valdorfa skolā (puika gāja Valdorfa bērnu dārziņā, un Valdorfa pedagoģija skaitās alternatīva tradicionālajai) vai izvēlēties kādu citu skolu, piemēram, šo, kas atradās no mūsu mājām piecu minūšu gājiena attālumā. 

“Pirmklasniekam tas ir ideāli,” uzklausot manu jautājumu, telefonsarunā pārliecinoši klāstīja kādas citas skolas psiholoģe. “Pirmajās klasītēs vissvarīgākais skolnieciņam ir drošības izjūta, un tas, kas māja ir blakus, ir lieliski. Pirmklasniekam daudz būtiskāk, kāda ir skolotāja, personība. Savukārt tas, kāds ir pedagoģijas novirziens, cik smalka vai elitāra ir skola, svarīgi kļūst vēlākos gados.” 

 “...un ja jūsu bērns atnāks uz skolu bez visām stundai nepieciešamajām lietām – pirmajā reizē būs brīdinājums,” balss turpināja gāzt aukstos ūdens spaiņus. “Otrajā – piezīme! Trešajā – bezatbildīgos vecākus saukšu uz skolu! Goda vārds,” skolotājas seja kļuva pleķaina. “Es nesaprotu pieaugušos, kas nespēj nodrošināt, lai viņa bērna soma būtu nokomplektēta!” skolotāja uzmeta visiem stingru skatienu, tomēr smaids uz lūpām neizzuda. “Tālāk. No rīta lai vecāki ar bērnu būtu te. Pie klases durvīm. Lai es redzu – no kā paņemu bērnu, un tieši tāpat pēc stundām – kam atdodu. Un nekādu te zvanīšanu vai pagalmā gaidīšanu. Te būs saraksts, kurā uzrakstiet, cikos, kas, kad būs pakaļ jūsu bērnam. Par zvanīšanu man...” Skolotājas krāsotās lūpas savilkās spilgtā rimbulī. “Es iedošu jums savu telefona numuru. Bet brīdinu – zvanīt drīkst tikai līdz pulksten 14.00. Tas ir mans darba laiks, līdz diviem esmu skolā, bet pēc tam esiet tik laipni un respektējiet manu brīvo laiku. Tāpēc – ja akurāt ļoti vajag – īsziņu. Nu, galējas nepieciešamības gadījumā, ja patiesi kāds bērns ir pazudis...” 

“Vai tā arī mēdz būt?” kāda drosmīga balss pāršķēla klusumu. “Mēdz,” lakoniski atcirta pedagoģe. “Bērni ir dažādi.” 

Tālāk tika runāts par ēšanu, ka te nebūs nekāds bērnudārzs, katram jāspēj parūpēties par sevi, jo skolotāja pati knapi paspēj paēst mazajā laiciņā, kas atvēlēts pusdienām. Tika pārrunātas naudas lietas, kas bija vienlīdz kategoriskas. Jūs gribat bērnam dzimšanas dienā dāvanu par latu? Vai ko normālu – par pieciem? Tika stāstīts par programmu un tempu, kādā tā tiks apgūta (kas izraisīja man rīkles sausumu); par soda sankcijām, ja kāds neievēros viņas noteikumu; jā, bez liekas kautrības – skaidri un gaiši, citēju: “Bērns skolotāju: vai nu mīl, vai baidās. Citu metožu nav!” 

Beidzot tas bija galā. Pirms šķīrāmies, mūs uzaicināja nākt uz individuālām konsultācijām, par ko trīs minūtes domāju: varbūt vajadzētu parunāt, jau posos pierakstīties, līdz, stāvot aiz kādas mātes muguras (tās pašas, kas pirmajā solā sēdēja un sarka) izdzirdēju viņas un skolotājas dialogu. 
Mamma: “Skolotāj, kā jūs domājat – vai tiksim galā?”  Skolotāja, labo plaukstu salikusi mazā kulaciņā, ritmiski sitot ar to pa kreiso plaukstu, joprojām smaidot: “Nebaidieties. Ne tādi vien kārlīši redzēti...” 
 


Nevar būt? Var! 

