Vai un kas bērnudārzniekam jāprot viedierīcēs

Šā gada 25. martā Eiropas Parlamentā tika pieņemta rezolūcija par digitālās izglītības politikas veidošanu, kurā vērsta uzmanība uz bērnu tiesībām digitālajā vidē. [1] Tajā teikts, ka visiem bērniem, sākot no pirmsskolas vecuma, ir jānodrošina atbilstošs digitāls saturs bez reklāmām un nepiemērota satura interneta vidē.
  • Līga Brūvere

    Līga Brūvere

    “Mammamuntetiem.lv” redaktore

  • Linda Daniela

    Linda Daniela

    Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore

FOTO:

Pirmsskolas perioda viedierīču galvenais uzdevums ir iemācīt atšķirt realitāti no virtuālās vides.

Pie jaunā papildinājuma dažādu valstu zinātnieki strādājuši vairākus gadus, un tā mērķis ir nopietni strādāt pie tā, kāds saturs nonāk bērnu viedierīču ekrānos. Tagad nozares ekspertu uzdevums būs pievērsties kvalitatīvu, izglītojošu un vecuma posmiem piemērotu mācību materiālu izstrādei pirmsskolas vecuma bērnu izglītības jomā.

 

Mums jāapzinās, ka ekrānā skatīšanās ir pilnīgi cita aktivitāte nekā darbošanās ar digitālajiem līdzekļiem, kur bērns apgūst analītiski algoritmisko domāšanu.

 

Prasme ar pirkstiņu ieslēgt nākamo animācijas filmu YouTube kanālā nav uzskatāma par digitālo prasmi. Kādas ir iemaņas, kas būtu jāapgūst bērnam no aptuveni trīs gadu vecuma, kad speciālisti ļauj sākt lietot viedierīci, līdz skolas uzsākšanas brīdim, stāsta Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore un izglītības digitālās transformācijas pētniece Linda Daniela.

 

“Liela daļa pirmsskolas un skolas pedagogu šobrīd ir tie, kas beiguši augstskolas laikā, kad tehnoloģisku iespēju nebija. Viņi dzīvo ar pārliecību – jo vēlāk bērns piekļūs pie tehnoloģijām, jo labāk. Tomēr šodienas realitāte ir cita – viedierīces mūsu dzīvē ir ienākušas uz palikšanu, un arvien mazāki bērni jau kļūst par pastāvīgiem ekrānierīču lietotājiem.”

 

Jau minētajā rezolūcijā ir norādīts, ka nedrīkst ierobežot bērna piekļuvi ierīcei, bet valstiskā līmenī jādomā par mācībām piemērotu saturu, atbilstošu vecumam, un vienlīdzīgu tehnoloģisko nodrošinājumu visiem bērniem neatkarīgi no ģimenes labklājības. “Skola2030” datorikā sasniedzamie mērķi ir ļoti ambiciozi, un, ja šo jomu nesāk apgūt jau pirmsskolas vecumā, vēlāk to vienkārši nebūs iespējams izdarīt.

 

Domājot par mērķtiecīgu tehnoloģiju lietošanu ikdienā, viena no klasificēšanas iespējām ir dalīt tās ekrāna ierīcēs un bezekrāna digitālajās tehnoloģijās. Mums jāapzinās, ka ekrānā skatīšanās ir pilnīgi cita aktivitāte nekā darbošanās ar digitālajiem līdzekļiem, kur bērns apgūst analītiski algoritmisko domāšanu.


