Aktieris Ainārs Ančevskis: "Es ļoti gribētu arī meitiņu!"

 23. marts 2009 10:15 Intervija  skatījumi: 19023

Šovakar TV 3 šovā Dejo ar Zvaigzni mūs priecēs aktieris Ainārs Ančevskis. Pirms neilga laika viņš atklāti un plaši atbildēja uz mūsu portāla mammu un tētu jautājumiem. Šova noskaņās piedavājam ielūkoties Aināra atbildēs un atziņās par dzīvi, darbu, ģimeni un bērniem. 



Ainārs, Raitis un Marta, Foto no personīgā arhīva


Kā tu juties, kad uzzināji — būšu tētis?
Mēs ar Martu ļoti, ļoti gribējām tikt pie bēbja. Tajā brīdī, kad pateica, ka tiešām būšu tētis, sirsniņa nedaudz sāka dauzīties, bet bija arī liels prieks. Vairāk vai mazāk šīs izjūtas bija līdzīgas, kā attēlotas izrādē Tētis. Nebija tā, ka es galīgi nevarēju paelpot, bet bija apziņa, ka vecā dzīve tagad ir nosvītrota. Radās jautājums: kas būs tālāk? Un no šīs neziņas nedaudz sabijos, tāpēc pa māju gavilēdams neskraidīju un plaukstiņas nesitu. Samīļoju Martu un teicu, ka viss būs kārtībā! Agrāk galvā bija izdomāts, ko vajag darīt, ko teikt un kā reaģēt, kad uzzināšu — kļūšu tētis, bet realitātē es sapratu, ka nekas no sagatavotā nepiepildās. Biju priecīgs, lai gan ārējās izpausmes bija citādas, nekā vajadzēja būt. Bet, manuprāt, viss notiek tā, kā tam ir jānotiek.
 

PIE FOTO: Ainārs Ančevskis šovā Dejo ar zvaigzni 3. Viņa deju partnere — Ieva Kemlere. TV 3 publicitātes foto.


Vai, gaidot mazuli, jau zināji, ka būs dēls?

Mēs diezgan ilgi nezinājām, kas būs. Vienu brīdi pat likās, ka nemaz to negribam zināt. Turklāt puika ilgi turēja savu dzimumu noslēpumā. Visās ultrasonogrāfijas viņš grozījās tā, ka mēs nekādi nevarējām kaut ko redzēt. Un tad bija tāds gadījums, ka vajadzēja skatīties ne no punča, bet mazliet citādā rakursā. Aparāts tieši piebrauca klāt, un viss kļuva skaidrs. Puika laikam nebija gatavs, ka viņam šādi piebrauks. Kad puika piedzima, man likās, ka pirmās piecas minūtes viņš tiešām bija ar uzmestu lūpu, laikam bija aizvainots, ka mēs šitik nežēlīgi mēģinājām noskaidrot viņa noslēpumu.

 

Agrāk galvā bija izdomāts, ko vajag darīt, ko teikt un kā reaģēt, kad uzzināšu — kļūšu tētis, bet realitātē es sapratu, ka nekas no sagatavotā nepiepildās.



Vai savu pirmdzimto sagaidījāt ģimenes dzemdībās?
Jā, piedalījos. Uzskatu, ka vīrietim, ja vien pastāv kaut mazākā iespēja, jāpiedalās ģimenes dzemdībās. Vīriešiem jābūt kopā ar savu otru pusīti, jo, pirmkārt, vīrietim dzemdību laikā nedaudz iegrozās smadzenes un, otrkārt, tas ir elementārs atbalsts sievietei. Mums bija nedaudz citādi, jo nebija skaistas, klasiskas dzemdības, bet bija labi, ka es biju blakus. Manas domas par dzemdībām ir spēcīgi mainījušās. Tas vairs nešķiet tā vienkārši — apsēdies uz krēsla, „špokt” ārā, un dodamies mājās šmorēt augšā nākamo! Kad tu ieraugi mazo dvēselīti, kas tikko ir piedzimusi, tad tevi pārņem tāda izjūtu gamma, ko nekur citur tu nevari iegūt. Jā — visiem vīriešiem, ja vien ir kaut mazākā iespēja, vajag piedalīties dzemdībās!