2. septembrī mūs jau rāja par to, ka puika traucē stundu, jo uzdod jautājumus. Pēc nedēļas lamāja un vēlēja, lai dodamies uz savu valdorfpedagoģiju. Turpmāk katru nakti bērns modās augšā, miegā skaļi runāja, dienas laikā nemitīgi sūdzējās par galvas un vēdera sāpēm. Regulāri kaut ko aizmirsa, par ko uztraucās un histēriski lūdzās, lai es TŪLĪT to visu atnesu uz skolu. Pa starpu bija daži mēģinājumi runāt ar skolotāju (un manī radās pat šķietamība, ka esam atradušas kopēju valodu), tomēr no rītiem joprojām vēroju bērnus, kas, nākot uz skolu, raudāja. Septembra beigās puse klases bija slimi ar vīrusu, savukārt manējā zīmulis, ar kuru viņš rakstīja stundās, bija sagrauzts tā, ka atgādināja izlobītu kukurūzas vālīti. 


Reiz es redzēju, kā viņa bļauj. Bija pēcstundu laiks, puikas solā dauzījās, par ko skolotāja viņus raušus izrāva no soliem, nostādīja pie tāfeles un vismaz piecas minūtes histēriski kliedza. Viņa neļaušot darīt viņiem sev pāri! Viņa izmācīs, izlocīs, pārtaisīs, ja vecāki to nav spējuši izdarīt! Un pāri visam pedagoģijas klasika: rokas gar sāniem! Muguras taisni! Skatīties acīs! Muti ciet! 

Reklāma
Reklāma


Tomēr bija kas briesmīgāks. Kad, nākot mājās, pajautāju dēlam, vai viņa arī uz viņu tā kliedz, puika atbildēja – pēc pirmās sarunas ar mani vairs ne. Bet uz citiem kliedzot. Un piebilda – tāda ir skolas kārtība. 

Pēc diviem mēnešiem stāvēju pie direktora kabineta durvīm, skaidri zinādama – palikšanas šajā skolā nebūs. Dēls par to bija izteicies gana izsmeļoši: “Uz citu klasi? Nu nē! Visas viņas ir tādas. Zini, kāda pagarinātajā grupā ragana?! Viņa Jāni nelaida uz tualeti, kamēr viņš nebūs izpildījis mājas darbus. Viņš apčurājās.” 

Ar direktoru runājām ilgi, šķīrāmies draudzīgi. Viņš nemitīgi atvainojās un neslēpa, ka par dēla skolotāju vecāki sūdzējušies ne reizi vien. Šajos gados bijušas vairākas pedagoģiskās sēdes, runāts gan ar skolotāju, gan vecākiem, lai viss vienmēr beigtos ar miera izlīgumu. Sekmju līmenis viņas klasē bija (ir) augsts, disciplīna laba, panākumi konkursos... “Vecāki nenāca, un es domāju, ka viss beidzot kārtībā,” direktors noguris pūta, bet es dienu pirms rudens brīvlaika izņēmu dēla dokumentus, pat nenojauzdama, kur mans pirmklasnieks mācīsies turpmāk. 

 


Nospiedumi smadzenēs 

Stereo sengrieķu valodā nozīmē – ciets, typos – nospiedums. Un vārds stereotips nozīmē – tāds, kas ir ierasts, vispārpieņemts, kas atkārtojas nemainīgā veidā, šablonisks. Poligrāfijā (no kurienes psiholoģijas un socioloģijas zinātnes arī aizņēmušās šo terminu) tā ir augstspieduma oriģinālās iespiedformas kopija, pēc kuras gatavo novilkumus. Lūk, ja tas ir skaidrs, tad skaidrs būs arī tas, kā darbojas mūsu psihe – neskaitāmas reizes precīzi atkārtojot vienu un to pašu iestrādni. Turklāt šādu psihodinamisko stereotipu mūsu galvās ir neskaitāmi tūkstoši, sākot ar primitīviem – ēst, dzert, gulēt (arī tas, kā atveram durvis; durvju ir daudz, bet veram tās, izmantojot tikai vienu stereotipu), līdz pat sarežģītām psihes konstrukcijām ar uzvedības modeļiem un emociju veidnēm, kad mēs reaģējam uz kaut ko tieši tā un ne citādi. Tie visi ir stereotipi. Kā dusmojamies, mīlējamies, iepērkamies, komunicējam, ko un cik bieži ēdam – viss turpat – stereotipi. Mēs mēdzam saukt to par pieradumu, arī tas nebūs melots, tikai jāzina – tam visam apakšā ir smalkās psihes konstrukcija, kam ir stingri zinātnisks pamatojums, un tas ir milzu spēks. 
Ir trīs vaļi, uz kā balstās stereotipi.
1. Spēka ekonomija.
2. Stabilitātes un drošības izjūta.
3. Virzība uz evolūciju. 

