Praktiskas lietas, nauda vai sajūtas – ko dāvināt pusaudzim svētkos?

Ko likt zem eglītes vai dzimšanas dienas dāvanā bērnam, kuram lietu pārsātinātajā laikmetā tik daudz jau ir? Ja mazs bērns priecājas par teju katru mantiņu, tad kaut ko uzdāvināt pusaudzim prasa plašāku fantāzijas lidojumu un labāku izpratni par to, kas tad šobrīd interesē jaunieti.
  • Līga Brūvere

    Līga Brūvere

    “Mammamuntetiem.lv” redaktore

  • Aina Poiša

    Aina Poiša

    Ģimenes psihoterapijas speciāliste

  • Līga Bernāte

    Līga Bernāte

    Psihoterapijas speciāliste

FOTO:

Bērniem notikums būt kopā ar vecākiem ir emocionāli svarīgāks nekā pati dāvanas saņemšana.

Kāda ir apdāvināšanas jēga

Neatkarīgi no tā, vai dāvana ir paņemama rokās, novērtējama naudā vai sajūtama ieguldītajā izdomā un enerģijā, tā vispirms ir emocijas, ko sniedzam citiem, vienlaikus izbaudot došanas prieku arī paši. Vēl dāvana saistās ar gaidīšanu, patīkamu satraukumu, pozitīvām emocijām – prieku, pārsteigumu, labvēlību, laipnību un klātbūtni. Apdāvināšanai ir simboliska nozīme, jo ideālā gadījumā dāvanu gatavošanas procesā par apdāvināmo tiek domāts, tiek ņemtas vērā viņa intereses, vēlmes un vajadzības.

Savstarpējā apmainīšanās ar dāvanām norāda uz vēlmi uzturēt attiecības, stiprināt kontaktus. Tā tas bija senākās kultūrās un šī tradīcija turpinās arī mūsdienās. 

Dažādos gadsimtos cilvēki vienmēr viens otram nesuši dāvanas. Tās liecina par attieksmi, nodomiem un pateicību. Arī tas, vai cilvēks ierodas vai neierodas uz svētkiem, piemēram, dzimšanas dienu vai Ziemassvētku pasākumu, liecina par viņa attieksmi pret konkrētajiem cilvēkiem. Īpaši to demonstrē pusaudžu vecumā. 
Pasniedzot otram dāvanu, nevajadzētu gaidīt kaut ko pretī. Īpaši, apdāvinot bērnu. Kā atalgojums dāvināšanas priekam varētu būt pozitīvās emocijas, ko saņem no apdāvināmā. 
Dāvinot kaut ko pieaugušajiem ģimenes locekļiem, mēs, pieaugušie, tomēr sagaidām arī kaut ko atpakaļ. Visdrīzāk dāvanu ar tādu pašu pievienoto vērtību, kādu esam pasnieguši  paši.

 

Vai dāvana Ziemassvētkos ir obligāta?

Parasti bērni un pusaudži ļoti gaida Ziemassvētkus un dāvanas, savukārt vecākiem tas var būt diezgan stresains laiks. 
Dāvanu pasniegšana Ziemassvētkos ir atkarīga no katras konkrētās ģimenes tradīcijām, vērtībām, uzskatiem, un, kas nemaz nav mazsvarīgi, arī no tā, cik kuplā skaitā šie svētki tiek svinēti. Jo plašāka saime, jo nopietnāk jāapdomā, vai tiešām ikvienam ir jāpasniedz īpaša dāvana. Galu galā mīlestība un rūpes neslēpjas tikai dāvanās. 

Labā ziņa ir tā, ka bērniem nav nepieciešama kaudze ar dāvanām. Mūsdienās, kad gandrīz viss, ko bērns iedomājas, uzreiz ir arī nopērkams un iegūstams, ir ļoti viegli iekrist pāraprūpes lamatās. Ja pieaugušie, kas dzimuši tālajos deviņdesmitajos un vēl senāk, atminas, cik ļoti priecājās par sīkumiem, ko saņēma dzimšanas dienā vai Ziemassvētkos, tad mūsdienu bērni saņem daudz arī ikdienā. “Pieaugušie nejūt robežu, kad apdāvināšana ir jābeidz. Kad pienāk svētki, bieži vairs nav ideju, ar ko gan pārsteigt bērnu, jo viņam viss jau ir,” norāda Aina Poiša. Turklāt, jo bērns ir vecāks, jo attālākiem ģimenes locekļiem ir grūtāk atrast piemērotu dāvanu viņam. Vēl lielāks izaicinājums ir atrast personisku dāvanu attālākam radu bērnam – pusaudzim

Ja dāvanu ir ļoti daudz, tad vienalga, vai tas ir mazs bērns, pusaudzis vai pieaugušais, viņa uztvere tiek pārsātināta. 