Vai vajag doties līdzi uz ikmēneša pārbaudēm? Izrādē Tētis tika parādītas vīrieša sajūtas un izjūtas ginekologa kabinetā. Kā tas bija tev?
Dzīvē bija drusciņ citādāk nekā izrādē. Mums dakterīte bija sieviete. Es arī neko daudz no procedūrām neredzēju, jo priekšā bija širmītis. Tas gan, ka profesionālajās sarunās starp māti un dakteri es nedaudz nomaldījos. Uz šīm pārbaudēm līdzi jāiet, jo no tām kaut ko var izlobīt, saprast un iemācīties. Galu galā tu taču esi līdzatbildīgs par to, kas notiek puncī, kā tur viss attīstās un aug. Nevar visu uzvelt mātei — tas ir tavā puncī, tad nu cīnies, kā redzi. Tur taču ir arī kaut kas no tevis. Un tā ir tava pieredze, ko nedrīkst laist garām.

 

Vīriešiem jābūt kopā ar savu otru pusīti, jo, pirmkārt, vīrietim dzemdību laikā nedaudz iegrozās smadzenes un, otrkārt, tas ir elementārs atbalsts sievietei.



Esi stingrs tēvs?
Mūsu mazais trīsgadnieks patlaban testē, cik daudz un kuram var kāpt uz galvas. Ja tā salīdzina, mamma laikam ir nedaudz stingrāka nekā tētis, jo tētis skraida apkārt pa dažādiem darbiem. Kad esmu mājās, man jāmēģina puikam kompensēt to laiku, kad esmu bijis prom. Apzinos, ka laiku nevar kompensēt ar dažādām mantiņām, saldumiem un līdzīgām lietām. Tomēr vienu brīdi tas bija galvenais. Es domāju: nu re, nopirkšu kādu kinderoliņu, kādu našķi vai mašīnīti, un viss kārtībā — puika priecīgs, tētis mīļš. Vienā brīdī sapratu, ka tā kļuvusi par sistēmu, ja tētis nav mājās ar kinderolu, tad tētis vairs nav foršais. Tāpēc tagad mēs mēģinām visādi citādi kompensēties. Laika gaitā es arī sāku kļūt par stingro tēti, jo puika ļoti aktīvi mēģina izspiest visu, ko vien var. Tas notiek ar asariņām un aizvainošanos. Lai arī kā tas kādreiz nepatiktu, jātur tā „stingrā kante”. Varbūt nav labi tā teikt, bet jāparāda, kurš ģimenē ir tas noteicējs, ka nevar dancot pēc puikas stabules. No malas liekas, kas tad tur tāds ir, uzliksim multenīti, un viss kārtībā, bet, ja tā kļūst par sistēmu, tā īsti arī nevar. Un tad ķeramies pie stingrības. Katrā ziņā siksnas un žagari nav šā procesa sastāvdaļa.

Ja pa dienu kopā ar mammu dēls saņēmis dažādus aizliegumus, bet, atnākot tētim, mēģina diedelēt, vai starp vecākiem nerodas konflikts?
Jā, rodas gan! Sanāk tā, ka es atnāku mājās, Marta aizskrien uz darbu, puika jautā, vai var to un to. Es padomāju: nu, droši vien, ka var. Mamma vakarā pārnāk un saprot, ka tētis ir atļāvis kaut ko, kas bijis aizliegts, par ko visu dienu runāts, ka nedrīkst. Un te ir problēma, ka mēs savā starpā neesam noformulējuši tās lietas, ko drīkst un ko ne, bet tajā pašā laikā situācijas ir tik neprognozējamas. Kad esam abi kopā, dzirdu, kā puika mēģina masēt mammu, bet nesanāk, un tad nāk pie manis. Es saprotu, ka nedrīkstu padoties. Tas, ko absolūti vajadzētu izslēgt no dienas kārtības, ir konkurence, kurš no vecākiem bērnam būs mīļāks, jo mīļš patiesībā tu nekļūsi tikai tāpēc, ka kaut ko atļāvi.

Vai ir sajūta, ka ar otru bērnu būs vieglāk?