Kas ir virtuālā vide un kas – realitāte

Pieaugušajam tik ļoti pašsaprotama izpratne, kas ir reālā vide un kas virtuālā, bērnam ir jāapgūst kopā ar vecākiem. Situācija ir apmēram kā vecajā animācijas filmā par Karlsonu, kur Bokas jaunkundze nevarēja saprast, kā tie cilvēki tiek iekšā televizora kastē, piemēru min profesore. Arī bērns, kas pirmo reizi nokļūst virtuālajā vidē, kādu laiku var jaukt, kas ir īstenība un kas virtuālā realitāte. 
Pirmsskolas perioda viedierīču galvenais uzdevums ir iemācīt atšķirt realitāti no virtuālās vides. Ierīcē var mācīties par dabu, dzīvniekiem, salīdzināt, kā izskatās kurmītis no animācijas filmas un reālajā dzīvē. Realitātē kurmis izskatās pavisam citādi nekā spēlēs vai animācijas filmās. Internets sniedz ļoti labu iespēju salīdzināt – atrodot attēlu, apskatīt, kā izskatās viens un otrs dzīvnieks virtuālā realitātē iepretim reālajai dzīvei. 
Apmēram no trīs gadu vecuma bērni var sākt apgūt dažādas zināšanas arī ar piemērotām lietotnēm un vecumam atbilstošām spēlēm. Vecumam atbilstošas spēles atrodamas Lsm.lv portāla “Bērnistabā”, kur zīmējamās, atmiņas un izzinošās spēles sadalītas pa vecuma grupām. Tomēr kopumā latviešu valodā ir maz kvalitatīvu resursu, kas būtu piemēroti pirmsskolas vecuma bērnu mācību procesam. 
Ārzemju resursu klāsts ir daudz plašāks. No ārzemju resursiem var izmantot Hana akadēmijas (Khan Academy) sagatavotās rotaļas angļu valodā bērniem, kur aplikācijā viss paredzēts matemātikas, krāsu un citu zināšanu apguvei un ir ļoti labi piemērots mazāku bērnu uztverei. 


Kam jāpievērš uzmanība vecākiem

Reklāma
Reklāma

Saskaņā ar Maijera multimediju mācīšanās teoriju mācību materiālā var salikt visu, ko var iedomāties, bet ne visu no tā var apgūt. Cilvēkam kognitīvā uztvere ir limitēta. Nevar iemācīties vairāk, kā spēj uztvert smadzenes. Piemēram, ja rāda slaidu, kurā ir salikts pārāk daudz dažāda veida informācijas, tad vienu var uztver vieglāk, citu grūtāk. Daudz kas ir atkarīgs no informācijas pasniegšanas veida. Pievēršot uzmanību vienam kairinātājam, citam uzmanības vairs nepietiek.

  1. Laika faktors
    Riska faktors, ļaujot bērnam sākt darboties virtuālā vidē, ir tas, ka tā ļoti ievelk. Krāsas, ciparus, atmiņu var trenēt gan dzīvē, gan ierīcēs. Bet, uzliekot kādu spēli, vecākiem būtu jāpārliecinās, vai šī aplikācija tiešām piedāvā to, ko sola tās apraksts. Tāpat ir jāseko, vai, spēlējot spēles atkārtoti, bērns turpina apgūt kaut ko jaunu vai jau ir iemācījies uzminēt pareizās atbildes. Tad spēle jāmaina. 
    Vecākiem ir jāseko, ko bērns dara ierīcē, un noteikti ir jānosaka laika robežas. Nepieļaujami, ja bērns darbojas ekrānierīcē 1–3 stundas, lai tikai mājās būtu miers. Pašlaik esošās rekomendācijas neiesaka ļaut trīs gadus vecam mazulim lietot ekrānierīces ilgāk par 10–15 minūtēm dienā. Tā kā spēles attīstītās un arvien labāk pielāgojas bērna uztverei, ar laiku arī ekrānlaika limiti var mainīties. Jārēķinās, ka, atņemot ierīci, mazajam var būt histērijas un protesti, kurus vecākiem jāspēj izturēt.
  2. Kognitīvā slodze un uztvere
    Ekrānā uztvere veidojas mazliet citādāka nekā dzīvē. Tā ir sadrumstalotāka, var ietekmēt uzmanības noturību, par ko ir norūpējušies bērnu attīstības eksperti. Jāņem vērā, cik daudz vienā logā ir izvietoti kairinājumi un cik detaļu bērns attiecīgā vecumposmā spēj uztvert. Ļoti svarīgi ir ievērot kognitīvās slodzes principu, proti, nepārslogot uztveri. Piemēram, ja ekrānā iet spēlīte, vecākiem vai pedagogiem ir jāizvērtē, cik daudz šajā ekrānā ir informācijas. Ja ir par daudz, tad kognitīvā slodze tiek pārslogota un aizņemta ar maznozīmīgiem elementiem, bērnam nav laika attīstīt domāšanas procesus.
  3. Ne vairāk par trim kairinātājiem
    Ekrānā nevajadzētu būt straujai kadru mainībai. Ja bērnam grib kaut ko mācīt, nedrīkst noslogot uzreiz trīs vai vairāk maņas, piemēram, dzirdi, redzi un vajadzību lasīt. Šis princips darbojas ne tikai attiecībā uz maziem bērniem, bet arī tīņiem un pieaugušajiem.
    Jo mazāks bērns, jo mazāk kairinājumu, objektu un krāsu vajadzētu būt ekrānā, kam pievērst uzmanību. Tas pats attiecas arī uz animācijas filmām – jo mazāk mainīgi ir kadri, jo labāk. Protams, ir jāizvērtē ne tikai kadru mainība, bet arī filmas saturs.
  4. Dod laiku atmiņas izveidošanai 
    Ja trīs gadus vecam bērnam vajag kaut ko iemācīties, atmiņas veidošanās process notiek šādi – bērns apskata vienu lietu, piemēram, suni, un noliek “tālajā” atmiņā smadzenēs. Tur šī informācija paliek līdz brīdim, kad tā atkal ir vajadzīga. Kad ir vajadzība atgūt atmiņu par suni, ar dažādu atgādņu vai asociāciju palīdzību to var izdarīt un pievienot šai atmiņai vēl kādu faktu. Piemēram, suņi ir lieli un mazi. Tā tiek veidotas noteiktas domāšanas shēmas, uz kuru pamata senākajām zināšanām pievieno jaunākas. Ja šādas informācijas vienā mirklī ir par daudz un tā ir neloģiski strukturēta, bet aizņem visu uzmanību, tad ilgtermiņa atmiņā šī informācija nesaglabājas, un vēlāk nav bāzes, uz kā veidot informācijas shēmu. 
    Liela daļa spēlīšu ir veidotas šādi – ar daudziem kairinājumiem vienlaikus, kas samazina un fragmentē uzmanības noturību. Tieši šis kognitīvo spēju attīstības posms virtuālā vidē visvairāk uztrauc zinātniekus.