Stereotipa galvenie uzdevumi – dzīvai būtnei maksimāli ekonomējot spēkus, spēt adaptēties ārējā pasaulē, lai izdzīvotu, turklāt nodrošinot labsajūtas un stabilitātes izjūtu. Jo laimīgus mūs dara apziņa, ka šī pasaule ir izskaidrojama. Līdz brīdim, kad atkal notiek ārējo vai iekšējo apstākļu maiņa, kas pieprasa no cilvēka evolūciju. Pastāvēs, kas pārvērtīsies. Taču atcerieties! 

Cilvēki, kam šī jaunrade ir mokoša, izvairās no visa jaunā. Viņi izvēlas pārbaudītas vērtības, pat novecojušas, sen neefektīvas, pašiem varbūt kaitējošas, un ne tāpēc, ka dumji, slinki, neizglītoti, bet gan tāpēc, ka šie stereotipi ir dziļi, dziļi mūsos. Un – jo dziļāk, jo grūtāk tos mainīt. Jo vecāki esam, jo neelastīgāki; jo niansētāks, sarežģītāks un smalkāks ir stereotips, jo sāpīgāka ir tā nomaiņa. Veciem ļaudīm kopā ar veco dzīvesvietu jāmaina ļoti daudz stereotipu, tāpēc daudzi to vienkārši nespēj. Šķirtai sievai reizē ar laulāto draugu jānomaina tik daudz stereotipu, ka liekas – visa dzīve jāuzbūvē no jauna. Un viegli tas nav – iestrādnes lieliski darbojušās gadiem, bet te – viens laika nogrieznis, un viss ir citādāk. Bet inerce paliek. 

Stereotipu nevar iznīcināt. To var tikai aizstāt ar citu. Tā ir jaunrade, transformācija. Vai nav izcilas, pat dievišķas lamatas? Smadzenes datus sūta pa to pašu ceļu, bet tas vairs neder. Jauna ceļa vēl nav, un tas jārada no jauna. 


Skaisti. Taču tam vajadzīgs laiks. 
Tieši tāpēc, mēs – tik gudri, zinoši un izglītoti – kaut kādās noteiktās situācijās rīkojamies ne gluži pareizi, kā nevajadzētu, kas pašiem, iespējams, nepatīk, par ko jūtamies vainīgi, un/vai dusmojamies uz sevi un citiem. 

Visstiprākie izrādās pirmie stereotipi, pirmās iestrādnes, kas varbūt arī ir apaudzētas ar citām iestrādnēm, dzīves laikā gūto kultūrslāni, tomēr ļoti spēcīga vai ilgstoša stresa situācijā tieši tās kļūst dominējošas. Protams, ja pirmā iestrādne nav izgaismota, nomainīta, transformēta jaunā stereotipā, kas stiprināts nopietnā laika posmā. Tālab, ja cilvēks būs pieradis stresa situācijā kliegt, tad izteiktas spriedzes brīžos viņš kliegs, pat labi audzināts, ar divām augstskolām un augstos amatos. 
Kamēr stresa kapacitāte netiek pārsniegta, cilvēks spēj reaģēt adekvāti situācijai. Kolīdz korķi izsisti, virsroku ņem pirmā iestrādne – tā, kas visdziļāk un pamatīgāk. Kur tā perinās? Nu ja – bērnībā. 


