Māris Grigalis: “Ja sieva nezāģē, nav vajadzīgs izrauties no mājas”

No rītiem darbs televīzijā, pa dienu rit darbs radio, pasākumu vadīšana – tā ir Māra Grigaļa ikdiena. Ar visu to Māris paspēj būt kopā ar savējiem. Un ne tikai, lai nofotografētos. Māris vēl vasaras beigās no galvas atceras dēlu treniņu grafikus, rāda ar savu roku veiktos ģimenes svarīgāko notikumu pierakstus un pastāsta un parāda, kā vislabāk ir nomierināt zīdaini. Iekšā savu bērnu ikdienā – ar darbiem un sirdi.
  • Gunita Krilova

    Gunita Krilova

    portāla “Mammamuntetiem.lv” galvenā redaktore

Kā atzīst Māris – smagākie mājas darbi, kā rakšana un smagumu cilāšana, ir uz viņa pleciem, bet viņš gari nefilozofē, vai viņam tos patīk darīt, – kas jādara, jādara!

FOTO:

Kā atzīst Māris – smagākie mājas darbi, kā rakšana un smagumu cilāšana, ir uz viņa pleciem, bet viņš gari nefilozofē, vai viņam tos patīk darīt, – kas jādara, jādara!

Kopā ar sievu Zani Māris Grigalis audzina trīs dēlus. Vecākais dēls Kristers (8 gadi) iet 2. klasē, Mārcim ir 6 gadi, un rudenī viņš uzsāka mācības noslēdzošajā dārziņa grupiņā. Ralfam tikko ir palikuši 2 gadi, un šoruden viņš uzsācis mācības dārziņā. 

Māris šogad ir “Mammamuntetiem.lv” organizētā Tēva dienas gājiena un Tēvu sapulces vadītājs – jo viņš ir tētis ar lielo “T”. 

 

Neviltots prieks, sirsnīgi smaidi un būšana kopā – pa īstam.

 

Vienā no pēdējām siltajām šīs vasaras dienām “Mammamuntetiem.lv” viesojās Grigaļu ģimenes Dobeles mājā – “Sapņos”. Mastā plīvo Latvija karogs, blakus mājai laistās nokulti labības lauki, fonā diženi ozoli. Iekopts dārzs. Visa ģimene mūs laipni sagaina, vien ģimenes sunīte rej – sargā savējos. Zane mūs cienā ar gardu pašceptu ābolu maizi, krūzēs kūp kafija, bet pa vidu skan bērnu čalas un smiekli. Mazākie brālīši pēc laika zaudē interesi par sarunu, bet Kristers labprāt klausās un piedalās. 

Kristers stāsta, ka viņam ļoti patīk, ka tētis ar viņu spēlējas un brauc zvejot, bet Mārcis piebalso, ka šogad esot izmakšķerējis pat līdaku!
 

 

Kāpēc esat izvēlējušies Dobeli par savu otro dzīvesvietu?

Māris: Zane ir no šīs puses, viņas vecāki te dzīvo, un sievai te bija zeme. Tā ir viņas dzimtā puses, un likumsakarīgi, ka uzcēlām te arī māju. Tā mūsu ikdiena paiet – pa darbdienām ziemā un rudenī dzīvojam Mārupē, tur arī bērniem skola un dārziņi, bet pa nedēļas nogalēm braucam šeit. Vasarās dzīvojamies te, brīvlaikos. 
 

Kā paiet jūsu ikdiena?

Māris: Skolas laikā loģistika ir baigā, un tur sieva daudz dara. Viņa tagad, rudenī, sāks atkal vadāt visus puikas – viens uz skolu, otrs uz dārziņu un trešais uz citu dārziņu. Man ir agrie rīti darbā. Bērniem ir dinamiska un piepildīta ikdiena – skola, nodarbības, tad viņi iet ārā ar Mārupes kāpņutelpas puikām, spēlējas. Mums nav visu laiku jādomā, ko viņiem darīt. Arī šeit – viņi iziet ārā un spēlē futbolu, mums tik ik pa laikam jāuzmet aci… 
Zane: Un ikdienā jau vēl ir treniņi, baseins…
Māris: Jā, tur ir vesels grafiks! Uz treniņiem bērnus vedam ne jau tāpēc, ka paši cenšamies piepildīt savus nepiepildītos sapņus. Vedam uz karatē, lai viņi izkustētos, mācētu sevi aizstāvēt. Katram ir jāmāk peldēt – vedam viņus uz baseinu. Man šķiet, ka tas ir svarīgi. Protams, tas prasa laiku un lielu darbu, un – pacietību. Un pacietība nāk tikai ar gadiem, vismaz man. 25 gados – kāda pacietība! Tā ir jaunība. 
 