Esmu dzirdējis apgalvojumu, ka nav divu vienādu bērnu. Kad piedzima Raitis, viņš bija vienkārši fantastisks — viņš gulēja ļoti labi, neraudāja, viss bija tik ideāli, cik ideāli ir iespējams ar pirmo bērnu. Otrs bērns diezin vai būs tik mierīgs.

Kāda lasītāja jautā, vai tu gribētu arī meitiņu?
Meitiņu es ļoti gribētu! Ļoti gribētu! Vienkārši valstī situācija ir tāda, kāda tā ir. Ja paklausās ziņās, ka pieaudzis abortu skaits, gribas pateikt „paldies” mūsu valstij. Mums ģimenē ir līdzīgi, lai arī cik ļoti gribētos otru bērniņu, pašlaik ir tā, kā ir. Vēlme ir viena lieta, bet nevar zināt, kas notiks pēc sešiem mēnešiem. Un tas ir galvenais šķērslis. Bet, ja nebūtu visa šī situācija, es ļoti gribētu meitiņu. Ieeju bērnu veikalā un skatos drēbītes — puikām drēbītes ir foršas, bet meitenītēm — tur ir tāda kleitiņa un šāda kleitiņa, sandalītes tādas un šādas. Tā gribētu meitiņu pucēt! Jā, Raitim kādreiz būs māsiņa!

Kādam jābūt labam tētim?  
Nezinu. Labam tētim jābūt labam. Neatceros, ar ko es par to runāju, bet secinājām, ka tāds tētis, kurš asociēsies ar kinderolām, izbraucieniem un citām izklaidēm, nav labs tētis. Bērnam ir nepieciešama, kā minimums, nedēļā viena stunda nedalītas uzmanības — bez televizoriem un datorspēlēm. Laikā, ko pavadāt kopā, jāzīmē, jāliek kluči, jāspēlējas ar mašīnām. Šai stundai jābūt tādai, kas spēj aizpildīt ikdienā radušos tukšos robus. Lai arī cik grūti mums būtu, tomēr šo vienu stundu vajag atrast un ar savu mazulīti izdzīvoties.

Vai ir kaut kas tāds, ko jūs kopā ar dēlu darāt tikai divatā, tā sakot, „veču” lietas?
Vairāk vai mazāk ir visādas radošas lietiņas. Mēs ar Raiti zīmējam, liekam puzles, krāmējam klučus. Es mēģinu cīnīties ar to, lai Raitim, spēlējoties ar mašīnām, nebūtu tikai bums, labais policists, sliktais un cietums. Raitis zina, ka tētim šādas spēles nepatīk. Es nevaru saprast, vai mēs ar Martu esam palaiduši kaut ko garām, bet es runāju ar teātra kolēģiem, ka zēniem tiešām ir tāds posms, kad neatkarīgi no tā, vai ģimenē skatās šīs filmas vai ne, ir šaušana un nogalināšana. Gan jau Raitis kādā filmā kaut ko tādu ir noskatījis. Un mēs tagad mēģinām to izravēt.
Rīgā ir mazliet grūtāk darīt tādas īpašas lietas. Vairāk gan laukos. Tad, kad esam tur, tētis zāģē ar lielo zāģi, Raitis zāģē ar mazo zāģīti, kas palicis no manas bērnības, — tāds nekaitīgs, bez asumiņiem. Bet izrādās — tik nekaitīgs tas nemaz nav! Ja Raitis ilgi zāģē vienā vietā, paliek robiņš. Kad tā uzmanīgi ieskatās, tik daudzām mēbelēm jau ir robiņi. Un ko tu teiksi? Viss ir kārtībā, jo puika šeptē! Mans tētis man mācīja sist nagliņas, tagad Raitis lēnām sāk apgūt nagliņu dauzīšanu. Vairāk vai mazāk tās ir tās vīriešu lietas, ko mans tētis ir man iemācījis un kas man tagad jānodod savam dēlam.

