Valsts prezidents Egils Levits: "Latviešu valodas nākotne ir jaunās paaudzes rokās!"

“Mūsu valoda ir diezgan kritiskā stāvoklī. Tās nākotne ir atkarīga no jaunās paaudzes,” teic Valsts prezidents Egils Levits. Prezidents skaidro, ko par latviešu valodu ģimenē pārrunāt ar pusaudzi, un dalās pieredzē, kā rīkoties, ja līdzcilvēki turpina lietot populāros “davai” un “vot”.
  • Inga Akmentiņa-Smildziņa

    Inga Akmentiņa-Smildziņa

FOTO: Artūrs Ķipsts

Valsts prezidents Egils Levits: "Ir ārkārtīgi svarīgi jaunam cilvēkam pēc iespējas agrā vecumā izkopt savu valodu, jo vienlaikus tiek izkopta arī domāšana."

Personas kartīte

Vārds, uzvārds: Egils Levits.

Nodarbošanās: Latvijas Valsts prezidents.

Prot svešvalodas: angļu, franču, vācu un krievu valodu.

Jauniešiem iesaka izlasīt: pusaudžiem Arno Jundzes “Kristofers un Ēnu ordenis” (piedzīvojumu grāmata), gados vecākiem jauniešiem – Māras Zālītes “Pieci pirksti”.

Jauniešiem – un jebkuram! – iesaka noskatīties: Mārtiņa Ķibilda videoraidījumus “Atslēgas”, pieejami internetā. Modernā, labā un raitā valodā stāsta – un rāda! – Latvijas vēstures notikumus.

 

“Par latviešu valodas atzīšanu ir cīnījušās vismaz astoņas deviņas latviešu paaudzes. Bet jūsu – jauniešu – loma ir īpaša: noturēt sasniegto, ik dienu lietojot latviešu valodu, pilnveidojot to un modernizējot,” savā video uzrunā kanālā “YouTube” saka Valsts prezidents Egils Levits, aicinot jauniešus kļūt par latviešu valodas sargiem. Redzot un dzirdot, ar cik daudz anglicismiem aplipusi pusaudžu latviešu valoda, žurnāls “Mammām un Tētiem. Skolēns” pieteicās uz sarunu.  

No tā, kāda būs mūsu jauno cilvēku latviešu valoda, ir atkarīgas arī viņu dzīves izredzes.

Ikvienai sarunai, kas šodien notiek klātienē, piemīt īpašs svinīgums – arī šai. Neraugoties uz diviem metriem un sejas maskām. Arī sarunas norises vietai – pils – un sarunas tematam – latviešu valoda – piemīt kas pacilājošs. Tā nu, zināmā mērā iedvesmota, izmantojot savu iespēju tikties ar prezidentu klātienē, sarunas beigās atļāvos uzdot jautājumu, ko lūdza pajautāt mana 11 gadu vecā meita: vai ir grūti strādāt par prezidentu?  

Prezidents sirsnīgi iesmejas: “Es varētu atbildēt ar populāro latviešu vārdu – normāli (Sarunā viņš skaidro, kāpēc šis vārds latviešu valodā ir tik īpašs. – Aut.).” Patīkamākais esot satikt tik daudz interesantu cilvēku, kas citādi nebūtu iespējams. “Grūtākā puse varbūt ir tā, ka savs viedoklis par dažādiem jautājumiem ir jāformulē, ņemot vērā dažādās sabiedrības grupas, kuras viedoklī klausās. Ne vienmēr varu par visu brīvi izteikties,” viņš teic.  

 

Kāpēc jums tieši šobrīd šķita aktuāli uzrunāt jauniešus aizdomāties par savu valodu un kļūt par tās sargiem? Vai šim laikam ir kāda nozīme?

Mūsu valoda ir diezgan kritiskā stāvoklī. Tās nākotne lielā mērā ir atkarīga no tā, cik labi, cik dziļi, precīzi un niansēti latviešu valodā runās jaunā paaudze. Tagad ir jāieliek šie pamati.  