Gaidot Tēva dienu, “Mammamuntetiem.lv” kopā ar mājokļu attistītāju “Bonava”, rīko tētu aptauju, aptaujas tēma ir “tētis mājās”. Kā jūs dalāt ikdienas pienākumus mājās? 

Māris: Tā kā vairāk esmu ārpus mājas, sanāk, ka sieva ir pārsvarā mājās un ar bērniem, bet, kad esmu mājās, tad mājās mēs darbus nedalām. Darām abi divi visu, kas ir jādara. Nu jā, zemi uzart vai ar lāpstu darboties – to daru vairāk es. Uz veikalu braukt, traukus mazgāt, bērnus pieskatīt, ar viņiem darboties – to darām abi.
 

Kamēr pieaugušie runājas, mazie brāļuki dodas savās gaitās. Mārcis un Ralfs.

 

Vai ir kādi darbi, ko dari labprātāk?

Māris: Ai… Tu vienkārši ej un dari! Piemēram, te ap māju ir jāpļauj zāle, un es to daru atpūšoties. Tas ir kaut kas cits, ko tu dari, un tu atslēdz prātu no ierastā. Tas ir neizskaidrojami. Katru nedēļas nogali mēs braucam uz māju – pa darbdienām mums ir dzīvokļa vide, un te ir mājas vide, iespējams, mums palīdz tieši vides maiņa.
 

Kas tev, Zane, patīk Mārī kā savu bērnu tētī?
Zane: Māris, man liekas, ir ļoti labs tētis. Es uz Māri vienmēr varu paļauties, arī, kad bērni bija zīdaiņi. Man nebija ne mazāko šaubu, ka viņš tiks ar visu galā, parūpēsies par mums. Māris vienmēr ir atbalstošs, visām bērnu idejām. Man nav tik daudz enerģijas kā viņam! Piemēram, viņi tikko būvēja kāršu automātu, kur, iemetot monētu, no kartona kastes nāk ārā kārtis… Es klausos, ko dēls ir iecerējis izgatavot, un saku: “Kristeriņ, ej labāk prasi tētim!” Un es zinu, ka Māris nekad neatteiks, lai arī ir citi darāmi darbi, viņš palīdzēs bērniem realizēt šīs idejas. Viņš ir mīļš, gādīgs, padomā par puikām…
Māris: Kad sanāk būt prom, jau trešajā dienā asarām acīs saku, ka gribas pie puikām.
 

Cik droši bija ar zīdaini darboties?

Māris: Ar Kristeru, pirmo dēlu, viss bija nezināms, bet mēs ātri sapratām, ka ir vienkārši jādara un jābūt pārliecinātiem pašiem par sevi. Kad bērni bija zīdaiņi, es darīju visu, kas bija nepieciešams, – manīju autiņbiksītes, mazgāju dupsi, ģērbu, vedu ārā. Sapratu arī, ka sievai bija jādod atslodze, tāpēc arī bieži paliku ar mazo. Ar Mārcīti jau viss bija zināmāks. Domāju, ka visam pamatā ir arī tas, ka esmu piedalījies dzemdībās.
 

Māris demonstrē, kā jāaijā zīdainis. Nekas nav aizmirsies!

 

No kurienes tev nāk pārliecība, ka ir jābūt klāt bērniem un jādarbojas?