Kas ir lieliskākais atklājums saistībā ar bērniem?
Katru dienu mazais manipulators man ir kā atklājums. Taisni apbrīnojami, ko viņi tik neizdomā, lai panāktu savu! Savā ziņā atklājums ir par vienu nodrāztu frāzi, ar ko es savā mūžā pārāk neesmu aizrāvies. Un tie ir vārdi „es tevi mīlu”. Man liekas, ka šo vārdu jēga un nozīme ir nonivelējusies līdz bezjēdzībai. Toties Raitim es šo frāzi varu teikt ik pēc minūtes. Un, ja mazais pasaka pretī — es tevi arī ļoti mīlu, tad laime ir pilnībā un asaru pilnas acis.

Tu piekrīti izrādē Tētis radītajam tēta tēlam un stereotipiem, kas izskanēja izrādē? Nebija tā, ka spēlēji šo lomu, zinot, ka situācija patiesībā nav tik traka? Citiem vārdiem sakot, vai paraksties zem katra vārda, kas izskan izrādē Tētis? Vai saskati līdzību ar sevi?

Zem daudzām situācijām varu parakstīties. Tomēr jāņem vērā, ka lugā šīs situācijas ir sakāpinātas, mazliet pārspīlētas, lai radītu komisku efektu. Dzīvē visas šīs lietas ir nedaudz mierīgākas, arī laika ziņā viss ir nedaudz izstieptāks. Izrāde ir spilgta karikatūra. Smieklīgais rodas no kontrasta, no emociju pārspīlējuma. Katrs cilvēks droši vien šajā izrādē kaut ko saskata. Pārspīlējums viņā rada smaidu un apziņu, ka dzīvē jau nemaz nav tik traki. Es ceru, ka pēc izrādes noskatīšanās cilvēki aizdomājas par attēlotajām situācijām. Gan Alu cilvēkā, gan Tētī ir daudzas ainas, par kurām man cilvēki pēc tam saka: „Bļāviens! Mums tieši tā arī ir!” Un varbūt pēc izrādes viņi apsēžas, parunā un daudzas lietas tomēr mēģina savā ikdienā sakārtot. Tomēr ir dažas nenovēršamas lietas, piemēram, aina, kur abi vecāki guļ gultā un spēlē spēli, kurš ir vairāk aizmidzis. Tas ir posms, kurš jāizdzīvo un kuram jātiek pāri. Un pēc tam nāk jaunas spēles. Ja tu vari paskatīties uz sevi no malas un saprast, ka kaut kas tomēr ir jāmaina, tas taču ir apsveicami!

 

Savā ziņā atklājums ir par vienu nodrāztu frāzi, ar ko es savā mūžā pārāk neesmu aizrāvies. Un tie ir vārdi „es tevi mīlu”.



Kā tikt galā ar aizvainojumu, kas rodas „nomazgā traukus, nomazgā pats” situācijās?

Grūti pateikt vienu recepti, kas derētu visiem. Tpu, tpu, tpu! Mums ar Martu ikdiena ir nostabilizējusies un darbības sfēras ir organiski sadalījušās. Katram ir savas, un otra lietās mēs nejaucamies. Es, piemēram, neķeros pie veļas mašīnas, jo nepārzinu, kas kurā gadījumā jāspiež. Es cenšos mazgāt traukus un uzturēt kārtību virtuvē. Kopīgais varbūt ir jautājums, ko rītos vilkt mugurā Raitim. Dažkārt es savā neprātā esmu iemetis atvilktnē kreklu, kas, izrādās, ir ar mazu pleķīti un līdz ar to nav velkams. Tad ir kašķis par to, ka neesmu krekliņu iemetis veļas grozā. Bet tad paņemam nākamo krekliņu, un kreņķis beidzas pats no sevis. Ja ikdienas sīkumi ir problēma, vajag izveidot sarakstu ar darbiem, kas kuram jādara. Apakšā parakstīties un notariāli apstiprināt.
Vēl jau ir tas, ka cilvēki pie daudzām lietām pierod. Kaut vai pie tik elementāras lietas kā kafija gultā. Kaut kā sanācis, ka es vakaros vēlu nāku mājās un Marta no rītiem nes man kafiju gultā. Un tad kādu vakaru saprotu, ka vajadzētu man arī Martai ko tādu izdarīt. Bet no rīta atveru acis un liekas — baigi forši būtu, ja Marta man tagad atnestu kafiju, bet nē — man jāceļas. Un tad tādiem gariem zobiem taisu un nesu kafiju. Beigās ir liels prieks, ka esmu šādi rīkojies. Un pēc tam, protams, rīta kafija gultā tiek man! Galvenais ir neuztvert šīs lietas kā pašas par sevi saprotamas — viss, ja nav kafijas gultā, tas nozīmē, ka mani nemīli un šķiramies!