 

Kāpēc izvēlējāties uzrunāt tieši jauniešus, nevis, piemēram, vecākus?

Jaunieši ir kritiskāka grupa. Jo jauniešiem ir jāieaug latviešu valodā, labā latviešu valodā. Es teiktu, ka tas ir liels izaicinājums latviešu valodai un arī Latvijas valstij.  

Pusaudžiem ir svarīgi izteikties. Izteikt savas domas kā jebkuram cilvēkam. Lai varētu izteikt savas domas, formulēt tās, ir vajadzīga laba valoda. Līdz ar to es teiktu, ka cilvēka attīstības procesā ir svarīgi, lai viņš pēc iespējas agrā vecumā iegūtu savam vecumam atbilstošas labas dzimtās valodas zināšanas.  

Valsts prezidents Egils Levits sarunājas ar Latvijas vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāju Ingu Akmentiņu-Smildziņu par latviešu valodas sargāšanas nozīmīgumu. Attēlā arī Justīne Deičmane, Valsts prezidenta kancelejas mediju centra vadītāja. 

 

Kā jums šķiet, vai vecākiem ir jārīkojas, dzirdot, ka pusaudzis lieto arvien vairāk anglicismu? Daudzi pusaudži pat savā starpā šobrīd sarunājas angļu valodā.  

Jā, es domāju, ka noteikti ir jāpievērš uzmanība. Vieta, kur pamatā tiek apgūta dzimtā valoda, ir ģimene. Ja jaunajam cilvēkam dzimtajā valodā trūkst vārdu un viņš sāk lietot citus vārdus, tas nozīmē, ka dzimtā valoda nav pietiekami stipra. Vecāka uzdevums ir stiprināt sava bērna valodu, un tikai tad to darīs skola un citi. No tā, kāda būs mūsu jauno cilvēku latviešu valoda, ir atkarīgas arī viņu dzīves izredzes. Ja tu nespēj izteikties pietiekami labi, nespēj arī domāt – valoda ir domāšanas līdzeklis. Ja tev šis domāšanas līdzeklis ir rupjš, tad arī tavas domas nevar būt pietiekami attīstītas. Mūsu sabiedrībā vajag cilvēkus, kas spēj labi domāt un šīs labās domas arī labi izteikt. Starp valodu un domāšanu pastāv ļoti cieša kopsakarība. Ir ārkārtīgi svarīgi jaunam cilvēkam pēc iespējas agrā vecumā izkopt savu valodu, jo līdz ar to vienlaikus tiek izkopta arī domāšana. Tuvā nākotnē darba jomā arvien pieprasītāki būs cilvēki, kas domā un spēj izteikties. Valoda ir pamats.

 

Latviešu valoda ir maza valoda, un sākumā saklausīju jūsu teiktajā – mūsu valoda ir apdraudētības priekšā?

Jā. Lielās valodas ar daudz runātājiem ir pašpietiekamas. Tie, kuriem “lielā” valoda ir dzimtā valoda, parasti svešvalodas nepārvalda vai pārvalda daudz mazāk. Tas, starp citu, nozīmē zināmu provinciālismu. Atgādināšanu Ludviga Vitgenšteina (Austriešu filozofs. – Aut.) slaveno izteikumu “Manas valodas robežas nozīmē manas pasaules robežas”. Ar valodu tu apgūsti pasauli, un tur, kur valoda vairs nesniedzas, ir samērā grūti iet tālāk. Tāpēc lielās valodas ir pašpietiekamas, ir liela informatīvā telpa, un nav īpaši spiestas vajadzības iet citu valodu telpās. Savukārt mazām tautām ar salīdzinoši nelielu runātāju skaitu šī informatīvā telpa, kas piepildīta ar domām, ir samērā neliela. Un cilvēkam ir vajadzība iet ārpus savas valodas, apgūt svešvalodu. Ieiet citās telpās, lai iegūtu informāciju, ierosmes, domas. Latviešiem ir vienas no labākajām svešvalodu zināšanām Eiropā (No kopumā 27 OECD valstīm un partnervalstīm Latvijas 15 gadu vecie skolēni ierindojas 9. vietā OECD PISA 2018. gada reitingā. – Aut.). Kamēr, piemēram, angļiem un francūžiem svešvalodu zināšanas ir krietni mazākas. Tas nozīmē, ka mūsu cilvēku provinciālisms jeb ieslēgtība savā valodas telpā ir mazāka nekā citiem – mēs zinām vairāk nekā lielu valodu runātāji.  