Māris: Vecums. Vecums man tāds. Man ir 45 gadi, un sievai jau es saku – ja man būtu 25 gadi, es nezinu, vai būtu pārliecināts pats par sevi. Man šķiet, ka esmu vairāk nobriedis. Tagad un pirms deviņiem gadiem, kad kļuvu par tēti, es tam biju gatavāks nekā 25 gados, ja atskatos uz saviem jaunības, trakulības gadiem. Esmu izdzīvojis tos laikus un nonācis pie patiesajām dzīves vērtībām. Tagad esmu pārliecināts par to, ko gribu. Tāpēc mums ir mājas ar nosaukumu “Sapņi”, tāpēc mums ir trīs dēli, tāpēc mēs nedalām pienākumus un darbus un neskatāmies viens uz otru – ko tas dara vai nedara. Mēs respektējam un izturamies ar cieņu – gan pret bērniem, gan viens pret otru.
 

Vai tas ir arī nācis no tavas paša ģimenes, vecākiem?

Māris: Varbūt. Man vecāki ir ļoti radoši cilvēki, mums ir šī radošā saikne. Mans tētis visu mūžu ir bijis diriģents, mamma darbojās radio korī – mums ir spēcīga kultūras saite. 
 

Māris rāda “Mammamuntetiem.lv” galvenajai redaktorei Gunitai Krilovai sevis veiktos pierakstus par ģimenei svarīgajiem notikumiem. Ik gadu viņš iekārto lapu, kur piefiksēts viss, kas būtisks, – bērnu sasniegumi un izkritušie zobiņi, pirmās skolas gaitas, paveiktais pie mājas vai dārza.

 

Kādas tēvu darbošanās ir nākušas no tēta?

Māris: Padomju laikos jau viss bija citādi. Es dēlus jau 6, 8 gadu vecumā vedu zvejot, daudz darām kopā. Padomju laikos jau nebija tādas iespējas, nebija arī laika. Tagad es gribu to… varbūt kaut ko savādāk.
 

Zane, cik viegli bija uzticēt zīdaini Mārim?

Reklāma
Reklāma

Zane: Ļoti viegli! Man nebija nekādu aizspriedumu. Mēs jau bijām iemantojuši viens otra uzticēšanos. Kad Ralfiņš piedzima, tad bija tā, ka es biju vairāk ar mazo, jo Mārim bija citas lietas – viņš bija ar Kristeru un Mārci. Kad viņiem gribējās mammas uzmanību, tad Māris pieslēdzās. Bet, kad ir pirmais bērniņš, tad mammām noteikti ir jāļauj tētiem darboties. Varbūt, kad piedzima Kristers un es izbraucu kādās savās darīšanās, pēc tam es skatījos – ko viņš te ir uzvilcis, kā viņš ir saģērbis bērnu?! Bet, no otras puses, bērnam ir sauss dupsis, tīras drēbes. Ne jau vienmēr ir pareizi tā, kā es to redzu, – saģērbju vai pabaroju bērnu. 
 

Cik ilgi jūs bijāt kopā, pirms piedzima bērni?

Māris: četrus gadus. No sākuma mēs daudz ceļojām. Mācījāmies rēķināties viens ar otru, ieraudzīt labās un ne tik labās puses. Bet mēs ļoti izbaudām būšanu kopā, arī tagad, ar bērniem. Mums nav aukles, paši tiekam galā. 

Pirms man bija piedzimuši bērni, es zināju, kādu ģimeni es gribu. Mums ir jāciena vienam otru, jārunā pie pirmās izdevības, ja ir kādas nesaskaņas. 

Zane: Attiecību sākumā ļoti iepazinām viens otru, un tad arī veidojās tas viedoklis – jā, mēs varam saprasties un dzīvot, apzinoties otra īpašības. Arī tagad viens otru jūtam ļoti labi – redzam, ka otrs ir saspringts, kad labāk netraucēt un neko lieku nejautāt. 
 

Ja starp vīru un sievu valda vienots skats uz dzīvi, ne galvassāpes piemeklē, ne jāmeklē veidi, kā izrauties no mājas.