Ja Marta uz ilgāku laiku aizbrauktu, vai tu viens pats varētu tikt galā ar puiku un, piemēram, netīro veļu?
Es domāju, ka izmisumā matus neplēstu, jo ir jau arī vecā metode ar ziepēm un rociņām... Varbūt pat būtu nedaudz interesanti, jo tad virtuvē varētu saimniekot divi vīrieši! Bet cik ilgi mēs tā varētu dzīvoties? Nezinu.

Kā tev šķiet, kāpēc ir tik daudz nelaimīgu pāru? Kas ir veiksmīgas kopdzīves noslēpums?
Jā, nav noslēpums, ka Latvijā šķirto pāru procents ir ļoti „apsveicams”. Domāju, ka viens no noslēpumiem ir elementārās izrunāšanās un uzticēšanās trūkums. Jo tu vairāk klusē, jo vairāk kaut kas sakrājas, un beigās katrs sapūties aiziet uz savu pusi. Varbūt šausmīgi skan, bet attiecības savā ziņā ir līdzīgas darbam. Naivi ir iedomāties, ka laulības dzīve vai kopābūšana ir ogu maize — visu laiku rokās sadevušies pretī saulei pa rudzu lauku. Protams, ir kašķi, kas ir diezgan neatņemama sastāvdaļa, bet pie pirmā strīda nevajag saļimt. Pirmais kašķis — tātad tu mani nemīli, un es eju prom. Kad paskatos apkārt, reizēm tiešām rokas nolaižas. Tajā pašā laikā zinu vienu ģimeni, kuru es joprojām apbrīnoju. Viņi kopā ir jau tik ilgu laiku, ir trīs bērni. Šī ir tā ģimene, par kuru es domāju — ideālais modelis. Kad skatos apkārt un redzu, kā visi šķiras, iedomājos par šo ģimeni, un tad liekas — nav jau tomēr tik slikti!

Kā tiek atrasti brīži, ko pavadīt divvientulībā ar sievu?
Bērnam uzmanības vajag ļoti, ļoti daudz. Mēs ar Martu šajā brīdī savas attiecības esam nolikuši malā. Ir bijuši brīži, kad sarunājam ar vecvecākiem, lai padzīvo ar puiku, bet paši aizbraucam kaut kur divatā. Bet nu jau labu laiku nekas tāds nav noticis. Mūsu brīži ir tad, kad puika aiziet gulēt. Tad tā jauki patērzējam. Dažkārt, kad liekas, ka nogurums ir tik liels, ka gribas tikai gulēt, gadās, ka nemaz vairs nevaram aizmigt. Tad abi sēžam gultā, piekārtojam Raitim segu, jo viņš riktīgi spārdās, no rīta ceļamies ar jauniem spēkiem. Man jau liekas, ka ne vienmēr ir vajadzīga šī pilnīgā divatā būšana ārpus mājas. Arī atnākot mājās, nav obligāti daudz jātērzē. Pietiek samīļot, iedot buču. Un tas jau dažkārt ir daudz. Mēs mēdzam sapņot, ka būs jauki, kad puika būs tik liels, ka vairāk vai mazāk tiks pats ar sevi galā, pats dzīvosies un būs pašam savas šeptes.
Viena no lietām, kas mūs ar Martu vieno, ir lauku māja. Tā mūsu dzīvē ir ienākusi kā brīnums. Mēs abi vakaros, kad veram ciet acis, domājam, ko un kā darīsim. Marta ir izdomājusi, kur viņai būs puķu dārziņš. Māja ir tā, kas mūs vienos vēl ļoti, ļoti ilgu laiku. Mēs ceram, ka laimīgās vecumdienas varēsim pavadīt šajā mājā. Grozi, kā gribi, arī darbs ir tas, kas mūs vieno. Laiku pa laikam sanāk runāties par teātra lietām.