Kāpēc teicamnieks spārda kaķīti? 
“Mūsu sabiedrībā ļoti augstā vērtē ir intelekts,” smaidot noteic psiholoģe un personības attīstības trenere Olga Orlova. “Pēdējo gadu mode paredz – vecākiem iespējami ātrāk jāsāk izglītot savu bērnu, jo – ja esi gudrs, tu esi kaut kas. Ir pieņemts, ka izglītotība apriori nodrošina, ka būsi veiksmīgs, dzīvosi labklājībā, raiti kāpsi pa karjeras kāpnēm, grozīsies biezos krējuma slāņos, respektīvi, būsi laimīgs. Bet vai tā notiek reālajā dzīvē?” retoriski vaicā Olga Orlova un atbild: “Ar vislabākajiem nodomiem spārnotie vecāki savu trīsgadīgo/četrgadīgo atvasi spītīgi stiepj uz angļu, franču valodas kursiem, pēc tam ved uz mūzikas skolu, baletu, tad uz sportu, mākslu, lai pēc tam gudri intelektuāli spriedelētu ar bērnu vai par bērna spožajām dotībām, no kurām mazais cilvēks neko nesajēdz. Jo nav gatavs. Viņš kā robotiņš visu nodara un nogurst tik ļoti, ka vakarā priecīgs, kad apsēžas pie televizora vai datora. Un tādi viņi arī izskatās – bāli, nerunīgi, iekritušām acīm, sevī vērsti, nopietni. Vai – gluži pretēji – agresīvi un nervozi. Savukārt vecāki sit plaukstas – re, mans bērns ir vismaz pāris gadu priekšā saviem vienaudžiem, viņam ir pieci gadi, bet gudrība uz visiem astoņiem, bet tad, kad viņam būs piecpadsmit... ohoho! – tad nu būs. Nebūs. Labākajā gadījumā būs tikai nervozs cilvēks. Forsējot mēs laužam dabisku attīstības mehānismu, jo nav iespējams izmantot kaut kādus stimulatorus, lai paātrinātu gatavību skolai vai tuvinātu nez kādas iedomātās gudrības pakāpei. “Protams, ar gribu un spītību vecāki var daudz no izspiest no sava bērna,” nosaka psiholoģe, bet brīdina: “Tikai jārēķinās, ka kādā brīdī bērna attīstības process palēnināsies vai pat sāksies regress – atpakaļ slīdējums, kas var izpausties kā problēmas ar vielas apgūšanu, slimība, psiholoģiskas problēmas vai sociāli nepieņemama uzvedība.” 

 

Atcerieties – bērns uz skolu iet tāpēc, ka vajag. Vajag. Pēc tam iet – pieraduma vadīts. Un, ja šis pieradums – stereotips, šī obligātā iešana uz skolu nav izveidojusies un nostiprinājusies, tad 4., 5. klasē bērns arvien biežāk izmantos gadījumu, lai nobastotu


Jebkura dzīva būtne uz stresa situāciju reaģē trīs veidos. Bēg, uzbrūk vai izolējas. Uzbrukt skolēnam nav iespējams – viņš atrodas pieaugušo zonā. Bēgt – skolā reālas iespējas pamukt nav. Atliek pēdējā – izolēties. Un bērs ieiet sevī un kļūst neuzmanīgs, skatās pa logu, domā savas domas, spēlē spēlītes, nedzird, neklausās, nepiedalās un negrib piedalīties... Jo viņa uzdevums patiešām ir tikai izdzīvot. Lai brīdī, kad tiktu ārā no cietuma, kurā visi noteikti ir muļķi, iespējami ātrāk atbrīvotos no uzkrātās spriedzes. Gudrs organisms spriedzi nekrāj. Un tad nu arī sanāk tā: teicamnieks spārda kaķīti. 