Ja tu nespēj izteikties pietiekami labi, nespēj arī domāt – valoda ir domāšanas līdzeklis. Ja tev šis domāšanas līdzeklis ir rupjš, arī tavas domas nevar būt pietiekami attīstītas.  

Taču otrs moments vienlaikus ir – pašu valoda piesārņojas, degradējas. Valstij, cilvēkam savai valodai ir jāpievērš lielāka uzmanība nekā lielu valodu telpām, valstīm un runātājiem. Šim instrumentam – valoda ir domāšanas instruments – tam ir jābūt asam, kvalitatīvam un modernam. Valodai ir jāspēj aptvert pasauli, tev jāspēj izteikt, kas ir realitātē, savu attieksmi pret realitāti – realitāte ir ļoti daudzveidīga. Mazām tautām provinciālisms nav tik liels kā lielajām valodām, taču bīstamība ir, ka var degradēties pašu valoda. Lai to novērstu, pretdarbotos, savai valodai ir jāveltī īpaša uzmanība.

Ir daudzas mazas tautas, kas to ļoti ir ņēmušas vērā institucionāli un arī savā nacionālajā pašapziņā. Piemēram, islandieši, somi, ungāri, arī igauņi – viņi ļoti rūpējas par savu valodu. Šādas rūpes tik lielā mērā mēs īsti neredzam, piemēram, Amerikas Savienotajās valstīs, Vācijā. Bet Francija gan – liela valoda, bet ļoti rūpīga attieksme pret savu valodu. Šo franču nostāju es ļoti respektēju – viņi ir piemērs, kā rūpēties par valodu kā par tautas domāšanas instrumentu, lai ar to varētu iet pa pasauli, aptvert pasauli.  

 

Kā jums šķiet, ko katrai ģimenei sev vajadzētu izvirzīt par uzdevumu – kā viņi var rūpēties par valodu?

Mēģināt labi runāt. Kā apgūt labu valodu? Lasot labu literatūru – mums tā ir bagāta. Jābūt arī palīdzīgai sistēmai – televīzijai, radio, presei. Man jāsaka, tur ir vērojama diezgan liela nevīžība – taupot uz valodas redaktoriem, valoda nav īpaši laba. Var lasīt avīzi un diezgan bieži uzdurties uz drukas kļūdām un stilistiskām neveiklībām. Rakstītais un redzētais vārds arī skolo valodu.  

Vecākiem jāmēģina paraudzīties, kā viņi paši runā – kā runās vecāki, tā lielā mērā runās viņu bērni. Vai ir plašs tēmu loks, par ko ģimenē sarunājas? Ir ikdienas tēmu loks un arī cits tēmu loks, par ko ģimenē būtu interesanti runāt. Šis ir izglītojošs uzdevums pašiem vecākiem.  

 

Vai arī valstiskā līmenī ir lietas, ko mēs vēl nedarām, bet varētu darīt – līdzīgi kā pieminētā Francija?

Es domāju, mums vajadzētu vairāk darba ar valodu kā tādu. Mums valoda ir ne tikai jāsaglabā, bet arī jāattīsta. Tas ir mūsdienu uzdevums. Tam jānotiek ātrāk. Pasaule mainās ātrāk, un mēs ar latviešu valodu skrienam tai pakaļ. To vajadzētu darīt ātrāk un plašākā apjomā. Manuprāt, mums var palīdzēt citu mazo valstu pieredze, kā to darīt veiksmīgāk.  