 

Ko vajag iemācīt 3–4 gadus vecam bērnam, kas lieto viedierīces?

  • Iemācīt nespiest uz visu, kas parādās ekrānā.
  • Parādīt pogas, kas domātas ierīces vai spēles vadīšanai, piemēram, backspace, stop u. tml.
  • Izstāstīt, kad vērsties pie vecākiem, ja ekrānā parādās kaut kas biedējošs vai nesaprotams. Latvijas Universitātes 2015. gadā veiktā pētījumā konstatēts, ka mazuļi, ieraugot ekrānā kaut ko nesaprotamu, nevis meklē palīdzību, bet nobīstas un klusē. Ir jāmāca, ka ekrānā var parādīties kaut kas nesaprotams, bet nav jābaidās runāt. Vecāki nedrīkst bārties, bet viss ir jāizskaidro, lai bērnam nerastos bailes prasīt palīdzību.

 

Ko bērnudārzniekam mācīt viedierīcēs?

Pirmsskolas vecuma bērni 5–6 gadu vecumā jau var sākt apgūt robotikas pamatus un mācīties bērnu programmēšanas valodu. Pasaulē tiek izgudrotas ļoti daudzas spēles un programmas, kas nemaz nesaistās ar sēdēšanu pie ekrāna, bet attīsta analītisko domāšanu un veido izpratni par tehnoloģijām. Piemēram, mazuļiem domāts robots Bee-Bot – bitīte, kurai jāieprogrammē kustības virziens –, programmējamie Lego. Tie ir programmēšanas pamati, kurus apgūt var tad, ja līdzās ir kāds pieaugušais, kas gatavs palīdzēt un izskaidrot.

Šīs prasmes labāk būtu apgūt līdz skolas vecumam, jo skolā bērni jau mācās datoriku un apgūst daudz sarežģītākus uzdevumus. Tomēr, lai arī rezolūcijas jaunais komentārs nosaka, ka bērniem nedrīkst liegt pieeju tehnoloģijām, tas nenozīmē, ka vecāku pienākums ir steigties pirkt planšeti savam mazulim. Bērniem joprojām ir jādarbojas dabā, jāapgūst sensorās maņas; krāsas un formas var mācīties, izmantojot klučus un ejot dabā, bet sīko pirkstu motoriku vislabāk attīsta rotaļas ar sīkiem priekšmetiem. 
“Ierīce pati par sevi neko nemāca. Ja viens bērns visu pirmsskolas laiku būs tikai izklaidējies telefonā, bet otrs vispār izticis bez ierīces, tad, uzsākot skolu, viņi abi nebūs neko zaudējuši. Bērna smadzenes ir ļoti plastiskas un ātri apgūs iztrūkstošo,” skaidro profesore. 

 

Izmantotā literatūra:

Eiropas Parlamenta 2021. gada 25. marta rezolūcija par digitālās izglītības politikas veidošanu. Pieejams: https://www.europarl.europa.eu/doceo/document/TA-9-2021-0095_LV.html