Cilvēks nevar aptvert un sajust, kas tiek dāvināts un kādas emocijas rodas, ja dāvanas kā Holivudas filmās par Ziemassvētkiem tiek krautas kaudzē. Drīzāk var rasties sajūta, ka dāvanu ir tik daudz, ka kādu var pat aizmirst izsaiņot, nemaz nerunājot par dāvanas izbaudīšanu.

 

Īstais kopā būšanas prieks

Vai ģimene Ziemassvētkus svin reliģisku vai kopā būšanas motīvu dēļ, to galvenais vadmotīvs ir būšana kopā. Laiks kopā ir vērtīgākā dāvana, ko var saņemt ģimenes locekļi. Attiecību izjušana, atliekot ikdienas skrējiena riteni. “Turklāt tieši bērni un pusaudži patiesībā ir tie, kas visvairāk grib, lai šajos svētkos vecāki pa īstam būtu kopā ar viņiem, nevis domās atrastos darbos vai citās “svarīgās” darīšanās,” uzskata Līga Bernāte.

Ja mājās ir skolas vecuma bērns, tad der padomāt, kā ģimenē veido tradīcijas, lai svētki netiktu pavadīti, ar vienas acs kaktiņu šķielējot viedierīcēs. 

Bērni ļoti novērtē kopā būšanas laiku, ko vecāki uzdāvina reizē ar dāvanu. Piemēram, tētis organizē un pavada visu dienu kopā ar meitu – aiziet uz kafejnīcu, aizbrauc kopā slēpot, dodas kopīgā ceļojumā. Notikums būt kopā ar vecākiem ir emocionāli svarīgāks nekā pati dāvanas saņemšana.

Ikdienas aizņemtībā un steigā dāvana ir arī papildu kopīgs laiks, aktivitāte, ko ģimene var veikt kopā. Ar vecākiem pavadītais laiks bērniem un sevišķi pusaudžiem dod sajūtu – esmu vecākam īpašs, viņš par mani ir domājis.

 

Dārgas dāvanas

Vēlmes un sapņi par dāvanām var birt kā no pārpilnības raga, bet diez vai šajos svētkos būtu jāpasniedz dāvanas, kas būtībā ir ikdienā vajadzīgas, dārgas pamatlietas. Piemēram, dators vai jauns telefons. Tos iegādājas, jo ir tāda nepieciešamība, bet, ja jaunietis grib modernāku tālruni vai spēlēm piemērotāku datoru, tad viņam pašam ir iespēja krāt naudu, pelnīt to, palīdzot vecākiem vai strādājot.

Reklāma
Reklāma

 

Nauda kā dāvana

Nav vienas atbildes uz jautājumu, vai Ziemassvētkos būtu pareizi dāvināt naudu. Ja dzimšanas dienā, zinot, ka bērns krāj naudu kādam savam sapnim, aploksnīte ar naudas zīmēm būtu pieņemama, jo naudas dāvināšana šajā gadījumā ļauj realizēt patstāvību un iemāca rīkoties ar naudu, tad Ziemassvētkos tomēr nav pieņemts pasniegt šādu dāvanu.

Arī tad ne, ja nezinām, ko uzdāvināt pusaudzim, vai ja nespējam piepildīt viņa vēlmes. Nevajadzētu pieradināt bērnu pie tā, ka “Ziemassvētku vecītis spēj visu”. Un nevajadzētu arī baidīties, ka bērns var būt vīlies par saņemto dāvanu, jo tā nav tik liela vai dārga, kā viņš ir cerējis.

 

Paštaisītas dāvanas

Ja ģimene vienojas par paštaisītām dāvanām, tad, visticamāk, nebūs uztraukumu par to, ko tad pirkt. Un, ieviešot šādu tradīciju, mainās arī svētku nozīme. 