Mēs pievēršam uzmanību savai valodai, bet globālā spiediena dēļ redzam, ka tas ir par maz. Savai valodai jāpieliek vairāk pūļu. Mums ir latviešu valodas institūcijas, un tās varētu kvalitatīvāk darīt savu darbu.  

 

Ar attīstību jūs domājat, piemēram, to, ka ienāk daudzi svešvārdi, piemēram, saistībā ar tehnoloģijām, un šos terminus vajadzētu ātrāk iedzīvināt latviešu valodā?

Jā, tieši tā. Viena lieta ir termini. Lielu pienesumu šeit dod Eiropas Savienības tulkošanas dienesti, kuri pārtulko normatīvos aktus – vairākus simtus gadā. Apjoma ziņā tā laikam ir vislielākā latviešu valodas attīstības institūcija.  

Otra lieta ir abstraktā domāšana, un tas ir komplicētāk. Jo runa nav par priekšmetu vai parādību. To biežāk ir grūti pārtulkot, un, ja pārtulko, tad var pazust īstā nozīme, konteksts.  

Vecākiem jāmēģina paraudzīties, kā viņi paši runā – kā runās vecāki, tā lielā mērā runās viņu bērni. Vai ir plašs tēmu loks, par ko ģimenē sarunājas?

Man nupat ienāca prātā viens latviešu vārds, kura jēgu uz citu valodu nevar pārtulkot, un tas ir vārds “normāli”. Visās valodās vārds “normāli” eksistē, bet ne ar to jēgu, kāda tam ir latviešu valodā. Mums tas nozīmē ne labi, ne slikti – tā ikdienišķi. Ja angliski teiksim “normal”, angliski runājošie mūsu domāto jēgu neuztvers. Labs vārds, kas apzīmē šo īpašo vidējo stāvokli (Smejas. – Aut.).

Reklāma
Reklāma

Lielajās valodās šie jēdzieni bieži tiek radīti no pazīstamiem, saliktiem vārdiem. Mēs varam šādi arī pārtulkot, bet nav īstās domas iekšā. Tā ir problēma. Tas nozīmē, ka mums vārdus vajag ne tikai pārņemt un pārtulkot – tajā vajag ietvert arī domu. Kādēļ ir šī problēma?  

Mēs esam pusotrs miljons latviešu valodā runājošu cilvēku. Mums ir tik daudz domu, cik mums ir. Citur izdomā domu, kādu metaforu, kas ir laba un aptver pasaules reālijas, bet pie mums neviens latvietis par to vēl nav domājis. Lai mēs varētu runāt līdzi, tā būtu jāpārtulko. Bet ir komplicēti pārtulkot domu tā, lai tulkojumā ir iekļauts īstais saturs.  

Pie valodas ir nopietni jāpiestrādā. Vispirms institucionālā līmenī. Un būtībā šis ir ļoti demokrātisks uzdevums – katram ir iespēja piestrādāt pie valodas, kopēji līdzveidot valodu.  

 

Video uzrunā izteicāt aicinājumu radīt jaunvārdus; vai ir kāds jūsu radīts jaunvārds, ko gribētu, lai iedzīvojas?

Sociālajos tīklos ir daudz manu jaunvārdu, un es vēl varētu pie tiem piestrādāt (Smejas. – Aut.).

Es aicinātu visus to darīt, un, lai gan latviešu valoda ir konservatīva valoda, no tās diezgan vienkārši var veidot jaunvārdus ar skaidri saprotamu jēgu – tur nevajadzētu īpaši kautrēties. Piemēram, šajā ziņā laba un fleksibla ir vācu valoda – tu vari vienreizējai lietošanai radīt jaunvārdu. Otrs to sapratīs, pēc tam šis vārds otrreiz var netikt lietots, vārdam valodā nav jāieietas, taču konkrētajā situācijā doma būs izteikta. Arī angļu, franču un citās valodās tā tiek darīts, un es domāju, ka šo valodas fleksibilitāti varam veicināt arī mēs. Mums ir radies priekšstats, ka jaunvārdus “drīkst” radīt tikai valodnieki vai rakstnieki. Katrs var radīt jaunvārdus, un ja tas ir labs jaunvārds, tas arī dzīvos.