Stereotipu sējas laiks 
“Lai izveidotos skolas gaitām nepieciešamie stereotipi – jaunie uzvedības modeļi, pirmām kārtām ir jābūt nobriedušam skolēnam,” atkārto speciāliste. “Un tas ir ļoti svarīgi, jo tieši jaunās iestrādnes nodrošinās, ka bērns skolā jutīsies labi, kas arī ir vissvarīgākais, lai sagaidītu sekmīgu izglītošanās un socializācijas procesu. Bieži mēs sakām, pat nesam kā lozungu, kā skaistu pārliecību – bērns ir tāds pats kā mēs, pieaugušie. Tikai vēl mazs. Tā nav! Bērns ir pilnīgi citādāks nekā pieaudzis cilvēks. Ir neskaitāmas kvalitāšu atšķirības, turklāt katrā attīstības posmā bērnam ir īpašs uzdevums, noris īpaši procesi, kas nodrošina noteiktu gan fiziskā organisma, gan psihisko struktūru attīstību. Un tā tam jābūt, lai cilvēks izaugtu normāls. Ja to palaiž garām, vai ignorē konkrētā vecumposma īpatnības/vajadzības, tad pagriezt laiku atpakaļ nav iespējams. Viss. Ko tas nozīmē cilvēkam? To, ka dažreiz šādas kļūdas jālabo visas
dzīves garumā. 

Piemēram, spējai koncentrēties, mākai mobilizēt sevi darbam, organizēšanas iemaņām, plānošanai, prioritāšu noteikšanai un vēl daudzām citām īpašībām ir jābūt ieliktām jau pamatskolā. Un lielai daļai – 1.  klasē. Jo skolai gatavs bērns ir atvērts visam jaunajam, bet skolas sākums ir stereotipu sējas laiks. Šajā laikā bērns ir kā sūklis, kā tīra tāfele, kā melnzeme, un, ja viss tiek izdarīts pareizi, tad tik liec un liec, un augļi būs saldi un raženi. Esot noteikumam – ja bērns ir gatavs. Nobriedis pēc visiem psiholoģiskiem, fizioloģiskiem, bioloģiskiem, sociāliem un emocionāliem parametriem, bet... Diemžēl bieži tā nav. Tas nekas, ka bērnam ir septiņi gadi, tie ir tikai pases dati. Un arī tas nav rādītājs, ka bērns pazīst burtus, māk lasīt un skaitīt. Intelektuālā attīstība mūsdienās noris ļoti strauji, cits jautājums – vai bērns to visu ir spējīgs apstrādāt? Asimilēt? Vai viņš zina, ko ar to visu iesākt? Vecākiem jāsaprot, ka bērna plauksta ir atšķirīga no pieauguša cilvēka plaukstas. Tā ir maigāka, kauliņi vēl nav līdz galam izauguši, kaulu masa ir citādāka, līdz ar to rakstīšanas un zīmēšanas process viņam ir ļoti sarežģīts uzdevums. Tas pats attiecas uz mugurkaulu – cik tas gatavs izturēt šo statisko slodzi. Jo – kas ir statiskā slodze? Sēdēšana. Kad mēs sēžam pie galda, mēs neatpūšamies, ķermenim tas ir darbs. Un, kad vecāki sūdzas: mans bērns ir nemiera gars, viņš nespēj nosēdēt pat desmit minūtes, tad man jāsaka – bērns nav vainīgs. Te acīm redzami parādās psihiskā un fiziskā veselība, kas šajā gadījumā norāda – tā nav gatava. Un jūsu bērns dīdās, jo ieregulē savu labsajūtu uz šo augšanas vilni, viņam šobrīd galvenais uzdevums ir dīdīties. Dīdās, un tiek stimulētas smadzenes. Dīdās, un nostiprinās skelets. 

Attīstības atšķirīgais temps ļoti uzskatāmi redzams pusaudžu gados. Vienam trīspadsmit gados ūsas aug, un viņš jau uz meitenēm skatās, cits čiepst un ar lego klucīšiem spēlējas. Viena divpadsmitgadīga meitene jau ir jaunkundze un izdzīvo pirmo nelaimīgo mīlu, cita – vēl mazs naivs meitēns ar plastmasas bumbuļiem matos. Tieši tāpat arī 1. klasē. Arī pirmklasnieki ir tikpat dažādi. Nenobriedis bērns skolā vai skolai līdzīgā mācību iestādē pārdzīvo milzīgu stresu. Tas kavē viņa attīstību, un – kas vēl nopietnāk – šāds bērns jūtas nelaimīgs. Un, ja bērns jūtas nelaimīgs, viņš pārstāj augt. Gluži fiziski. Kāda te var būt runa par attīstību?” 