Naivi ir iedomāties, ka laulības dzīve vai kopābūšana ir ogu maize — visu laiku rokās sadevušies pretī saulei pa rudzu lauku.


Esmu tevi ar sievu redzējusi uz vienas skatuves, tātad esat kopā arī darbā. Vai brīžiem nav pārāk daudz? Un ko darāt tad, kad ir pārāk daudz?
Pārāk daudz nav. Man darba ir diezgan daudz. Savukārt Martai pašlaik ir mazliet mazāk. Uz skatuves ir tikai daži gabali, kur mēs esam kopā. Reizēm pat liekas, ka varētu būt vairāk iespēju, varbūt ne gluži uz skatuves, bet gan dzīvē pavadīt laiku kopā. Diemžēl Marta un puika tiek apdalīti, jo pašlaik lielāko finansiālo daļu sanāk pelnīt man, un Marta to ir pieņēmusi. Līdz ar to man tiek piedots, ka es varbūt neesmu mājās tik daudz, kā vajadzētu. No vienas puses, ir forši, ka ir darbs un naudiņa, bet, no otras puses, kad zvanu Martai, Raitis paceļ klausuli un jautā: „Tu brauc mājās? Darbiņš beidzās?” Un tad parādās kāda asariņa, kāpēc tētis nebrauc mājās.
Es jau gaidu vasaru, tik ļoti, kā nevienu gadu, lai mēs ar puiku varētu braukt uz lauku rančo zāģēt visu, kas ienāk prātā!

Vai tava sieva nav greizsirdīga, kad tu uz skatuves vai seriālā spēlē mīlnieku?
Nē. Domāju, tāpēc, ka Marta pati ir beigusi aktierus. Un arī viņai uz skatuves ir daži pikanti skati, piemēram, izrādē Kaimiņš viņa ir, nevarētu teikt, ka viegli kaila, bet gan absolūti kaila, kopā ar citu absolūti kailu aktieri vannā.
Tā droši vien ir profesijas sastāvdaļa. Mājas ir mājas, teātris ir darbs. Varbūt sākumā es nedaudz uztraucos, bet tagad es to pieņemu. Var jau būt, ka katru reizi Marta plēš matus un skrien ar galvu sienā, tikai man to neizrāda. Bet man šķiet, ka mums nav domstarpību šajā jautājumā.   

Kāda, tavuprāt, ir ideāli (vai vismaz maksimāli tuvu tam) pavadīta brīvdiena — tā, lai ir labi mammai, lai patīk tētim un interesanti bērnam?
Es varu ieteikt visiem trim kopā kaut kur izbraukt. Piemēram, mēs pagājušajā vasarā bijām izbraukuši uz Rundāles pili. Smuki izstaigājāmies, kopā izskraidījāmies pa dārzu. Mums ar mammu patika pils, pie kafejnīcas bija batuts, kamēr mēs dzērām kafiju, mazais lēkāja. Galvenais ir laiku pavadīt kopā ne gluži ikdienas atmosfērā. Tas var būt arī ezera krasts, kur šmorēt gaļu vai cept oglēs kartupeļus, kamēr mazais ar pliku dupsi var dzīvoties pa ūdeni un pa starpu nodarboties ar dubļu cīņām.

Tu bieži ierunā filmas un reklāmas. Kā tavs puika reaģē, kad izdzird tēta balsī runājam pavisam citus onkuļus?  
Viņš to uztver pavisam mierīgi. Raitim ļoti patīk manis ierunātās televīzijas reklāmas. Viņš zina, kura ir tēta reklāma. Kad tā sākas, visa māja apstājas, visi tiek sasaukti, lai to noskatītos. Un parasti viņš šīs reklāmas atpazīst pats. Nereti esmu aizmirsis, ka tāda reklāma ir ierunāta. Gadās, ka sajauc līdzīgas balsis. Pēdējā laikā man vairāk darīšanu sanācis ar multenēm. Un Raitis par tām ļoti priecājas. Viņam patīk nākt līdzi skatīties, kā tās tiek ierunātas, lielā sajūsmā visiem stāsta, ka būs tāda un tāda multene, ko tētis ir ierunājis. Man ir svarīgi Raitim parādīt procesu, parādīt, kā tētis mēģina teātrī, parādīt, kas notiek apkārt. Tad rodas tāda klusa cerība, ka viņš neies manās pēdās, lai gan mans darbs ir ļoti labs un interesants, tomēr… Negribas jau sūdzēties, bet atmaksas sistēma ir tāda, kāda tā ir. Galu galā es varu gribēt vai negribēt, kā viņš pats izdomās, tā arī notiks. Galvenais, lai puikam patīk viņa izvēlētais darbs!