 

Vai ir kāds vecvārds, kas jums ir tuvs un ko joprojām lietojat, bet nu vairs valodā nav dzirdams? Piemēram, no manas vecmāmiņas man ir palicis vārds – tas gan ir vācu izcelsmes – ķisens (spilvens).  

Ķisens un deķis (Smejas. – Aut.). Es lietoju vārdu “visnotaļ” – arī to vairs bieži nelieto. Vai – kamieši (pleci). Kādreiz es saku – tad jau matīs (tad jau redzēs). Mūsu ģimenē saka arī naģe, nevis varde.  

 

Un ērkšķogas ir stiķenes!

Jā, stiķenes (Abi smejas. – Aut.). Jā, ir vārdi, kas valodai dod īpašu garšu.  

 

Mums ir radies priekšstats, ka jaunvārdus “drīkst” radīt tikai valodnieki vai rakstnieki. Katrs var radīt jaunvārdus, un, ja tas ir labs jaunvārds, tas arī dzīvos.

Man ir tāds ziņkārīgs jautājums: ja tuvu draugu, radu lokā dzirdat kādu lietojam dažādus rusicismus, piemēram, “davai”, “vot”, “uzvelc  kurtku” utt., vai jūs aizrādāt?

Jā, patiešām es tā daru, bet tikai pazīstamu cilvēku lokā. Un tas jādara iejūtīgi, lai cilvēku neaizvainotu, un līdz šim reakcija ir bijusi pozitīva. Veikalā pie kases rindā, kad kāds šādi izsakās, es neaizrādu (Smejas. – Aut.).  

 

Jauni cilvēki tagad ir sākuši “davai!” vietā lietot latviešu versiju “labs ir!”, tas, manuprāt, lieliski – ir arī pozitīvas iezīmes attiecībā uz valodu.

Runājot ar jauniešiem, varbūt vajadzētu izskaidrot šo vienu pamatlietu – valoda ir domāšana. Ja tu neproti valodu, tu neproti domāt. Tu nevari atdalīt valodu no domāšanas. Ja tu gribi domāt, tev ir labi jāprot arī sava dzimtā valoda.

 

Jūs esat tik daudz dzīvojis un strādājis ārvalstīs. Kā jūs pats rūpējāties par savu latviešu valodu? Noteikti pieķērāt sevi domājam citā valodā.  

Strādājot Luksemburgā, katru dienu darbs noritēja četrās valodās – franču, angļu, vācu un latviešu valodā. Kad runāju kādā no šīm valodām, es arī domāju attiecīgajā valodā. Multilingvāla vide. Starp citu, nav pareizi teikt, ka tā samaisa valodas – tieši otrādi. Tā pievērš uzmanību valodai, lai tu pareizi izteiktos attiecīgajā valodā, ko tu tobrīd lieto.  

Es daudz lasu latviešu valodā. Arī rakstu. Un, ja rakstu latviešu valodā, tad cenšos izteikt domu pēc iespējas precīzi, un tas prasa apdomāt, kā savu domu vislabāk izteikt.

 

Valodai ir vairākas funkcijas – arī kultūras veidošana, sevis apzināšanās. Ja jaunieši lieto arvien vairāk angļu valodu – ne vairs krievu valodu –, vai tas kaut ko liecina arī par patriotismu, tā trūkumu?

Attiecībā uz latviskumu, patriotismu, es domāju, ka tas tiešā veidā neko neizsaka. Cilvēks var justies patriots, tomēr bez valodas savu latviskumu nevar izpaust. Patriotisms izpaužas arī, skolās piedaloties diskusijās par valsts un sabiedrības jautājumiem, un mūsu valstī šīs diskusijas notiek latviešu valodā. Ja tu piecelies un savu domu vari izteikt tikai ļoti vienkāršos vārdos, tad arī tava doma ir vienkārša. Neiet tālumā un dziļumā. Savu patriotismu labāk vari izteikt, ja tev ir labāka valoda.  