“Dažreiz tiek jautāts – kāda tad atšķirība ir starp bērnudārzu un skolu? Tas taču kaut kas līdzīgs!” turpina psiholoģe. “Nē. Bērnudārzā bērns nav organizēts ar mērķi. Viņam nevajag uzcelt no koka klucīšiem pili uz desmitnieku. Grib – ceļ, negrib – neceļ. Savukārt skolā gan pedagogam ir normatīvi, gan bērnam ir konkrēti uzdevumi, un te parādās viena no svarīgākajām iestrādnēm, kam jāizveidojas 1. klasē, proti, mērķis mācīties. Vajadzība pēc mācīšanās nozīmē vēlmi apzināt kaut ko jaunu, zinātkāri, ziņkāri, darbošanās prieku, kas nostiprināts ar bērna gribu. Ja pavaicāsi piecus gadus vecam bērnam – tu gribi iet uz skolu? –, viņš teiks – jā! Bet nākamajā dienā tas pats ķipars sacīs – ko? Atkal uz skolu? Nē. Es jau tur biju. Vēlme pēc mācīšanās ir jāpieradina. Jārada. Skolotājam un vecākiem. Tas ir kopdarbs. Tāpat kā radot pieradumu iet uz skolu. Nu nedrīkst vecāki 1. klasē, it īpaši pirmajos mēnešos, teikt: ai, braucam atpūsties! Sak, tu visu zini, ja būs kas nokavēts, iedzīsim. Nē. Jo ir kaut kas svarīgāks, ko bērns palaiž garām, un tā ir – komunikācija grupā. Tā ir savas vietas ieraudzīšana, savas teritorijas apgūšana, sava sociālā es apzināšanās sākums. 1. klasē sava vieta zem saules ir īpaši jūtīgs aspekts. Jo, sākoties skolas gaitām, bērns pēkšņi vienā brīdī kļūst viens no visiem, viņš burtiski izšķīst sociālajā vidē starp tūkstoš ierindas zaldātiņiem, un, ja bērns tam psiholoģiski nav gatavs, tā ir drāma. 

Atcerieties – bērns uz skolu iet tāpēc, ka vajag. Vajag. Pēc tam iet – pieraduma vadīts. Un, ja šis pieradums – stereotips, šī obligātā iešana uz skolu nav izveidojusies un nostiprinājusies, tad 4., 5. klasē bērns arvien biežāk izmantos gadījumu, lai nobastotu. Motīva joprojām nav, bet brīvības izjūta jau pieaugusi,” skaidro psiholoģe un ironizē – skola nav mantu glabātava, lai kā nereti pieaugušajiem to gribētos. Tas, protams, ir bezgala ērti – nodot bērnu mācību iestādē, lai pēc 12 gadiem, uzrādot kvīti, viņu pēc iespējas gatavāku saņemtu atpakaļ, tomēr tā ir tuvredzīga, novecojusi politika. 
Mūsdienās emocionālais EQ krietni zaudē intelektuālajam IQ, jo mēs it visu dzīvi cenšamies aprēķināt pēc izdevīguma. 