Ja bērni jau no mazām dienām ir mācīti zīmēt apsveikumus svētkos un viņi piedzīvojuši pieaugušo prieku par to, tad arī 16–18 gadu vecs jaunietis jau spēs tikt galā ar nosacījumu, ka tiek dāvinātas tikai pašgatavotas lietas. 

Pašceptas kūkas, paša adīta šalle vai cits darinājums būs sirdssilts atgādinājums par dāvanā ieliktajām vērtībām. 

Nereti pusaudži kādā brīdī sāk krāt naudu, lai nopirktu dāvanu ģimenes locekļiem. Tas arī ir dabiski, un nevajadzētu teikt, ka vecākiem nevajag. Tas pusaudzi var aizvainot, jo viņš cenšas atdarināt pieaugušo uzvedības modeļus. Kamēr pusaudži paši nepelna, tikmēr vecāku uzdevums ir emocionāli, ar idejām, padomiem atbalstīt bērna centienus iepriecināt ģimeni. Savukārt tad, kad skolēns dodas ciemos, viņš ir jāatbalsta arī finansiāli, ja vien bērnam netiek izsniegta kabatas nauda, kurā ietverta summa papildu tēriņiem.

 

Nepareizas dāvanas

Pasniedzot dāvanas saviem bērniem, vecākiem nevajadzētu aizrauties ar ļoti praktiskām lietām vai ar nesmalkjūtīgiem mājieniem. Piemēram, ielikt dāvanu maisā matemātikas grāmatu ar domu, ka skolēnam vajadzētu uzlabot sekmes matemātikā. Vai dāvināt abonementu pie fizioterapeita, lai uzlabotu stāju. 

“Nevajag dāvināt to, ko vecāki gribētu, lai pusaudži dara, bet gan to, ko viņš pats izteicis kā vēlmi, jo svētki ir stāsts par prieku, nevis kādu trūkumu novēršanu,” saka Līga Bernāte. 

Pirms svētkiem jāmēģina iekāpt bērna kurpēs vai pat atcerēties sevi bērnībā, kas mūs aizkustināja, deva siltas atmiņas un emocijas. Padomāt, kas ir tas, kas bērnu varētu iepriecināt, un būt dzirdīgiem, ko viņš stāsta ikdienā, par ko sajūsminās vai ko vēlas.

Jāatceras, ka vecākiem jāmāca bērnam cieņpilni pieņemt dāvanas pat tad,  ja tā nav gaidītā lieta. Šādos gadījumos vecāku uzdevums ir palīdzēt bērnam tikt galā ar emocijām un iemācīt pieņemt, stāstot, ka dāvinātājs ir centies viņu iepriecināt. 

Ja vecāks ir blakus un palīdz tikt galā ar emocijām, tad bērns gūst labu pieredzi un mācās tikt galā ar vilšanās sajūtu. Pēc tam var pārrunāt, ko tad pusaudzis ir gaidījis no svētkiem, kā pats tos plānojis un kā gribētu svinēt ģimenes svētkus. Ar pusaudžiem nav jāturpina spēlēt spēli “ko tu prasīsi Ziemassvētku vecītim”, ja vecāki zina, ka bērns tam vairs netic.

 

2 atziņas 

  • Vecākiem vajadzētu padomāt, vai dzimšanas diena un Ziemassvētki ir tie svētki, kuros bērns pasūta sev dāvanu, bet vecāki visiem spēkiem cenšas šos pasūtījumus piepildīt. Un nevajadzētu šos svētkus pārvērst par tirgošanos – kurš ir pelnījis dārgu dāvanu, bet kurš ne, jo nav izdarījis to un to vai gluži otrādi – sastrādājis kaut ko.
  • Svarīgi atcerēties, ka daļai pieaugušo un daļai bērnu mīlestības valoda ir dāvanas. Tas ir jāņem vērā, tomēr svētku tradīcijas ģimenē veidojam mēs paši, un tā ir pieaugušo atbildība, kā dāvināšanas iemaņas attīstīsies bērnam un vai šis process tiks saistīts tikai ar naudu, vai arī ar kopīgu laiku, emocijām. Ikviena dāvana kļūst īpaša tikai tad, ja to ir dāvinājis īpašs cilvēks, kas īpaši domājis par apdāvināmo.

Saistītie raksti