 

Varbūt konkrētajā vecumposmā ir noteiktas lietas jāizdzīvo, un pēc laika tās pāriet? Jauniešu valodai kā parādībai mēdz pielipt citu valodu vārdi, bet pēc laika varbūt to vairs nebūs.

Ja pielīp par daudz... Piemēram, Dienvidamerikā, Āfrikā, arī Āzijā, bet mazāk, ir kreolu valodas, kas rodas valodu saplūšanas jeb valodu degradācijas rezultātā. Piemēram, papjamento, kas radusies nīderlandiešu, angļu, franču un Karību indiāņu cilts valodu saplūšanas rezultātā. Vienkārša gramatika un vārdu krājums, kas etimoloģiski nāk no šīm četrām valodām. Un šiem cilvēkiem tā ir dzimtā valoda. Valsts darbojas nīderlandiešu valodā, jo valodas apjoms un dziļums nav pietiekams, lai ikdienas valodā, kurā tu runā, varētu valsti vest, ja tā var teikt (Silti iesmejas. – Aut.). Ja valodu nekopj, tad tur, kur ir šis spiediens – un mums ir spiediens, tāpat kā jebkurai mazai valstij –, negatīvā tendence ilgtermiņā var izpausties valodas degradācijā. Tāpēc mums ir pastāvīgi jāstrādā, lai valodas degradācija nenotiek. Pastāvīgi!

 

Ģimenes jāaicina savu sarunu tēmu lokā iekļaut arī valodu.

Ir lieliskas valodu spēles, piemēram, “Alias”. Zināt?

 

Jā, brīnišķīga, piekrītu! Man vēl noslēdzošs jautājums. Varbūt attiecībā uz latviešu valodas kopšanu ir kāds ieteikums ārvalstīs dzīvojošiem latviešiem, kuriem ir bērni?  

Ja bērnam mācības skolā notiek citā valodā, bērns apgūst labu valodas apjomu – svešvalodā. Skolā ir plašs tēmu loks. Šajā gadījumā ir risks, ka ģimenē ikdienā tik plaša sarunu tēmu loka nav, tomēr ir svarīgi latviešu valodā apgūt arī šīs tik ļoti dažādās jomas – lai prot tās izteikt latviski.  

Ārpus skolas ir vērtīgi apmeklēt latviešu valodas skoliņas, jauniešu nometnes, piemēram, pavadot vasaras brīvlaiku Latvijā ar vienaudžiem – tā ir metode, kā bagātināt valodu. Un, protams, arī paši vecāki to var veicināt.

Slikta metode ir tā, ka vecāki dažkārt domā: lai bērns ātrāk apgūtu vietējo valodu, sarunājas ar bērnu šajā svešvalodā, parasti pat sliktā izpildījumā. Vietējo valodu bērns apgūs automātiski – bērni ir ļoti uzņēmīgi pret valodām! Ja vecāki šādi rīkojas, bērns pazaudē pieeju latviešu valodai.

 

Neatņemt bērnam iespēju apgūt latviešu valodu.

Jā, to nevajag darīt! Vēlāk bērni cenšas to apgūt un dusmojas uz vecākiem, kāpēc jūs neesat iemācījuši?

 

Aicinājums jauniešiem 

“Ikviens no jums var kļūt par latviešu valodas sargu. Varbūt šodienai piemērots izrādās kāds sen aizmirsts vecvārds. Bet varbūt jūs varat izdomāt kādu jaunvārdu un tā ierakstīt savu vārdu latviešu valodas vēsturē.” Valsts prezidents Egils Levits.

 

Atsauces

https://www.oecd.org/pisa/publications/pisa-2018-results.htm