 “Vecāki saka – jā, bet viņš labi mācās,” turpina Olga Orlova. “Taču labas atzīmes nenozīmē, ka jūsu bērns labi mācās. Ja jūsu bērns pirms svarīga kontroldarba pavada nakti nomodā, ja viņš raud par atzīmēm un nespēj piecelties uz skolu, ja regulāri kavē skolu un viņam ir dažādas veselības problēmas – nemitīgi slimo, viens vīruss beidzas, otrs sākas (vai psihosomatiskas – tā var būt vemšana, trauksmes lēkmes, panika, vēdersāpes, astmatisks klepus u. c.), tas viss liecina, ka jūsu bērns mācās slikti. Un jūtas slikti. Un, ignorējot notiekošo, vecāki izkropļo bērnā iedzimto priekšstatu par pasaules kārtību, izpratni par labo un slikto, par pareizi un nepareizi. Jo – ja mācīšanās motīvs ir tikai un vienīgi vajadzība izpatikt kādam cilvēkam – vecākiem, skolotājam, mēs audzinām kalpu. Cilvēku, kurš visas dzīves garumā centīsies izdabāt, kuram rūpēs tikai rezultāts, ārējās pasaules atzinība – atzīme.” 
“Tiek uzskatīts, ka skola ir institūcija, kurā attīsta prātu,” nosmaida Olga Orlova. “Tā nav. Skola ir vieta, kurā tiek apgūts socializācijas process. Skolā bērns mācās saskarsmi, mijiedarbību ar ārējo pasauli, sociālās zināšanas. Tātad, ja viena no stereotipa pamatfunkcijām ir nodrošināt adaptāciju dzīvē, tad skola ir vieta, kuras uzdevums iemācīt mijiedarboties ar ārējo pasauli. Ir veikti pētījumi, kuru dati ir pārsteidzoši – skolā apgūstamo vielu, šo zelta minimumu, skolēns ir spējīgs iemācīties līdz 6., nu labi, 7. klasei. Viss. Līdz 7. klasei, un tā lieta ir darīta. Un? Ko darīt pēc tam? Ko mēs ar viņiem iesāksim? Izaugušiem mammas vai tēva augumā, hormonu pilniem? Protams, viņi būs zinoši un fiziski nobrieduši, bet vai viņi zinās, ko ar to visu darīt dzīvē? Skolā bērns apgūst dzīvi sociumā. Un, tāpat kā par agru norauts ābols ir un paliks zaļš un skābs ābols, draudu gaisotnē neviens nespēj mācīties. Kad pieaugušu cilvēku kritizē par viņa darbu, viņš spēj atdalīt kritiku par darbu no vērtējuma par viņu kā personību. Bērns to nevar. Viņiem viss ir viņš pats un viņa pasaule.” 


Vēro savu pirmklasnieku! 
Bērna adaptācija noris ļoti individuāli, tomēr visiem pirmklasniekiem pirmie divi mēneši ir visgrūtākie, tāpēc vecākiem jābūt īpaši saudzīgiem. Tikai oktobrī, novembrī var spriest, vai bērns ir pārcietis adaptācijas procesu vai nav. Viss ir kārtībā, ja: 
•    normalizējas ēstgriba; 
•    bērns labprāt stāsta par skolu, iet uz skolu ar prieku; 
•    neslimo, nesūdzas par pašsajūtu; 
•    bērns it kā atgriežas, kļūst tāds, kāds bijis iepriekš. 

Kās jādara, ja adaptācijas process nav tik veiksmīgs 
•    Jāmīl bērns, kā tas ir bijis līdz šim, nevis jāaudzina perfekts skolēns. 
•    Bērnam atnākot mājās, nav momentāni jāiztaujā par skolas gaitām, mājasdarbiem (viņam nevajag otru skolotāju mājās) – sākumā bērns jāpabaro, jāsamīļo, jāizklaidē, un tikai tad var runāt par skolu un mājas darbiem. 
•    Vairāk nekā iepriekš jābūt kopā ar bērnu, jāiepriecina, jādodas pastaigās. 
•    Pirmajos mēnešos par katru mazu sasniegumu vēlams bērnu godalgot. Tādā veidā tiek veicināta bērna pozitīvā ievirze. 
•    Bērna atklātību par skolā redzēto, pārdzīvoto nekritizēt. Pat ja dzirdētais nepatīk. 
“Es esmu ar tevi,” ir jāpauž vecāku rīcībai, jo tieši tagad bērnam svarīgi zināt – viņš joprojām ir jūsu mīļais bērns, kurš, kļūstot par skolēnu, nav zudis jums kā cilvēks. 

Iveta Pumpure, žurnāls "Patiesā Dzīve"
 

 

Avots: www.kasjauns.lv