 

Un arī viņai uz skatuves ir daži pikanti skati, piemēram, izrādē Kaimiņš viņa ir, nevarētu teikt, ka viegli kaila, bet gan absolūti kaila, kopā ar citu absolūti kailu aktieri vannā.



Tu Likteņa līdumniekos biji dubulttētis. Kādas izjūtas bija filmā un kā tas ir reālajā dzīvē — būt tētim? Tev kaut ko deva filmas pieredze?
Tiešā veidā filma nav devusi nekādu pieredzi par bērniem. Pateicoties filmai un skatoties raidījumus par bērnunamiem un atstātajiem bērniem, reizēm liekas, ka ir forši, ka ir iespēja tikt pie saviem bērniņiem, bet varbūt vajag pieņemt arī kādu bērniņu, kuram vairs nav vecāku. Kas zina, varbūt pēc kāda laika tas arī notiks. Es nesaprotu argumentus, kāpēc cilvēki atstāj savus bērnus, bet nosodīt es viņus nedrīkstu, tajā pašā laikā pieņemt es arī to nevaru.

 Divi trīs gadi mazulim ir interesants vecums, bērns iepazīst vārda „nē” plašās iespējas. Liela daļa bērnu savu neatkarību pauž, skaļi bļaustoties, krītot zemē publiskās vietās un ne visai piemērotos brīžos. Vai izjuti sava dēlēna „divgadnieka krīzi”? Kādas bija tavas personīgās izjūtas šajā periodā?
Vienu brīdi bija lielie niķi. Vienmēr bija jāskatās, kurā brīdī tas notiek, jo Raitis, līdzīgi kā Marta, nepaēdis var kašķēties par jebko. Otrs brīdis — uz veikalu nekādā gadījumā nedrīkst iet, kad Raitim nāk miegs, jo arī tad ir kašķis par jebko. Sākumā, protams, bija „es gribu”. Un veikalā, protams, visas foršākās lietas — čupačupsi, mašīnītes — ir saliktas bērna acu augstumā. Tā sakot — viss ir pārdomāts! Tagad mēs ar Raiti esam atraduši kaut kādu kompromisu. Ja mums pilnībā neizdodas tikt laukā no veikala bez kaut kā nopirkšanas, tad pērkam mazās suliņas. Ja mazais sakāro divas lietas, pašam jāizvēlas, jo mēs nevaram ņemt visu, kas ienāk prātā. Esmu redzējis, kā veikalā citi vecāki rauj un sit savus bērnus. Man tas neliekas pieņemami. Labāk izmantot veco labo paņēmienu ar uzmanības novēršanu. Jā, ir gadījies, ka nelīdz nekas, tad atstājam iepirkumu ratiņus tur, kur tajā brīdī esam, ņemam mazo „opā” un dodamies uz mašīnu.
Citreiz, ejot veikalā un jūtot, ka kašķis tuvojas, sarunājam, ka puika klausīs. Un tajos brīžos, kad izskan jau labi pazīstamais „es gribu”, atliek atgādināt, ka esam sarunājuši. „Jā, sarunājām, bet es gribu!” Tomēr pats saprot, ka ir solījis klausīt un atkāpšanās ceļa īsti nav.