 

Izklausās, ka esat likuši labus pamatus savai ģimenei.
Māris: Pirms laika mēs sapratām, ka mums ir vajadzīgas savas ģimenes tradīcijas. Un mums šīs tradīcijas jau ir. Pirmkārt, mums ir katra gada pieraksti, kur mēs pierakstām gada lielākos ģimenes notikumus, piemēram, bērnam izkrīt zobs, pirmā skolas diena, ceļojums… Re, tas izskatās šādi! (Māris ātri sameklē pierakstu lapas, kas – zīmīgi – veiktas tikai vienā rokrakstā. Kā saka pats Māris – jā, tas ir viņš, kas to visu pieraksta.) Re, te pirmā frizēšanas diena, iestādītas tūjas… Te Mārča dzimšanas dienā uzvilkām karogu, te – kas tas? Mušu māja nokrāsota…


Zane: Varbūt mūsu māja nokrāsota? (Smejamies.) Īstenībā jā, viņš citreiz atbrauc, ātri, ātri izvelk pierakstus un saka, ka kaut kas ir jāpieraksta. Un tad Vecgada vakarā visu šo pārskatām, un parasti pārskatām ne tikai iepriekšējo gadu, bērni grib paskatīties, kas noticis arī iepriekš. 
Māris: Jā, tā ir mūsu lieta… 

Svētdienās mums ir pusdienas, sanākam visi pie galda. Gribam, lai tas tā arī paliek pēc tam, kad bērni būs izauguši. 
 

 

Kas ir tas grūtākais vecāku lomā?

Māris: Atrast kopīgo redzējumu abiem vecākiem. Ja tas nesakrīt, ir ziepes. Sākot ar ģērbšanu, pulciņu izvēli. Ja mums tas nesakrīt, mēs meklējam kompromisu. Ilgi diskutējam. Arī par ceļojumu ilgi diskutējām – Zane gribēja braukt uz Turciju, bet es – uz Vāciju. Diskutējam un pieņemam lēmumu kopā.
 

Kā jūs jūtaties, kad jums saka, ka ceturto vajadzētu meitiņu?

Māris: Tas ir standarts! Zini kā, mums ļoti daudz laika paņem viss šis… Es nezinu, vai mums tagad ir tik daudz laika resursu…
Zane: Mēs ļoti mīlam mūsu bērnus, un mums patīk laiku pavadīt kopā, bet… negribas, lai būtu par daudz. Ir ļoti labi, kā ir tagad.
 

Pastāsti, Māri, par Zani kā mammu!

Māris: Lieliska! Ja paskatāmies uz viņas vecākiem, kā viņi turas kopā, – viņa ir tā audzināta. Viņa rūpējas par visiem. Mūs vieno tas, ka uz otru var paļauties. Un viņa par mani arī neaizmirst! Tāds piemērs – viņa aizies uz veikalu pēc pārtikas un nopirks man arī alu! (Smejas.) Nu nepērk jau viskiju ar kolu… 
 

Sarunā aktīvi piedalījās arī Grigaļu ģimenes vecākais dēls Kristers.

 

Vai jums ir arī kādas Tēva dienas tradīcijas?

Māris: Jā, katru Tēva dienu puikas gatavo brokastis, pasniedz tās man. Man bija tāda maizīte, kur izgriezta sirsniņa, pa vidu izcepta oliņa. 
Zane: Mums nav tādu mantisku dāvanu, bet mēs vienmēr gatavojam zīmējumus, cepam kūciņu vai gatavojam brokastis. Izdomājam kaut ko. Mēs atceramies arī opjus – Māra tētim nosūtām video sveicienu, manam tētim, kas ir tuvāk, arī sagatavojam pārsteigumu.
Māris: Mēs cenšamies bērniem ielikt tādas vērtības, kas ir svarīgas. Tēva diena, Mātes diena, dzimšanas dienas svinam, 18. novembris.
Zane: Lāčplēša dienu arī mēs svinam! Taču atbalstām arī Helovīnu, piemēram.
 

Kas ir tās lietas, ko gribas, lai bērni iemācās?

Māris: Man svarīgi, lai viņos ir cilvēcība. Dvēseliskums. Galvenais, lai sirdī ir tās vērtības – vecāki, cieņa pret apkārtējiem cilvēkiem, pret dzīvniekiem. Lai viņi nevar paiet garām vecam cilvēkam, kuram vajag palīdzību, lai viņi piezvana vecākiem un pajautā, kā viņiem iet. Tās ir galvenās vērtības, pārējo dzīvi jau viņi paši sakārtos.
 

Kur smeļaties spēku diendienā?

Māris: No mīlestības. Viņi ir tādi murmulīši, nu paskat! Viens samīļojiens, kad bērns pienāk klāt un saka: “Tēt, es tevi ļoti mīlu!”, – tā ir lielākā balva. 
Zane: Arī tas, ka redzu, kas bērniem veicas, ko jaunu iemācījušies.
 