Vai ir kaut kas tāds, kas tevi dēlā bezgalīgi priecē, un kaut kas tāds, kas tev nenormāli krīt uz nerviem?
Jā. Mani dažkārt līdz neprātam tracina jau minētais „es gribu”. Tad mēģinām sarunāt visādi — nu labi, bet tikai divas minūtītes. Paspēlējamies šīs divas minūtītes. Tad saku: „Viss, divas minūtes ir galā.” Raitis: „Nē, bet gribu vēl.” Un tad sākas: es jūtu, ka man visi nervi novelkas, esmu gatavs uzsprāgt. Kad Raitis redz, ka tētis viegli sakostiem zobiem ir aizgājis uz citu istabu, lai nomierināšanās nolūkā pagrauztu riģipsi, viņš nāk pakaļ un saka: „Piedod, nedusmojies!” Tad atkal viss ir kārtībā. Samīļojamies. Un atkal seko kārtējais „es gribu”.
Kas priecē? Kad atnāku mājās, lai ko arī puika darītu, viņš skrien pie manis, samīļo, un sauc: „Atnāc apskaties, ko mēs ar mammu sazīmējām un uztaisījām!” Liels prieks, ka viņš mani gaida mājās. Un tad esmu ar mieru pārvarēt sagurumu un, lai cik tas šausmīgi izklausās, pat sakostiem zobiem, pusaizmidzis sēdēt un spēlēties.

Apbrīnoju cilvēkus, kuri var atcerēties divas stundas garu tekstu. Vai režisors Juris Rijnieks izrādes laikā sēž aiz kulisēm un suflē?
Nē, nesuflē. Izrāde Tētis ir pārbaudījums daudziem aktieriem. Alu cilvēks jau likās makten gara izrāde. Ja nemaldos, tai teksts bija uz 56 lappusēm. Alu cilvēka pirmizrādē man iestājās knakšķis, kad sapratu — nav ne Rijnieka kulisēs, ne kāda eksemplāra uz skatuves. Pašam bija jākuļas, kā nu sanāca. Izrādē Tētis ir vēl vairāk teksta. Tomēr parasti tekstu var atcerēties. Ir treniņš. Es dažkārt domāju, kā, piemēram, grāmatvede spēj orientēties skaitļos un atskaitēs. Man tas liekas nereāli — kā tur var kaut ko saprast.
     Šajā brīdī par izrādi es nevarētu teikt, ka ir labi padarīta darba izjūta. Lai arī pēc pirmizrādes cilvēki teica, ka viss ir baigi forši — var smieties, var paraudāt, mana iekšējā izjūta ir drusciņ čābeniska, jo skatītājs nezina tos teikumiņus, ko es esmu izlaidis, ka neesmu pilnībā realizējis režisora ieceri, jo es zinu, kā varēja būt, un zinu, kā bija. Tāpēc es neesmu pavisam gandarīts un nevaru sev sist uz pleca.

Mūsdienās pieņemts daudz runāt par seksismu jeb dzimuma diskrimināciju darbavietā. Kā tev šķiet — vai aktrises teātrī cieš no dzimuma diskriminācijas?
Nē. Nedomāju, ka aktrises cieš no dzimuma diskriminācijas. Teātrī iespējas ir gan sievietēm, gan vīriešiem. Varbūt diskriminācija ir vienīgi no lugu autoru puses, jo, ja tā papētām, sanāk, ka vīriešu lomu proporcionāli ir vairāk. Tā laikam tad arī ir vienīgā diskriminācijas forma. Nav tā, ka teātrī neuzņem tikai tāpēc, ka viņa ir sieviete. Galu galā teātrī ir vajadzīgi gan vīrieši, gan sievietes. Es arī kā tēvs neesmu saskāries ar diskrimināciju. Domāju, ka mūsdienu demokrātiskajos apstākļos tas nemaz nav iespējams. Tā apzināti es nekur neeju kā aktieris. Varbūt, kad eju uz dārziņu runāt ar audzinātājām vai vadītāju, varu panākt un sarunāt vairāk nekā Marta.  

Tev garšo lakrica?
Nē! Es gan kādu laiku neesmu to ēdis. Bet bērnībā likās, ka nav nekā briesmīgāka par lakricu. Ja man ir iespēja izvēlēties, ko nopirkt, tā noteikti nebūs lakrica!

Iesūtītos jautājumus apkopoja un atbildes pierakstīja Audra Petrika, mammam.lv/tetiem.lv
 



0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Lasi vēl

Reklāma

Kategorijas

Aktuāli

Jaunākais portālāLasīt vairāk

Jaunākie rakstiLasīt vairāk