Kā atrodat laiku viens otram?

Māris: Šis gads bija zīmīgs, jo mēs uz trim dienām divatā ar sieviņu aizlidojām uz Kipru. Jūras krasts, saule spīd, viss forši, laiski atpūšamies. Trešajā dienā sapratām – mēs gribam pie saviem bērniem. Pietiek.
Zane: Kādreiz liekas, ka gribētu uz kādu teātri, bet pagaidām… gan jau varētu atrast laiku, bet sākas pārāk iela menedžēšana. Visus trīs atstāt – ļoti labi zinām, ko tas prasa. Negribas tik ļoti savus tuvos apgrūtināt.
Māris: Esam arī vairākas reizes runājuši – kur ir problēma, kad vīrs grib kaut kur izrauties ar večiem. Es domāju – varbūt man ir tāds darbs, ka sabiedrības pietiek. Lai es vēl gribētu izrauties uz bāru, iet cilvēku pūlī un tur sēdēt, kad apkārt ir ņigu ņegu?! Ja tev mājās neviens neborē, ja tu vari atpūsties, cik ilgi gribi un kā gribi, tad man nevajag izrauties.
 

…un ja vēl sieva atnes alu!

Māris: Jā, un ja vēl atnes alu un novērtē! Tas ir ļoti svarīgi. Ja sieva sāk zāģēt, tas skaidrs, ka vīram ir boulinga spēle līdz pieciem rītā. Ja sākas ierobežojumi, tad sākas meklējumi. Mēs esam gana pašpietiekami. Mēs cauru gadu kurinām ugunskuru, cepam desiņas. Pandēmija mūs arī satuvināja. Visi bijām šeit, mājās, vienīgi par slimošanu gan bija uztraukums – izslimojām visi. 
 

Zane ar jaunāko ģimenes atvasi – divgadīgo Ralfu, kas šogad uzsāks bērnudārza gaitas.

 

Ko domājat par ieceri divus mēnešus no bērna kopšanas atvaļinājuma nodot otram vecākam, kas parasti būtu – tētim? Minētās aptaujas “Tētis mājās” dati liecina, ka tikai 30 % tētu atbalsta iecerētās izmaiņas.

Māris: Man šķiet, ka tas ir atkarīgs no darba, ko dara otrs vecāks. Manā gadījumā – kā es divus mēnešus darbā pateikšu, ka iešu auklēt bērnu?! Es taču katru vakaru viņu auklēju… (Domā.) Nezinu, vai var piespiest… Un vai tēti zinātu, kas jādara krīzes situācijā?
Zane: Es domāju, ka mūsu gadījumā tā nebūtu nekāda problēma. Un tas taču būtu noteikts ar likumu, līdz ar to darbā nevajadzētu būt problēmām. Tu taču varētu mierīgi tikt galā! Arī es ne vienmēr zinu visas atbildes uz jautājumiem – es arī zvanu ārstam, ja ko nezinu. Mēs visi mācāmies!
Māris: Tas gan… Un domāju, ka uz mums tas pagaidām neattieksies. (Smaida.)
 

Kāds būtu, Māri, tavs novēlējums jaunajiem tētiem?

Māris: Mans novēlējums būtu nebaidīties. Nebaidīties un atrast to līdzsvaru starp mammu un tēti, vīru un sievu. 

Tas, ka sieviete ar krūti baro bērnu, laikam ir vienīgais, ar ko atšķiras mamma no tēta, audzinot bērnu. 

Autiņbiksītes, ikdiena, audzināšana, izklaides – tas ir līdzvērtīgi. Un, ja to saprot sieviete un vīrietis un to dara vienādi, tad es novēlu visiem, lai nerodas domstarpības.
Zane: Un galvenais arī sievietēm ļaut tētiem darboties. Citreiz mammas paņem to bērniņu un negrib nevienam dot…
Māris: Jā. Un vīrietis atslābst! Es novēlu, lai ir tas līdzsvars starp abiem vecākiem. Tad arī ir vieglāk – nav jādala darbi. Kam ir brīvas rokas, tas dara.

 

Tik viegli viņi iet pa dzīvi! 

Saistītie raksti